Mājsēdnieču memuāri 2

— Imperfekt komanda

Mājsēdnieču memuāri 2

— Imperfekt komanda

Raksts

Publicēts: 26 oktobris, 2021

Kategorija: Domas

Dalies

Pandēmiski nostaļģiski

 

Pirmās piespiedu mājās sēdēšanas laikā sapratu, ka mans laiks nekad vēl nav bijis tik nesastrukturēts. Ka vispār neatceros, ka būtu tik bezmērķīgi klaiņojusi pa ielām. Galu galā, pat tajos senajos laikos, kad mamma lasīja garas morāles par šo tēmu, viņai nebija ne mazākās nojautas, ka mērķis ir visai konkrēts. Tikai viņai par to nav jāzina. Parasti mēs ar draugiem gājām uz Vecrīgu. Nu, jūs jau zināt – kurš Rīgas pusaudzis tad to nav darījis, vai ne?

Patiesībā, arī šoziem es satikos ar draugiem, un mēs gājām uz Vecrīgu. Bet mans šodienas memuārs drusku par ko citu.

 Ejot īsti labi nejūtos, ja man nav mērķa. Nu vismaz kāds pieturas punkts ir vajadzīgs, lai tie obligātie ikdienas soļi ( ne mazāk par 10000) nesāktu garlaikot. Bet sākumā es vienkārši gāju un ik pa brīdim ieskatījos viedpulkstenī, lai saprastu, kad varu griezties atpakaļ. Vienudien konstatēju, ka pieturas punkti automātiski uzrodas paši, ka vienu pēc otras maršrutā iekļauju vietas, kur bērnībā un skolas laikā esmu dzīvojusi. Eju tur, un pilnīgi bilde acu priekšā zīmējas. Kā es parciņā pie Lielajiem kapiem tā gonkoju ar savu pirmo divriteni, ka attapos zem lielās operāciju lampas ar pāršķeltu zodu.

 Kā mēs ar opapu sēdējām Brāļu kapos, kur es spēlējos ar līdzi paņemtajām lellēm, bet viņš vienkārši skatījās tālumā. Nu un tamlīdzīgi.

Kādā citā mājā es sēžu uz palodzes, piespiedusi vaigu stiklam un cenšos saskatīt, vai ielas galā neparādās mamma. Mamma bija daktere, strādāja 1. slimnīcā, tas bija turpat netālu Un viņai bieži bija dežūras. Es gadu desmitiem nebiju ieskatījusies tajā logā. Vai izgājusi vēlreiz caur to traumatisko parciņu. Bet mājsēdes ( kaitinošs vārds!) laikā izbridu visas vecās bērnības takas.  Un, protams, visu ko atcerējos. 

Cilvēkus, notikumus, savas izjūtas. Patiesībā mūsu atmiņa, ja nopūt putekļus kaut kādiem failiem, ir baigais fenomens. Ja nekustini, tad jau neko – tad ir ikdienas skrējiens, bērni, darbi, pienākumi un cilvēki, kas tagad tavā dzīvē.

Vienu brīdi man no visa šī sametās jocīgi. Ko es tagad daru? Kas notiek? Vai tiešām jau TAS vecums? Bet tad nomierinājos, jo skaidrojums jau diezgan vienkāršs. 

Tu cilvēks ( es, respektīvi) esi pieradis dzīvot pēc plānotāja noteiktās kārtības ( turklāt tā, ka pat vakari īsti nav brīvi, jo kaut kad jau arī par savu fizisko formu jārūpējas). Bet vienudien tev to plānotāju atņem un pasaka: “tagad tev nekur tā īsti nav jābūt, nekur tu arī tā īsti nedrīksti būt, - vienkārši dzīvo. Viss laiks ir tavs.” 

Kāds tur brīnums, ka pie neprognozējamas nākotnes patin savu seriālu atpakaļ uz pirmajām sērijām. Interesantākais, ka šajā laikā manā dzīvē sākuši uzrasties cilvēki no pagātnes. Tādi savulaik svarīgi, bet ilgi nesatikti un nedzirdēti cilvēki. Tas arī ir tik jocīgi. Ka mēs visi esam citi, bet tomēr tie paši. 

Kāds tagad lasa un domā - jā, ir gan laikam viņai TAS vecums. Nu may be. Acīmredzot, arī tas.

Tomēr man šķiet, mūs vieno kaut kāda pandēmijas izraisīta nostaļģija. Un tas nav tikai par " skaista bij' jaunība, tā nenāks vairs". Kādreiz nesapratu, kāpēc maniem trīsdesmitpiecgadīgajiem vecākiem tik dīvainas sejas, šo dziedot viesībās. Man tā likās ļoti uz varoņdarbiem iedvesmojoša dziesma. Bet tagad visi ( neatkarīgi no vecuma) zinām, cik viss šajā pasaulē trausls un gaistošs. Vismaz manas dzīves laikā agrāk nekas nav to tik spēcīgi un visiem kolektīvi licis to apjaust. Sāc citādi skatīties uz laiku, kas bijis. Un arī uz to, kas vēl tikai būs.

Inga

Foto: Karsten Vinegart, Unsplash

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 26 oktobris, 2021

Kategorija: Domas

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu