With love from the DPRK

— Ralfs Eilands

With love from the DPRK

— Ralfs Eilands

Raksts

Publicēts: 22 mai, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Cits uz Bali, cits uz Turciju, cits grib pazust no paziņām un nedēļas nogalē kārtīgi iztrakoties Tallinā, bet, pavei, te tev priekšā melns uz balta stāv pipars Ralfs Eilands, kurš par savu galamērķi 2016. gada aprīlī izvēlējās Ziemeļkoreju. Lieki piebilst, ka šo lēmumu neatbalstīja neviens mans radagabals vai draugs, bet spītība manī ir iedzimta, un, ja reiz nauda ceļojumu aģentūrai, kura piedāvā aizbraukt arī uz Černobiļu, pārskaitīta, tad atpakaļceļa vairs nav. 

Man paveicās, ka ceļā nedevos viens. Ir vēl kāds cilvēks, kurš, tāpat kā es, uzzinot, ka var doties “atpūtā” uz Ziemeļkoreju, teica: “Maucam!” Te es saku lielu paldies savam čomam Reinim Briģim. Kā mēs pie tā nonācām? Pavisam nejauši. Esmu daudz skatījies un lasījis par Ziemeļkoreju. Šī valsts mani vienmēr ir pārsteigusi, un apskatīt to tuvāk bija viena no manām daudzajām iegribām. Kādu dienu stāvēju pie mēģinājumu telpas ar mūziķiem, bijām tikko kārtīgi izspēlējušies, sākām jau sarunas “par neko”, līdz beidzot ģitārists Elvijs Grafcovs teica: “Hei, vai jūs zinājāt, ka tagad var aizbraukt uz Ziemeļkoreju?” Uzreiz, kad nonācu mājās, sāku ķemmēt māti gūgli un meklēt veidus, kā uz turieni tikt. Atradu, ka ir ceļojumu aģentūra Young Pioneer Tours, kura tiešām piedāvā aizlaist uz Ziemeļkoreju. Vajag tikai uzrakstīt epastu, pārskaitīt aptuveni 1000 eiro (Ziemeļkorejas vīza, viesnīca, ēšanas reizes, transporta izdevumi utt.) un nokļūt līdz Pekinai. Rēcīgākais tajā visā ir tas, ka Ķīnas vīzu sadabūt bija lielāks izaicinājums. Raķešu Korejā ir pavisam vienkārši – maksā un dabū. Ķīnai gan patīk uzdot jautājumus, prasa parādīt aviobiļetes, pastāstīt par adresēm, kur paliksi utt. Laikietilpīgs process, kurā, protams, mēs melojām, ka no Pekinas nedosimies uz Ziemeļkoreju, bet gan uz Honkongu… Ja šo lasa kāds Ķīnas vēstniecības pārstāvis... piedodiet, mēs negribējām riskēt ar vīzas atteikumu, mums bija svarīgi nonākt Ziemeļkorejā. Te ir vēl kāda svarīga detaļa, ko mums pastāstīja gudri cilvēki, – pirms Ķīnas un Ziemeļkorejas apmeklēšanas sociālajos tīklos par valdību sliktas lietas labāk neraksti. Tas var beigties ar vīzas atteikumu vai ar cietumu Ziemeļkorejā. Vēlāk paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Ar Reini aizlidojām uz Pekinu, kur mūs momentā apkāsa vietējā veikaliņa pārdevējs, kurš par mazo kolu noplēsa 10 eiro. Protams, stulbie baltādainie ar čemodānu zem rokas, tikko no lidostas, skaidrs, ka viņi vēl neko nesaprot. Tas, starp citu, bija visizaicinošākais, jo divas stundas pēc nolaišanās jau bija tikšanās ar mūsu tūristu grupiņu un Young Pioneer Tours gidiem Pekinas birojā. Lidmašīnā mums nesanāca izgulēties, tātad astoņas bezmiega stundas + divas stundas Pekinā + uzreiz vilciens uz Ziemeļkoreju, kas arī nebija tas ērtākais gulēšanai. Komforta sajūta līdzīga kā draņķīgā kupejā vilcienā uz Maskavu, tikai papildus tam vēl nāk klāt ķīnieši, kuri visu laiku spļauj uz zemes (nezinu, kāpēc viņi tā dara).

Tātad sapulce. Mums pastāstīja, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Īsumā: Ziemeļkoreja ir droša vieta, ja tu ievēro noteikumus, proti, iet tikai tur, kur tevi ved gidi (viens pats nestaigā); ja bildē līderu fotogrāfijas vai statujas, tad tikai pilnā augumā; nedrīkst ievest pornogrāfiju, literatūru vai filmas par Ziemeļkoreju, līderus apsmejošus materiālus, reliģiskus materiālus. Muitas zonā apstādina vilcienu un korejiešu sargi savāc datorus, telefonus, planšetes, lai pārbaudītu, ka tur nekā tāda nav. Ja esi dāma, kura sataisījusi pusplikus selfijus, sargi publiski izšķirsta tavas telefona bildes un, pirms tās izdzēš, ierēc par tevi un parāda tās visam vilcienam. Sapulcē gan man, gan visiem maniem ceļojuma biedriem galvā bija viens svarīgāks jautājums: “Kas notika ar Otto?” Otto Vormbīrs bija amerikāņu tūrists, kuru arestēja Ziemeļkorejā un notiesāja uz 15 gadiem spaidu darbu nometnē. Viņš pēcāk gan tika atgādāts atpakaļ uz ASV, diemžēl pēc 14 komā pavadītiem mēnešiem nomira. Arī Otto uz Ziemeļkoreju devās ar Young Pioneer Tours, tolaik viņš vēl bija sveiks un vesels, gidi bija pārliecināti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks. Es nevēlos stāstīt detaļās, kā tas notika, taču piebildīšu, ka viņš visai mērķtiecīgi gāja uz to arestu, un te nu vietā būtu piebilde par tiem sociālajiem tīkliem. Pirms došanās uz Ziemeļkoreju neraksti par savām noziedzīgajām iecerēm.

Pēc sapulces devāmies uz transportu. Amerikāņu vienīgā opcija bija lidot, pārējie varēja braukt ar vilcienu. Mēs izvēlējāmies vilcienu un nesapratām, kāpēc arī amerikāņi to nevar. Vai tie korejieši domāja, ka viņi pa logiem metīs ārā dolāru banknotes? Pirmais pārsteigums man bija ārzemju tūristi, kuri vēroja Korejas labības laukus, kas, manuprāt, īpaši neatšķīrās no klajumiem Latvijā, un brīnījās: “Oho! Pa lauku staigā tikai divi cilvēki, paskat!” Es pasmēju un teicu, ka manā valstī viņi arī varētu apskatīt laukus, pa kuriem staigā tikai divi cilvēki. Pēcāk muitas zona, tad jau Ziemeļkoreja. Izkāpjot no vilciena, uzreiz dzirdama propaganda, kas visapkārt tiek skandināta pa skaļruņiem. Mums visiem savāca pases (teica: lai nepazūd), sadalīja pa vairākām grupiņām un katrai grupiņai norīkoja divus korejiešu gidus. Kopā katrai grupai bija trīs gidi – divi no Korejas, viens no Young Pioneer Tours. Mums tas viens gadījās jestrs austrāliešu čalis, kurš nemitīgi “troļļoja” korejiešu gidus. Viņš visai tūrei piedeva tādu viegluma sajūtu, bez kuras es tajā valstī laikam sajuktu prātā. Mūs aizveda uz viesnīcu, kur arī beidzās pirmā diena. Viesnīcā bija boulings, pingpongs, karaoke, bārs un alus darītava. Uzreiz sapratām, ka viņu mērķis ir piedzirdīt tūristus, lai mājās tie visiem stāsta, ka Ziemeļkoreja patiesībā ir tusiņu epicentrs. Pat pusdienās katram uz galda stāvēja nevis ūdens, bet gan aliņš. Ja gribi ūdeni, tad paprasi, lai atnes. Par nelaimi, viņiem vēl nav izgudrots tāds alkohols, kas aizlietu acis tā, ka nepamani, kādā tintē tajā valstī viss ir… Pirmais vakars viesnīcā noslēdzās ar vietējo TV. Ar Reini skatījāmies propagandu un raidījumu, kā nostiprināt ogļu raktuves.

Katrs rīts sākās aptuveni pulksten 7:00. Brokastis un tālāk maršruts, kuru izplānojuši gidi. Mēs bijām aizbraukuši līdera Kima Čenira dzimšanas dienas tūrē. Vienīgais, kas liecināja par dzimšanas dienu, bija brīvdiena, kurā ieraudzījām Ziemeļkorejas cilvēcīgo pusi, proti, tajā dienā parkos sēdēja vietējie iedzīvotāji, klausījās vietējo mūziku un dzēra vietējo šņabi. Mēs izjutām lusti ar viņiem padancot un devāmies pie pāris omītēm uzlūgt uz deju. Tas bija maģisks brīdis, kas lika man saprast – lai arī valoda un valdība mums katram sava, mīlestība ir poliglotisks, visiem saprotams lielums, kurā var dalīties ar visu pasauli. Omītes ar lielu prieku tvēra katra tūrista roku un veda dancī. Lai arī šajā valstī varēja redzēt, ka viņu ikdiena nav laimīga, mani iepriecināja katrs brīdis, kad dzirdēju, kā darba kolēģi stāv ārā un pusdienu pārtraukumā cits citam stāsta jokus vai notikumus, kādus mēs ikdienā piedzīvojam arī Latvijā. Jā, Ziemeļkoreja ir rezervāts uz planētas Zeme, bet cilvēki ir cilvēki visur, lai arī kādu tuftu viņiem ausīs bīdītu varu sanarkojies diktators.

 Neņemot vērā šos patīkamos mirkļus, es jutos paranojiski visu laiku, kamēr atrados Ziemeļkorejā. Lai arī esmu saprātīgs, mani nepameta sajūta, ka nejauši spēju izdarīt ko tādu, kas viņus saniknotu, un tad mani arestētu. Liels paldies Reinim, ka man bija kāds, ar kuru dienas beigās viesnīcā latviešu valodā pārrunāt pa dienu piedzīvoto un pieredzēto. Es tiešām jutos kā seansos pie psihoterapeita. Pieļauju, ka tas bija abpusēji. Katrs brauciens, katrs gājiens jebkur apliecināja to, ko teicu Reinim pirmajā dienā, kad tur ieradāmies: “Es nesaprotu, kas, bet visu laiku nepamet sajūta, ka šajā valstī viss ir galīgi garām. Atmetam tās doķenes un info, ko zinām. Pat tad šis viss šķiet nepareizi.” Ielas ir tukšas, luksoforu nav, krustojumos stāv policija, kas regulē satiksmi (kuras nav, jo brauc tikai butaforiski takši un militāristi), vietējie visi kalsni, pelēkās drēbēs, ar sarūsējušiem velosipēdiem dodas uz hruščovkām, kurām beidzies derīguma termiņš. Tās bija depresīvākās dienas manā mūžā. Ja kāds man vēl teiks, ka es nedrīkstu runāt par PSRS laikiem, jo neesmu tajos audzis, tad es tam cilvēkam ar lielu prieku iemetīšu sejā neļķes spīdīgā papīrā. Ziemeļkoreja ir PSRS piektajā ātrumā. Es nespēju iztēloties dienu, kad abas Korejas apvienotos, jo nespēju rast atbildi, kā ziemeļkorejieši varētu integrēties jebkādā sabiedrībā, kur valda demokrātiskas vērtības. Viņi vienkārši sajuktu prātā. Par to man ir līdz kaulam žēl, jo viņi ir forši cilvēki.

Kurš tad ir tik ķerts, lai brauktu uz Ziemeļkoreju? Viens ir Ralfs, otrs – Reinis, bet mūsu tūristu grupiņā bija vieni no jaudīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad savā dzīvē esmu saticis. Tur bija mans tagadējais labs draugs Fēlikss no Venecuēlas, Hugo Čavesa oficiālais tulks, kurš nepiekrita savas valsts režīmam, kamēr strādāja. Tur bija arī cilvēks, kurš reiz uzvarēja Eirovīzijā un kļuva par savas valsts Nacionālās operas direktoru. Respektīvi, uz Ziemeļkoreju brauc tikai cilvēki ar putniem galvā, taču saprātīgi.

Visur, kur gājām, stāsts beidzās ar frāzi “jo mēs sakāvām amerikāņu imperiālistus un japāņu agresorus”. Visur. Vai tas ir kara muzejs, ēstuve, gleznu izstāde, demilitarizētā zona vai ziedu izstāde. Jā, pat ziedu izstādē. Amerikāņi no mūsu tūres jau bija “uzkārušies” un sāka pat balsī visiem atvainoties par Korejas karu cerībā, ka vairs nedzirdēs pārmetumus savai nācijai. Nonākot ziedu izstādē, amīši atviegloti uzelpoja, bet tā bija kļūda. Šķiet, pavisam nevainīga, nepropagandiska vieta, taču gidi mācēja savu darbiņu. Es citēju: “Un šis ir līdera mīļākais zieds, jo tad, kad mēs sakāvām amerikāņu imperiālistus un japāņu agresorus, šis zieds izplauka kaujas laukā.” Tas vēl nav viss. Pēcāk devāmies uz suvenīru veikalu. Amerikāņi cerēja, ka vismaz tur nebūs uzbraucienu viņiem, taču smagi maldījās... Katra pastkarte bija uzsprādzis Baltais nams, nodurts ASV karavīrs vai jebkāds cits pazemojums Amerikas Savienotajām Valstīm. Viens amerikānis, turot rokās propagandas pastkartīti, neizturēja un sāka pa visu veikalu bļaut: “Nu, piedodiet! Es tak neesmu vainīgs pie visām vēsturiskajām stulbībām! Beidziet mani apcelt!” Reinis steidzās viņu mierināt. Šajā veikalā es iegādājos kartīti, ko nosūtīju mammai un tētim. Tā pa pastu atnāca ātrāk nekā jebkura cita, ko esmu sūtījis no kādas Eiropas valsts. Mani pabrīdināja, ka tekstu tulkos (ja tas būs latviski) un pārbaudīs, vai tur nav Ziemeļkorejai aizvainojoši izteikumi. Vislabāk esot rakstīt angliski un ar uzbraucieniem ASV. Tieši tāpēc maniem vecākiem ir kartīte no Ziemeļkorejas ar tekstu “Hi mom, hi dad! Death to America! With love from the DPRK, Ralfs”.

Uz šo ceļojumu bija svarīgi paņemt svētku tērpu, jo vienā no ceļojuma dienām bija plāns doties uz mauzoleju. Tur guļ mūžīgais prezidents Kims Irsens un Kims Čenirs. Es ierados uzvalkā, kurā esmu bijis uz bērēm, kāzām un arī uzstājies koncertos. Uzvalka CV pievienojās arī mauzolejs Ziemeļkorejā. Apsveicu tevi, draudziņ! Sāksim ar to, ka viss mauzolejs ir marmorā. Pilnīgs glamūrs, šiks un pačots. Tādā ziņā ir forši nomirt, ja esi Ziemeļkorejas diktators, jo tevi ieliks spīdīgā konfekšu papīrītī un citi nāks apraudāt. Jā, cilvēki raudāja. Mauzoleja maršruts: mūžīgā miegā dusošais līderis, tad telpa ar viņam veltītiem apbalvojumiem, tad telpa ar viņa transportiem un karti, kur šis nelaiķis savā dzīves laikā ir braucis. Telpā, kur guļ iebalzamēti slepkavas ziemeļkorejieši, apmeklētāji gāja un raudāja. No sirds raudāja, tā nebija izlikšanās citiem par prieku, viņi reāli fano par saviem līderiem...

Visu rakstu vēl vari paspēt izlasīt I’mperfekt Pavasara numurā!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 mai, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu