Latves, ejiet armijā! jeb Pelmenis 2.0

— Irbe Šmite

Latves, ejiet armijā! jeb Pelmenis 2.0

— Irbe Šmite

Raksts

Publicēts: 20 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ir seši no rīta. Kāds man baksta pie pleca. Atveru acis un ieraugu, ka tas ir mans nodaļas biedrs. “Pusseptiņos stentū!*” viņš nočukst un klusi aizslīd pie nākamā biedru pāra modināt arī viņus. Es sakustos biezajā guļammaisā un sāku rosīties. Mana pāriniece Judīte dara to pašu. Atraujot guļammaisu, skatam paveras formas bikses, no kurām es šonakt ārā nekāpu, jo nakts vidū varēja būt trauksme. Tā kā rīts ir pavēss, uzvelku par spilvenu izmantoto silto jaku, sauktu arī par lācīti, tai pa virsu uzmetu savu zaļajiem pikseļiem rotāto frenci, un tad kārta zābakiem, vestei un ķiverei. Apģērbušās, pāris minūtēs novācam savu guļvietu: paklājiņu, guļammaisu un lietus pončo, kas pēdējās naktis mežā kalpojis mums par telti. Tas viss aši tiek salikts somā, lai vajadzības gadījumā būtu iespējams ātri nozust. Mums vēl ir dažas minūtes laika, lai ieņemtu stentū pozīcijas – guļus ar ieročiem rokās sedzam savu sektoru un gaidām, kad pārējie nodaļas biedri izdarīs to pašu. Pusseptiņos uz pusstundu iestājas pilnīgs klusums. Mēs vērojam, saule vēl ir zemu, un no izcirtuma paceļas viegla migla. Tepat blakus dzenis kaļ brokastis, lēkā vāveres, un klusu, apenēs un no guļammaisiem vēl neizlīduši, dienas pirmo cigareti aizpīpē mūsu nodaļu instruktori.

 Pelmenis

Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par pelmeni. Nu, tādu ne pārāk spēcīgu radījumu, kurš var, ja vajag, bet baigi negrib. Piemēram, skolā skrienot krosus, vienmēr lādēju izglītības sistēmu, ka man kaut kas ir jādara uz ātrumu. Tas nozīmēja trenēšanos, ko es savukārt negribēju. Ar prātu sapratu, ka bērni sporta stundās ir jākustina, bet, izņemot vienu foršu skolotāju – kādu jogas dāmu ap sešdesmit –, visi pārējie bija samērā prasīgi un agresīvi, kas manī nokāva pēdējo vēlmi jebkad darīt kaut ko fiziski grūtu. 

Redzi, es neiestājos brīvprātīgajos rezervistos, lai uztrenētu vai izaicinātu sevi, ne arī lai taptu slaida. Iestājos baiļu vadīta. Pēc nesenajiem notikumiem Ukrainā prātā lēnā garā iezagās doma, ka mēs šeit nemaz neesam diži tālu no līdzīgas situācijas, un, sekojot līdzi notikumiem, sapratu, ka vistrakāk ir parastajam iedzīvotājam, kuram vienā dienā mainās viss pasaules modelis – pēkšņi galvenie ir kara likumi. Tavs darbs var neeksistēt, tava māja var neeksistēt, tavi tuvinieki var neeksistēt, un tu pats vari beigt eksistēt. Es sapratu, ka nezinātu, ko darīt šādā situācija, kā būt noderīga, un ka tas mani līdz sirds dziļumiem biedē. 

Pēc kāda laika, veidojot jaunās kolekcijas fotosesiju, kā fotogrāfu biju pieaicinājusi Gati. Zināju, ka viņš dien armijā, tāpēc, mājās braucot, uzdevu jautājumus par to, kā es, civiliste, varētu būt noderīga šādā hipotētiskā situācijā. Starp pāris padomiem viņš iestarpināja, ka vispār tiekot gatavots jauns likums, kas paredzēs, ka jebkurš varēs pieteikties par brīvprātīgo rezervistu un, pabeidzot saīsinātu apmācību kursu, tiks iekļauts Nacionālo bruņoto spēku rezervistos. Normatīvi būšot viegli – tikai tā sauktais backgroud-check un veselības pārbaude. Pēc sešiem mēnešiem viņš atsūtīja rekrutēšanas centra e-pastu, un teica, ka likums esot pieņemts. Anketu aizpildīju pirmajā dienā, kad izsludināja pieteikšanos.

 Kursante

Pirmajā dienā Ādažos, kad izsniedza ekipējumu, sapratu, ka laikam esmu kaut ko nepareizi izlasījusi. Man šķita, ka kurss būs atvieglots. Galu galā esam brīvprātīgie rezervisti, visi civilie, ko gan no mums varētu gribēt, mēs neko sasodīti smagu nespējam izdarīt. Taču, saņemot ekipējumu, kuru nevarēju pacelt, un uzvelkot formu, kurā nevarēju paelpot, sapratu, ka šī štelle būs drusku (lasi: daudz) citāda. Izrādās, armijā ir tā – tiek dots uzdevums, un tev tas ir jāizpilda. Vēl vairāk – izrādās, te nevienu diži neuztrauc, vai tu vari vai ne, tajā brīdī vienkārši ir jāvar. Vismaz man tā likās, pirmo reizi nostājoties ierindā Alūksnes kājnieku skolā un ieskatoties acīs baisa paskata instruktoriem, kuri par mums būs atbildīgi turpmāko mēnesi – prettanku rotas seržanti un kaprāļi, kuri izskatījās, ka ir piedzīvojuši ne to vien. 

Vispirms mūs sadalīja nodaļās – kopumā četrās, pa desmit kursantiem katrā. Vecumā no 18 līdz 50 gadiem no visiem Latvijas nostūriem un ar visdažādāko pagātni. Vīru masā arī septiņas sievietes. Tad mums ierādīja vietas kazarmās, kur visi guļ vienā telpā nodalījumos, kas atdalīti ar skapīšiem. Visam jābūt kārtībā, un visam ir sava vieta – iegaumē ātri vai slapju muguru skrien kārtot, kad kāds pamana nepilnības. Vakarā gulētiešana pulksten 10.30, celšanās – pulksten 6.30. Telefonus atļauts lietot tikai brīvajā laikā, kas dienā ir, maksimums, viena stunda, bet reizēm nav nemaz. Otrajā dienā uzzinājām, ka mums pretēji aktīvā dienesta kursantiem visu kursa laiku nebūs brīvdienu, tātad veselu mēnesi būsim prom no ģimenes, draugiem, izklaidēm un alkohola. Katru dienu brokastis jāēd noteiktā laikā, bet pārējais dienas grafiks ir slīdošs, jo jauns uzdevums tiek dots tad, kad iepriekšējais ir paveikts. Ja visi velkas, gulēt var nākties aiziet arī sasodīti vēlu. Jebkurš uzdevums jāpaveic uzreiz pēc konkrētas metodes un bez ierunām. Bet ierunu bija daudz. Dīvainā kārtā no vīriešiem. 

Apmācību laikā ar dāmām pārspriedām, ka mums, šķiet, ir vieglāk darīt to, ko liek, jo ikdienā mūsu loma sabiedrībā tomēr ir pasīvāka – mēs esam mātes saviem bērniem un sievas vīriem, un, ja vien nav kāda baigi vienlīdzīgā ģimenes dinamika, sieviete ir tā, kas, atnākusi no darba mājās, operatīvi uztaisa vakariņas vai pārved bērnu no pulciņa. Džekiem turpretī ir lielāks sacensību azarts un spēks visu izdarīt, taču ar noteikumu ievērošanu un pakļaušanos pavēlēm iet grūtāk – katra uzdevuma sākumā aktīvi tika pārspriests, kā varētu kaut ko nedarīt vispār vai izdarīt vēlāk, kamēr mēs, beibes, jau sen bijām visu sapratušas, izdomājušas plānu un veikušas pirmās iestrādes. 

Man šķiet, ka šāda atšķirība ir saistīta ar mēnešreizēm. Proti, ja man piecas dienas nedēļā, kad neko negribas darīt, tomēr ir jāierodas darbā smaidošai, tas nozīmē, ka es varu izdzīvot morāli smagās situācijā, kad kājas ir tulznās, bet jānoskrien kilometrs, jāsašauj mērķi un jāapsargā perimetrs. Spilgti atceros, kā kādā īpaši smagā brīdī iesaucos, ka šitas ir grūtāk nekā šķiršanās no boifrenda, ko ātri vien pārspēja manas kolēģes Judītes bļāviens, ka šitas ir pat grūtāk nekā dzemdēt. 

 Kareive

Atklāti sakot, kurss bija sasodīti smags un koncentrēts – mums mēneša laikā bija jāiemācās viss un vēl drusku, lai sasniegtu kareivja pirmo līmeni. Tajā pašā laikā viss ir arī relatīvs, jo, ieraugot aktīvā dienesta dāmas no blakus kazarmām skrienam tikpat ātri kā viņu vīriešu kārtas kolēģi, saproti, ka varēja būt vēl ļaunāk. Tāpēc, nododot karavīra zvērestu, man bija jādomā, vai vispār esmu pelnījusi par tādu saukties. Iedomājies, tu būtu augstskolā nomācījusies pilnus četrus gadus un ieguvusi bakalaura grādu, bet tad tiek pieņemts likums, ka kāds tikai viena gada laikā var iemācīties visu to pašu un vēl saņemt tādu pašu diplomu. Nebūtu baigi forša sajūta, vai ne? No otras puses, labāk, ka ir vairāk cilvēku ar augstāko izglītību.

Tomēr manas domas mainījās, kad aizbraucu uz Ādažiem, lai piedalītos lielākajās militārajās mācībās neatkarīgās Latvijas vēsturē Namejs 2018. Pēc tam, kad pirmajā dienā bijām diezgan normāli apslaucījuši zemessargu slēpni (kam patiesībā vajadzēja apslaucīt mūs), sapratu, ka mēs, pirms piecām minūtēm rezervisti, varam performēt teju tikpat labi kā kolēģi, kas ar to nodarbojas teju katru nedēļas nogali. Turklāt mums ir daudz augstāks patriotisma līmenis, jo, dzīvojot kazarmās kopā ar pieredzējušiem rezervistiem, to vien tik dzirdējām, ka armijā viss ir slikti un daudzi nākamajā iesaukumā nedosies. Tas mums radīja pārdomas, ka būt par brīvprātīgo rezervistu ir daudz labāk – tu pats izvēlies būt noderīgs un saglabā to armijas romantikas sajūtu, jo tev tomēr nav jādara tik daudz kā aktīvā dienesta kolēģiem. Turklāt par kājnieku skolā un mācībās pavadīto laiku brīvprātīgajiem rezervistiem tiek maksāta ar nodokli neapliekamā karavīra alga, tāpēc var saņemt vairāk nekā profesionālā dienesta kareivji. Un tagad nepaiet ne diena, kad es nesalīdzinātu ikdienas situācijas ar armijā izdzīvotajām un nepadomātu, ka tas taču ir pilnīgs sīkums salīdzinājumā ar to, ko izdzīvoju Alūksnē. Beigu beigās esmu iemācījusies šaut, ātri saģērbties, sēdēt slēpnī, rakt ierakumus, nomaskēt seju un ķermeni, klusi lavīties, orientēties, apkopt ieroci (mans Indulis bija vienkārši fantastisks), uzcelt telteni un izdzīvot mežā. Kur vēl es tik īsā laika sprīdī iegūtu tik daudz zināšanu un iespēju pārbaudīt savas fiziskās un mentālās robežas?

 Tūningotais pelmenis

Kas manī ir mainījies pēc šīs pieredzes? Domāju – nekas daudz, tomēr tajā pašā laikā pilnīgi viss. Manuprāt, manī mainījies tas, ar kādu atdevi es tagad daru dažādus darbus, proti, ja man ir uzdevums, tas ir jāizpilda, un viss. Nav variantu. Ja kādreiz man šķita, ka tas ir perfekcionisms, tagad saprotu, ka tas taču ir pavisam vienkārši – izdarīt, nevis ņemties un izdomāt jautājumus, iemeslus, aizbildinājumus un prokrastinēt, neko nedarot. Labi, arī šo rakstu rakstot, es nedaudz prokrastinēju, bet man bija randiņš ar smuku kaprāli, tāpēc tas īsti neskaitās. 

Tāpat sapratu, ka varbūt galvenais iemesls pat nebija doma par X stundu, kad viss būs slikti; iespējams, iestājos, jo man nebija pārliecības, ka zinātu, ko darīt, ja notiktu, piemēram, dabas katastrofa, ja uz ielas pakristu cilvēks, ja es ciestu avārijā. Man šķiet, iestājos, jo jutos pilnīgi bezpalīdzīga morālā un vāja fiziskā ziņā. Man nebija pārliecības, ka būtu noderīga, ja manam līdzcilvēkam kļūtu slikti, turpretī tagad, apguvusi arī paplašināto civilo un militāro medicīnisko kursu, zinu, ka būšu daudz noderīgāka, un tas man ļauj naktīs labāk gulēt. Tā doma, ka es varu būt noderīga, lai cik maza arī būtu mana loma, ir svētīga, jo komanda ir tieši tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Un es vairs neesmu vājākais posms.

Visbeidzot – manī ir mainījusies tā balss, kas galvā saka, ka es kaut ko nevaru. Tā ir pieklususi. Ir iestājies miers, un tā vietā, lai kaut ko sāktu ar domu, ka tur jau tāpat nekas nesanāks, tagad saku: pamēģināsim! Kādreiz es domāju tikai par rezultātu, tagad daudz vairāk koncentrējos uz procesu un pieredzi, ko gūšu, vienkārši mēģinot. Piemēram, varu ziņot, ka šis rakstus rakstošais pelmenis tomēr izmēģināja vakaros paskriet un pirmajā dienā pieveica septiņus kilometrus. Tieši tā iemesla dēļ, ka vienkārši gribēja pamēģināt, cik var izturēt, un izrādās, ka var sasodīti daudz. Vēl pēc nedēļas pelmenis noskrēja desmit kilometru un tagad jau domā par pusmaratonu vai vismaz izmēģināt to Stirnubuku padarīšanu. Es nebrīnītos, ja manu sporta skolotāju gari būtu sasēduši uz kāda vingrošanas beņķa un klusi ķiķinātu, redzot, ka tā mazā, kuslā meitenīte beidzot ir mainījusi dzīvi par 180 grādiem.

 Manu armijas biedreņu atziņas

Armija man deva iespēju kļūt emocionāli stiprākai un iemācīja, ka grūtajos brīžos nedrīkst padoties, ka vienmēr jāiet uz mērķi. Ja es padošos, vieglāk nekļūs. Tagad es guļu mierīgi, jo zinu, ka grūtā brīdī varēšu aizstāvēt gan valsti, gan arī savu ģimeni. Nekad nevarēju iedomāties, ka savos 19 gados man būs iespēja izjust, kā tas ir būt karavīram. Un vienmēr lepošos, ka godam to izturēju.”

Arina, 19 gadi

 “Man pēc armijas ir tā iekšējā sajūta, ka varu bez divkosības teikt: esmu savas valsts patriote. Šāda pieredze ļauj saprast, ko un cik es varu, izkāpt no komforta zonas. Tā ir nenovērtējama dzīves pieredze. Nav svarīgs vecums, vajag uzdrīkstēties un piepildīt savus sapņus. Tas ir iespējams. Mēs, dāmas jau “labākajos” gados, kas tur bijām, esam tam piemērs. Tu nekad un nekam neesi par vecu vai vāju. Vajag uzdrīkstēties un darīt, jo dzīve taču ir tik īsa, bet piedāvā tik daudz interesantu iespēju. Mēs, sievietes, kuras esam bijušas armijā un kuras tur ir joprojām, esam izaicinājums, piemērs vīriešiem. Ja mums būtu sajūta, ka aiz mums ir kārtīga vīriešu armija, tad, iespējams, mums pat prātā nenāktu, ka vajag dienēt. Ja nu vienīgi ziņkārības dēļ. Mums taču tas tik raksturīgi...’’ 

Iveta, 43 gadi

 

“Mani tas it kā pamodināja no tāda patmīlīgi letarģiska miega. Esmu iemantojusi apziņu, sajūtu un gatavību nemitīgi būt nomodā par Latviju un iestāties par tās brīvību un savas ģimenes, draugu un citu tuvāko cilvēku drošības sajūtu, dzīvojot šeit. Beidzot varu bez aizspriedumiem un kautrēšanās teikt: es mīlu Latviju!’’ 

J. O., 36 gadi

 “Tā patiešām ir ļoti vērtīga pieredze jebkuram neatkarīgi no dzimuma. Valkāt formu jau vien ir milzīgs gods! Mācības – gan praktiskās, gan teorētiskās. Kur vēl kaut ko tādu var apgūt bez maksas! Un iemāca arī. Viņiem ir savas metodes, kā kaut ko panākt. Piedevām, ja tajā brīdī šķiet, ka viss ir apnicis, pēc tam saproti, ka tā tikai izlikās, jo šobrīd uz visiem, kas staigā formās, kā arī uz militārajiem autiņiem skaties kā džeks uz skuķi minibrunčos. To laikam var nosaukt par militāro romantiku... To nevar aizmirst tāpat kā savu pirmo mīlu! Ja ir apnikusi ikdienas rutīna, noteikti der pamēģinā; zaudēt nav ko, var tikai iegūt. Armija piedāvā ne tikai pieredzi un zināšanas, te iegūst labus un atsaucīgus kolēģus, draugus un domubiedrus!”

Lilija, 46 gadi

 

* Stentū – no angļu valodas stand-to – stāvēt, gaidīt. Armijā tiek uzskatīts, ka vislielākā iespēja ienaidnieka uzbrukumam ir agri no rīta. Tāpēc stundu pirms saullēkta, kad dabā ir visklusākais laiks, nepieciešams vērot nometnes apkārtni. Stundu pirms tumsas, kad ir otrs klusākais laiks dabā, stentūtiek atkārtots vēlreiz.

 



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu