Kur pazūd galva?

— Inga Gorbunova

Kur pazūd galva?

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 10 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Tūlīt pēc vidusskolas es šausmīgi iemīlējos. Un, jā, no šodienas skatpunkta raugoties, “šausmīgi” ir piemērotākais vārds. Varu iedomāties, ko pārdzīvoja vecāki, kad viņu līdz tam visai adekvātais bērns sāka uzvesties tā, kā tolaik uzvedos es. Uz jebkuru mēģinājumu vest mani pie prāta, atcirtu: “Esmu pilngadīga!” Un tas jau nekas, ka pilngadība bija iestājusies tikai pasē, jo visādi citādi joprojām biju atkarīga no savas ģimenes.

Puisis bija piecus gadus vecāks un ar lielo dzīvi jau visās jomās uz “tu”. Mēs satikāmies kādā dzimšanas dienas ballītē, un es vēl tagad atceros iznīcinošos meiteņu skatienus, kas tovakar mani visur pavadīja. Bet man jau, protams, patika. Viņas visas būtu gribējušas atrasties manā vietā, un to apzināties ir visai hmm... satraucoši, teiksim tā.

Tā tas viss sākās, pamazām uzņēma apgriezienus, un vienā jaukā dienā es jau biju meitene bez galvas. Tādā bezsvara stāvoklī, kurā visas smadzeņu rievas koncentrējušās uz ko vienu. Es biju satikusi savu sapņu vīrieti. Un nekam citam vairs nebija nozīmes.

Mani vecāki gan domāja citādi, un sapņu vīrieti vienkārši necieta. Ik pa brīdim mājās izcēlās skandāli, jo vai nu tēvs, vai māte mēģināja paskaidrot, ka esmu izlikusi prātu un palikusi bez galvas. Mamma pat raudāja. Teica, ka viņš nav īstais, ka sabojās manu nākotni, ka mēs nederam kopā, ka es esmu meitene no labas ģimenes, bet viņš... Nu, un tad sekoja teksti kā no viņu jaunībā populārās Paula dziesmas: “Kur viņš mācās un kad beigs?” Tēvs sarunu parasti nobeidza ar vārdiem “Kamēr es tevi uzturu, tas nenotiks!”, un tā bija viņa bezspēcības augstākā izpausme. Vecākiem, protams, bija pamats panikai.

Puisis bija tiešām ārkārtīgi pievilcīgs un apveltīts ar to, nezin ko, kas pievelk sievietes gluži kā magnēts. Taču... ar visām attiecīgajām blakusparādībām, kuras, ja attiecības pārvēršas laulībā, jau diezgan ātri var radīt lielas problēmas. Taču manus taureņus tas nekādā ziņā neiznīcināja. Drīzāk biju gatava atteikties no vecākiem, nevis no viņa. Lai vai kāds viņš būtu citu acīs, man viņš bija vienīgais un vislabākais. Iespējams, savu lomu spēlēja arī tas, ka pusaudžu gados biju traki aizrāvusies ar daiļliteratūras klasiku, kurā, kā zināms, mīlestība vienmēr ir drusku sarežģīta, bet tad pārvar visus šķēršļus, un beigās viņi – vienalga, dzīvi vai miruši – vienmēr paliek kopā. Arī es nu biju gatava nolikt savas vieglās dienas un sūtīt dillēs visus Akmentiņus. Jo es taču zināju arī to, cik viņš patiesībā ir maigs, cik viegli ievainojams, cik viņam laba humora izjūta, ka vienīgais cilvēks, no kura viņš nedaudz baidās, ir viņa mamma. Pat to, ka bērnībā viņa mīļākā grāmata bijusi Kā ruksītis ciemos gāja, es zināju. Mamma ar papu man šķita cilvēkos un patiesās jūtās neko nesaprotoši, no dzīves atpalikuši traucēkļi.

Ap to laiku, kad iestājos augstskolā, šis romāns jau bija uzņēmis apgriezienus. No rīta ar mācību grāmatām somā izgājusi no mājām, nedevos vis uz universitāti, bet sēdos vilcienā un braucu pie viņa. “Nu, kam tev tas, ko tu bāz visas šīs muļķības galvā,” tā viņš teica, ieraudzījis, ka atkal stiepju grāmatas. “Netērē laiku. Dzīve ir viena, un tā ir tagad! Paskaties spogulī – mēs esam tik skaisti un jauni, dzimuši, lai baudītu, priecātos un izklaidētos. Kad tad mēs dzīvosim? Vecumdienās, vai?”

Tagad es, protams, varu tikai saķert galvu, kad to visu atceros. Pilnīgi traks laiks, kurā riskēju ar savu dzīvi, žonglējot kā tāda virves dejotāja. Patiesībā kopš tā laika tiešām ticu Dievam, liktenim, zvaigznēm un kosmosam. Jo kāds mani faktiski pret pašas gribu izcēla no tā virpuļa un nolika atpakaļ uz ceļa, pa kuru būtu bijis jāiet jau uzreiz.

Taču es nenožēloju, ka dzīves sākumā mazliet apmaldījos. Jo tie gludie ceļi arī mēdz būt dažādi, un reizēm pat nepamani, ka nemaz neej uz priekšu, bet mīcies uz vietas vai riņķo pa apli. Un dažreiz pat nenojaut, cik raiba, cik citāda un reizumis arī aizraujoša pasaule valda tur, bezceļos. Cik interesantus cilvēkus tur var satikt. Kādu labu dzīves skolu tur var iziet. Svarīgi gan, lai laikus tiec atpakaļ pati uz savas taciņas, nevis aizmaldies kādam līdzi un vairs nekad neizbrien laukā.

Mīlestība, kā zinām, ne vienmēr mēdz būt pareiza, bet, ja tas mazais loka šaušanas entuziasts tev trāpa, tad iestājas tas banālais stāvoklis, ko tautas viedo citātu grāmatiņā kāds jau pasen formulējis ar vārdiem “žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli pārkāpj pāri”. Un zini – vismaz reizi dzīvē kaut ko pilnīgi neprātīgu piedzīvot tomēr ir vērts. Kaut vai tāpēc, lai taptu drusku prātīgāka.

Kad mana lielā mīla pajuka, es šausmīgi pārdzīvoju. Pat atcerēties to laiku negribu. Vecāki gan bija laimīgi no visas sirds.

Pati jau tikai vēlāk saproti, ka bieži vien tas, kas vienubrīd šķiet īsta traģēdija, patiesībā bijis tavs lielais laimests. Kopā ar šo vīrieti es tagad būtu cita. Apmaldījusies un pazudusi.

Un jāpiekrīt mūsu vāka gleznojuma autorei Gundegai, ka nevienu citu, izņemot sevi pašu, es tur nevarētu vainot. Jo ne jau viņš būtu sačakarējis manu dzīvi, tā būtu bijusi mana izvēle.


Priekā! Par vasaru, par neprātīgu mīlestību un dzīves pilnajiem laimestiem!

 

P. S. Un neaizmirstam, ka gudrai sievietei galva vienmēr ir uz pleciem, pat ja citi to neredz.



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 10 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu