Maitisms jeb Kāpēc sievietes viena pret otru izturas izcili draņķīgi

— Jolanta Sēnele

Maitisms jeb Kāpēc sievietes viena pret otru izturas izcili draņķīgi

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 06 aprīlis, 2018

Kategorija: Par visu ko

Dalies

Maita. Draņķe. Sterva. Vai, pārfrāzējot labi zināmo teicienu, labākais ēdiens sievietei patiešām ir otra sieviete? Apēdīs bez sāls un pat nenoskurināsies? Diagnoze izklausās reāli skarba, un diemžēl dažreiz nav dūmi bez stroķiem. 

Pirms deviņiem gadiem žurnālā Gender in Management (1) publicētais pētījums atklāja, ka sievietes negrib priekšnieci sievieti, un joilgāk strādājušas, jo mazāk sievieti kā vadītāju viņas gribēja. Kādā (2)  juridisko kompāniju sekretāru aptaujā neviena (gandrīz visas sekretāres bija sievietes) nevēlējās būt sekretāre sievietei-partnerei (augstākā hiearhiskā pakāpe juridiskās firmās). Jāatzīst, 57 procentiem vispār nebija viedokļa šajā jautājumā, bet 35 procenti sekretāres izvēlētos strādāt vīrietim-partnerim. “Sievietes priekšnieces ir bargākas pret sievietēm sekretārēm, viņas ir apsēstas ar detaļām un, tā kā viņām ir smagāk jāstrādā, lai sevi pierādītu, tad pa vidu pa galvu dabūju es,” atzina kāda sekretāre šajā aptaujā . “Un viņas ir pasīvi agresīvas, kamēr vīrietis vienkārši pateiks, kas tev jādara un emocionāli tajā neiesaistīsies, nepadarīs to par personisku lietu.””

Tas ir tikai par profesionālo dzīvi, kam vēl jāpieskaita akadēmiski maz vai nemaz pētītās privātās dzīves peripetijas. Tas ir par to, ka tavas neskūtās paduses visskarbāk kritizēs tieši sievietes; tas ir par to, ka tavu pēcdzemdību svaru visskrupolozāk pētīs tieši… jā, tieši sievietes un tas ir par to, ka tevi kā brīvu putnu saviesīgā pasākumā uzskatīs par bīstamāko vīriešu pavedinātāju tieši… jā, atkal sievietes.

Tikai ne svešās 

Bet kāpēc tā? Kanādiešu psiholoģe Džoisī Benensone (Joyce Benenson) ir izvirzījusi teoriju, ka evolūcija nav paredzējusi sievietēm sadarboties ar “svešām” sievietēm. Kā psiholoģe skaidro žurnālā Atlantic, (3) viņas veiktie petījumi apliecina, ka sievietes un meitenes mazāk nekā vīrieši un zēni vēlas sadarboties ar zemāka statusa indivīdiem no tā paša dzimuma. Mēs arī biežāk esam spējīgas bez iemesla pārtraukt draudzīgas attiecības un vairāk tendētas sociāli izslēgt viena otru. Līdzīgs modelis meklējams arī šimpanzu sabiedrībā, viņa norāda, bet nez vai tas ir mierinājums. “Sievietes var sapulcēties kopā, smaidīt un smieties, risināt pieklājīgas, pat intīmas un siltas sarunas, kamēr vienlaicīgi iznīcināt otras karjeru - kontrasts ir nepanesams,” žurnālā Atlantic piebilst Benensone. Viņa saka, ka mēs tā rīkojamies, jo mums vienmēr ir bijis jācīnās par tēviņu un par resursiem saviem pēcnācējiem.

Bišu mamma un Tečere

Bet vai tad vīriešiem nekad nav bijis jācīnās par mātītēm, un vai resursi viņiem vienmēr ir bijuši vairāk nekā gana? 

Tieši tāpēc citas pētnieces (jā, tikai sievietes) uzstāj, ka maitisms ir vienkārša reakcija uz mūsdienu darba un privāto vidi. To apliecina kāds sens pētījums no Hārvardas Biznesa skolas, kur tika izvēlētas juridiskās firmas ar pavisam nedaudz (ne vairāk par 5 procentiem) un mazliet vairāk sievietēm augšgalā. Kantoros, kur sievietes bija izteiktā mazākumā, konkurence starp sievietēm bija “akūta, satraucoša un personiska” - jo mazāk sieviešu, jo pretīgāk viena pret otru viņas attiecās. Arī citi pētījumi ir atklājuši, ka tad, ja izredžu sievietēm ir maz, viņas sāk uzlūkot savu dzimumu kā traucēkli, izvairās solidarizēties un bieži pat apzināti kaitē viena otrai. 

Holandiešu sociālā psiholoģe Naomi Ellemera (4) lūdza vairākām akadēmiķēm noraksturot viņu attiecības ar kolēģēm. Aina, kas atklājās, nebija diez ko entuziasmu iedvesoša: akadēmiķes neizjuta nekādu atbalstu no kolēģēm, un viņas labprātāk izvairījās vispār strādāt ar sievietēm. Sevi šīs akadēmiķas gan raksturoja kā agresīvas un dominantas (mēs tikai varam minēt,  ka varbūt tāpēc viņām nebija atbalsta?), respektīvi, tādas pašas kā vīrieši. 

Psihologu aprindās ir zināms tāds kontroversiāls termins kā “bišu māte”, kas pirmo reizi lietots pagājušā gadsimta 70.gados. Tieši tāpat kā īstā bišu māte, arī šīs cilvēkbišu mātes necieš savā apkārtnē citas sievietes. Mārgarete Tečere, pirmā Lielbritānijas premjere-sieviete, bija pazīstama ar šādu uzvedību un arī Ellmeras akadēmiķes tādā ziņā ir klasiskas bišu mātes.

Kā mežā sauc, tā atsaucas

Tomēr šāda bišu mātes uzvedība nav raksturīga tikai sievietēm, bet gan jebkurai marginalizētai jeb malā nostumtai sabiedrības grupai. Tā ir tikai reakcija uz vidi, kur tava identitāte tiek uzskatīta par trūkumu, un vienalga vai runa ir par būšanu sievietei, ķīnietim vai nelegālam imigrantam. Kā mežā sauc, tā atskan! Tā kādā citā holandiešu eksperimentā surinamieši (Surinama ir bijusī Nīderlandes kolonija), lūgti atminēties diskriminācijas epizodes, izteica nicīgus viedokļus par citiem surinamiešiem un uzvedās uzsvērti stereotipiski holandiski. 

Tātad bišu mātes sindroms ir nekas vairāk kā vienkārša izdzīvošanas stratēģija, jo vieglāk un ātrāk kāpt pa karjeras trepi, ja tu norādi, ka “es jau neesmu tāda sieviete”, ja tu distancējies no citām. Tomēr ne tik ātri pār tiltu: ir daudzas veiksmīgas sievietes, kas uzkāpušas tur, augšā, ne par ko neatzīs, ka vide un attieksme varētu būt šķērslis. Viņas sevi pozicionē drīzāk kā unikālus indivīdus, kas ir neticami kvalificēti, apzināti nomelnojot citas sievietes - tā sakot, ja jau tik ļoti gribētu būt šepat, man blakus, tad arī nokļūtu, tik nav ne gribas, ne spēju. Galu galā mēs nevarējam atrast pētījumus, kas būtu veikti tādās profesijās un vidēs, kur jau izsenis dominē sievietes. Vai, piemēram, bērnudārzos un skolās nav maitas un bišu mātes - šis jautājums paliek neatbildēts. Tomēr vairāki pētījumi ir apliecinājuši, ka sieviete spēj būt maita ne tikai pret zemākstāvošiem, viņa nomelnos arī savu kolēģi, ja jūt viņā konkurenti. ASV IT industrijā strādājošo sieviešu aptaujā tādu rīcību ir piedzīvojušas septiņas no desmit sievietēm. Vai vīrieši nekad nenomelno kolēģus un kolēģes? Diezin vai. Vairākas pētnieces  gan ir norādījušas, ka izskaidrojums te meklējams tajā, ka no vīriešiem mēs sagaidām “raupju” uzvedību, kamēr sievietēm pienākas smaidīt un “būt labām meitenēm”.  Kā reiz izteicās Facebook izpilddirektore Šerila Sandberga, sievietes nav nejaukākas par vīriešiem, no viņām vienkārši sagaida, ka viņas būs jaukas. 

Dzelžainā formula

Taisni tāpat mēs sagaidām, ka viņas (mēs?) vaksēs kājas, dievinās augstpapēžu kurpes, iesprauksies vismaz 38. izmērā un vēl būs labas mammas. Ja nesanāk- ak, tu nesievišķīgā un nesmukā nabadzīte! Bet piesargies, ja izdomāsi to visu negribēt!  “Pasaulē, kur ir sajūta, ka citi var pret tevi pavērsties jebkurā mirklī, kritizējoša attieksme pret citām sievietēm ir veids, kā izjust kaut kādu kontroli,” raksta Psychology Today (6). “Pārāk bieži sievietes ir mācītas un pašas tam noticējušas, ka viņām ir jāatbilst kaut kādai dzelžainai sievišķības formulai, lai netiktu izslēgtas no sabiedrības un saņemtu kādu nebūt vīriešu uzmanību.” Tomēr jo vairāk mēs uzmanības pievēršam savai un citu reālajai pieredzei un mazāk tam, ko no mums sagaida un kas mums ir mācīts, jo izjūtam lielāku empātiju un līdzcietību arī pret citām sievietēm. Un kā apliecina pētījumi, īsta sieviešu draudzība ir viens no svarīgākajiem “aizsargājošajiem elementiem sievietes attīstībā”. Tātad – draudzēsimies? Jo nu vispār nevar būt, ka mēs pilnīgi visas esam maitisma samaitātas.

 Atsauces:

(1)https://www.emeraldinsight.com/doi/abs/10.1108/17542410910938817

(2)http://www.abajournal.com/news/article/not_one_legal_secretary_surveyed_preferred_working_with_women_lawyers_prof_/

(3)https://www.theatlantic.com/magazine/archive/2017/09/the-queen-bee-in-the-corner-office/534213/

(4)https://www.naomi-ellemers.nl/

(5)https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1002/smj.2461

(6)https://www.psychologytoday.com/us/blog/having-sex-wanting-intimacy/201305/when-women-bully-women



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 aprīlis, 2018

Kategorija: Par visu ko

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu