Lietišķā mistiķe

— Inga Gorbunova

Lietišķā mistiķe

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 20 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņ­augu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, ­aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Vienmēr ieturētā, elegantā kostīmā. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Nokļūt praksē vai ārštatā pie viņas bija katra žurnālistikas studenta sapnis, kuru realizēt ­nebija vienkārši. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis.


Kad Padomju Jaunatnes galvenā redaktore Monika Zīle ar savu vizīti pagodināja mūsu (Sports) galveno redaktoru Andreju Kausu, kura sekretāre tolaik biju, viņš pārvērtās satrauktā, lieliem soļiem apkārt joņojošā puišelī. Un man bija ne pa jokam jāiespringst, lai ātri, tūlīt un nekavējoties visu sakārtotu tieši tā, kā Monikai varētu patikt.
Kad viņa aizgāja, Andrejs vienmēr teica vienu un to pašu. “Tāda sieviete, tāda sieviete! Lūk, sieviete, no kuras jums visām vērts mācīties!

Kopš tā laika pagājuši gadi — šī Monikai ir 77. dzīves vasara. Daudz kas ir pavisam citādi. Bet viena lieta palikusi nemainīga. Rakstniece un publiciste Monika Zīle (bijusi galvenā redaktore laikrakstā Padomju Jaunatne, žurnālā Sieviete un galvenā redaktora vietniece laikrakstā Latvijas Avīze, kur joprojām komentē aktuālās norises, 32 grāmatu autore; nupat iznācis stāstu krājums Mētelis ar sudrablapsu, 7. Saeimas deputāte) ir sieviete, no kuras vērts mācīties.


Pati smejas un saka, ka jau kādus gadus desmit mānot cilvēkus, jo vispār nemaz neesot vienmēr tik priecīga, kā izskatās. Bet arī to var tikai mācīties. Neuzlikt citiem tās fiziskās sāpes un arī skumjas, kas ­neaicinātas mēdz ierasties līdz ar ātri projām skrienošo laiku, bet turpināt iedvesmot un stiprināt citus, daloties ar piesātinātās un aizraujošās dzīves laikā uzkrātajiem stāstiem, pieredzi un atziņām.

Prasmi un vēlēšanos dzīvot aktīvi, iet līdzi laikam, iesaistīties un piedalīties. Monika sastopama ne tikai tiekoties ar lasītājām­ vai kādos pasākumos, rakstniece ir arī aktīva sociālo tīklu lietotāja, un tur viņas viedoklis par literatūru un dažādām dzīves norisēm vienmēr ir izsvērts un korekts un tiek arī respektēts.

Bet, zināt, es centīšos nerunāt tādās gudrās pamācībās, kā veči to mīl darīt,” viņa smejas. “To veču viedumu intervijās es nevaru ciest.

(Fragments no intervijas)

Monika Zīle: Viena laba paziņa, vecāka par mani, reiz teica: “Tu zini, kad būsi pa īstam veca? Kad redzēsi, ka uz ielas divi bučojas, un tev būs dusmas par to.” Tā ka es vēl neesmu nemaz tik veca, jo mani tas itin nemaz neuztrauc. Man tikai sirds iesāpas, kad iedomājos: ak Dievs, nu tā taču nebūs vienmēr. Un vēl tak viņi ņemsies un šķirsies, un būs visas tās lietas, ko nu mēdzam attiecībās piedzīvot.

Ir tā, ka tu nodzīvo līdz kaut kādai zināmai robežai, un, protams, tu zini desmit drošas pīrāgu receptes, zini, kā iztīrīt no baltas blūzes tintes traipu un visādas tādas lietas, bez kurām patiesībā varbūt arī varētu nodzīvot. Bet, ja tā paskaties, tad lielākoties tas viss, ko zini, tomēr ir sadzīve. Uzskatīt tāpēc sevi par īpaši gudru nevajag. Saskaroties ar lielajiem dzīves jautājumiem situācijās, kad tie skar pašu, esi tikpat bezspēcīgs un izmisis, kā tas, kurš neprot neko no tā, ko proti vai zini tu. Jaunībā mēs visi esam vairāk tādi maksimālisti, bet zināt — uz vecumu arī kas tāds notiek. To vajadzību un prasību tā kā kļūst mazāk, bet tās ir kategoriskākas. Es to tā kā pie sevis pati piefiksēju. Jo man tagad nevajag vairs trīs pārus jaunu vasaras kurpju, iztieku ar vienām. Bet ir kaut kādas lietas, teiksim, ja mēs norunājam ar meitu, ka viņa būs 11, bet viņa kavējas desmit minūtes, es jau sāku cepties. Nesen radio klausījos sarunu ar sociologu Arni Kaktiņu, un viņš, cita starpā, teica, ka cilvēkus pēc
74 gadiem vairs neaptaujā.

No vienas puses, it kā jau pareizi. Es gan arī tagad esmu aiz tās robežas, taču man vēl būtu ko teikt, bet nu... mēs esam ļoti dažādi vecumā. Un arī spējas saprast un orientēties procesos ir dažādas. Tādas tās jau jaunībā bijušas, protams, bet vecumā sazarojas vēl vairāk. Un balstīties uz pilnīgi visiem viedokļiem... varbūt tiešām pareizi.

Tajā pašā laikā jūs aizvien rakstāt labus komentārus Latvijas Avīzei par aktuāliem jautājumiem, stāstus un romānus. Raimonds Pauls paspēj vienā vakarā piedalīties divos koncertos un tiek uzņemts ar milzu ovācijām, Vaira Vīķe-Freiberga var runāt jebkurā auditorijā jebkurā pasaules valstī, un mušu nevarēs dzirdēt lidojam.

Es neapvainojos, ka mani vairs neuzskata par aptaujājamu. Ja man ir ko teikt un prāts strādā, man ir dota iespēja izteikties. Un, ja arī citiem ir šis asais prāts un autoritāte, bet iespēju publiski izteikties nav, viņi tomēr var ietekmēt savus bērnus, mazbērnus un citu tuvāko loku. Un arī iztikt bez sociologu aptaujām. Būtībā esmu par tādu saprātīgu egoismu. Nu, piemēram, sociālajos tīklos ir daļa cilvēku, kuri mīl ar visādām gudrām atziņām dalīties. Viena no tām: dāvājiet cilvēkam savu uzmanību, tas neko nemaksā. Nu, kā tad nemaksā? Tas ir mans laiks. Ja gribu savu uzmanību veltīt pilnvērtīgi, nevis vienkārši — how do you do līmenī —, tad tas man ļoti dārgi maksā. Ko nozīmē uzmanība? Tā ir iedziļināšanās kaut kādās lietās, problēmās, risināšana. Tā ir piedalīšanās. Un tad tas ir ļoti nopietni.

Jūs zināt, ir tādas kategorijas — vientulība, pēc būtības situācija, un vēl ir vienatne, kura mums katram ir nepieciešama. Ir pat kaut kāda zināma norma katram cilvēkam. Visvairāk no vienatnes trūkuma cieš jaunas sievietes, mammas, kurām mācīts, ka viņām jābūt kopā ar bērnu 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā un
12 mēnešus gadā. Tikai tad viņa ir laba mamma. Tajā pašā laikā viņai vispār nav iespēju piepildīt to savu vienatnes normu. Vēl ir vienpatība. Tas ir tāds raksturs — cilvēkam vislabāk ir pašam ar sevi. Mēs varam vienas dienas laikā pārdzīvot visus trīs stāvokļus. Es arī tagad jau ilgāku laiku dzīvoju viena pati. Pat radu cilvēki kādreiz ir teikuši: vai dieniņ, tev taču noteikti ir šausmīgi garlaicīgi! Es saku: pasarg Dievs, nu, nav man garlaicīgi! Pati braucu ar mašīnu, un tā ir vienkārši ļoti liela greznība, jo varu gan piepildīt savu vienpatību, gan izbēgt no vientulības. Visu ko varu izdarīt. Un esmu pateicīga savai profesijai. Zināt, tas ir ārkārtīgi interesanti. Patiesībā jau kā žurnālisti mēs esam sabiedriskas būtnes. Bet man tomēr vienmēr ir bijusi ļoti liela nepieciešamība pēc vienatnes.

 

(...)

Katrā lietā iespējams saskatīt gan gaišo, gan tumšo. Atkarībā no tā, kam tobrīd vairāk pievērš uzmanību.

Nu, redzat, ir tas teiciens: ja kaut kas nebeidzas labi, tad tās vēl nav beigas. Es ne visai piekrītu. Tā jau mēs varam sevi mierināt kaut kādās sadzīviskās situācijās. Bet, kad ir tuvinieku zaudējumi un vēl kādas tādas lietas, tad skaidrs, ka tā tomēr nav.

Bet tā puķu dobe savā dārzā tik un tā jāatrod. Kaut vai viena puķe. Zināt, nav varbūt labi, ka to stāstu, bet man dzīvē ir bijušas divas reizes, kad nopietni apsvēru, ka gribētu nomirt. Ka esmu nonākusi strupceļā. Pirmajā reizē biju ļoti jauna, bet otrajā jau meita bija piedzimusi. Mēs jau Rīgā dzīvojām, kad es tā tiešām nopietni apdomāju, kā varētu visam pielikt punktu. Es tikai izskatos tāda mūžīgā ziedošā optimiste, tā jau nav vienmēr. Kad tāda doma tevī briest, no vienas puses, nu, kā tad tā, ir taču mazs bērns, mamma paliek un tā; no otras — kaut kā tāda iespēja tomēr visu laiku ir prātā. Sāku pat domāt, varbūt vajadzētu aiziet pie daktera un to izstāstīt. Jo visas lietas manī tik samezglotas, ka nevaru atrast risinājumu. Reiz iekāpju pie Preses nama trolejbusā un redzu, ka priekšā sēž sieviete ar meiteni. Tagad bieži redzam bērnus ar īpašām vajadzībām, bet tanī laikā tā nebija. Šis bija tāds bērns. Un es tur sēžu, braucu un skatos, cik maigi tā māte saņem rociņu, kā noglauda, kā runā. Un pēkšņi jūtos, kā būtu publiski nopērta. Mīļais Dievs, man mājās ir vesels bērns! Ko tad vēl? Izkāpu pie Mākslas akadēmijas, iegāju parkā un tik šausmīgi raudāju, ka tie, kas gāja garām, apstājās un jautāja, vai viss kārtībā.

Zināt, šīs īstās lietas... es par to puķi katrā dārzā, ko mēs tā kā reizēm aizmirstam, bet kas mums pieder. Jo tas mums nav un tas nav, un tas neiet... Vēl joprojām atceros to sajūtu. Ka es te stāvu, un man tā sajūta: kā varu iedomāties, ka nevaru atrisināt to, kas patiesībā ir tādi nieki. Gadās, ka krājas, krājas, sakrājas, un tad nāk tas, ko sauc par pēdējā piliena efektu. Mēs strādājam, un dzīve mūs dzen kā āmurs naglu sienā, un mēs to izturam, un izturam lielas lietas. Bet tad tu vienu rītu ģērbies, un tev saplīst zeķbikses... Tad labi, ka nav šaujamais pie rokas.

Nu, it kā smieklīgi, bet tā tas ir. Reizēm gadās, ka ķibeles nāk viena pēc otras. Sākumā uztraucies, bet beigās jau sāc vienkārši smieties. Zināmā mērā tas ir kaut kāds tavs pārbaudījums, vai tu uzķersies uz šitā vai ne. Tā ka tas paša puķu dārzs ir kopjams un saudzējams. Man atskaites punkts kopš tā laika bija šis bērniņš. Kurš nekad nebūs vesels. Nekad nekas nebūs labāk.

Kas ir pelnījis vislielāko apbrīnu un cieņu? Mammas, kuras kopj šos bērniņus. Vislielākā cieņa. Un turklāt viņas ir sievietes, kas cenšas savu sievišķību nezaudēt. Daudzkārt viņas ir vienas, jo vīrieši neiztur, aiziet no ģimenes. Es pat nezinu, kā viņas to spēj, un jāteic atklāti, es arī nezinu, kā es rīkotos tādā situācijā. Ja arī mums tiešām nav tai puķu dobē nekā cita, tad mums tomēr ir mūsu bērni. Ja mums nav nekā citā, tad mums ir acis, ausis, rokas. Tu vari no rīta pamosties un pieiet pie loga, un redzēt, dzīvot.

Es neesmu tāda lēta optimiste. Man varbūt ir tas publiskais tēls, ko pati esmu radījusi, bet ar to es drusku tā kā mānu pasauli. Esmu divas tādas lielas mācības no dzīves un no ģimenes paņēmusi. Pirmkārt, mēs tiešām esam dzīvojuši ļoti trūcīgi, un visādi gājis, bet nekad nebija skaudības pret tiem, kuriem kaut kas ir vairāk. Un arī nav. Man patīk skaistas mājas un mašīnas, kādas tagad ir cilvēkiem. Un es arī tādas gribētu, bet ne uz viņu rēķina. Mēs ģimenē neesam nekādi enģeļi, bet skaudība mums nepiemīt.


Foto: Elīna Upmane un no personiskā arhīva


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu