Kovida bērni

— Indulis Paičs

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Raksts

Publicēts: 21 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?

Bērni mēdz uztraukties par savu vecāku dzīvēm un dzīvībām daudz nopietnāk, nekā mēs domājam. Nejauksim ārēju mieru ar reālajiem iekšējiem pārdzīvojumiem. Reizēm vecāki ir pārsteigti par savu bērnu nobriedušo domāšanas veidu. Izrādās, dziļumos, aiz ārējās bērnišķības un rotaļīguma, slēpjas nākamās personības dzīles – bērns jau tagad veido savu priekšstatu par realitāti un nes sevī veselu jūtu un emociju pasauli. Dažādi aizsargmehānismi palīdz izturēt un neizrādīt spriedzi, taču tā pastāv un izpaužas netiešos veidos: emocionālos izvirdumos, traucētā miegā vai nespējā koncentrēties atbildīgos brīžos.

Atcerēsimies paši savu reakciju pavasarī! Vai nebija brīži, kad šķita – normālā dzīve vairs nav tik svarīga, jo viss taču ir beidzies un nekad vairs nebūs tā, kā bija. Ja tā notiek ar pieaugušu cilvēku, kura rīcībā ir pieredze, nobriedusi psihe un racionālas zināšanas, cik daudz vairāk tāds “pasaules gala” izjūtu kamols var rasties bērnā?

Lieki nedramatizējot, tomēr jānorāda, ka bērnībā piedzīvotais stress atstāj paliekošas sekas un ietekmē veidu, kā vēlāk bērns apstrādā spriedzi pieaugušā vecumā. Palielinās jūtīgums, mazinās noturība pret ilgstošu stresu.

Jāatceras galvenais princips: traumatiska pieredze vecākiem ir traumatiska pieredze bērniem. Līdzīgi kā vardarbības gadījumā – bērnam redzēt vardarbību, kas vērsta pret viņa vecākiem vai citām aprūpes personām, līdzinās tam, it kā bērns būtu pats personiski piedzīvojis šādu agresiju. Un bērni vēro, kādas sekas pandēmija atstāj mūsos, un cieš kopā ar mums.

Traumai ir daudzi līmeņi. Viens ir fiziskās vai emocionālās sāpes tiešā notikuma ietekmē un tuvumā. Bet daudz nopietnāks jautājums ir par tiem domāšanas modeļiem jeb šabloniem, kas izveidojas traumatiska notikuma vai to kaskādes rezultātā. Es varu aizmirst pašus notikumus, bet domāšanas shēmas manā galvā ir mana tagadne vienmēr un visur. Parasti ir vajadzīgs liels terapeitiskais darbs, lai vispirms apzinātos šīs galvā mītošās shēmas un tad pakāpeniski atbrīvotos no tām.

Kāda ir kovida krīzes ietekme tieši uz bērniem? Pasaulē parādās pirmie pētījumi, bet jau tagad var norādīt uz vairākiem virzieniem.

Spriedze vecākos

Nedomāsim, ka mūsu spriedze ir tikai mūsu problēma. Psiholoģijā sen zināms, ka bērni mēdz izslimot un dažādos citos veidos izspēlēt vecāku un citu pieaugušo spriedzes savā uzvedībā. Dažādos vecumposmos tas var parādīties atšķirīgi, sākot ar pēkšņiem miega traucējumiem un beidzot ar sekmju vājināšanos skolā. Bērni nolasa mūsu spriedzi un mūsu reakciju uz to. Savā ziņā tā ir pati svarīgākā mācību stunda, ko pašlaik esam spiesti viņiem pasniegt, proti, kā rīkoties situācijā, kas ir pilnīgi jauna un neprognozējama? Kā cilvēki tiek galā ar stresu? Kā viņi organizē savu dzīvi un veido attieksmi?

Bērni no saviem audzinātājiem mācās tā sauktās deklaratīvās un procesuālās zināšanas. Deklaratīvās zināšanas mēs kā vecāki iemācām bērnam citātu veidā, bet procesuālās – ar savu piemēru, iesaistot bērnu rīcībā. Deklaratīvajā atmiņā iegulst frāzes un fakti, bet procesuālajā – pieredze par to, kā konkrēti tiek risinātas kādas dzīves situācijas. Izlasīt grāmatu par golfu var ātri, bet iemācīties to spēlēt ir vesels process. Spriedze un tās pārvarēšanas stratēģijas – tieši šo prasmi bērni mācās no mums šajā situācijā. Un tas notiek neapzinātā, automātiskā veidā.

Stresu radošās situācijas var būt dažādas. Vecāki, kas palikuši bez darba, bet tikuši pie pamatotām dusmām uz valsti un sabiedrību. Vientuļā mamma, kas strādāja restorānā. Tēvs, kas bijis spiests aizvērt ilgi lolotu biznesu. Reizēm bērns izjūt ne tikai gaisā esošo vecāku spriedzi, bet arī fiziskas sekas no notiekošā. Varbūt vecāki nevar atļauties to, ko varēja agrāk? Un kā ar iespējām ceļot un brīvlaikā izbaudīt bezrūpīgu laiku ar savu ģimeni, kas varbūt jau bija pierasts? Reizēm ģimenes mēģina nerunāt par sāpīgām tēmām, bet tas vēl vairāk liek izjust situācijas ārkārtējo raksturu.

Ar neapstrādātas spriedzes vairošanos jāsaista arī pieaugošais alkoholisma un ģimenē notiekošās vardarbības gadījumu skaits. Šādu pieredžu postošā ietekme uz bērnu, šķiet, nav pat īpaši jākomentē. Bet arī tā ir kovida bērnu realitāte! Vecāki, kuri netiek galā ar spriedzi un izpauž to ļoti destruktīvās formās. Ja sabrūk drošie dzīves balsti, bērna situācija ir neapskaužama. Mums pat grūti iedomāties, kā tādu situāciju uztver kāds, kura fiziskā un visa cita veida drošība un labklājība ir atkarīga no tuvāko pieaugušo rīcības un attieksmes. Skarbā realitāte izmaina bērnus, līdz ar to arī viņu mijiedarbību ar citiem bērniem pagalmā, skolā vai dārziņā. Rezultātā tas netiešā veidā skar arī tos bērnus, kuriem ir palaimējies pašiem nebūt šāda posta lieciniekiem. Gluži kā Remarka darbos – skarta tiek visa paaudze, jautājums tikai, cik tieši vai netieši.

Darba tempa/aizņemtības pieaugums

Pētījumi rāda, ka visās attīstītajās valstīs lielākajai sabiedrības daļai aizvadītā gada laikā ir strauji un ievērojami pieaudzis darbam veltīto stundu skaits. Mēģinot glābt, kas glābjams, pārstrukturēt darbības jomas un veidus, cilvēki ieliek tajā visas savas rezerves. Bet jau sen zināms, ka liela aizņemtība un izteikts enerģijas līmeņa kritums vecākos veido tā saukto promesošā vecāka sindromu bērnā. Bērns var justies līdzīgi bārenim, kaut arī tehniski abi vecāki ir ne tikai dzīvi, bet arī līdzās. Ilgstoša nevērība un vienaldzība sāp vairāk nekā fiziski sitieni. Turklāt tas var nebūt saistīts ar jautājumu, cik daudz vecāks “sēž mājās”, vai to, kādi ir vecāka patiesie nodomi. Steidzamas lietas stājas priekšā svarīgajām – tikai tāpēc, ka tās ir tik šķietami neatliekamas. Ja mūs apturētu un jautātu: “Vai tiešām bērns ir mazāk svarīgs par kārtējo online sanāksmi?”, mēs nešaubītos ne mirkli – bērns ir mūsu prioritāte! Bet darbu vidū, risinot praktiski neatrisināmas un emocionāli smagas problēmas, tā vien gribas nepacietīgi uzsaukt: “Pagaidi, es tagad nevaru ar tevi runāt!” Bet bērns to uztver personiski (kā gan citādi?).

Runa ir par emocionālo klimatu un attiecību/laika kvalitāti. Vēl vairāk – tas, ka vecāks ir mājās, bet nepievērš uzmanību (jo ir Zoom), bērnam var būt pat traumējošāk, nekā dzīvot ar apziņu, ka vecāki noteikti pievērstu uzmanību, ja vien viņi konkrētajā brīdī fiziski būtu līdzās. Izturēt cilvēka prombūtni, kad viņš ir tuvumā, ir īpaši mokoši.

Pretstatā tam pārmērīga vecāku klātbūtne (īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu). Arī tajos gadījumos, kad vecākiem darba īpatnību dēļ laika ir kļuvis vairāk, piemēram, viņi dīkstāves vai karantīnas dēļ ir spiesti uzturēties mājās, rodas jauna veida izaicinājumi. Bērni labprāt paņemtu visu uzmanību, bet vecākiem nepieciešams saglabāt arī savas personiskās robežas. Citos apstākļos laiks ar bērnu būtu patīkama pārmaiņa abiem, bet tagad nākas novilkt un noturēt robežas dienu un nedēļu garumā. Vērojumi liecina, ka daudzos gadījumos tā ir reāla problēma: bērns ir instinktīvi provocēts visu laiku robežas pārbaudīt, bet vecāki nogurst tās nemitīgi aizstāvēt. No tuvības izbaudīšanas līdz nemitīgam karam šeit ir tikai daži soļi – dažas dienas cieša kontakta.

Vecāku kļūšana par repetitoriem izglītības jomā

Skolotāja profesijas spēks ir “darbu dalīšanā”. Skolotāja ziņā ir prasme mobilizēties visas darba dienas garumā, profesionāli un iedvesmoti īstenojot savu aicinājumu. Te raksturīga robežu novilkšana, disciplīnas veidošana – pretstatā vecākiem, kuriem paliek (vismaz teorētiski tā varētu būt) emocionālās tuvības, atbalsta, personības kopējā drošības fona veidošana. Attālinātās mācības šo skaidro sadalījumu ir izmainījušas. Vecākiem jāuzņemas daļa no pedagogu funkcijām. Un dažādi vecāki uz to reaģē dažādi. Vieniem raksturīga tendence bērna mācības pamest novārtā (“Tā nav mana atbildība!”), citiem – kļūt pārspīlēti prasīgiem (“Bērna sekmes liecina par manu spēju palīdzēt!”). Cik daudz vecāki ir informēti par to, ko un kādā ātrumā no attiecīga vecuma bērna var sagaidīt mācību procesā? Šeit viegli kļūdīties gan pielaidības, gan nereālu ekspektāciju virzienā.

Lielākajai daļai vecāku nav formālas pedagoģiskās izglītības, tāpēc viņu “metodes” droši vien izraisītu šausmas daudzos zinošos pedagogos. Un sekas ir negatīvas gan bērniem, gan arī vecākiem, kuri tādā veidā sabojā attiecības ar savām atvasēm un pēc tam vēl jo vairāk nespēj izkļūt no bedres bez palīdzības no malas. Ja es mācētu no turienes izkļūt, nebūtu nemaz tur nonācis… Bet sliktas attiecības ar vecākiem bērnam nozīmē dziļu vientulību un iekšējas drošības/vērtības izjūtas trūkumu.

Nepietiekams fiziskais kontakts ar vienaudžiem

Cilvēks ir sociāla būtne, un pie tā pieder nepieciešamība pēc fiziska kontakta, “berzēšanās”. Protams, daļēji to var aizstāt verbālie “glāsti”, tomēr jau tagad var teikt, ka cietuma kamerā sēdošs cilvēks, kuram tiek nodrošināts televizors, telefons un dators... vēl arvien ir cietumā. Tehnoloģijas šo faktu nemaina. Cilvēka brīvība raksturojama ar iespējām būt kontaktā ar tiem, ar kuriem vēlamies, un izvairīties no tiem, ar kuriem nevēlamies būt kopā. Abi aspekti ir vienlīdz svarīgi.

Piemēram, sēžot klases solā, gluži dabiski veidojas mikrogrupas un saites tuvāk sēdošo starpā (pretstatā kopējai grupai/klasei, kas gluži fiziski atrodas tālāk telpā). Zoom sesijas laikā šāda privātuma nav. Protams, arī tur ar laiku var iemanīties veidot “paralēlo komunikāciju” ar sev īpašiem cilvēkiem, bet vēlreiz – fizisks tuvums nav ne ar ko aizstājams.

Sejas maskas – mīmikas signālu trūkums

Evolūcijas gaitā milzīga nozīme ir cilvēka mīmikai. Sejā izpaužas visas svarīgākās mūsu emocijas (savā ziņā viena no emociju funkcijām ir tieši komunikācija – emocijas ir domātas tam, lai citi uzzinātu, kas manī notiek, un varētu uz to reaģēt). Acis mēdz dēvēt par dvēseles spoguli, lai gan pašas par sevi tās ir salīdzinoši nemainīga sejas daļa. Spogulis ir cilvēka seja kopumā: tās sīkā mīmika, muskuļi – ne tikai ap acīm, bet arī ap lūpām, no kurām mēs vizuāli varam nolasīt daudz informācijas par cilvēkā notiekošo. Sejas maskas, kas sedz muti un degunu, aizsedz iespēju nolasīt mīmiku. Par laimi, ģimenēs maskas parasti nelieto. Un tomēr – mums visiem šajā laikā ir jāmācās citādi nolasīt emocijas. Turklāt elektroniskajā saziņā lietotās emociju zīmes ir daudz vieglāk viltojamas, tām trūkst objektīvās verifikācijas, kāda ir iespējama tikai klātienē. Un to mācāmies no skatīšanās sejā, vērošanas. Efekts, kādu šāda situācija atstāj uz bērniem, ir vēl līdz galam neizpētīts jautājums.

Tehnoloģiju ietekme

Tehnoloģijas šīs pandēmijas laikā ir spēlējušas neapšaubāmi pozitīvu lomu – bez tām mūsu izolācija būtu faktiski neizturama. Bet bērnu gadījumā jau pirms 2020. gada notikumiem tika norādīts uz faktu, ka tehnoloģiskās iespējas rada jauna veida atkarības riskus. Daudzas aplikācijas, sākot ar spēlēm un beidzot ar sociālajiem tīkliem, elektroniskajiem grāmatu vai filmu katalogiem, ir apzināti tā veidotas, lai pēc iespējas ilgāk noturētu lietotāja uzmanību. Veiksmes gadījumā tas arī izdodas – uzmanība tiek “noķerta”, bet tas faktiski apgrūtina iespējas (un mazina prasmes) uzmanību vadīt patstāvīgi. Reālajai pasaulei ar tās salīdzinoši mierīgāko un prognozējamāko ritmu ir grūti konkurēt ar virtuālās pasaules mainīgumu un krāsām. Bērnu gadījumā mūs sagaida sāpīga dilemma – neļaut lietot šīs tehnoloģijas nozīmē iedragāt bērna spēju iekļauties jaunajā dzīves ritmā, bet to lietošana var izrādīties pārslodze, kas vēlāk izpaužas uzmanības traucējumos un deficītā. Atgādināšu, ka daudzos gadījumos bērni ir nemierīgi nevis tāpēc, ka viņos ir pārāk daudz enerģijas, bet gan tāpēc, ka smadzenes ir izsmēlušas lielu daļu savu resursu un vairs nespēj pašas sevi “savākt” un nomierināt.

Agrīna eksistenciālās drošības trauma

Visbeidzot jāpiemin vēl kāds svarīgs jautājums: kādu eksistenciālu jeb garīgu efektu šis viss atstāj uz jauno bērna dvēseli? Labā ziņa ir tā, ka esam dažādi un nekādiem pārlieku pesimistiskiem scenārijiem īsti nav vietas. Bērni ir apbrīnojami plastiski un spējīgi tikt galā ar mums, pieaugušajiem, un mūsu radītajām problēmām. Un tomēr… Cik droša ir pasaule, kurā dzīvojam? Vai tā ir mīlīga? Vai tajā ir iespējams brīvi domāt un rīkoties? Vai varbūt tajā ir daudz briesmu, kas neredzami un stindzinoši apdraud mūs no visām pusēm?

Atbildes uz šiem jautājumiem īsti nav mūsu kontrolē. Bērns pats izvēlas savu ceļu. Bet mūsu piemērs, protams, atstāj ļoti svarīgu ietekmi. Garīgums nav luksusa lieta, tā ir vingrināšanās risināt savus eksistenciālos jautājumus. Atrast jēgu, drošību, cerību un piederību arī haosa vidū. Bērns var nezināt šos vārdus, bet viņš lieliski jūt, vai realitāte, ko šie jēdzieni iezīmē, ir klātesoša viņa dzīvē.

Ko iesākt?

Vispirms, es aicinu jūs uzticēties savai intuīcijai un būt žēlsirdīgiem pret sevi kā vecākiem. Ideālu vecāku šajā pasaulē nav. Bet svētību saviem bērniem nes tie vecāki, kuri ir gluži vienkārši patiesi ieinteresēti bērnā, ne tikai savos plānos un sapņos, kuri tiek realizēti caur bērnu.

Lai ko mēs darītu, dzīves loģika un globālās norises ir lielākas par mums. Jau tagad ir skaidrs, ka kopumā būsim sagādājuši darbu nākamajām psihoterapeitu paaudzēm. Tāpēc noslēgumā vien dažas ierosmes un atgādinājumi.

Interesēties, kā bērns uztver notiekošo

Mums jāiemācās vairāk jautāt, ar to parādot, ka mēs uzskatām par svarīgu to, kas notiek bērnā, kā viņš jūtas un ko domā. Jā, atbildes reizēm būs bērnišķīgas un nenobriedušas. Priecāsimies par to, jo bērnībai ir jātiek izdzīvotai! Bet tajā pašā laikā būs brīži, kad mazā dvēsele mūs pārsteigs ar to, ko izdzirdēsim. Šeit spēkā princips: dalīta bēda ir pusbēda. Bērnu gadījumā proporcija ir vēl lielāka. Bērnam nav nekā dziedinošāka par neuzbrūkoša, ieinteresēta pieaugušā klātbūtni. Pastaiga vai kāds cits brīdis, kurā bērns var stāstīt par sevi – tā ir liela dāvana katram augošajam cilvēkam.

Daudz skaidrot savu attieksmi

Kovids prasa domāšanas maiņu. Reizēm mums pašiem ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Bet atcerēsimies, ka mums nav tik daudz jāiemāca bērnam gatavo risinājumu komplekts, bet gan prasme dzīvot, tikt galā ar izaicinājumiem. Stāstīsim to, ko zinām un ko nezinām, ko un kā domājam, lai bērns izzina mūsu domāšanas veidu. Un lieki piebilst, ka šī ir iespēja bērnus nomierināt, uzrunāt tās bailes, kas paliek neapzinātas, bet izpaužas tikai jau minētajos netiešajos veidos.

Mācīt atpazīt un apstrādāt emocijas

Emocionālā inteliģence un emociju regulācija – mūsdienās tās ir divas ļoti pieprasītas tēmas praktiskajā psiholoģijā. Un tam ir labs pamats – mēs dzīvojam savā dvēselē, proti, apzināmies pasauli caur to prizmu, kādu mūsu psihe mums rāda. Ja mūsos dominē drūmas emocijas, drūma ir visa mūsu dzīve. Un otrādi – gaišas acis arī pasauli rāda gaišu. Līdz ar to mums jāiemāca bērniem apstrādāt savas emocijas: atpazīt, spēt nosaukt tās vārdā, izprast to jēgu un rīkoties tā, lai ņemtu vērā tajās apslēpto seno gudrību. Praksē tas nozīmē arī vecākiem mācīties būt vērīgiem pret emocijām, neignorēt, bet arī neabsolutizēt tās – būt atklātiem, stāstīt par savām izjūtām un vienlaikus iemiesot to, ka ar tām iespējams veiksmīgi mijiedarboties. Mazi bērni mācās atšķirt krāsas – mēs viņiem iemācām to nosaukumus; līdzīgā veidā tikai caur mums bērns var iemācīties izprast sevī notiekošo.

Nenolikt panākumus/pienākumus pāri attiecībām (bet arī neaizmirst par disciplīnas svētību)

Šis ir īpaši svarīgs punkts visur, kur norisinās attālinātas mācības – bērni un viņu labklājība ir svarīgāka par konkrētiem panākumiem šajā brīdī. Psihiski un garīgi vesels bērns spēs īsā laikā daudz ko apgūt un iemācīties. Ārkārtējais laiks un tā sekas pamazām paies. Svarīgākais šajā brīdī ir nezaudēt vienam otru. Un tas nozīmē mērķtiecīgi nosargāt dzīves normālo, mums jau pazīstamo daļu. Ģimenes rituāli. Brīvais laiks. Kopīgais laiks. Šeit nav gatavu recepšu, bet neparastos laikos svarīgi nezaudēt “parasto dzīvi”.

Neiesaistīties asos vērtējumos par notiekošo, jo tas viegli ieaudzina nievājošu attieksmi

Bērni kopē mūsu attieksmi. Ja esam pārlieku kritiski un nievājoši pret kādiem cilvēkiem, institūcijām vai sabiedrības grupām (neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav pelnīti), bērni mācās no mums. Krīzes laikos ir liels risks ielikt mūsu nākamajā paaudzē pārāk melnbaltu skatījumu. Var jau būt, ka tā ir pareiza stratēģija, bet aicinu to apdomāt un pieņemt apzinātus lēmumus šajā ziņā.

Sākt ar rūpēm par savu dvēseli

Šis ir galvenais un svarīgākais punkts visā stāstā par kovida bērniem, jo labākā dāvana bērnam ir laimīgi un līdzsvaroti vecāki. Un tas nozīmē, ka laiks, ko veltīsim sev, savas dvēseles pabarošanai un tās vajadzību apmierināšanai, nebūs egoistiski atņemts citiem, gluži otrādi – tā būs investīcija, kas ar uzviju nāks atpakaļ arī tiem, kas ir mums līdzās.

Rūpes par dvēseli ir atsevišķs temats, bet šeit varu vien sacīt: būt pieaugušam nozīmē spēt atpazīt savas emocionālās un garīgās vajadzības un tad mērķtiecīgi un drosmīgi rīkoties, lai tās apmierinātu. Tā darot, mēs pasargāsim ne tikai sevi, savu iekšējo bērnu, bet arī bērnus, kas mums ir uzticēti, lai mēs viņiem palīdzētu nostiprināties viņu dzīvē šajā pasaulē, kas, kā izrādās, spēj mūs nemitīgi pārsteigt ar labiem un ne tik labiem izaicinājumiem. Raksti dienasgrāmatu, klausies labu mūziku, lasi grāmatas un žurnālus, pamielo savas acis ar mākslu vai dabas grandiozumu! Iepazīti vietu, kurā dzīvo, atklāj savas saknes, izmēģini jaunus hobijus, iedziļinies tajā, kā skaidrot un saprast savus sapņus. Tās ir tikai dažas no ierosmēm, kā rūpēties par savu dvēseli. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienīgās zāles pret iepriekš iezīmētajām problēmām, ir vienkārša un patiesa cilvēcība – dzīva un just spējīga cilvēka sirds. Mums izdosies!




uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu