Kiwie, resnais briesmonis un kriptomāksla

— Laura Lauziniece

Kiwie, resnais briesmonis un kriptomāksla

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 01 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Vienu no zināmākajiem pašmāju ielu māksliniekiem Kiwie vaigā īsti neviens tā arī nav redzējis, taču viņa Fat Monster būs pamanījuši daudzi gan Latvijā, gan vēl apmēram 45 citās valstīs. Sabiedrībā viņš parādās veca vīrieša veidolā.

 Par popularitāti, par to, kā gadu garumā izdevies no sabiedrības noslēpt savu identitāti, par 17 gadu ilgo karjeru ielu mākslā, kriptomākslu, NFT, darbiem ārpus Latvijas, par sapni uzcelt skolu un to, kā tas viss sākās, mēs runājam gan šajās lappusēs, gan arī podkāstā I’mperfekt piektdiena. Un man ir piebilstams tikai viens: Kiwie iedvesmo darīt lielas lietas un sapņot lielus sapņus!

 Vai ir korekti tevi saukt par grafiti mākslinieku, varbūt jādēvē kā citādi?

Es esmu ielu mākslinieks. Grafiti mākslinieks ir tas, kurš uz sienām zīmē burtus. Es koncentrējos uz tēliem laikmetīgās mākslas ievirzē. Tas mani vienmēr ir vairāk interesējis.

Jau šī saruna vismaz man ir unikāla, jo uz tavu seju skatos pirmo reizi. Un, iespējams, sarunas beigās atklāsies, ka tu nemaz neesi Kiwie, jo publiskajā telpā allaž parādies veca vīrieša veidolā. Vai pienāks diena, kad visi varēs skatīt tavu seju?

Nu, to mēs redzēsim. Tā vēlme būt neatpazīstamam radās diezgan organiski, jo nāku no grafiti vides. Tur visi slēpj savu identitāti. Turklāt laikā, kad sāku krāsot, es nostājos pret visu. Pret sistēmu, pret valdību un pret visu pārējo. Tas bija laiks, kad man bija dredi, mūsu bariņā bija pilns ar intelektuāļiem un mēs apspriedām dažādas svarīgas kosmosa tēmas. (Smejas.) Tas bija arī laiks, kad internetā sāka zagt identitātes, sāka parādīties pirmie digitālie cyber bulīingi. Un tad man radās jautājums: kāpēc man par sevi internetā likt informāciju? Mēs vienkārši to nedarījām. Tas bija tāds antifacebook laiks un hipiju vaibs. Un tad tas kaut kā aizvirzījās līdz idejai, ka identitāte ir tad, kad tev nav identitātes. Publiski parādos kā 65 gadus vecs vīrietis, uz intervijām esmu sūtījis arī meitenes, kuras atbild uz jautājumiem manā vietā. Es laikam vienkārši neesmu no tiem cilvēkiem, kas vēlas būt uz katra žurnāla vāka, es gribu, lai mans darbs ir uz katra žurnāla vāka.

Tātad tu esi introverts?

Nē, es esmu ekstraverts. Esmu dzimis uguns zīmē, līdz ar to mani ir gandrīz neiespējami ierobežot. Tas man nāk līdzi jau kopš bērnības, laikam tāpēc mamma mani sūtīja mākslas skolā.

Vienā no intervijām stāstīji, ka tavs mākslas ceļš ir sācies jau bērnudārzā, krāsojot ar krītiņiem. Vai tas ir brīdis, kad tika pamanīts tavs talants?

Jā, tie bija teksti par Mārtiņu Rītiņu. (Smejas.) Tur labi skanēja atskaņas: Mārtiņš Rītiņš – krītiņš. Bet, ja nopietni, laikam ir jādefinē, kas ir talants, jo es uzskatu, ka zīmēt var iemācīties jebkurš. Bet tas attīstījās brāļa dēļ. Mēs savā starpā sacentāmies, kurš uzzīmēs foršāk. Mēs nākam no ļoti mazas pilsētas. Realitāte bija tāda, ka nebija nekā cita ko darīt, tāpēc ceļš diezgan loģiski turpinājās mākslas skolā. Protams, skolotāji sūtīja arī uz olimpiādēm, bet man pašam tajā laikā šķita, ka tas ir vienkārši kaut kas, ar ko nodarboties. Katru nedēļu uz bērnu žurnāla Spicā redakciju sūtījām savus darbus. Piedalījāmies konkursos. Joprojām mājās ir kolekcija ar žurnāliem, kuros tika publicēti mūsu darbi. Lielākais, ko no tā visa “izcēlām” bija CD pleijers. Jāatzīst, ka viss nemaz nebija tik vienkārši, vajadzēja izdomāt veidus, kā nopelnīt naudu pastmarkām, jo sūtījām mēs tiešām intensīvi.

(Šis ir tikai fragments no ļoti interesantas sarunas. Pilnu tekstu lasi rudens žurnālā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 01 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu