Laiks ir vienmēr

— Laura Lauziniece

Laiks ir vienmēr

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 14 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Oktobrī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIGA IFF) tiksies ar skatītājiem jau astoto reizi, un kuratori izveidojuši 11 lieliskas filmu programmas, kurās varēs vērot gan kinoklasiķu radītās pērles, gan jaunās zvaigznes, kas šogad uzmirdzējušas pie Eiropas kinofestivālu debesīm.

 Šogad mūsu sauklis skan “Laiks ir vienmēr”. Reizēm dzīvē kaut kam pietrūkst laika, savukārt citubrīd nezinām, kā to aizpildīt. Kā izprast laiku? Festivāla vadītāja Liene Treimane saka: “Laiks var būt gan tukšs, gan piepildīts. Kino var laiku apturēt, palēnināt, nobīdīt, tas var laiku izstāstīt un paskaidrot, bet nekad ne iztukšot.”

Ir grūti izstāstīt visu, kas jau pēc neilga laika būs skatāms gan uz lielā kinoteātra Splendid Palaceekrāna, gan tiešsaistē, taču vēlamies ieteikt dažas īpašas filmas, kas izgaismo sieviešu stāstus dažādu kultūru, laiku un izvēļu kontekstā. Godīgs un izteiksmīgs kino par to, cik daudzveidīga un neparasta ir mūsu dzīve.

Franču kinorežisora Emanuela Murē filma Lietas, ko mēs sakām, un lietas, ko mēs darām jau 2020. gada Kannu kinofestivālā jomas profesionāļu vidū tika nodēvēta par “momentānu klasiku”. Stāstu ievada montāžas režisore Dafne, kas savus pirmos grūtniecības mēnešus pavada greznā lauku īpašumā, gaidot partneri rakstnieku Fransuā. Idilli pārtrauc Fransuā brālēna Maksima ierašanās. Tieši viņš uzsāk stāstu par savu mīlas dzīvi, kas arī Dafni pamudina atklāt savas attiecību pieredzes, teju kā 1001 nakts pasakās iepinot gan gaišumu, gan nodevību, gan bijušo, gan esošo.

Mūsdienu Japāna un sievietes mīlestība tajā – šādu portretu veido trīs atsevišķi stāsti filmā Wheel of Fortune and Fantasy, kas šā gada Berlinālē ieguvusi žūrijas Sudraba lāci. Galvenās varones satiek mīlestību visdažādākajos veidos: dažkārt Amora bultu vada nejaušība, citkārt tā ir veiksme, vēl kādu reizi ļauns nodoms. Filma katru no šiem stāstiem parāda kā atsevišķu juteklisku brīnumu, pietuvojoties konkrētiem mirkļiem un sarunai ar uzmanību, kas atklāj mīlestības un attiecību sarežģīto rakstu.

2001. gada 11. septembra notikumi – viena no lielākajām traģēdijām moderno laiku vēsturē. Pilota sieva ļauj ielūkoties kādās attiecībās, kas eksponē atsvešināšanos mīļoto vidū, kad viens no partneriem pamazām radikalizējas. Filmas sākumā iezīmējas mazliet romantizēta un rozā briļļu iekrāsota Vācija 90. gados, taču turpinājums izskan arvien dzestrākos toņos, mēģinot izprast, kā ir būt kopā ar cilvēku, kurš ar katru dienu aizvien vairāk attālinās no pazīstamā un mīlamā un pietuvojas vardarbīgajam un nepieņemamajam.

Reiz ne tik senos laikos dzīvoja lopkopju pāris, kas ļoti vēlējās bērnu. Kādu dienu viņu atdzisušajās attiecībās izteiktās lūgšanas tiks uzklausītas, taču veidā, ko nebūs gaidījis neviens. Valdimāra Jouhansona Jērs ir tumša un fantastiska pasaka par gaidībām, par laulāto dzīves sarežģīto dinamiku un to, cik tālu ir iespējams iet, dzenoties pakaļ sapnim par ideālu ģimenes dzīvi.

Festivālā redzēsim arī Madu Mikelsenu sev neraksturīgā lomā melnajā komēdijā Taisnās tiesas jātnieki, Timu Rotu romantiski intelektuālajā Bergmana salā, Šarloti Geinsbūru garlaikotas un bagātas mājsaimnieces kaislību valgos filmā Suzanna Andlere un vēl, un vēl, un vēl. Taču bez steigas! Pietiks laika apskatīt visu, ko kārojas. Mēs ļoti gaidām sastapšanos ar jums gan klātienes, gan virtuālajos seansos visas Latvijas teritorijā! 

 Rasa Bugavičute-Pēce, rakstniece un dramaturģe

Tas varbūt izklausīsies aizdomīgi, bet ar kino man ir izteiktas love–hate attiecības. Nevajag gan pārprast. Kino esība ir totāla laime. Man ļoti patīk skatīties filmas un analizēt savā nodabā to scenārijus. Man patīk iejusties un itin kā pašai izdzīvot kinovaroņu dzīves. Tajā pašā laikā es vienmēr arī iedomājos, kā noritējis filmas radīšanas process, jo zinu, cik ārkārtīgi sarežģīts tas ir un cik daudzi attīstības posmi jāpieveic, lai filma piedzīvotu pirmizrādi. Manā izpratnē kino veidošana un arī patērēšana ir milzīga atbildība. Reti kuram mākslas veidam ir tik plaša rezonanse un iespēja uzrunāt cilvēku masas. Reti kurš mākslas veids tik uzkrītoši bieži balansē uz naža asmens ar komercpasaules prasībām, riskējot ar iespēju zaudēt jebkādu saturisko vai stāsta izklāsta gaumi. Reti kurš mākslas veids ir tik milzīgs komandas darbs, kurā visi ir vienlīdz atbildīgi lēmumu pieņemšanas un galarezultāta priekšā. Tā visa dēļ mani emocionālie amerikāņu kalniņi un turbulences ir neizbēgamas. Piemēram, brīžos, kad kādas filmas scenārijs mani līdz galam neapmierina, man vienkārši ir vai nu ļoti žēl radošās komandas, kurai darba procesā kaut kas nogājis greizi, vai jātiek krastā ar dusmām pret filmas pasūtītājiem, un tad es automātiski sāku šķetināt, kas tam visam varētu būt bijis par vainu. Un tikai nedaudz citādi ir gadījumos, kad kāda filma mani ir sajūsminājusi ar to, cik labs ir filmas stāsts un kā tas ir pavēstīts. Šajās reizēs mani momentā pārņem ne tikai prieks par vērtīgi pavadītu laiku, bet arī maigi zaļa skaudība, jo es taču arī gribētu reiz spēt izdarīt vismaz tikpat labi, ja ne vēl labāk. Un tad es atkal šķetinu filmā redzēto un caur to piedzīvoto, lai atrastu radošās komandas veiksmes atslēgu. Tas nogurdina. Bet tad ir tās maģiskās, tās ārkārtīgi retās reizes, kad mans iekšējais “kā tur īsti bija” šķetinātājs klusē un zinu, ka esmu piedzīvojusi brīnumu, jo vienkārši esmu baudījusi kino vispirms ar sirdi un tikai tad ar prātu. Lūk, šādu kino es mīlu!

No visa RIGA IFF piedāvājuma pirmās četras filmas, ko es gribētu redzēt, ir šīs:

Augstāk par zemi – jo pusaudži ir fantastisks pārejas vecuma posms, kas uzdod jautājumus, ko mēs turpinām ķidāt visu savu dzīvi;

Psihoze Stokholmā – jo pāragra pieaugšana vecāku veselības problēmu dēļ ir milzīga tēma, par ko tiek runāts pārāk maz;

Čarterreiss – jo šķirtas ģimenes nav tikai birokrātiski papīru kalni, tā ir realitāte, kas skar ļoti lielu sabiedrības daļu;

Bergmana sala – jo aiz katra mākslas darba ir radošs process un dzīve, kas uz to rosina.

 Adriāna Roze, režisore

Nekad vēl neesmu tik ļoti gaidījusi kinofestivālu un pirmizrāžu rudens sezonu. Tā beidzot ir iespēja vismaz uz laiku izštepselēties no sakāpināto emociju reālās pasaules un pazust kinostāstos. Kino ir realitātes vīzija, taču uz lielā ekrāna pat hiperbolizētākajam absurdam ir atrodama jēga. Kinoteātra apmeklējums ir kolektīvs rituāls. Tas apvieno visatšķirīgākos cilvēkus kopīgā pieredzē. Dod iespēju līdzpārdzīvot, rosina domāt, pašreflektēt un iztēloties. Pēdējais ir īpaši būtiski, jo attīstīta iztēle ir fundamentāls attīstītas empātijas instruments. Citiem vārdiem sakot, pēc kinoseansa cilvēki no zāles iznāk vienotāki, viņiem ir kopīga pieredze un atmiņas par līdzīgu pārdzīvojumu. Šādas kopīgas pieredzes sablīvējums īpaši izteikts ir kinofestivālu laikā. Latvijā jaudīgākā festivālu pieredze noteikti ir RIGA IFF laikā, kas sarūpē kinosvētkus jau astoņus gadus, taču šogad tam ir iespēja kļūt arī par vienojošu un dziedinošu rituālu. No visas daudzkrāsainās festivāla programmas es vēlos vērst uzmanību uz trim filmām, kas, iespējams, var kļūt par balzamu dvēselei vai maizi prātam, taču pilnīgi noteikti tā būs festivāla cienīga pieredze.

Trīs ieteikumi no RIGA IFF programmas:

Anete – Leo Karakss;

Taisnās tiesas jātnieki – Anderss Tomass Jensens;

Cilvēciskie faktori – Ronijs Trokers.

Anete ir savādi skaista muzikāli romantiska drāma. Filmas režisors Leo Karakss par šo filmu saņēma labāka režisora godalgu šā gada Kannu kinofestivālā. Kopš iepriekšējās Karaksa filmas Svētie motoripirmizrādes ir pagājuši gandrīz desmit gadi, bet režisors ir nemainīgi meistarīgs ekrānu padarīt par durvīm uz neparastu pasauli, kuras noteikumiem nav vērts pretoties, tie vienkārši ir jāpieņem.

Labs kino arī spoguļojas laikmeta īpatnībās un aktualitātēs, tāpēc no RIGA IFF programmas vēlos izcelt vēl divas filmas, kas savdabīgā un simboliskā veidā raksturo šā brīža neviennozīmīgo laiku un apjukumu. Ronijs Trokers filmā Cilvēciskie faktori saduļķo ilūziju par vienu absolūtu patiesību un piedāvā dažādu varoņu skatījumu uz vienu un to pašu notikumu, kamēr režisors Anderss Tomass Jensens absurda komēdijā Taisnās tiesas jātnieki ar Madsu Mikelsenu galvenajā lomā ved mūs pa atriebības ceļu. Neparedzamā un atjautīgā veidā režisors runā par iespējamību teoriju un cilvēka alkām pēc vienkāršām atbildēm uz sarežģītiem jautājumiem.

 Anta Aizupe, aktrise

Man ar rudeni ir ļoti sarežģītas attiecības. Es katru gadu no jauna meklēju lietas, kas man tajā patīk, ar ko tas varētu mani pievilināt un ievilināt. Katru gadu septembra sākumā mēs ar rudeni strīdamies kā kašķīgs bērns ar mammu. Šogad mans atvaļinājums sākās augusta sākumā, un līdz ar augusta sākumu iestājās arī rudens, par ko biju ļoti sarūgtināta. Ko darīt? Kā lai ar to sadzīvo? Ieskatījos telefonā, un tur bija e-pasts no RIGA IFF. Kino! Atbilde ir kino! Kā gan es varēju par to aizmirst? Secinu, ka pandēmija ir pie vainas, jo ziemā / pavasarī kino skatīties nebija iespējams. Jāatzīst, ka RIGA IFF es gaidu katru gadu, bet šogad jo īpaši, jo esmu ļoti, ļoti noilgojusies pēc Splendid Palace un vēl vairāk pēc filmām, kuras redzēšu, un cilvēkiem, kurus satikšu. Un vēl RIGA IFF man asociējas ar Tinto – pat ja dodies uz filmu viens, tur noteikti kādu satiksi un uzkavēsies, ļoti iespējams, pie vīna glāzes. Iesaku doties uz https://rigaiff.lv/lv/calendar/, tur viss ir labi pārredzams, var likt savu kalendāru blakus un plānot, kuras filmas skatīties. Lai dzīvo kino, lai dzīvo RIGA IFF, un, galu galā, ja ir šādi kino svētki... lai dzīvo rudens!

Mans filmu top trīs:

Suzanna Andlere;

Pasaulē skaistākais zēns;

Spogulī.

 

 



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu