Lietišķā mistiķe

— Inga Gorbunova

Lietišķā mistiķe

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 23 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Elīna Upmane un no personiskā arhīvā

Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņaugu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Vienmēr ieturētā, elegantā kostīmā. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Nokļūt praksē vai ārštatā pie viņas bija katra žurnālistikas studenta sapnis, kuru realizēt nebija vienkārši. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis. 

Kad Padomju Jaunatnes galvenā redaktore Monika Zīle ar savu vizīti pagodināja mūsu (Sports) galveno redaktoru Andreju Kausu, kura sekretāre tolaik biju, viņš pārvērtās satrauktā, lieliem soļiem apkārt joņojošā puišelī. Un man bija ne pa jokam jāiespringst, lai ātri, tūlīt un nekavējoties visu sakārtotu tieši tā, kā Monikai varētu patikt.

Kad viņa aizgāja, Andrejs vienmēr teica vienu un to pašu. “Tāda sieviete, tāda sieviete! Lūk, sieviete, no kuras jums visām vērts mācīties!”  

Kopš tā laika pagājuši gadi – šī Monikai ir 77. dzīves vasara. Daudz kas ir pavisam citādi. Bet viena lieta palikusi nemainīga. Rakstniece un publiciste Monika Zīle (bijusi galvenā redaktore laikrakstā Padomju Jaunatne, žurnālā Sieviete un galvenā redaktore vietniece laikrakstā Latvijas Avīze, kur joprojām komentē aktuālās norises, 32 grāmatu autore; nupat iznācis stāstu krājums Mētelis ar sudrablapsu, 7. Saeimas deputāte) ir sieviete, no kuras vērts mācīties. Pati smejas un saka, ka jau kādus gadus desmit mānot cilvēkus, jo vispār nemaz neesot vienmēr tik priecīga, kā izskatās. Bet arī to var tikai mācīties. Neuzlikt citiem tās fiziskās sāpes un arī skumjas, kas neaicinātas mēdz ierasties līdz ar ātri projām skrienošo laiku, bet turpināt iedvesmot un stiprināt citus, daloties ar piesātinātās un aizraujošās dzīves laikā uzkrātajiem stāstiem, pieredzi un atziņām.

Prasmi un vēlēšanos dzīvot aktīvi, iet līdzi laikam, iesaistīties un piedalīties. Monika sastopama ne tikai tiekoties ar lasītājām vai kādos pasākumos, rakstniece ir arī aktīva sociālo tīklu lietotāja, un tur viņas viedoklis par literatūru un dažādām dzīves norisēm vienmēr ir izsvērts un korekts un tiek arī respektēts.

“Bet, ziniet, es centīšos nerunāt tādās gudrās pamācībās, kā veči to mīl darīt,” viņa smejas. “To veču viedumu intervijās es nevaru ciest.”

****

Viena laba paziņa, kas vecāka par mani, reiz teica: “Tu zini, kad būsi pa īstam veca? Kad redzēsi, ka uz ielas divi bučojas, un tev būs dusmas par to.” Tā ka es vēl neesmu nemaz tik veca, jo mani tas itin nemaz neuztrauc. Man tikai sirds iesāpas, kad iedomājos: ak Dievs, nu tā taču nebūs vienmēr. Un vēl tak viņi ņemsies un šķirsies, un būs visas tās lietas, ko nu mēdzam attiecībās piedzīvot.

Ir tā, ka tu nodzīvo līdz kaut kādai zināmai robežai, un, protams, tu zini desmit drošas pīrāgu receptes, zini, kā iztīrīt no baltas blūzes tintes traipu un visādas tādas lietas, bez kurām patiesībā varbūt arī varētu nodzīvot. Bet, ja tā paskaties, tad lielākoties tas viss, ko zini, tomēr ir sadzīve. Uzskatīt tāpēc sevi par īpaši gudru nevajag. Saskaroties ar lielajiem dzīves jautājumiem situācijās, kad tie skar pašu, esi tikpat bezspēcīgs un izmisis, kā tas, kurš neprot neko no tā, ko proti vai zini tu. Jaunībā mēs visi esam vairāk tādi maksimālisti, bet ziniet – uz vecumu arī kas tāds notiek. To vajadzību un prasību tā kā kļūst mazāk, bet tās ir kategoriskākas. Es to tā kā pie sevis pati piefiksēju. Jo man tagad nevajag vairs trīs pārus jaunu vasaras kurpju, iztieku ar vienām. Bet ir kaut kādas lietas, teiksim, ja mēs norunājam ar savu meitu, ka viņa būs 11, bet viņa kavējas desmit minūtes, es jau sāku cepties. Nesen radio klausījos sarunu ar sociologu Arni Kaktiņu, un viņš, cita starpā, teica, ka cilvēkus pēc 74 gadiem vairs neaptaujā.

No vienas puses, it kā jau pareizi. Es gan arī tagad esmu aiz tās robežas, taču man vēl būtu ko teikt, bet nu... mēs esam ļoti dažādi vecumā. Un arī spējas saprast un orientēties procesos ir dažādas. Tādas tās jau jaunībā bijušas, protams, bet vecumā sazarojas vēl vairāk. Un balstīties uz pilnīgi visiem viedokļiem... varbūt tiešām pareizi.

Tajā pašā laikā jūs aizvien rakstāt labus komentārus Latvijas Avīzei par aktuāliem jautājumiem, stāstus un romānus. Raimonds Pauls paspēj vienā vakarā piedalīties divos koncertos un tiek uzņemts ar milzu ovācijām, Vaira Vīķe-Freiberga var runāt jebkurā auditorijā jebkurā pasaules valstī, un mušu nevarēs dzirdēt lidojam.

Es neapvainojos, ka mani vairs neuzskata par aptaujājamu. Ja man ir ko teikt un prāts strādā, man ir dota iespēja izteikties. Un, ja arī citiem ir šis asais prāts un autoritāte, bet iespēju publiski izteikties nav, viņi tomēr var ietekmēt savus bērnus, mazbērnus un citu tuvāko loku. Un arī iztikt bez sociologu aptaujām. Būtībā esmu par tādu saprātīgu egoismu. Nu, piemēram, sociālajos tīklos ir daļa cilvēku, kuri mīl ar visādām gudrām atziņām dalīties. Viena no tām: dāvājiet cilvēkam savu uzmanību, tas neko nemaksā. Nu, kā tad nemaksā? Tas ir mans laiks. Ja gribu savu uzmanību veltīt pilnvērtīgi, nevis vienkārši – how do you do līmenī –, tad tas man ļoti dārgi maksā. Ko nozīmē uzmanība? Tā ir iedziļināšanās kaut kādās lietās, problēmās, risināšana. Tā ir piedalīšanās. Un tad tas ir ļoti nopietni.

Jūs zināt, ir tādas kategorijas – vientulība, pēc būtības situācija, un vēl ir vienatne, kura mums katram ir nepieciešama. Ir pat kaut kāda zināma norma katram cilvēkam. Visvairāk no vienatnes trūkuma cieš jaunas sievietes, mammas, kurām mācīts, ka viņām jābūt kopā ar bērnu 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā un 12 mēnešus gadā. Tikai tad viņa ir laba mamma. Tajā pašā laikā viņai vispār nav iespēju piepildīt to savu vienatnes normu. Vēl ir vienpatība. Tas ir tāds raksturs – cilvēkam vislabāk ir pašam ar sevi. Mēs varam vienas dienas laikā pārdzīvot visus trīs stāvokļus. Es arī tagad jau ilgāku laiku dzīvoju viena pati. Pat radu cilvēki kādreiz ir teikuši: vai dieniņ, tev taču noteikti ir šausmīgi garlaicīgi! Es saku: pasarg Dievs, nu nav man garlaicīgi! Pati braucu ar mašīnu, un tā ir vienkārši ļoti liela greznība, jo varu gan piepildīt savu vienpatību, gan izbēgt no vientulības. Visu ko varu izdarīt. Un esmu pateicīga savai profesijai. Zināt, tas ir ārkārtīgi interesanti. Patiesībā jau kā žurnālisti mēs esam sabiedriskas būtnes. Bet man tomēr vienmēr ir bijusi ļoti liela nepieciešamība pēc vienatnes.

Vai nav tā, ka arī profesija to tomēr iespaido? Varbūt tas tāpēc, ka visu laiku ir ļoti daudz informācijas, daudz cilvēku, daudz dažādu situāciju, kurās jāiedziļinās. Reizēm tas iztukšo, nogurdina, un tad vienatne ļauj restartēties.

Reizēm arī, teiksim, lasot žurnālus, ja vairākas intervijas pēc kārtas izlasu, jūtos nogurusi no komunikācijas. Jo, arī lasot labu interviju, esmu taču piedalījusies sarunā.

Katrs cilvēks dzīves laikā tā nemanāmi izkopj to savu tēlu, ko piedāvājam sabiedrībā. Un tas ir ļoti svarīgi. Vai nu mēs to tēlu neapzināti... nu, ziniet, vismaz savu paziņu lokā nezinu nevienu, kam visu laiku tikai saulīte simtprocentīgi spīd. Tad kā mēs to iznesam: vai nu gribam, lai kāds mūs žēlo, un uzvelkam tādas upura drānas, kas, protams, arī piesaista uzmanību, bet vairāk jau tādu ziņkāri, vai arī neko daudz par to nerunājam? Manuprāt, cerēt, ka visi tev patiesi kaut kā līdzi jutīs, ir diezgan naivi.

Reizēm domāju, ka daudzi laikam paši nemaz nejūt, cik uzkrītoši reizēm, tīklos komunicējot, atklāj kādu savas personības šķautni. Kas noteikti taču nav vienīgā, bet, nepazīstot cilvēku un vērojot no malas, sanāk, ka dominējošā. Kurš nepārspējams gaudotājs, kurš nemitīgi par kaut ko “kasās”. Vēl viena tendence – katru dienu likt savas smukumbildes.

Tā ir tāda vēlme pašapliecināties. Un visi šie cilvēki ārkārtīgi smagi pārdzīvo jebkādu kritiku.

Es arī pārdzīvoju. Visi vairāk vai mazāk pārdzīvo.

Jā, visi pārdzīvo, bet acīmredzot ir sev jāpasaka, ka ir kaut kāds cilvēku loks, kuri drīkst par mani izteikties, un ir tādi, par kuriem man vienalga. Manai vecaimātei bija tāds teiciens: “Man ar viņu kopā bērni nav jākrista.”

Jūs jau arī droši vien esat tikusi daudz aprunāta un apskausta. Protat neņemt pie sirds?

Oi-oi-oi (smejas)! Kā nu ne, kā nu ne. Es kādreiz patiesi uzjautrinos par dažām lietām. Bez visa cita, visiem tiem cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši, kā mēs sakām, tajos laikos aiz tā strauta un bijuši kādos administratīvos amatos, šodien jārēķinās, ka to nu pārmetīs pie katras izdevības. Tā ka man tikai jāuzraksta kāda špiļka laikraksta komentārā vai kur, un jau zinu, ka (un ko) tūlīt par to dabūšu pretī.

Kā tas notiek? Antopologi vai citi pētnieki noteikti atradīs saikni ar visu to seno. Mums jau arī te joprojām ir kaut kādi lāstu noņēmēji un tamlīdzīgi, bet patiesībā svarīgākais jau tur ir tas psiholoģiskais moments. Angļu rakstniekam, antropologam Raitam ir tāda grāmata Burvestību liecinieki. Viņš ceļojis pa Āfriku, pētīdams pirmatnējās ciltis. Apraksta gadījumu, un tur kāds ir kaut ko tik sliktu izdarījis, ka vietējais burvis viņam uzliek nāves lāstu. Un notiek tā, ka tas cilvēks, iepriekš pilnīgi vesels, tiešām ņem un nākamajā rītā nomirst. Jūs saprotiet, cik šausmīgi spēcīgs ir tas psiholoģiskais iespaids un ko tas var nodarīt, ja cilvēks padodas. Viņš tik ļoti tic, tik ļoti koncentrējas uz to, ka tagad ir šis nolādējums mirt, un nomirst arī. Tāpat ar visām tām kritikām un kritizētājiem. Tur jau vienalga, kaut arī anonīmi raksta, var vienu otru atpazīt. Un vienalga, par ko – kaut vai par kabaču audzēšanu – viņš atradīs kādu iespēju kādam kaut ko pārmest. Tāpēc visas tās sliktās vai kritiskās lietas, ko kāds pasaka... Dažreiz tu vienkārši tiec izaicināts vai testēts: nu, kā tad tu tagad to uzņemsi? Sāksi uztraukties vai neliksies ne zinis.

Reizēm jau rakstītāji ir arī pazīstami cilvēki, ne tikai anonīmi.

Redzat, tur ir tā – dažkārt ir visādi labs cilvēks, tikai viņam piemīt tāda, kā es saku, verbālā nesaturēšana. Visu ko saka, īsti nepadomājot, ko saka, kādā brīdī.

Tāpēc, ja ņemu ko pie sirds, tad tikai īsu brīdi. Padomāju – man taču arī ne visi cilvēki patīk, tāpat es nevaru gribēt patikt visiem. Un kas tad man no tā, ka es tur kādam nepatīku? Šausmīgi sen, kad sociālie tīkli vēl tikko te parādījās, vairs īsti neatceros, kādā sakarā kaut kur tiku pieminēta. Un tagad viens tāds, par mani krietni jaunāks vīrietis, kuru gan zinu, bet nekādas darīšanas ar viņu nav bijušas, iekomentē: “Nu, ko tad Monika Zīle, tā jau gatava pat miesīgu māti pārdot.” Šitā te.

Es pasēdēju, padomāju un nolēmu: nē, es tagad te atbildi nerakstīšu. Piezvanīju. Saku: “Vai mēs varētu ar jums tagad aprunāties par manas mātes pārdošanu?” Bija tāds klusums otrā galā... Teicu: “Es jau varētu tagad iet pie jūsu priekšnieka, un mēs atbildi meklētu trijatā, bet es to nedarīšu, jo man pēc tam būs riebīga dūša.” Nu... zināt, kā. Varbūt cilvēkam tajā dienā paģiras bija. Vai sievasmāte nokaitinājusi, un viņš izlika to uz āru, kā mācēja, trāpīdams man. Krievu laikos visur bija rindas. Tur vienmēr bija kāds vai, biežāk, kāda, kura iesāka ķildu. Un tad tas ugunskurs iedegās aizvien lielāks, un beigās tur sākās trakas lietas starp cilvēkiem, kuri viens otru vispār nepazina. Ir tādi ļaudis, kuriem ir nepieciešamība izlādēt savu slikto omu uz citiem, jo citādi viņš dzīvo emociju badā. Dažiem tad palīdz, piemēram, sporta pārraižu skatīšanās. Pazīstu vīriešus, kuriem vajag to sporta kanālu tieši tāpēc, citādi viņi netiek galā ar savām emocijām. Tāpat seriāli, visas svešās dzīves, kurās cilvēks ieiet tiktāl, ka visi tie cilvēki kļūst par tādiem kā ģimenes locekļiem. Savulaik Hameleonu rotaļu fenomens. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet domāju – ja cilvēkam nav nekādas citas piesaistes, tad labāk, lai viņam Sallija ir ģimenē un viņš no sirds raud par tās nāvi, nevis iet un lamā visus pēc kārtas.

Es sāku strādāt presē 1962. gadā, un vienas no lielākajām nodaļām redakcijās bija vēstuļu nodaļas. Vēstuļu bija ļoti daudz, un divas trešdaļas no tām – anonīmas. Pastāvēja stingra kārtība, visas vēstules vajadzēja reģistrēt. Taču tā anonīmo vēstuļu gūzma bija tik šausmīgi liela, un tās taču rakstīja ne tikai redakcijām, ka vienā brīdī atnāca rīkojums anonīmās vēstules vairs neņemt galvā. Ar to gribēju pateikt, ka izvirdumi sociālajos tīklos būtībā nav nekas jauns. Daudzi tie anonīmo vēstuļu rakstītāji varbūt vairs nav starp mums, bet jāsaprot, ka viņu bērni un, iespējams, arī mazbērni ir izauguši gaisotnē, kur ģimenē sēž pie galda un aprunā svešus cilvēkus. Tu vari rakstīt vispozitīvākās lietas un intervēt vislabākos cilvēkus, bet vari būt drošs, ka kādam vienalga kaut kas nepatiks. Ar to ir jārēķinās.

Lielākā vērtība – tie cilvēki, kurus tu satiec, darot šo darbu. Esmu satikusi gan augsti izglītotus un spožus prātus, gan vienkāršus cilvēkus, kuri man tikpat labi palikuši atmiņā. Kādreiz, kad vēl strādāju par Cīņas korespondenti, tad vienu neaizmirstamu sievieti sastapu Kurzemes pusē, Zlēkās. Toreiz jau bija regulāri jāraksta par tiem labajiem darba darītājiem. Un tur tāda slaucēja. Vienkārša lauku sieva stāsta par saviem labajiem izslaukumiem. Ievaicājos par ģimeni. Bija ļoti jāmāk cilvēkam piekļūt, nu, negribēja tās sievas parasti tur neko daudz runāt. Tad varēja sākt runāt par puķītēm un par to, cik tā dobe labi izravēta, cilvēks pamazām atvērās. Nu, un te tāpat. Stāsta, dzīvojusi ar vecākiem, tie nomiruši, viņai jau pāri četrdesmit, un “tad mēs ar Frici sagājām kopā (tur tāds kalējs bija). Viņam nav bērnu, man arī nav. Nu, paši vairs jau ne, ko ta’ vairs. Saku vienu dienu: bet kā būtu, ja mēs vienu bērniņu paņemtu? Mums tur fermā tieši viena gaida bērnu un visiem stāsta, ka atstās slimnīcā. Es tā padomāju – viņa jauna, tātad vesela, tie puiši, ar kuriem bija, tos mēs te arī zinām, visi jauni un normāli. Aizeju pie viņas un saku: “Klausies, es tev pulksteni nopirks. Tu man pasaki, kad tu ies’ uz slimnīcu, lai es varu braukt tev līdzi un to bērnu paņemt.””

Atveda puisīti mājās, ļoti labs un smuks. Kad gadiņš, sākuši domāt, nu ko ta tā viens pats augs? Uzzinājuši, ka kaimiņu pagastā tur vienai grasās ņemt bērnu projām. “Aizbraucu, saku tai sievietei: klausies, es tev atvedīs kartupeļus. Viņa vēl tā kā lauzās, bet apsolīju arī cūku nokaut un saku, ka tāpat to bērnu paņems, atdod tad labāk man, ne uz bērnunamu. Un atdeva. Viss oficiāli noformēts, protams. Bet, mīļā, man tas Fricis tāds ruds, un tie bērni arī rudi. Un tagad viss pagasts runā, ka Fricis tos bērnus pa pasauli sataisījis un Milda tagad brauc un ved mājās.”

Tīrradnis tāds cilvēks. Tajā ir kaut kas tik atbruņojošs, un saproti, ka tas ir tas dzīves pamats, tas labais pamats. Bet vai tad es varēju to toreiz avīzē rakstīt? (Smejas.)

Vēl tāds gadījums. Savā laikā bija viena tāda stipras saimniecības vadītāja, pati arī tāda sieva kā lāva, iespaidīga. Viņi vieni no pirmajiem sāka vistas audzēt, un vienunakt liela vistu kūts bija nodegusi. Aizbraucu, runājam. Man toreiz bija kādi trīsdesmit pieci, viņai – pāri piecdesmit. Es saku: tik šausmīgi, ka tā kūts nodega. Bet viņa pārliecas tā pār galdu man pavisam klāt un saka: “A man nevienā acī, ka tā kūts nodega. Man iepriekšējā vakarā bija tā, ka varēja viss nodegt, un man vienalga.” Izrādās, viņai vīrs guļ slimnīcā ar lauztu kāju, todien viņa aizbrauc apciemot, bet viņš pasaka, ka mājās vairs nebrauks. Vienu medmāsiņu tur noskatījis. Nu, saprotiet, Cīņā es to tajā laikā taču nevarēju uzrakstīt. Bet tā sajūta, ka ir kaut kas īpašs noticis, bijis viens brīdis, kad cilvēks atveras un viņš tev to pašu nozīmīgāko uztic, – tā ir kā dāvana.

Tas jau arī , manuprāt, atšķir labu žurnālistu no viduvēja. Spēja saskatīt aiz izslaukuma, vistām vai jebkā cita cilvēku. 

Tolaik jau vairs arī nebiju nekāds skuķis, un man tas viss šķita ļoti saprotami. Visādas lietas, ko tu piedzīvo un ko tev nākas piedzīvot, tevi veido. Man reiz bija arī viens ļoti neparasts pakalpojums jāpaveic. Biju aizbraukusi ciemos pie radiem, un radiniece saka: zini, ar tevi viens cilvēks grib zem četrām acīm parunāt. Nu, labi. Sēžam pagalmā viņa mašīnā, klausos, un sākumā man pat grūti saprast. Problēma ģimenē. Bijuši ar sievu labi speciālisti kolhozā, māju uzcēluši. Un tad viņa sieva no tēvoča ārzemēs saņem mantojumu. Kādi 20 tūkstoši dolāru. Un tajā laikā tā nauda bija... ak, jēziņ, jēziņ, cik liela! Visu laiku abi gājuši kā tāds kopīgs iejūgs, bet nu tā sieva ir bagāta. Un kas tad ir viņš? Viņai izteikti sakāpis galvā, un vispār viss tagad tā nefeini. Sieva tagad visu laiku sakot: nu, kam tu vispār tāds esi vajadzīgs? Un viņš tiešām – jā, nu, tāds lauku vīrietis, bet tādos vēl, nu, tādos labos gados, ap četrdesmit. Saka, zināt, vispār manai sievai daudz labu īpašību, bet nu šoreiz riktīgi sakāpis galvā un nav vairs izturams. Bet viņa ir arī ļoti greizsirdīga. Saka: jūs tā labi rakstāt, vai jūs nevarētu man kādas pāris vēstules atsūtīt? Nu, ne tā kā no sevis, protams, bet no kādas sievietes Rīgā. Un lai būtu pastā uz pieprasījuma. Manai sievai pasta priekšniece ir draudzene, viņa noteikti izlasīs. Prasu, kādam tam tekstam jābūt. Nu, kā – ka mums attiecības veidojas. Kāda tad tā varone? Nu, pietiekami turīgai esot jābūt. Domāju – johaidī, nu es gan arī tagad iepinos. Prasu: cik tad bieži? Nu, pāris reižu mēnesī. Cik ilgi? Nu, tad jau redzēs.

Nāk Ziemassvētki, atbraucu vienreiz mājās, un meita saka: te bija ieradies viens tāds, atveda eglīti un teica, lai pasaku mammai paldies par labo rakstīšanu. Tā ka viss tur nokārtojās, joprojām esot kopā. Nu, tajās vēstulēs man bija divi nami Rīgā un visas lietas. Absolūti virtuāla būtne saglāba viena pāra laulību. Nauda gan esot Bankā Baltija aizgājusi.

Labi vēl, ka tā sieva pie jums neatbrauca... Bet tagad cilvēki te tajos pašos soctīklos spriež, ka tajos laikos nebija ne kaislību, ne seksa – vispār nekā.

Sieva būtu uzzinājusi tikai tad, ja viņš pats to pastāstītu. Citādi nekā.

Kas tad tagad ko randiņu nenorunāt, mīļā pasaulīt! Tajā laikā jau parastais telefons bija liela greznība. Pie telefona jādežurē un vēl jāuzmanās, lai neviens nenoklausās. Un tad visas tās grēcīgās attiecības, kas arī, protams, bija, tikai tas viss notika ar tādu šausmīgu konspirāciju. Ko tik visu neizdomāja, un kā tikai tur nebija, vai dieniņ! No vienas puses, šodien mani ļoti skumdina, ka cilvēki tik vieglu roku izbeidz vienas attiecības un sāk atkal jaunas, bet atsevišķās reizēs tiešām varbūt labāk aiziet katram uz savu pusi, nevis mocīt vienam otru. Kā tajos laikos, kad ar ideoloģiskā aparāta spēku kopā turēja, ja cilvēks bija kaut vai kādā amatā.

Tagad jau dzeltenā prese seko, kas toreiz nebija. Vispār par šīm lietām domāju tā: nu, protams, ir tā vilkme, jūtas, bet ir arī ikdiena. Un cilvēkiem tajā ikdienā ir jābūt kaut kam, kāpēc tu mēģini saturēt ģimeni un par to iestājies. Kļūst skumji, kad lasu vai dzirdu, ka tādas foršas sievietes meklē, cer satikt to vīrieti, kurš nu tagad atrisinās visas problēmas. Nu, nē taču! Vīrietis var laukos malku tev sazāģēt, bet nevajag domāt, ka tas vīrietis būs kā tāds manekens, kuram, kad atnāksim, kritīsim ap kaklu, viņš mūs apskaus un klausīsies visās tajās mūsu lietās. Viņam jau ir pašam savas lietas, ko risināt.

Ir tāds teiciens “Sieva nav siena, pastums malā”. Un mēs, sievietes, lai cik arī saprātīgas būtu, tomēr vienmēr esam mazliet tā kā pārliecinātas, ka tieši ar mani viņam tagad sāksies tā īstā un foršā dzīve. 

Katrs vīrietis, kuram bijusi iepriekšējā dzīve, kaut ko no tās ienes arī nākamajās attiecībās. Un tad aktualizējas jautājums: cik labi ar to visu izdosies sadzīvot? Es saprotu: jā, ar sievieti tur var būt visādas lietas, bet bērni... Nu, ja vīrietis atsakās kaut vai no elementārās gādības par bērniem, tad sievietēm no šā vīrieša jāturas pa gabalu. Jo tas par šo cilvēku ļoti daudz pasaka, un tieši to pašu viņš agrāk vai vēlāk un šādi vai citādi izdarīs atkal.

Savu pašas laulību es saucu par neviennozīmīgu. Ar meitas tēvu mēs pēdējos gados nevarējām pateikt: esam izšķīrušies vai ne. Mēs nedzīvojām kopā. Bet tajā pašā laikā kaut kādas lietas mūs saistīja. Viņš nomira 1994. gadā, man tad bija 53 gadi; jāteic, vēl tāda pajauna atraitne biju. Un man pat svaine ik pa laikam prasīja, vai neesmu vēlreiz apprecējusies. Nu nē. Brīžam it kā galīgi nevarējām sadzīvot, bet bija tomēr kaut kādas tādas lietas, kas mūs turēja kopā. Un, zināt, visi tie pielūdzēji man vienmēr tādi stipri jaunāki bijuši, esmu smējusies, ka viņi varbūt domā – šī noteikti ir bagāta un tagad mani uzturēs, bet šito man tiešām nevajadzēja. (Smejas.) Jo nevienu negribu pievilt. Bet vispār, ja runā par to, kāpēc jaunākiem vīriešiem interesē vecākas sievietes, es domāju, ka svarīga ir viena cita lieta. Kad tu jau kādu laiku esi padzīvojusi, apmēram zini, ko tas vīrietis gribētu dzirdēt un ko negribētu, ko viņš no sievietes sagaida. Cik tas ilgi katrreiz, tas ir cits jautājums. Esmu vienmēr sievietēm teikusi, ka mēs kaut kā sevi pārāk pozicionējam uz kopdzīvi.

Man labāk patīk, kā baltvācieši rīkojas: ja nomirst otra puse vai izjūk attiecības, kad satiek citu, paliek dzīvot katrs savā mājā, un tas tomēr nekādā veidā netraucē būt kopā. Kopā ceļot, kopā iziet, šad tad vienā mājā palikt, šad tad otrā. Bet mēs kaut kā ļoti tiecamies tieši uz to kopā dzīvošanu.

Bet uzskatīt, ka tā sieviete, kura ne ar vienu nedzīvo kopā, bet ir attiecībās, nav īsti... Ko mēs uzskatām par tikumīgu sievieti? Tas man vienmēr bijis tāds liels liels jautājums. Vai sievieti, kura tiešām nevienu vīrieti nelaiž sev tuvumā un izvairās no kaut kādām attiecībām, kamēr nav precējusies? Nu, sitiet mani nost, es tā nedomāju. Un man ir bijušas arī attiecības ar citiem vīriešiem dažādos dzīves periodos, jo, kā jau teicu, mana laulība nebija viennozīmīga. Dievs ir sargājis, tie visi bijuši labi vīrieši.

Gan jau pati arī sevi sargājāt.

Nu, nezinu. Sevišķi, kad esi jaunāks un tev gadās kāda krīze, tas dvēseles mijkrēslis, tad vari arī uzdurties kam tādam, ka... vai dieniņ, vai dieniņ. Esmu redzējusi tā pa gabalu šīs lietas. Tāpēc jāteic, ka ikreiz, kad man bijis dvēselē tas pušums, Dieviņš man plāksteri ir uzlicis. Un es arī vienmēr esmu sapratusi, ka tas ir plāksteris. Atsāpinātājs uz kādu laiku. Bet kādreiz tas, gadījās, ievilkās arī uz ilgāku laiku. Es negribu tagad nevienam ieteikt vai sacīt, ka tieši tas nu tagad būtu tas ideālais variants, bet atteikties pavisam no kā tāda arī nevajadzētu.

Ja būtu atteikusies, jūs nožēlotu?

Protams. Kad tu nonāc jau tādā zināmā vecumā, pēc kura pat vairs sociologi neaptaujā, bet patiesībā arī ātrāk, tad, kā mēs zinām, jābūt kaut kādam iekrājumam. Veikalā var nopirkt, bet mēs tomēr uzvārām kādu zapti vai tomātu mērci, iemarinējām gurķus. Veidojam tos krājumus pārtikšanai. Bet ir vēl viens krājums, no kura tu arī pārtiec. Atmiņas. Šo uzkrājumu ļoti ekspluatēju. Tāpat kā tu izvelc kādu aveņu burciņu, atver un sajūti to vasaras smaržu, tāpat ir ar atmiņām. Man tādas labas tās atmiņas. Varbūt kādreiz mazliet smeldzīgas, bet vienalga labas.

Arī man, tāpat kā jebkuram, ir kaut kas, ko atceros nelabprāt. Kaut kas tāds, par ko man ir kauns un ko es tagad darītu pavisam citādi. Bet tas vairāk attiecas uz man tuviem cilvēkiem, pret kuriem neesmu izturējusies tā, kā tagad būtu gribējusi. Te nonākam atkal pie tā paša. Lai cik tev būtu to zināšanu, lai kāda pieredze, bet vienā brīdī tu atkal kaut ko nezini. Domā – tie vīteņi te tāpat augs un saule spīdēs, bet kā tad es to vairs neredzēšu? Kā tas vispār tad tā būs? Šausmīgi neticami.

Pirmoreiz man tā doma ienāca prātā kādā divpadsmit gadu vecumā. Laukos mums bija klēts, tur bija tādi vēl vectēva sagādāti baļķi, kas pusdienas saulē sasila. Bija šausmīgi forši uz tiem sēdēt. Un es tā sēžu ēnā uz baļķiem, tur lejā tā pļava, mežs un baltas spilvas lidinās. Bet es domāju – kā tas tā bija, ka es te kādreiz nebiju un to neredzēju. Un kā tas būs, kad es kaut kad nebūšu un šo visu atkal vairs neredzēšu. Tā ir viena tāda lieta, par ko katrs cilvēks domā, un mēs neviens nezinām, kā tas ir un kā tas viss beidzas. Un varbūt labi, ka tā.

Nav pareizi, kā mēs mēdzam dzīvot. Es esmu kādreiz daudz dvēseles spēka iztērējusi, domājot par nākotni. Kā to veidot, ko tad darīt un ko tik vēl ne... Tajā pašā laikā neizmantojot tās vienkāršās iespējas dzīvot tagad un šodien. Patiesībā jau mums nav cita laika kā tikai tagadne. Pagātni mēs nevaram izmainīt, nav vērts par to tur sūkstīties. Mēs varam tikai pieņemt, ka tā notika un tā bija. Nākotni mēs arī nevaram precīzi paredzēt, ir lietas, kuras būs, bet mēs par tām neko nezinām. Ir šodiena.

Ir tādi dārznieki, kas to savu dārzu tikai čubina un čubina, un ne mirkli nav mierā. Bet ir tādi, kas to dārzu uzmodelējuši tā, ka paši var tur arī apsēsties un baudīt. Un man liekas, ka vajadzētu tā to dzīvi dzīvot – pēc šāda principa. Oi, nu gan es runāju tāpat kā tie viedie veči (smejas). Ka mūsu dzīve būtu šis dārzs. Varbūt mums ir bijušas tādas prasmes un tik daudz zemes, ka esam tur sastādījuši rozes, neļķes un vijolītes, bet varbūt mums ir tikai samteņu dobīte. Nu, un tad? Arī tā ir skaista un novērtēšanas vērta.

Mana bērnība un jaunība bija ļoti trūcīga. Valsts atbalsta nebija, mamma strādāja kolhozā, kur par to neko nemaksāja, bēdu gals, negribas par to vispār runāt. Kaut gan jaunībā... jaunībā viss ir citādi, tu tomēr atrodi prieku, ja to meklē. Vienu otru reizi tagad ir pat bīstami runāt par savu jaunību, ja nav sliktu lietu, ko pateikt. Uzreiz – jā, tajos krievu laikos... Mīļais Dievs! Bet mēs bijām jauni, tā bija mūsu jaunība. Valsts iekārta, tā propaganda un viss pārējais bija viena lieta, bet tu biji jauns, un ar visu to tev nebija nekāda sakara. Tu biji vai nu priecīgs, vai sarūgtināts, kad gāji no balles mājās, absolūti nedomādams, kas tur notiek politbirojā.

Katrā lietā iespējams saskatīt gan gaišo, gan tumšo. Atkarībā no tā, kam tobrīd vairāk pievērš uzmanību.

Nu, redzat, ir tas teiciens: ja kaut kas nebeidzas labi, tad tās vēl nav beigas. Es ne visai piekrītu. Tā jau mēs varam sevi mierināt kaut kādās sadzīviskās situācijās. Bet, kad ir tuvinieku zaudējumi un vēl kādas tādas lietas, tad skaidrs, ka tā tomēr nav.

Bet tā puķu dobe savā dārzā tik un tā jāatrod. Kaut vai viena puķe. Zināt, nav varbūt labi, ka to stāstu, bet man dzīvē ir bijušas divas reizes, kad nopietni apsvēru, ka gribētu nomirt. Ka esmu nonākusi strupceļā. Pirmajā reizē biju ļoti jauna, bet otrajā jau meita bija piedzimusi. Mēs jau Rīgā dzīvojām, kad es tā tiešām nopietni apdomāju, kā varētu visam pielikt punktu. Es tikai izskatos tāda mūžīgā ziedošā optimiste, tā jau nav vienmēr. Kad tāda doma tevī briest, no vienas puses, nu, kā tad tā, ir taču mazs bērns, mamma paliek un tā; no otras – kaut kā tāda iespēja tomēr visu laiku ir prātā. Sāku pat domāt, varbūt vajadzētu aiziet pie daktera un to izstāstīt. Jo visas lietas manī tik samezglotas, ka nevaru atrast risinājumu. Reiz iekāpju pie Preses nama trolejbusā un redzu, ka priekšā sēž sieviete ar meiteni. Tagad bieži redzam bērnus ar īpašām vajadzībām, bet tanī laikā tā nebija. Šis bija tāds bērns. Un es tur sēžu, braucu un skatos, cik maigi tā māte saņem rociņu, kā noglauda, kā runā. Un pēkšņi jūtos, kā būtu publiski nopērta. Mīļais Dievs, man mājās ir vesels bērns! Ko tad vēl? Izkāpu pie Mākslas akadēmijas, iegāju parkā un tik šausmīgi raudāju, ka tie, kas gāja garām, apstājās un jautāja, vai viss kārtībā.

Zināt, šīs īstās lietas... es par to puķi katrā dārzā, ko mēs tā kā reizēm aizmirstam, bet kas mums pieder. Jo tas mums nav un tas nav, un tas neiet... Vēl joprojām atceros to sajūtu. Ka es te stāvu, un man tā sajūta: kā varu iedomāties, ka nevaru atrisināt to, kas patiesībā ir tādi nieki. Gadās, ka krājas, krājas, sakrājas, un tad nāk tas, ko sauc par pēdējā piliena efektu. Mēs strādājam, un dzīve mūs dzen kā āmurs naglu sienā, un mēs to izturam, un izturam lielas lietas. Bet tad tu vienu rītu ģērbies, un tev saplīst zeķbikses... Tad labi, ka nav šaujamais pie rokas.

Nu, it kā smieklīgi, bet tā tas ir. Reizēm gadās, ka ķibeles nāk viena pēc otras. Sākumā uztraucies, bet beigās jau sāc vienkārši smieties. Zināmā mērā tas ir kaut kāds tavs pārbaudījums, vai tu uzķersies uz šitā vai ne. Tā ka tas paša puķu dārzs ir kopjams un saudzējams. Man atskaites punkts kopš tā laika bija šis bērniņš. Kurš nekad nebūs vesels. Nekad nekas nebūs labāk.

Kas ir pelnījis vislielāko apbrīnu un cieņu? Mammas, kuras kopj šos bērniņus. Vislielākā cieņa. Un turklāt viņas ir sievietes, kas cenšas savu sievišķību nezaudēt. Daudzkārt viņas ir vienas, jo vīrieši neiztur, aiziet no ģimenes. Es pat nezinu, kā viņas to spēj, un jāteic atklāti, es arī nezinu, kā es rīkotos tādā situācijā. Ja arī mums tiešām nav tai puķu dobē nekā cita, tad mums tomēr ir mūsu bērni. Ja mums nav nekā citā, tad mums ir acis, ausis, rokas. Tu vari no rīta pamosties un pieiet pie loga, un redzēt, dzīvot.

Es neesmu tāda lēta optimiste. Man varbūt ir tas publiskais tēls, ko pati esmu radījusi, bet ar to es drusku tā kā mānu pasauli. Esmu divas tādas lielas mācības no dzīves un no ģimenes paņēmusi. Pirmkārt, mēs tiešām esam dzīvojuši ļoti trūcīgi, un visādi gājis, bet nekad nebija skaudības pret tiem, kuriem kaut kas ir vairāk. Un arī nav. Man patīk skaistas mājas un mašīnas, kādas tagad ir cilvēkiem. Un es arī tādas gribētu, bet ne uz viņu rēķina. Mēs ģimenē neesam nekādi enģeļi, bet skaudība mums nepiemīt.

Kā jums šķiet, tas tā kā nāk no ģimenes?

Nezinu. Mana vecāmamma bija ļoti strādīga un laba, bet pēc rakstura diezgan tāds šerps sievišķis. Taču nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa kādam būtu ko sliktu vēlējusi. Un otra lieta, kas jāsaprot – tu pasaulei neko neesi parādā, un pasaule tev neko nav parādā. Un domāt, ka kāds ko atrisinās, skaļi gausties... nu, nē. Protams, pašiem tuvākajiem tu pastāsti un lūdz palīdzību, tad arī dari to konkrēti. Bet tā, nezinu. Es nekad neesmu domājusi, ka mana dzīve vai es pati būtu kaut kāds atdarināšanas cienīgs paraugs. Es domāju, ka mēs visi esam vienā eksemplārā un arī mūsu dzīves. Kaut gan saka, ka, piemēram, romāniem ir tikai 38 sižetu veidi, ap kuriem tad katrs rakstnieks var ņemties. Nu, kaut kas jau mūsu dzīvēs it kā pārklājas, tomēr katram ir savs.

Bet, atgriežoties pie attiecībām, kuras tomēr ir svarīgas jebkurā vecumā – gan tās, kas saglabājušās tikai atmiņās, gan tās, kas reālajā dzīvē. Man tomēr ļoti bieži žēl arī vīriešu. Nu, ko tik visu no viņiem negrib. Lai būtu stiprais plecs, lai daudz strādātu un daudz nopelnītu, lai ir daudz kopā ar savu mīļoto. Nu, kā tas ir iespējams? Nav tas iespējams, bet to visu no viņa prasa. Smejos, ka tad, ja būtu jaunāka, dibinātu tādu vīriešu – nē, ne aizsardzības – līdzjūtības biedrību.

Es, protams, saprotu visas tās sieviešu tiesības un tādas lietas, bet, izņemot kaut kādus atsevišķus gadījumus, es īsti neredzu, ka te sievietes būtu kaut kā ierobežotas.

Jūs pati noteikti neesat no tā cietusi, jo atceros, ka reiz bijāt vienīgā galvenā redaktore sieviete, un tajos laikos galvenais redaktors tiešām bija tāds veču amats.

Es tiešām neesmu cietusi. Bet par to laiku runājot, tur jau bieži vien izšķirošas bija kaut kādas apstākļu sakritības. Tolaik bija šausmīgi daudz atkarīgs no tā, kādus cilvēkus tu satiec savā ceļā.

Nu, tā jau tas ir visos laikos. 

Jā, bet tagad, ja esi jauns un uzņēmīgs un nesanāk Latvijā, vari braukt prom. Bet tolaik tādu iespēju nebija. Un vēl visas tās ideoloģijas. Nebija vienkārši. Man taču divi tēva brāļi bija leģionāri. Viens pēc filtrācijas strādāja tepat Latvijā par skolotāju, otrs, mans krusttēvs, bija Anglijā.

Par to, kas notiek, kad pareizos cilvēkus satiek, es pārliecinājos ļoti jaunos gados. Kad sāku mācīties vidusskolā, man bija četrpadsmit. Un tad par vidusskolu vēl bija jāmaksā. Krievu laikos! Par vienu gadu bija jāmaksā 150 rubļu. Manai mātei tā bija briesmīgi liela nauda, bet viņa gribēja, lai mācos. Tēvs bija miris, un viņa bija dzirdējusi, ka tiem, kuriem nav abu vecāku, tās lietas tā kā atlaiž. Saka: tev pašai tagad jāiet un jānokārto. Saprotiet? Tāds bērns, dzīvojis laukos, tajā savā sādžā audzis... Nu, kur es esmu bijusi kaut ko kārtot? Toreiz vēl no kolhoza vajadzēja dabūt zīmi, ka tu drīksti mācīties, nevis paliec kaut kur tajā savā fermā.

Skolas kancelejā man saka, ka jāiet uz pilsētas izglītības nodaļu. Eju, ieeju vienā kabinetā. Sēž tāds vīrietis, ugunīgi melns, skaists, tāda dzimta bija Rēzeknē – poļi Zazerski. Viņiem visas sievietes bija ārkārtīgi skaistas un lepnas, kad gāja paceltu galvu, tad šķita – pilnīgi zeme dimd. Nu, un viņš arī tāds. Es stostīdamās sāku stāstīt savu lietu, viņš tur kaut ko pieraksta un tad saka: ejiet uz skolu un sakiet, ka nokārtots. Sakiet, ka Zazerskis tā teica. Aizeju, saku, tie uz mani tā skatās, ka gandrīz brīnums noticis. Sapratu, ka man šausmīgi laimējies. Nu, redzēja viņš to manu plukatību acīmredzot, neko daudz neprasot. Un otra lieta. Kā es ar saviem radurakstiem tiku par redaktori Jaunatnē un vispirms Cīņā par korespondenti? Bija anketas jāraksta. Zināju, ka cilvēkiem ir nepatikšanas bijušas arī daudz tālāku radu dēļ, godīgi pastāstīju, kas un kā, ka radi ārzemēs. Redaktors Ilmārs Īverts tur tā vaikstījās visādi, brīdi domāja un tad teica: labi. Šajā anketā to ierakstiet, bet visas citās, kas vēl būs jāpilda, ne. Vēlāk, kad jau strādāju Jaunatnē, mums bija čekas kurators, un viņš man vienreiz saka: “Monika, mūsu mājās brīnās, kā tu ar tādiem radurakstiem esi tikusi par redaktori.” Kaut kā Īverts bija mācējis to pasniegt. Protams, viņš vienmēr ticis neviennozīmīgi vērtēts, bet Cīņā, kad tur strādāju, bija tāda zvaigžņu plejāde. Tur bija vācu laika policista meita, bija cilvēki ar radiem ārzemēs un ulmaiņlaika dāmas literārās redaktores. Tā ka cilvēki un viņu attieksme nospēlēja lielu lomu. Jo redaktors varēja visādi rīkoties, un no izglītības nodaļas vadītāja puses tā arī bija tīrā labdarība. Ja ne tā, mana dzīve varēja iegriezties pavisam citādi.

Zinu, ka jūs liekat kārtis. Tā nopietni, ne niekojoties. 

Zināt, kas nodrošina nezinātnisko teoriju dzīvotspēju? Tas, ka neviens nevar pateikt un neviens nevar pierādīt, ka tās būtu aplamas (smejas). Ar kārtīm ir tā, ka tās jau nav tikai dīvainīšiem, tās ir nopietni pētītas. Piemēram, analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs tām devis novērtējumu, kurš skan apmēram šādi: taro kārtīm pašām par sevi nepiemīt maģiskas īpašības, bet noteiktos apstākļos šīs kārtis palīdz cilvēkam saprast ar viņu notiekošo.

Katrā ziņā es esmu tāda lietišķā mistiķe. Visas tās lietas tā nepieņemu vienkārši ticēšanai. Gribas tomēr vēl kādu apstiprinājumu. Liekot kārtis, esmu vērojusi cilvēkus un secinājusi, ka visi dalāmies divos tipos. Vieni ir tie, kas paši pieņem lēmumus, par kuriem paši arī atbild un pēc tam nevienu nevaino. Bet ir cilvēki, kuri ir atkarīgi no citu lēmumiem. Un tie arī galvenokārt ir šo nezinātnisko teoriju patērētāji. Jo viņiem gribas pārliecināties: nu, kā un kas tad tagad būs?

Kāpēc daudzi tomēr iet pie zīlniekiem, nevis psihoterapeitiem? Redzat, psihoterapeitiem ir teorijas. Tā kā rāmji, tā kā piegrieztnes. Man, kas jau ilgāk dzīvojusi, nederēs vairs standarta piegrieztne. Man vajag kaut kur ieņemt, kaut kur izlaist. Kāršu seansa mērķis būtībā ir palīdzēt cilvēkam saprast, kas ar viņu notiek. Bet cilvēks domā, ka viņš aizies pie zīlnieka, kuram pieder laimes, veiksmes un panākumu pīrādziņš, nogriezīs gabaliņu un viss atrisināsies. Kāršu likšana neatrisina lietas. Bet, kā Jungs saka, ja cilvēks grib saprast, pats jau nonāk beigās pie tā risinājuma. Un visā tajā lietā ir viena loģika. Reizēm, kad cilvēks ir nonācis kritiskā situācijā, viņam ir svarīgi pārdzīvot kaut vai to vienu dienu, izrunāties, izdomāt. Pa to laiku kaut kas atkal notiek, viņš jau pats var atsperties un kaut kā pagriezt to citādi.

Tas kāršu izklāsts atspoguļo kaut kādas cilvēku domas. Vīriešiem likt kārtis ir nesalīdzināmi vienkāršāk, jo viņu domu gaita ir viengabalaināka. Sieviete it kā tamborē. Viens valdziņš uz priekšu, divi atpakaļ, vēl gaisa cilpiņa un tamlīdzīgi. Dažkārt nāk cilvēki, kuri savus lēmumus jau ir pieņēmuši, viņiem tikai vajag parunāties.

Sev arī liekat?

Sev likt kārtis ir tas pats, kas mēģināt sev zobus labot. Mēs sevi pārāk labi pazīstam. Vislabāk ir likt kārtis pilnīgi svešam cilvēkam, jo tad tu arī vari pilnībā abstrahēties.

Meita man agrāk prasīja: izliec, izliec! Kā sāku likt, tā: tu te neizmanto kārtis, lai man morāli lasītu; tu te atkal sāc sprediķot!

Mēs sevi pārāk labi pazīstam, un lielās lietas mums pārāk bieži jūk kopā ar sīkumiem. Ja es būtu jaunāka, es būtu izveidojusi tādu pakalpojumu, kur cilvēkiem piedāvātu sarunas. Ne psihoterapiju, bet sarunas. Jo cilvēkiem reizēm vajag vienkārši izrunāties.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu