Esmu bez piecām minūtēm pediatre. Pēdējo pusotru gadu (gandrīz) risinu Covid-19 un citu infekciju uzraudzības jautājumus Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, pielieku savu artavu jauno mediķu izglītošanā, par savu profesionālo hobiju uzskatu vakcināciju un komunikāciju saistībā ar to, un, ja man prasītu novērtēt, cik ļoti man šis viss ir apriebies, es atbildētu vienkārši: “Ļoti.” 

 Nezinu, ar ko lai sāku, jo viss šķiet salipis vienā milzīgā ķēpā. Neskaitāmas reizes esmu pieķērusi sevi šaubu šūpolēs, kur svārstos starp “Dana, mīļā miera labad vienkārši paklusē!” un “Nu tik drukās tos paragrāfus!”. Jau vairākus mēnešus esmu savākusi savu vieglo viedokļa nesaturēšanu vakcinācijas un vakcinācijas komunikācijas sakarā ar pavisam vienkāršu metodi, proti, rīts gudrāks par vakaru. Un katru reizi rīts ir tieši tik gudrs, lai savu dvēseles mieru vērtētu augstāk par sabiedrisko labumu.

Ej nu saproti, vai tas ir labi vai ne. 

Vakcinācijas komunikācija nepavisam nav vienkārša, kur nu vēl masīvas krīzes apstākļos. Vissarežģītākais ir ar komunikācijas procesa palīdzību “pārdot” šo manipulāciju, kas subjektīvi nedod tūlītēju redzamu vai taustāmu efektu. Toties labi redzamas un taustāmas ir nevēlamās reakcijas. Izklausās gandrīz vai pēc mission impossible uzdevuma, vai ne?

Prasme savērpt teikumu no gaumīgiem un sarežģītiem vārdiem nenodrošina automātisku uzvaru. Dienas beigās tie vairāk noder paštīksmināšanās nolūkiem, sak’, “redz, kā es tur tā smalki”, bet kopumā reti sasniedz mērķi. Tāpat neapzināta (vai arī apzināta?) pārmērīgu un brīžiem nesamērīgu emociju “pielīmēšana” saviem argumentiem reti vainagojas ar panākumiem. 

Jau sesto gadu pusprofesionāli darbojos vakcinācijas mītu astpēkošanas lauciņā, un ne brīdi nešķiet, ka šī komunikācija būtu kļuvusi vieglāka. Jo dziļāk šajā procesā esi iekšā, jo vairāk tavas pārliecības līnija virzās uz leju Danninga–Krīgera efekta līknē. 

Kas neko nedara, tas arī nekad nekļūdās, par to šaubu nav. Bet vai mēs tiešām esam izdarījuši visu?

Vissvarīgākā ir pareiza anamnēzes ievākšana. To medicīnas studentam borē jau kopš studiju pirmsākumiem. Mani studenti neļaus samelot, ka pirmajā nodarbībā, kurā apspriežam pediatriskās anamnēzes ievākšanas īpatnības, es noteikti uzsveru vienu, manuprāt, būtisku aspektu – komunikācijā mediķim jāatceras, ka vecāki un bērns, kuri ieradušies slimnīcā, ir satraukušies. Ļoti satraukušies. Viņi nezina, kas ar viņiem tagad notiks – vai bērnam kaut ko griezīs, vai slimnīcā būs jāpavada ilgāks laiks. Tā ir pamatīga trauksme, tāpēc katru reizi, pirms dodos iekšā palātā, es sev to atgādinu.

Būtībā vakcinācijas komunikācija maz atšķiras. Retos gadījumos kabinetā iemaršē vecāks ar bērnu, kas jau ceļ krekliņa piedurkni uz augšu un saka: “Še, dur!” Retos gadījumos kabinetā kā svešā baznīcā ienāk persona ar “savu ticību”, ar to pašu arī iziet ārā, un tu tur neko nepadarīsi. Pārsvarā gadījumu kabinetā būs kāda šaubu ēna. Lielāka vai mazāka. Kādreiz tā ir tik milzīga, ka tu no malas vēro – vecāks nepiekrīt nevienai vakcīnai, bet acīs ir kluss kliedziens pēc palīdzības. Kādreiz šaubas ir tāda vidēja lieluma, un vecāks sāk tielēties un izvēlēties vakcīnas kā ēdienu no zviedru galda. Kādreiz šaubas ir tik mazas, ka vecāks un bērns piekrīt četriem dūrieniem vienā konsultācijas reizē, bet acīs iedegas viegls izmisums. Tādi ir lielākā daļa cilvēku. Zinātniskajā literatūrā viņus sauc par šaubīgajiem, kas ir definēta kā mērķpopulācija vakcinācijas komunikācijā, bet dzīvē tagad visus iebāžam antivakseru maisā.

Vārds “antivaksers” liek strāvai staigāt pa manām kaulplēvēm. Jā, termins ir ērti un ātri lietojams, visi to saprot, taču tam ir klaji nicinoša pieskaņa, tāpēc maksimāli cenšos izvairīties no šā vārda. Nezinu, kā starp diviem cilvēkiem var sanākt jebkāda cieņpilna saruna, ja kādu nosauc šādi, turklāt krīzes apstākļos šis termins tiek lietots, kur vien pagadās. 

Situācijā, kad noteikti vajag sasniegt kolektīvās imunitātes latiņu līdz brīdim, kamēr kroņvīrusa delta variants sāks “pļaut” iedzīvotājus un “izpumpēs” mūsu jau tā izmocīto veselības aprūpi, kādam varbūt arī gribas ņemt rokās pātagu, cirvi vai jebko citu, lai labi iebiedētu ar ziņu “Tev būs potēties!”. Var, protams, domāt, ka patāga noder visās dzīves situācijās, taču manā vecumā būtu diezgan naivi pat cerēt uz šādu paklausību. Turklāt autoritatīva pieeja jautājuma risināšanai atgādina to veco, kožu izgrauzto dīvānu, kas jau sen izstumts kāpņutelpā, un mūsdienās pacienta un ārsta attiecību modelis sen vairs nav paternāls. Ja jau uz bērniem reti iedarbojas “jo es tā teicu” metode, kāpēc lai tā pēkšņi darbotos uz pieaugušajiem? 

Visnepatīkamākās atmiņas no Medicīnas fakultātes saistās ar reizēm, kad par nezināšanu vai daļēju zināšanu man vai maniem grupasbiedriem lika justies slikti. Tā smalkā izsmiešana vai pasīvā agresija par to, ka tev smadzenēs nav iegravētas visas pasaules zinības... Kauns pašai par sevi un pazemojums... Un ja tas viss vēl citu priekšā... Tās galīgi nav labākās un siltākās atmiņas par cilvēkiem, kuri “izrušināja” manu pašapziņu, un es nekad negribētu likt kādam izjust to elpu aizsitošo spērienu pa saules pinumu nezināšanas dēļ. Arī to regulāri sev atgādinu, īpaši, tuvojoties brīdim, kad esmu gatava “spļaut uguni”. 

Cilvēki ir sabijušies, tāpat kā sabijušies ir pacienti, pirms viņu palātā ir ienācis ārsts. Pandēmija virmo gaisā jau pārāk ilgi, mēs visi ik dienas izcīnām savas cīņas, ko citi neredz un neredzēs. Viss apkārt nepārtraukti mainās, kaut kur jārod enerģija nemitīgi pielāgoties, un uz jau esošā trauksmes fona jāizdara izvēles, par kurām ne vienmēr viss ir kristālskaidrs. Apnicis. Likumiem līdzi vairs neizsekosi. Kurš atceras, cik cilvēku un kur drīkst pulcēties... Visiem gribas, lai šis ātrāk beigtos, vai tu esi vai neesi vakcinējies. Pacietības atlicis vien tik, cik pirksta gals, taču... neviens nav mainījis domas tāpēc, ka viņu nosauc par idiotu vai stulbu. Neviens nav juties lieliski pēc šādiem vārdiem, diemžēl publiskajā vidē es tos dzirdu nepieklājīgi bieži. 

Jāuzsver, ka šādus vārdus “savējiem” nesaka tā saucamajā antivakseru pusē. Tur šaubīgos saprot un pieņem. Tur viņu šaubas atbalsta, vēl iedod kādu karoti dezinformācijas baiļu pabarošanai, un, redz, viens potenciāli mūsējais ir viņu pusē. Tā kā pēdējās pacietības važas plīst vaļā, emociju iespaidā visus nevakcinētos iemetam antivakseru maisā un steidzam gānīt par visu, kas bijis, ir un būs. Visi patlaban nevakcinētie tādi nav. Daļa no viņiem seko (diemžēl) speciālistu nepamatotajiem ieteikumiem nevakcinēties. Daļai vispār nav nevienas uzticības personas, kam pajautāt padomu, ir tikai stāvgrūdām ar pretrunīgu informāciju pārbāztie plašsaziņas līdzekļi, Facebook, kas sabiedrībai kļuvis par kolektīvo emocionālo miskasti un budžeta varianta psihoterapiju, vai Twitter, kas brīžiem atgādina mīnu lauku. Daļa no viņiem gaida (kaut paši nezina, ko), daži ir sapinušies un apmaldījušies savā prātā un maldina arī citus. Jā, protams, tādi viņi ir, bet ar vieglo vīzdegunību, jo, redziet, viņi neko nesaprot un nav izlasījuši, mēs šaubīgos forsēti pagrūžam pretī antivakseru valstības durvīm, kur viņus sagaida ar siltu tēju, tikpat siltu smaidu un vēl siltāku vārdu un sapratni. 

Vai man datorā ir paslēpta recepte veiksmīgai šaubīgo konvertēšanai par vakcinētajiem? Nav grūti atzīties, ka es neesmu tāda stratēģe vai komunikatore, kura spēj influencēt makropasauli, vienlaikus iedarboties uz lielu daudzumu cilvēku un ar vienu ieroci panākt kolosālus rezultātus. Turklāt neuzskatu, ka man būtu jāizdomā izcili iedarbīgas komunikācijas stratēģijas, pa vidu tam visam vēl jāpaēd, jāpaguļ un jānotur saprāts kaut cik jēdzīgā formā. Dzīvoju savā mikropasaulītē un, jāatzīst, lēni, bet diezgan veiksmīgi konvertēju šaubīgos. Izmantoju tās zināšanas, kas iegūtas vakcinācijas komunikācijas kursos, un prasmes, kas krājušās, pašai veidojot vakcinācijas informācijas vidi, kura kopumā atgādina tikko atvērtu vakuuma maisu. Uzklausīt bažas un neuzvilkt mākslīgas ieinteresētības masku, būt cilvēcīgai un “novilkt balto halātu” otra cilvēka priekšā. Nebiedēt, nekaunināt, neiesmiet, neuzvilkties, bet, ja jūtu, ka tā tomēr notiek, pateikt paldies par sarunu un pārtraukt to. Skaidrot pamatu pamatus, kas man ir pašsaprotami, un apzināties, ka visi nedzīvo medicīnas burbulī. Atcerēties, ka visi nav mācījušies smalkās skolās un, pat ja ir, intelektuālā kapacitāte ir... oi, cik dažāda. Atcerēties, ka visi nepārvalda angļu valodu un nespēj interpretēt zinātniskajā valodā lasīto. Nebaidīties skaļi atzīt, ka šajā krīzes situācijā arī man daudzas nianses ir neskaidras un nav līdz galam zināmas. Ļaut sarunā ieplūst manai personīgajai pieredzei un pieredzes stāstiem no kolēģiem un citiem, kas izvēlējušies vakcinēties. Tās ir manas receptes sastāvdaļas, un katram cilvēkam es piemeklēju savas, lai radītu viņam unikālo sarunas kokteili. Vienam pietiek ar šotu, citam kokteilis jāpasniedz divas, trīs vai pat vēl vairākas reizes. 

Ja man prasītu novērtēt, cik ļoti man šis viss ir apriebies, es teiktu, ka ļoti. Ir bijušas reizes, kad es mājās sulīgi un pikanti verbalizēju un visus pēc kārtas kronēju par stulbiem un nesaprātīgiem. Domāju – nu, kā gan var nesaprast acīmredzamo! Kā var tik akli raudzīties uz pasauli un noliegt realitāti! Izrādās, var nesaprast, var noliegt. Tik daudz reižu gribējies atmest visam ar roku un pateikt: “Piedodiet, bet kulieties nu paši, kā vien gribat, ja reiz esat tik gudri!”, taču tas absolūti neko nemainīs. Nemainīs uz labu – uz sapratnes, saprātīgas un informētas izvēles pusi. Saglabāt vēsu prātu un stabilu emocionālo fonu vakcinācijas komunikācijā ir vislielākais izaicinājums, un arī tad, ja otra puse šo stabilitāti nav pat mēģinājusi noturēt, man nav jālec grāvī kopā ar šo cilvēku.