Krīzes laika grāmatplaukts

— Bārbala Simsone

Krīzes laika grāmatplaukts

— Bārbala Simsone

Raksts

Publicēts: 11 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pirms dažām dienām, strādājot pie grāmatas Harijs Poters un Uguns biķeris jaunā izdevuma, pamanīju kādu zīmīgu epizodi grāmatas beigās, kurai agrāk netiku pievērsusi īpašu uzmanību. Tie, kuri grāmatu lasījuši, zina, ka tieši šīs daļas noslēgumā augšāmceļas ļaunais burvis lords Voldemorts un kļūst skaidrs, ka visai maģiskajai pasaulei gaidāmi grūti laiki. Uzvarējis trīs burvju skolu sacensībā ar nosaukumu Trejburvju turnīrs, četrpadsmitgadīgais Harijs savu laimestu – lielu naudas summu – atdod drauga Rona brāļiem, kuri vēlas atvērt joku un triku veikaliņu, un uz abu iebildumiem atsaka, ka patlaban pasaulei vairāk nekā jebkad noderētu mazliet prieka.

Domāju, neesmu vienīgā, kuru pēdējo nedēļu laikā sāk mazliet nogurdināt dramatiskie ziņu virsraksti un līdzcilvēku satraukums par pašlaik notiekošo nevis burvju pasaulē, bet mūsējā. Tāpēc gan tiem, kuri apzinīgi ievēro ieteikumu #paliecmājās, gan tiem, kuri turpina strādāt mūsu visu drošības labā, gribētu piedāvāt mazus aprakstus par dažām grāmatām, kuru lasīšana šajā laikā, manuprāt, vienam otram no mums spētu nomierināt satraukto prātu un padarīt skatu uz dzīvi gaišāku. Nevis tāpēc, ka mēs nesaprastu situācijas nopietnību, bet tieši otrādi – tāpēc, ka mēs to saprotam. Un mazliet prieka un gaišuma mums šobrīd noderētu vairāk nekā jebkad. Tāpēc – lasīsim. Desmit sievišķīgas, pārdomas un dzīvesprieku rosinošas grāmatas. Varbūt arī tu atradīsi savējo?

Kura no mums gan kādreiz nav lasījusi Margaretas Mičelas leģendāro romānu Vējiem līdzi! Ja tomēr neesat, šis ir īstais laiks pieķerties pabiezajam sējumam, ja esat – to pārlasīt. Kā jau literatūras klasika, šis darbs mainās līdz ar katru lasīšanas reizi. Jaunībā es vairāk uzmanības pievērsu Skārletas, Reta Batlera un Ešlija dinamiskajam mīlas trijstūrim, vēlāk manu uzmanību piesaistīja rakstnieces sievietes skatījums uz ASV pilsoņu karu – skatījums, kas atšķīrās un joprojām atšķiras no oficiāli pieņemtā šā konflikta vērtējuma. Taču rakstniece atļāvās ne tikai to. Viņa romāna centrā nostādīja sievieti, kas nekādi neatbilda tolaiku (un savā ziņā arī šolaiku) morāles normām un labas uzvedības paraugprincipiem. Tiesa, Mičela līdz pat mūža galam apgalvoja, ka Skārletu nav iecerējusi rādīt kā atdarināšanas vērtu paraugu, taču par tādu viņu padarīja publikas mīlestība un drīz pēc grāmatas iznākšanas sekojošais Otrais pasaules karš. Vējiem līdzi stāsta arī par to, kā izdzīvot pārmaiņu laikos. Vai nav tieši šobrīd ļoti aktuāla lasāmviela?

Mīlestība. Laikam nav literatūrā vairāk apbružāta vārda. Un ietilpīgāka laikam arī nav. Nora Ikstena, būdama viena no latviešu literatūras visredzamākajām autorēm, ir drosmīgi atļāvusies šo vārdu likt sava stāstu un eseju krājuma nosaukumā. Mīlestībai nav jāizliekas par to, kas tā nav; tai nav jāaizsedzas ar aizbildinājumiem un jāmēģina formulēt sevi citādi. Krājums Mīlestība apkopo virkni Ikstenas īsprozas darbu, kas sakārtoti hronoloģiski atpakaļejošā secībā – sākot no nesen tapušiem tekstiem un beidzot ar stāstiem no autores pirmajiem, 90. gados izdotajiem krājumiem. Mīlestība kā alkatīga kaisle, liriska romantika, mierīgs, dziļš, allaž klātesošs spēks, postoša atkarība, mīlestība uz cilvēku, zemi, Dievu un pašam sevi – nebeidzami daudzveidīgas ir šo jūtu izpausmes. Savukārt stāsti, ceļojumu apraksti, esejas – tās ir rakstnieces iedzīvinātas etīdes, kas saaužas kopā par sava veida ceļojumu sievietes izpratnē par mīlestības jēdzienu. Un vienlaikus katrs no lasītājiem kaut kur uztaustīs arī savu, tikai savu šā noslēpuma definējumu. 

Janas Egles otrais stāstu krājums vai romāns stāstos (kā nu kurš to sauc) Svešie jeb miļeņkij ti moi no pirmā acu uzmetiena varbūt neatgādina priecīgu lasāmvielu. Stāsti par cilvēkiem, kurus visus vieno šķietami neredzamas saites un kuri – cits ar paša pūlēm, cits liktenīgu sakritību un vēstures nežēlīgo rotaļu iespaidā – savas dzīves vada ne tajos taisnākajos kursos, varbūt sākumā atgādinās visai nesaudzīgu dvēseles preparāciju. Taču, lasot šo grāmatu, man jādomā par kādreiz sociālos tīklus apceļojušo videoklipu, kurā, dažādu nāciju pārstāvjiem pārbaudot DNS, tika atklātas pārsteidzoši tuvas sakarības un pat radniecība starp tiem, kuri agrāk noliedza pat domu par ko tādu. Mēs visi esam vienoti neredzamā tīklā – šis vēstījums Janas Egles grāmatā ir dominējošā virsnots. Un nekad nenāk par ļaunu iepazīt talantīgu pašmāju rakstnieci!

Vēsturiska kostīmdrāma laikam ir viens no tiem žanriem, ko lasītāji/-as visbiežāk dēvē par savu “grēcīgo prieciņu”. Taču patiesi kvalitatīvs vēsturiskais romāns – kā Filipas Gregorijas Otra Boleinu meita – nodrošina ne tikai aizrautīgu iedziļināšanos gadsimtiem senās mīlas afērās, bet arī uzbur gana intriģējošu atbilstošā laikmeta ainu. Stāsts par Henrija VIII sešām sievām (šajā romānā gan sastopam tikai trīs, kuru vidū, protams, visspožāk mirdz numur divi – sava laika tikumus izaicinošā Anna Boleina) vienlīdz labi kalpo arī par iemeslu apdomāt vīrieša un sievietes attiecību psiholoģiskās virāžas, kuras, būsim godīgas, nemaina fakts, vai ikdienā valkājam džinsus vai stīpotus krinolīnus. Taču vienlaikus, lasot par 16. gadsimta komplicētajiem galma paradumiem un tērpiem, protams, atviegloti nopūšamies, ka vismaz kaut kas gadsimtu gaitā ir vienkāršojies. 

Un, ja jau vēsturiskais romāns, tad kāpēc ne arī tāds, kas vēsta par pašu valsts vēsturi? Sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts izdotais Laimas Kotas romāns Istaba, kura darbība risinās 20. gadsimta 80. gadu Rīgā, vienai daļai lasītāju vēstīs mazliet grotesku pagātnes stāstu (divdesmitgadnieki par daļu aprakstīto sadzīvisko detaļu, iespējams, neticībā iepletīs acis), bet paaudzei, kurai virs četrdesmit, atgādinās pavisam reāli piedzīvotu laiku. Komunālais dzīvoklis kā noslēgta telpa, kurā satiekas dažādu nāciju un dažādu paaudžu cilvēki, katrs ar saviem uzskatiem un saviem “tarakāniem” – lieliska ilustrācija šai savdabīgajai desmitgadei, kad, no vienas puses, stagnējošā sistēma vēl sīksti turējās pie savām saknēm, no otras – gaisā jau virmo dumpīguma un haosa vēsmas. Taču cilvēki, kā jau allaž gan mierīgos, gan – jo īpaši – trauksmainos laikos, meklē un atrod veidus, kā dzīvot un izdzīvot. Un dara to gan ar dziesmu, gan viltību, gan humoru. 

Detektīvromāna žanrs ir viens no tiem, ar kuriem “galvu izvēdinām” vislabprātāk. Citu visvairāk piesaista trillera cienīgi noziegumu un vajāšanu apraksti, bet klasiskais angļu detektīvromāns allaž akcentējis tieši intelekta un psiholoģijas nozīmi izmeklētāja un noziedznieka sarežģītajās prāta dejās. Izprast, kā domā tas, kurš domā atšķirīgi no tevis, kā šahā paredzēt vēl neizdarītus gājienus, prognozēt un provocēt – ar to nodarbojas arī detektīvžanra granddāmas Agatas Kristi jau par klasiskiem kļuvušie tēli Erkils Puaro un mis Mārpla. Un kāpēc gan tieši šajā laikā nepārlasīt kādu no autores darbiem, kuros mazais, komiskais beļģu detektīvs vai sirmā, asredzīgā kundzīte rāda savus meistarstiķus? Piemēram, ABC slepkavības vai Slepkavība Austrumu ekspresī? Jā, varbūt šo konkrēto romānu uzdotās mīklas atrisinājums mums jau ir zināms, un tomēr – cik aizraujoši atkal no jauna soli pa solim izsekot minēšanas spēlei!

Britu literatūras bruņinieks sers Terijs Pračets teicis: “Mums nepieciešama fantāzija, jo tā dara mūs par cilvēkiem. Dara mūs par to vietu, kur eņģelis, kurš krīt no debesīm, sastopas ar cilvēku, kurš ceļas kājās.” Tāpēc šajā sarakstā arī fantāzijas darbs – Gata Ezerkalna romāns Ragana manā skapī. Vispirms jau mazliet samiedzam acis – interesanti izpētīt veidu, kā autors vīrietis raksta no sievietes skatpunkta! Un vēl – romāna sižeta līnija pilnībā balstīta nevis kādos svešzemju vampīrstāstos, bet mūsu pašu latviešu folklorā un mitoloģijā. Un tā ir patiesi bagātīga un uzdzen tikpat tīkamas trīsas kā bērnības spoku stāsti. Atgriezties bērnības vietās, kā to izdara romāna varone – divdesmit trīs gadus vecā Līna, reizēm nozīmē atgriezties arī bērnības domāšanā, kurā skaidras izpratnes trūkumu par pieaugušo pasaules sarežģīto neloģiku kompensē brīvi aulekšojoša iztēle, ticība pārlaicīgajam un ... jā, arī tam, ka īsti stāsti par brīnumaino vienmēr beidzas labi!

Ingas Grencbergas debijas romāns Sestā sieva ir drosmīgs teksts visos aspektos – gan tāpēc, ka autore noteikti ir rēķinājusies ar to lasītāju daļu, kuri centīsies rakstnieci identificēt ar romāna galveno varoni Alisi (kaut gan abām ir kopīgas īpatnības, teksts nav autobiogrāfisks), gan ar atklātības pakāpi – un ne tikai attiecībā uz seksuāla rakstura ainām. Sestā sieva ir mūsdienīgas sievietes dvēseles šķērsgriezums – pat nedaudz neomulīgs savā kailumā, tomēr ar to pašu arī atbruņojošs. Alise nav sieviete, kas Instagram publicēs ik dienu jaunas smukbildītes par savu lielisko dzīvi. Būdama gana jauna, skaista un izglītota, viņa līdz galam nenoskaidrotu dvēseles traumu dēļ klīst arvien tālākos meklējumos, alkstot atrast to atbalsta punktu, pret kuru viņas kritiens reiz stātos. Mīlestība kā patiesākais sevis zaudēšanas veids kļūst Alisei vienlaikus par paradīzi un elli, taču emocionālos “amerikāņu kalniņus” saldina viņas un Liktenīgā vētrainās tuvības apraksti...

Draugi sociālajos tīklos pārsūta jociņu par to, ka “iznākuši no karantīnas, izliksimies nemanām cits cita liekos kilogramus”. Gabrielas Cīrules romāna Kritiens uz augšu varone Doroteja cīnās ne gluži vairs ar pieciem sešiem kilogramiem un atzīst: “Jā, laba cilvēka vajag daudz, bet no manis varētu iznākt kādi trīs ļoti, ļoti labi cilvēki.” Ledusskapja aicinošie čuksti, īpaši vakaros, dažādu recepšu kārdinājumi, apņēmība, metoties uz galvas kārtējā diētā (grāmatā atrodami izcili asprātīgi daudzu pašlaik populāru diētu un arī to faktisko seku apraksti)... Vai gan arī mēs to visu itin labi nepazīstam? Un tomēr saprotošos un brīžiem teju homēriskos smieklus, kas pavada teju katru Dorotejas darbību, brīžiem nomaina arī pārdomas – kas īsti ir tas, ko varone (un mēs, jā, arī mēs) cenšas kompensēt ar ēdienu? Un vai tiešām man vajag tagad vēl arī trešo smalkmaizīti?

Reizēm – biežāk, nekā mums pašām to gribētos atzīt, – īsts dāmu romāns jeb chicklit pārstāvis ir tas, kas nepieciešams gluži kā svaiga gaisa vai, vēl labāk, šampanieša malks. Eleonoras Trojas romāns Savu komētu nedzird ne velti ticis salīdzināts tieši ar šo draiski dzirkstošo dzērienu. Tas nenozīmē, ka trim romāna varonēm Stellai, Bellai (jā, viņas arī ir pamanījušas šo vārdu atskaņu un pašas to izzobo) un Karlīnai katrai ir virkne savu problēmu – gan sievišķīgu, gan gluži vispārcilvēcīgu. No “nav, ko vilkt mugurā” līdz vīra neuzticībai, no “zem acīm pirmās krunciņas” līdz nesaprašanai, ko tālāk darīt ar savu dzīvi. Tomēr visā, kas notiek – gan cīņā ar neveiksmēm un nelabvēļiem, gan jaunos projektos un ballītēs ar draugiem –, viņas metas ar sirdi un dvēseli, vitālas, traku ideju un spurainas apņēmības pārpilnas. Cita citu sapurinot, ja vajadzīgs, iepļaukājot un pasniedzot glāzi šampanieša tad, kad tas visvairāk nepieciešams, un no lappusēm piemiedzot ar aci arī mums, lasītājām. Ir taču reizes, kad mēs saprotamies bez vārdiem, vai ne?


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 11 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu