Likumīgi aizlauzti

— Inga Gorbunova

Likumīgi aizlauzti

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 24 oktobris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Bija viena no šīs vasaras karstākajām dienām. Pie vārtiņiem piestāja taksometrs, un no tā izkāpa jauna sieviete ar čemodānu. Viņa neslēpa, ka ir stipri samulsusi, un arī es cīnījos ar grūti izprotamām izjūtām. Nebiju domājusi, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Savulaik viņa bija man tuva, un tā bija šķiršanās, kas stipri sāpēja.

(Fragments no raksta)

“Es tevi atceros labāk nekā mammu,” Anna (vārds mainīts) jau vēlāk man teica. “O, she is the same, she does not change at all,” nākamajā dienā telefona ekrānā priecīgi māja viņas dvīņubrālis. Un arī tas šķita tik savādi, jo vispār jau tas bija tas pats lauku puika, kuram kādreiz mācīju pirmos angļu vārdiņus. Toreiz viņš apgalvoja, ka šitā valoda viņam pilnīgi noteikti nepatīk un viņš tādā nekad nerunās, bet tagad tā ir latviešu valoda, kurā viņš vairs īsti negrib sarunāties. Šķiet, kādus divpadsmit gadus viņi abi dzīvo Īrijā. Bet mēs neesam redzējušies vēl kādu gadu ilgāk. Atkal satikāmies vispirms feisbukā. Tur viņi atraduši arī savus vecākos brāļus.

Mājās Annu gaida mazs dēliņš. Vakar viņa raudāja, ka jau nedēļu savu puisīti redz tikai videozvanos. Savā Instagram kontā Anna ierakstījusi, ka ir full time mummy un mazais puika ir my whole world.

“Viņam nekad nebūs jāpiedzīvo tas, kas mums.”

Viņas puisītim ļoti garšo vegetables, un tas ir vārds, kura latvisko versiju jaunā māmiņa nekādi nespēj ielāgot. Kaut gan atšķirībā no brāļa komunikācija dzimtajā valodā Annai nekādas grūtības nesagādā. Pirms tam mēs ilgi staigājām gar jūru, un Anna stāstīja, kas šajos padsmit gados, kopš neesam redzējušās, ar abiem noticis. Es tikai klausījos, plātīju rokas un neko vairāk, un sakarīgāk par “ak, vai, vai” un “šausmas, šausmas” sākumā nevarēju pateikt. Bet tagad no tā visa vairs netieku vaļā. No tādiem stāstiem rodas scenāriji filmām, kas vēlāk gūst balvas prestižos festivālos, bet par kases gabaliem nepārvēršas. Lielākoties tāpēc, ka vairakumam cilvēku ko tādu ir pārāk smagi skatīties.

Tagad domās vēlreiz pārcilāju pagātnes notikumus un joprojām neesmu pārliecināta, vai tad, ja būtu lemts izvēlēties, es vēlreiz gribētu pie tā visa atgriezties kaut vai savās domās. Jo man joprojām šķiet, ka toreiz notika kas netaisnīgs, kas tāds, kam nevajadzēja notikt. Kaut gan no otras puses... jā, lai arī man ļoti sāpēja, tomēr manu dzīvi tāds notikumu pavērsiens, iespējams, padarīja ievērojami vienkāršāku. Bet divu bērnu dzīves tomēr tika likumīgi aizlauztas.

Rīt viņa aizbrauc. “Manas mājas ir Īrijā, es nekad nebraukšu atpakaļ, tikai ciemos, negribu te dzīvot,” viņa saka. “Lai vai kas ar mums notika, tagad mēs ar brāli esam priecīgi, ka nokļuvām Īrijā. Mums tur tagad ir labi. Viss ir. Saproti? Laba dzīve. Kā tev. Kā visiem normāliem cilvēkiem.”

***

Anna ar brāli bērnunamā pirmo reizi nokļuva aptuveni trīs gadu vecumā, jo mājās nesaņēma pietiekamu uzturu. Pēc kāda laika tika atdoti mātei, bet apmēram pēc gada novārgušā stāvoklī (man toreiz teica: nobadināti) atkal tika ievietoti bērnunamā. Kad es viņus pirmo reizi sastapu, vēl bija smalciņi, bet jau atkopušies. Mazliet bikli, sirsnīgi un piemīlīgi. Vienmēr kopā.

Bērnunama vadītāja sacīja: esot tiešām labi bērni, māte iedzerot mēreni, nav alkoholiķe (līdz ar to bērniem nav attiecīgo veselības problēmu), tikai tāda neveiksminiece – visu laiku sapinas ar sliktiem vīriešiem un pakļaujas tiem. Esot vēl divi dēli, bet tie jau pusaudži, dzīvo mājās pie vecmammas. Tēvs it kā cietumā tagad sēžot, bet tā īsti neviens nezinot, dvīņu mammu viņš gan esot apprecējis, bērnus par saviem atzinis, bet tad arī nozudis. Bērnunamā man toreiz stāstīja, ka mamma mazos apmeklējot aptuveni reizi pusgadā un neesot arī ziņu, ka viņai būtu pastāvīga dzīvesvieta un garantēti ienākumi.

***

Tolaik strādāju žurnālā Ieva. Gribējām iesaistīties sociālo problēmu risināšanā, un sabiedrības iepazīstināšana ar situāciju bērnunamos bija viena no mūsu tēmām. Centāmies ieinteresēt cilvēkus nebaidīties adoptēt, kļūt par audžuģimenēm vai viesģimenēm. Tā ir vēl viena iespēja un neuzliek tādas saistības (izņemot emocionālās, protams) kā audžuģimenes statuss vai adopcija. Protams, par to arī nemaksā, tieši otrādi – tas esi tu, kas nodrošina visu, lai bērni justos pēc iespējas komfortablāk.

Jo vairāk es, tolaik maza puikas mamma, braukājot pa bērnunamiem, uzzināju, jo vairāk man gribējās par to ne tikai rakstīt, ne tikai pirkt rotaļlietas un drēbes, ko bezpersoniski dāvināt, bet savu iespēju robežās uzlabot kāda konkrēta bērna dzīvi. Man šķita, ja arī es varu tajā iesaistīties tikai daļēji, tā tomēr ir iespēja piedalīties ne tikai ar apģērbu vai skolas somu pirkšanu, bet arī kaut mazliet ietekmēt pasaules uzskatu. Tā mūsu mājās ienāca šie piecgadīgie dvīņi. Tam bija nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka visi apstākļi ir atbilstoši. Rūpīgi tika apsekota dzīvesvieta, pildītas visādas anketas, aptaujāti citi “mājsaimniecībā dzīvojošie” un tamlīdzīgi. Un tad Ziemassvētkos viņi pirmoreiz bija klāt uz ilgāku laiku. Tikai divarpus mēnešus jaunāki par manu jaunāko dēlu.

Jāatzīst, ka realitāte, vismaz sākumā, visai maz atbilda manas iztēles uzburtajām idilliskajām ainiņām. Kaut arī bērni bija lieliski, gudri un, varētu pat teikt, ar pārsteidzoši labām manierēm, gāja mums, protams, visādi. Jo, šā vai tā, viņi nāca no citas vides, un daudz no tā, kas ģimenē augušam bērnam šķiet pašsaprotams, dvīņiem bija ne tikai liels brīnums, bet sākotnēji pat šķita vai nu dīvaini, vai nevajadzīgi. Turklāt – vismaz sākumā – arī pašas ģimenes reakcija nebija viennozīmīga. Vīrs tā izteikti izteiksmīgi neiebilda, bet bija pilnīgi skaidrs, ka viņš visu šo lietu uztver kā manu pārejošu kaprīzi, ar kuru gudrāk samierināties. Mamma bija patiesi izbrīnīta un reiz konkrēti pavaicāja, kāpēc es, ja reiz man ir lieki līdzekļi, nevarētu tos iztērēt tuvo radu lokā?

Liels atbalsts (un bez jebkādiem komentāriem) nāca no vīramātes. (Vēlāk tieši viņa bija tā, kas saņēma vienīgo vēstuli no Īrijas un zināja, ka Annai tur ļoti nepatīk un viņa grib mājās. Tagad Anna pastāstīja, ka toreiz viņai atņemtas visas vēstules, fotogrāfijas un adreses, tikai omas adresi izdevies paslēpt, bet pēc tam atņēmuši arī to.)

Bet toreiz, dvīņu pirmajā garās ciemošanās reizē Ziemassvētku laikā, bezspēkā atkritu uz dīvāna blakus vīram, saķēru galvu un, juzdamās ļoti vainīga, teicu: ak šausmas, ko es esmu izdarījusi... Fonā mums garām brāzās trīs kaujas saucienus izkliedzoši piecgadnieki (atkārtojot šo darbību vismaz desmit reižu), un durvīs vēl parādījās arī vecākais dēls, tobrīd diezgan pretenciozs tīnis, kuram bija degoša aktualitāte izdīkt atļauju palikt pa nakti ārpus mājas. Un viņam to vajadzēja saņemt tūlīt un uzreiz. Pie viena arī kašķīgā tonī pastāstīt par visiem klasesbiedriem, kuriem ir NORMĀLI vecāki (atšķirībā, protams, no viņa).

Divus bērnus es kaut kā vēl biju spējusi “menedžēt”, ar četriem, jāatzīst, sākotnēji bija pamatīgi jāiespringst. Un tam patiesībā pat nebija liela sakara ar to, ka šie bija bērni no bērnunama. Vienkārši mūsu daudzmaz mierīgā ikdiena bija sagriezusies ar kājām gaisā, un es biju tas centrālais tēls, kurš to visu bija ievārījis un kura uzmanību tagad pieprasīja visi. Īsāk sakot, bija gana daudz atrakciju un stresiņš ne pa jokam. Un vēl tā sakāpinātā atbildības sajūta, ar kādu netiku rēķinājusies. Jo par saviem bērniem tu taču zini visu. Jau pēc skatiena vari pateikt, kad kaut kas sāp, kad ir dusmas, kad niķi. Jebko. Bet šie cilvēciņi jāiepazīst no pilnīgas nulles. Un tad vēl tik daudz eksistenciālas dabas pārdomu. Tev mājās ir pilnīgi svešs bērns. Vienlaikus tik izslāpis pēc uzmanības un maiguma, tomēr piesardzīgs. Brīžam skatās tik vērtējoši, ka samulsti. Vakaros notiek kaujas, lai ieraustos klēpī, kurā trijiem pamaz vietas. Tad pašas mazais puika ir apņēmības pilns aizstāvēt savas tiesības visiem līdzekļiem, nebalsī saucot: laidiet, tā ir MANA mamma! Un to savu tu taču mīli, ka traks, esi gatava viņa labā uz jebko. Raudi, iedomājoties vien, ka viņam būtu jādzīvo bērnunamā vai pie svešiem cilvēkiem.

Kā tas būs ar tiem citas mātes bērniem? Teorētiski jau tu visu zini, kā vajag. Bet... vai spēsi būt objektīva? Atrast klēpī vietu visiem, izturēties tāpat, just tāpat, iemīlēt? Lielākoties tā cīņa par vietu parasti beidzās tā: uz viena ceļa manējais, uz otra Anniņa. Un brālis blakus krēslā, cieši pieglaudies. Tomēr drusku sapūties.

Daudz ļoti, ļoti sarežģītu jautājumu parādās brīdī, kad vēlme atbalstīt, palīdzēt, mīlēt, materializējas divos konkrētos cilvēkbērnos. Un par visu to es tagad rakstu tikai tāpēc, lai pateiktu, ka tas nav ne tik vienkārši, ne idilliski, kā varbūt sākumā šķiet, tomēr es to varēju. Ne uzreiz, bet ar laiku tiešām iemīlēju. Vīrs iesaistījās, palīdzēja un pieņēma, ka viņi bieži dzīvo pie mums, bet tas arī viss. Reiz teica, ka būtu labāk vēl pati kādu dzemdējusi, nevis tā ņēmusies ar svešiem. Tā ka par teorētiski iespējamo adopciju es pat baidījos runāt. Kaut gan tā tiešām bija iespējama tikai teorētiski. Šiem bērniem bija gan māte, gan tēvs, un fakts, ka lielāko savas dzīves daļu viņi tobrīd tika pavadījuši bērnunamā, neko nenozīmēja.


Foto: Shutterstock


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 oktobris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu