Latvietes personas kods

— Inga Gorbunova

Latvietes personas kods

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 23 novembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Sen gribēju par to uzrakstīt. Un reizē arī negribēju. Ir taču tādas lietas, par kurām katram ir ko teikt, bet reizēm šķiet ērtāk publiski nerunāt. Lai, pasarg Dievs, kāds vēl neiedomājas, ka tevi tas uztrauc kaut kā personiski. Viena tāda tēma ir cilvēka un viņa gadu attiecības. Un  jā! Mani tas tiešām mazliet uztrauc arī personiski.

Man, piemēram, ļoti nepatīk skatīties pasē. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ne jau tāpēc, ka bilde tāda krimināla. Reti kuram pasē tā ir labāka, un manējā man diez ko nepatika arī sešpadsmit gados. Bet lieta tāda, ka jau ilgi dzīvoju ar savādu sajūtu, ka daži personas dati nekādā veidā neattiecas uz mani. Tomēr šī pase ir mans personu apliecinošais dokuments. Bez tās ne darbā iestāsies, ne apprecēsies, ne no valsts izbrauksi.

Taču, jo retāk es savu pasi redzu, jo retāk par to iedomājos, jo labāk jūtos. Man nepatīk, ka man atgādina, kurā gadā esmu dzimusi, un pamazām apgūtā spēja par to atcerēties iespējami reti ir manas šodienas labsajūtas un dzīvotprieka būtisks priekšnosacījums. Tiesa, ir kaudze pētījumu, kas apliecina, ka cilvēka hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var arī nesakrist, ka tas mēdz svārstīties diezgan plašā amplitūdā, kas, protams, ļoti iepriecina, ja iztēlojies, ka patiesībā, iespējams, esi vismaz desmit gadu jaunāka, nekā domā tavi vecāki vai dzīvesbiedrs (to, ka mēdz būt otrādi, neviens, kurš nav galīgs pesimists, uz sevi, saprotams, neattiecinās).

Bet skatīsimies patiesībai acīs. Cilvēkiem lielākoties neinteresē citu bioloģiskie rādītāji. Un kam tie, ja mums ir tik forši personas kodi? Līdzpilsoņu personas kods interesē pat tos, kuri jūtas pārāk inteliģenti, lai to atzītu. (Visu ziņkārīgo vārdā milzīgs paldies “gudriniekiem”, kuri savulaik izdomāja šajā kodā sabāzt dzimšanas datus.) Neliegšos, arī pati esmu pētījusi, piemēram, dakteru zīmodziņus uz receptēm. Un vienmēr paskatos, cik tad gadu cilvēkam, ar kuru slēdzam kādu līgumu, jo tur tak viss skaidri redzams. Kaut gan, ja tā padomā, kāda man, teiksim, izmaksājot autoratlīdzību, varētu būt nepieciešamība zināt, cik gadu ir cilvēkam, kurš to saņem? Absolūti nekāda. Bet... Nu, kā tu nepaskatīsies, ja viss uzrakstīts priekšā? Skaidrs, ka skatos. Taču nieks par pasi. Visur, kur vien dodies, tev jārēķinās ar šādu lūgumu: “Nosauciet, lūdzu, sava personas koda pirmo daļu!”

Starp citu, esmu arī melojusi par savu vecumu. Pēdējo reizi, kad man bija sešpadsmit. Lai iekļūtu bārā, kurā ielaida tikai pilngadīgos, varētu pasūtīt kokteilīti un puisis, kurš man patika, neuzskatītu par mazgadīgo. Tagad to darīt man šķistu necienīgi. Tāpēc, ja kāds vaicā, noriju to krupi, drusku paminstinos un saku, kā ir. Vai arī nesaku neko. Jā, dažreiz atvaicāju: un kāpēc tu gribi to zināt?

Reti kurš atzīs, ka aiz ziņkāres, vai ne? Bet cita iemesla jau parasti nav.

Nepatīk man tādi jautājumi. Ne tāpēc, ka censtos kaut ko noslēpt. Nu, ko tad daudz mazā valstī var noslēpt cilvēks, kurš gadiem ilgi grozījies publiskajā telpā? Jā, arī es iemetu skatu līgumu datos, bet, ja tur tie kodi būtu bezpersoniskāki, es nevienam nejautātu, cik tieši gadu viņam ir. Pat savu draugu vecumu nezinu precīzi. Zinu tikai, apmēram kurā desmitgadē pašlaik katrs dzīvojas. Jo ne jau gadu skaits ir tas, kas nosaka kāda cilvēka personības pievilcību, spējas un talantus. Un man patiešām ļoti žēl, ka kopumā mūsu sabiedrībā tas tomēr aizvien ir viens no cilvēka vērtēšanas kritērijiem.

(.........)

Tieši no padomju laikiem pārmantotie priekšstati, kā cilvēkiem būtu jāizskatās, jāuzvedas, jādomā un jādzīvo katrā dzīves dekādē, lai visi citi tevi uzskatītu par atbilstošu rāmītim, kurā vēlas ietilpināt, ir galvenais iemesls, kāpēc mūsu pašreizējie personas kodi ir uzskatāmi par diskriminējošiem. Un, zināt, es iespējams (tīra principa pēc) izmantošu iespēju, kas ļauj no 1. jūlija šo tik vienkārši prātā paturamo kodu nomainīt ar citu – absolūti bezpersonisku. Tas nepadarīs mani jaunāku (nevar jau zināt, vai kāds, nolasot, kā ierasts, nesecinās, ka esmu jau vismaz 300 gadu veca), bet privātumu tomēr pasargās.

Kādā sakarā tev ar saviem dzimšanas datiem jādalās pa labi un pa kreisi, jāatklāj tie cilvēkiem, uz kuriem tas nekādā veidā neattiecas? Tieši tā tas tagad arī notiek. Kur tik mums neprasa ierakstīt personas kodu. Pat pārtikas veikalu lojalitātes kartēs.

(............)

Nereti tas kods (vai gadu skaits) kļūst par diezgan noteicošu elementu cilvēku vērtējot. Darbā, attiecībās un kur tik vēl ne.

Un, jo dziļāk kods pagājušajā gadsimtā, jo mazāk vērtīgs tu riskē būt. Dažkārt līdz absurdam. Kāda laba paziņa, sieviete pēc četrdesmit, kuru vienmēr esmu apbrīnojusi stila izjūtas, lieliskā izskata un iznesības dēļ, nesen smiedamās pastāstīja, kā izjukušas kādas viņas attiecības. Ar gadus piecdesmit vecu vīrieti, kurš viņai patiesībā šķitis, maigi izsakoties, ne visai seksīgs . Citējot: Noasa šķirstā tādu sev pārī neņemtu. Bet situācija tobrīd tā iegriezusies, ka uz brīdi savā dzīvē tomēr ielaidusi. Džeks labā amatā, turīgs, pati tobrīd brīva. Viss it kā normāli. Pēc kāda laika viņš nāk klajā ar, laikam jau pēc paša domām, komplimentu: “Es gribētu satikt tieši tādu sievieti kā tu. Tikpat izskatīgu, tikpat jautru, gudru un foršu. Un es gribētu ar viņu justies tā, ka jūtos ar tevi... Bet es tomēr gribu viņu desmit gadu jaunāku.” Viņa, protams, uz mirkli paliek bez valodas un mēģina atcerēties, kad viņš būtu vaicājis, cik viņai gadu. Viņš paskaidro.

– viņš nejauši kādā līgumā bija ieraudzījis sevis visādi aplidotās sievietes personas kodu. Un izspriedis, ka viss jau ideāli, bet kods tomēr neder. Dzīvos pagaidām vēl ar šo, jo patīk taču joprojām, bet paralēli meklēs tādas pašas markas jaunāku modeli. Protams, šajā situācijā uz galda atstāts līgums un personas kods pirmajā lapā, iespējams, izglāba manu paziņu no nejēdzīgas kopdzīves ar padumju tipu. Jo, kas zina, cik laika paietu, kamēr viņa to saprastu.

Patiesībā tie kodi jau ir tikai tāda nieka plāna kārtiņa vienā pamatīgi daudzslāņainā sviesta pīrāgā. To lupinot pa kārtai nost, paveras patiešām diezgan, turpinot analoģiju ar kulināriju, sakaltusi un nebaudāma situācija.

Attiecības pat nav tā trakākā un aktuālākā lieta. Tie, kuri sev tuvus cilvēkus vērtē pēc personas kodiem, varbūt vienkārši nav īstie personāži, ar kuriem vērts tērēt savu dzīvi. Daudz kritiskāka un reāli diskriminējoša mēdz būt situācija darba tirgū. Tur mēs varam daudz piemēru atrast.

Šoreiz tikai viens (..........)

Nerunāsim te par jauniešiem, kuriem pusmūžnieki lielākoties šķiet no citas galaktikas atlidojuši un tur tādi padzīvojuši uzreiz arī piedzimuši. Kad dzirdu kādu trīsdesmitgadnieci teoretizējam, kā tās četrdesmit un piecdesmit gadu vecās neprot ar cieņu novecot, es tikai nopūšos.

Jo zinu taču, ka tajos trīsdesmit vēl kaut kur zemapziņā šķiet, ka varbūt notiks kāds brīnums un tieši tu būsi izņēmums. Visa tāda, kā no kino. Tā pati sejiņa, tas pats augums, tikai dažas glītas rievas pierē un smalks sirmums matos. Un kaut kādā savā dzimšanas dienā (kurā nez?) apvilksi Chanel kostīmiņu, iespraudīsi pērļu auskariņus un glīti paiesi nomaļus no kūsājošās dzīves. Lai rimti dzertu pēcpusdienas tēju ar mīļoto dzīvesdraugu vai draudzenēm, nevis maisītos jaunākiem ļaudīm pa kājām.

Es jau neko nesaku. Varbūt šodienas trīsdesmitgadniecei tiešām izdosies būt citādai četrdesmitgadniecei, piecdesmitgadniecei un n-desmitgadniecei nekā visu iepriekšējo paaudžu vienaudzēm. Būtu jau forši, ja vienreiz tas sapnis tiešām piepildītos.

Bet viena no privilēģijām, ko gadi tev iedod, ir pieredze un skaidrība. Tostarp par to, ka ir lietas, kas katram kļūst saprotamas, tikai un vienīgi izdzīvojot pašam uz savas ādas.

Nesen ko meklējot grāmatplauktā, atradu vecu izdevumu ar savu rakstiņu, kā dažādu vecuma grupu pārstāvēm tikt galā ar sevis formā uzturēšanu. Tur bija arī teikums, kas sākās ar “pat ja tev jau ir četrdesmit, nepārdzīvo” un turpinājās ar viegli nojaušamas dziļas līdzjūtības cauraustiem padomiem tām nabaga sievietēm pēc četrdesmit, par kurām es taču toreiz absolūti neko nezināju. Kad to rakstīju, man bija divdesmit astoņi gadi un diezgan dzelžaina pārliecība, ka pašas četrdesmit ir kaut kas ļoti tāls un patiesībā pat nereāls. Jo, ja atklāti, cilvēkus pēc četrdesmit (par vecākiem pat nerunāsim) arī es jaunībā cienīju, tomēr uzskatīju par zudušo paaudzi. Par to, kas notiek pēc piecdesmit, es vispār pat neiedomājos. Tieši tāpat kā tie studenti, par kuriem reiz stāstīja kāda profesore. Apskatot iespējamās mērķauditorijas kādam tualetes papīram, viņi tādu vecuma grupu lietotājos vispār netika iekļāvuši.

Tagad pati esmu nonākusi šajā “citplanētieša” posmā. Kas, ja vien, kā saka mana draudzene, Dievs nenoņem no trases, pienāk katram un daudz ātrāk, nekā to vispār iespējams iedomāties.

(.....)

Laiks ir steidzīgs un diezgan nežēlīgs.

Kādā brīdī tas vienkārši jāpieņem. Kas gan, manuprāt, nekādā veidā nenozīmē smagi nopūsties, izdalīt augstpapēžu kurpes jaunākām draudzenēm, izdzēst no telefona visu skaistumkopšanas speciālistu tālruņu numurus un pārtapt tantē.

Starp citu, tante vispār ir dzīves filozofija, nevis kāds konkrēts vecums. Un tieši visuvarenie pieņēmumi ir tie, kam izdodas daudzas sievietes pirms laika un pret pašu gribu piespiest atteikties no tās dzīves, kuru viņas gribētu dzīvot, un pārvērsties tantēs. Apdzēst acīs dzirksteli. Atņemt prieku. Pataisīt par mūžīgo rūgumpodu. Vai Delfu komentētāju.

Un neviens man neiestāstīs, ka tā ir tā cienījamā novecošana. Patiesībā tā ir liela cilvēciska traģēdija. Jo var gadīties, ka šādi, ar apdzisušu skatienu, būs jādzīvo vēl vismaz gadus trīsdesmit.

Ir tikai viens variants, kā, nepārvēršoties sēnē, bez panikas pieņemt to, ka tas viss tiešām notiek ar tevi. Iespēju robežās jādzīvo tā, kā pašai gribas. Kā nav garlaicīgi vai ļoti, ļoti un nepārejoši skumji. Un nav ko tai pasē tik daudz skatīties. Vismaz manam dzīvesveidam, dzīves uztverei, dzīvotpriekam un spējai just un baudīt ir ļoti svarīgi vienkārši aizmirst un nedomāt par cipariem. Ja kādreiz par to tomēr aizdomājos, mans enerģijas līmenis krītas, iztēle zīmē draudīgas nākotnes ainas, kādas, cerams, nekad nepienāks, un galvā sarosās privāto tarakānu armija. Ja es būtu klausījusies visā, ko tie saka, šajā manā desmitgadē būtu izpalicis ļoti daudz prieka un piedzīvojumu.

Taču es gribu ar pilnu jaudu izdzīvot sev doto laiku. Lai tā notiktu, man tomēr jābūt daudzmaz mierā pašai ar savu personu. Tā niansēti. Sākot ar dvēseles vibrācijām un beidzot ar ārējo veidolu. Mierā ar sevi, nevis ar kaut kādiem mistiskiem pieņēmumiem vai ekspertu padomiem.

(Visu rakstu lasi IMPERFEKT RUDENS)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 novembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies