Kratītāji rādītāji

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Kratītāji rādītāji

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Raksts

Publicēts: 17 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

– Tuk, tuk!

– Kas tur?

– KRĀNS!

 Tu ej uz mājām. Ir novakars. Paejot garām policijas iecirknim, tu ieraugi viņu. Sauli sen nebaudījis, pabāls un apvēlies, viņš stāv pagriezienā uz tādu klusāku ielas nostūri. Sarkanam Rimi maisiņam atdusoties uz spalvainajām kājām, rokās viņš ir satvēris savu sakarsušo, ļengano peni. “Sveicināta Lielajos kapos,” viņš nogrudzina, kamēr tu, vēl neko neatskārtusi, paej viņam garām. Pēc pāris sekundēm tev piešķiļas – ak, jā, pareizi, tas taču bija kratītājs!

 Iz pieredzes

Izklausās pazīstami? Varbūt kādai no mums. Būsim atklātas, Latvijā ne visai bieži sanāk dzirdēt par kratītājiem, kas apveltīti ar Apollona augumu, mūsu nāciju Dieviņš apveltījis ar diezgan neizteiksmīgiem eksemplāriem. Ja atceramies tās dažas pieredzes, kas mums gadījušās dzīves laikā, visiem gadījumiem cauri vijas vairāk kurioza, nekā stresa un izbīļa. Senākais ir saistīts ar piecgadīgo Danu – pastaigājoties kopā ar vecmāmiņu un mammu, pilsētvidē pēkšņi tika pamanīts pliks vīrietis. Lieki teikt, ka mazajai Danai tolaik tas viss bija pie vienas vietas. Nākamais hronoloģijā ir Irbes atgadījums ar kratītāju tumšā Purvciema deviņstāvenes caurbrauktuvē skolas gados – jauns puisis, attaisījis bikšupriekšu un izvilcis savu mantību, neveikli mīņājās, nepacietīgi gaidot kādu nevainīgu upuri. Irbe, kura izsenis sliktu krānu saož jau pa labu gabalu, laikus ievēroja šā eksemplāra jokaino stāju un apmeta elegantu loku gan džekam, gan vārtrūmei. Vēlāk, jau pieaugušos gados, Dana, pastaigājoties Liepājā kopā ar draudzeni, vienas dienas laikā redzēja veselus trīs (!!!) kratītājus. Diemžēl, kas pirmais brauc, tas pirmais krata, – nabaga trešais mākslinieks, pirms kura abas jaunkundzes jau bija apskatījušas pietiekami daudz mākslas darbu, redzot neizteiksmīgās kritiķu sejas, vēl dabūja paskriet pakaļ, saukdams: “Nu kas, jums grūti paskatīties?'' 

Studiju gados Irbe ar kursabiedriem devās uz Parīzi. Lieki atgādināt, ka tā tiešām ir mīlestības galvaspilsēta, jo jau pirmajā vakarā kāds savu rungu masējošs francūzis lūdza visam meiteņu bariņam nobildēties kopā viņa brango kumeļu uz skaistās Sēnas fona. Un tad tas pēdējais atgadījums Lielajos kapos, pēc kura, policijas iecirknī skaidrodamas, kas un kā, uzzinājām: lai veiksmīgi noķertu aktīvistu, ir jāapstājas, jāzvana policijai un viņam jāseko. Tas ir vienīgais veids, kā panākt viņa apcietinšanu vai soda piemērošanu, jo parasti, pirms ierodas policija, džeks ar visu Rimi maisiņu jau ir aizcilpojis tālēs nezināmajās. Visubeidzot vienīgais gadījums par sievieti–kratītāju, ko mums izdevās atcerēties, ir vēl no skolas gadiem, kad bija izplatījušās baumas par kādu būtni pie viena no Rīgas lielveikaliem, kura esot publiski masturbējusi, taču pašām pieredzēt šo fenomenu mums nav sanācis. 

 Ekshibicionisma nokrāsas

Terminu “ekshibicionists” kā diagnozi pirmo reizi 1877. gadā izmantoja franču ārsts un psihiatrs Šarls Lasē, uzskatot, ka šī “kaite” ķer vienīgi vīriešus un izpaužas kā impulsīva nepieciešamība atkailināt savas ģenitālijas, tiklīdz tuvumā parādās kāds potenciāls upuris, taču jāpiemin, ka definīcija kopš Lasē laikiem ir krietni vien mainījusies. Tāpat līdz pat šai dienai šis termins tiek lietots pa labi un pa kreisi, bieži vien tiekos mests vienā katlā ar visu pārējo, kas cilvēkos mēdz izraisīt noteiktas pakāpes riebumu, visbiežāk pedofiliju. Līdz kādai robežai pie ekshibicionistiem tiek pieskaitīti arī nūdisti, un, visubeidzot, tiek piesaukts arī konservatīvāko aprindu mīļākais jājamzirdziņš – LGBTQ+ kopienas pārstāvji. Jaukt visas šīs lietas kopā ir ne tikai vienkārši stulbi, tas ir vismaz ārkārtīgi sekli. ASV medicīnas un veselības aprūpes rokasgrāmata MSD Manual definē, ka ekshibicionistam galvenais dzinulis ir tieši šoks un pārsteigums, proti, tie ir “cilvēki, kas atkārtoti un intensīvi uzbudinās, eksponējot savas ģenitālijas vai performējot seksuālu aktu”, taču visbiežāk tie, kas ekshibicionējas, nesirgst ar diagnozi, proti, šādas aktivitātes vai to neesamība neietekmē viņu mentālo labsajūtu. Veidi, kā izpausties, ir dažādi: kāds kļūst par pornoaktieri un tādējādi piepilda savas fantāzijas tikt redzētam, kāds iztiek ar grupveida seksu, kurā piedalās vairāk par vienu skatītāju, vēl kāds, kā jau pieredzēts, dod priekšroku lēkšanai ārā no krūmiem garāmgājēju priekšā. Ļoti reti kāds pastrādā ko vairāk par īsu, nelūgtu performanci, tāpēc tas, ko pavisam noteikti nevajag darīt, ir piesiet šo diagnozi un terminu katram pretimlēcējam. Visticamāk, tev pagadījies vienkārši monotonas dzīves nogarlaikots tēviņš. Un, ja, nedod dievs, sanāk nokļūt kādā nepatīkamākā situācijā, tad tas, visticamāk, nav ekshibicionists ar vai bez diagnozes, bet gan varmāka ar pilnīgi citiem nodomiem un slimībām.

Tiesa, arī tiem, kuri ir profesionāli diagnosticēti par ekshibicionistiem un kuriem šī diagnoze laupa dzīves mieru, ir izredzes uz vismaz daļēju izveseļošanos. Vairāki garīgās veselības speciālisti iesaka apmeklēt psihoterapeitu vai arī grupu terapiju, līdzīgu anonīmajiem alkoholiķiem, kur ar divpadsmit soļu programmu un līdzīgu aktivitāšu palīdzību var izlauzties no spiedīgā kratīšanas loka un pamazām atgūt kontroli pār savu dzīvi. Viena no ekshibicionismu pavadošajām emocijām ir vainas sajūta, kas mēdz būt klātesoša arī vairākos depresijas paveidos, tāpēc to dažkārt apkaro ar antidepresantu palīdzību.

Nedaudz tomēr pieskaroties nūdisma kultūrai, jāmin, ka tā nebūt neparedz šoka un pārsteiguma efektu, kaut gan, protams, katrā kolektīvā būs tie pāris biedri, kuri vēlēsies asākas izjūtas. Gan Irbe, gan Dana ir kaismīgas nūdistes, taču nekad nav iedomājušās, ka to kailais ķermenis varētu kādu šokēt, īpaši tagad, pēc kovida puncīša veiksmīgas attīstīšanas. Jā, ir bijuši gadījumi, kad Vecāķu vai Liepājas pludmalēs nācies novērot vai pamanīt kādus īpaši uzbāzīgus tēlus, dažus pat ar kutelīgiem palīgatribūtiem, taču pēdējais, kur kādu varētu pārsteigt ar savu kailumu vai aktivitāti, ir kailo kolonija, kurā visi ir ieradušies pārsvarā ar mērķi izskaust nevienmērīgu iedegumu. Mums šķiet, ka tie, kam ir seksuāls iekampiens uz kailumu un atkailinātām tabu detaļām, tieši ar to arī atšķiras no nūdistiem, kuriem kailums ir tik pašsaprotams, ka jau teju vai aseksualizēts. Visvienkāršāk uz to var skatīties šādi: nūdisti nav ekshibicionisti, bet ekshibicionisti var būt arī nūdisti. 

Par pēdējo iepriekšminēto grupu LGBTQ+ diskutēt vispār nav nepieciešams – cilvēkiem jau izsenis ir nelāga maniere piešūt šai kopienai visu iespējamo neķītro, un šāda klaji nepamatota ņemšanās jau ir kļuvusi ārkārtīgi nogurdinoša. Ja kāds vēl nav sapratis, krāniņa publiskai atrādīšanai nav nekāda sakara ar kratītāja preferenci pret sava partnera dzimumu.

 Ne mēs pirmie, ne pēdējie

Vai pirmie cilvēki no sākta gala staigāja kaili, tiešām nav zināms, taču zināms, ka apģērbs, kas sākotnēji pildījis primāri pragmatisku funkciju aukstākajās klimatiskajās zonās, ar laiku ieņēmis tieši ķermeņa aizsega lomu sabiedrības sociālā konstrukta izpratnē. Galu galā stāstā par iedzimto grēku Ādams un Ieva tika izmesti no paradīzes tieši tāpēc, ka sāka atšķirt labo no ļaunā, un, pametot Ēdenes dārzus, jau kaunējās no sava kailuma, kas pirms tam tiem bija pilnībā pašsaprotams. Vēl joprojām ir ciltis, kur iztikt ar minimālu apģērbu vai vispār bez tā ir normāla ikdiena, kamēr mūsu pirmo pasaules valstu civilizācija nespēj necenzēt pliku sievietes krūtsgalu instagramā. Tāpat joprojām tiek spriedelēts par to, vai māte, kas publiski baro savu bērnu ar krūti, ir seksualizējams akts vai ne. Tāpēc nav brīnums, ka kratītājiem ir visas iespējas šokēt, jo daudzi no mums kaunas no sava un citu kailuma, reizēm seksualizējot pilnīgi nevajadzīgas vietas un lietas.

Tikmēr diez vai kādu pārsteigs fakts, ka vēsturiski virināšana Rietumu sabiedrībā parādījās krietni pirms pirmajiem mētelīšiem. 5. gadsimtā pirms Kristus grieķu vēsturnieks Hērods aprakstīja visai interesantu svētku procesiju Bubastis pilsētā, Ēģiptē. Svinību laikā to dalībnieki plostoja (gan jau arī pārnestā nozīmē) augšup un lejup pa Nīlas upi, ik pa brīdim piestājot kādas apdzīvotas vietas krastos un mudinot vietējos iedzīvotājus izģērbties un dejot. Savukārt Senajā Grieķijā tiesas prāvu laikā apsūdzētos mēdza piespiest izģērbties, tādējādi simboliski liekot viņiem pierādīt savu nevainību. Patiesība taču ir kaila, vai ne? Tomēr šie piemēri, kaut arī iztēli kairinoši, nav īsti saistīti ar apzinātu, brīvprātīgu atkailināšanos, kuras mērķis ir līdzcilvēkos izraisīt kādu konkrētu reakciju.

Viens no agrākajiem dokumentētajiem ekshibicionistiem tomēr ir bijis Romas imperators Elagabals (ap 203–222). Kā min viņa laikabiedrs vēsturnieks Dions Kasijs, virināšana bija tikai viena no jaunā imperatora dīvainībām, impērijas galvai paticis “kā prostitūtai” naktīs kailam stāvēt savu apartamentu durvīs un “medainā balsī” uzrunāt garāmgājējus. Dažus gadsimtus vēlāk galīgi nepaveicās kādam venēcietim, vārdā Domenego, kuram 1550. gadā piesprieda sešu mēnešu cietumsodu, kam sekoja desmit gadi trimdā. Šā vīrieša hobijs, izrādās, bija atkailināšanās svētās mises laikā, turklāt šādos nedarbos nabadziņš ticis pieķerts vairākkārt, līdz ar to viņam nebija ne vismazāko izredžu izbēgt no sprieduma. Nesenākā pagātnē, vien 1969. gadā, par nepiedienīgu atkailināšanos uz skatuves tika aizturēts leģendārās rokgrupas The Doors solists Džims Morisons. Domājams gan, ka ne visi skatītāji bija nepatīkami pārsteigti, jo tolaik daudzi devās uz grupas koncertiem piedzīvot šovu, taču tie, kuriem šī novitāte negāja pie sirds, apgalvoja, ka mūziķis ne tikai izģērbās, bet arī veica nepārprotami seksuālas kustības. Morisons apsūdzībai nepiekrita, diemžēl nepaguva nedz spriedumu pārsūdzēt, nedz izciest piespriesto sešu mēnešu cietumsodu, jo salīdzinoši drīz aizgāja mūžībā. Visubeidzot, mēs pat iedomāties nespējam, kā tehnoloģiskais progress ietekmēs nākotnes ekshibicionisma kultūru un tās locekļus. Vai nākotnē mēs saņemsim, piemēram, krāniņa hologrammas? 

 

Pie mums Latvijā

Interesanti, ka vairākums mūsu aptaujāto draudzeņu ir piedzīvojušas nevis reālu, dzīvu performanci, bet gan virtuālu peņšāviņa jeb dickpick izskatā. Ne pārdot riteni bez ekstravizuālajiem materiāliem, ne normāli komunicēt iepazīšanās portālos, ja mazais draugs izlien jau pēc pirmā “ko neguli?” jautājuma.

Izskatās, ka šodien daudz vieglāk ir nevis kratīties uz nozieguma vietu, gatavoties un gaidīt īsto upuri, bet gan nesankcionēti iepazīstināt ar savu bilžu un video palīdzību sociālajos un iepazīšanās tīklos. Kad kādā bāra diskusijā spriedelējām par to, ko darīt, ja, piemēram, sēžot vilcienā, kāds tev uz pleca uzliek savu neaicināto čibriku (reāls stāsts, starp citu!). Kam teikt, ko un kā? Atbildē pārfrāzējam mūsu vienīgo kompānijas biedreni, kura strādā kādā tiesībsargājošā iestādē: ja mazgadīgajam parādi pipsiku, var mierīgi tikt līdz kriminālam pantam, bet pieaugušajam... nu, visdrīzāk, administratīvais; ar smagu vilkšanu un sūdzību rakstīšanu varbūt var piešūt pantu par huligānismu. Īsāk sakot, ja tu esi pieaugusi sieviete, bonne chance panākt morālu kompensāciju vai vismaz dvēseles mieru pēc šāda notikuma – pie mums tiesāt var tikai tad, ja tuvumā atradušies arī mazgadīgi cilvēki. Tajā pašā laikā, aptaujājot mūsu vīriešu dzimuma draugus, neviens neminēja, ka būtu saskāries ar nesankcionētu sieviešu ekvivalentu pimpšāviņam. Varbūt arī kāds bija saskāries, bet katrā gadījumā neviens par to klaji nesūdzējās un neizrādīja nepatiku, kas tomēr liek aizdomāties, kā un kādos apstākļos sievietes un vīrieši pozitīvi vai negatīvi uztver pretējā dzimuma vizuālos labumus. Ja atceramies Zemenes ikonisko skrējienu pāri futbola laukumam, man šķiet, es neatceros nevienu vīrieti, kurš būtu skaļi iebildis pret šādām izdarībām.

Visbeidzot, pie mums aktīvs ir vēl arī attālinātais izrādīšanās veids, proti, lielīšanās ar kāda cita mantību, kā to nesen izdarīja kāds tautā zināms vīrietis Aldis. Šajā scenārijā mūs vienlaikus izbrīnīja divas lietas. Pirmā, ka Aldis īsti makiavelliskā garā gatavs izmantot visus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, arī svešu vīriešu krāniņus. Otrā, ka viņam fakts, ka vīrietis sievietei var nosūtīt savu ģenitāliju foto, šķiet kaut kas nebijis un ārkārtējs. Skaidri nolasāms, ka viņam nav nekādas nojausmas par to, cik bieži sievietes tiešām saņem šādus pasta balodīšus un ka mūsu dzimumam tas nav nekas jauns, aizraujošs vai pārsteidzošs. Ja vien tam krānam nav pieci gali vai četras olas, kas gan tur varētu būt tāds, ko mēs nebūtu redzējušas?

 Tikmēr pasaulē

Kamēr mums dzimtenē jāšausminās par vienu neredzētu peņšāviņu, britu strīkeris Marks Robertss kopā ar savu peni kopš sava pirmā iznāciena slavas starmešu gaismā 1993. gada regbija čempionātā Honkongā ir paguvis aplaimot visdažādāko pasākumu apmeklētājus veselas 565 reizes (!!!) 23 valstīs. Pirmais skrējiens pāri sporta laukumam Ādama tērpā bija zaudētu derību rezultāts, bet nedalīta fanu uzmanība un plašsaziņas līdzekļu reportāža nodrošināja Markam āķi lūpā, jo kopš šā liktenīgā pasākuma vīrietis “pa pliko” ir apmeklējis gan Mr. Universe un Mis Pasaule skaistumkonkursus, gan piedalījies Pamplonas buļļu skrējienā, pārtraucis pasaules sinhronās peldēšanas čempionātu Barselonā, kā arī neskaitāmas tenisa spēles. Viņa iemīļotākais strīkēšanas lauciņš ir Anglijas izlases futbola spēles, bet viens no censoņa karjeras spožākajiem iznācieniem pilnīgi noteikti bija This Morningraidījuma laika ziņu papildināšana ar savu kailo klātbūtni 1995. gadā.

Nedaudz citādās domās par atkailināšanos kameras priekšā ir amerikāņu komiķis Džošs Vulfs. Kāda sava priekšnesuma laikā viņš dalījās ar publiku stāstā, kā pieķēris savu dēlu krāniņbildīšu sūtīšanā, piebilstot, ka krāniņš (atšķirībā, piemēram, no krūtīm) ir galēji nefotogēnisks, un aicināja pārējos vīriešus ar savu draudziņu foto nebiedēt sievietes. “Jums liekas, ka viņa būs uzbudināta? O, nē, viņa pasmiesies, un jau nākamajā dienā bildi būs redzējušas visas viņas draudzenes,” – tā komiķis.

Akūtās vajadzības gadījumā nofotografēt un parādīt pasaulei savu mantību var arī gaumīgi un oriģināli. Labs piemērs ir Tumblr lietotājs ar vārdu Things my dick does (“Mana krāniņa izdarības”). Šis puisis ne par kādu naudu nebija piedabonams savu draudziņu noturēt biksēs, līdz tas sāka dzīvot pats savu, neatkarīgu dzīvi – kļuva par fotokomiksa varoni. “Es dažkārt domāju, ko gan mans draudziņš dara, no rīta pamostoties pirms manis? Viņam noteikti ir ļoti garlaicīgi, jo viņš vienmēr pieceļas pirmais,” komentē konta autors. Dinamiskais duets par izdomas trūkumu nevar sūdzēties. Vienā komiksā krāniņš lasa grāmatu, otrā gatavo brokastis, bet trešajā rotā Ziemassvētku eglīti, un, pēc visa spriežot, ir vienmēr mundrs un labā garstāvoklī. Sociālajos medijos pastiprinoties tikumības politikai, puiša konti vairākās platformās diemžēl tika dzēsti, bet, labi izkratot interneta dzīles, sākotnējos attēlus var atrast. Vismaz mums tas izdevās.

Visbeidzot, ja nu ļoti, ļoti gribas nosūtīt partnerei/-im savu intīmfoto, galvenais ir nenokārt galvu! Piedienīgajās sociālajās platformās var atrast arī vairākus, mūsuprāt, konstruktīvus padomus, kā uzņemt ideālu peņšāviņu. Jūtūbere Šahrzade Morgana sniedz dažus ieteikumus labai draudziņa dokumentācijai, piekodinot, ka to drīkst darīt VIENĪGI tādā gadījumā, ja partnere pirmā ir izrādījusi iniciatīvu. Pirmkārt, pliks penis bez konteksta ir biedējošs un nepievilcīgs, līdz ar ko vēlams, lai fotogrāfijā vismaz daļēji būtu redzams pārējais ķermenis. Otrkārt, draudziņam jābūt kaujas gatavībā, jo skumjš un ļengans tas spēj izraisīt labākajā gadījumā tikai žēlumu. Treškārt, vai žirgtajam kareivim obligāti jābūt redzamam? Dāmas iztēli daudz vairāk kairinās māksliniecisks ēnas siluets vai daļēji ar apģērbu/palagu piesegtas izteiksmīgas aprises. Galu galā, tāpat kā monstri šausmenēs, penis tomēr šķiet daudz iespaidīgāks, ja to neatklāj visā pilnībā. 

 Ceļakājai

Robeža starp uzbudinošo un biedējošo ir ļoti šaura. Kas vienam ir klaja, akūta nepieciešamība, otrs par to sapņo tikai aiz aizvērtām durvīm un cieš no nespējas īstenot izdomāto. Tā kā neviena no mums nav aktīva ekshibicioniste, bet nointervēt kādu kratītāju šim rakstam mums nesanāca, lai cik bieži mēs vazātos gar Lielajiem kapiem vai sauļotos Vecāķos, nevaram spriest konkrēti vai vispārīgi par to, kur beidzas flirts ar kailumu un sākas apsēstība ar izrādīšanos. Visveselīgākā pieeja būtu nelikt visus vēžus vienā maisiņā, jo motivācijas šādu aktu veicējiem var būt visdažādākās un katru gadījumu ir nepieciešams apskatīt atsevišķi. Ja mēs tomēr saņemamies kaut ko ieteikt tām, kuras nākamās pārsteigs kāds fizisks vai virtuāls čibriks, tad neņemiet to visu tik ļoti pie sirds. Cilvēku izpausmes mēdz būt visdažādākās, un daudzas ir pietiekami nepatīkamas līdzcilvēkiem, bet, ja pieņemam, ka viņu mērķis ir šokēt, tad mūsējais būtu reaģēt tieši pretēji, ja nepieciešams, izskaidrojot kailuma konceptu sev vai kādai citai un necenšoties visu uzreiz seksualizēt. Tad šādas lietas uztvert būs daudz vienkāršāk, un performances veicējs noteikti negūs vajadzīgo baudījumu. Dienas beigās, ja vien no čibrika ārā nelaužas Zvaigžņu karu cienīgs lāzers, par ko tieši tur brīnīties?

Foto: Luis Vilasmil

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 17 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu