Ko mana fotogrāfija tev nestāsta (Parīzes dārgumi zelta maisiņos)

— Laura Lauziniece

Ko mana fotogrāfija tev nestāsta (Parīzes dārgumi zelta maisiņos)

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 28 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Šī bilde uzņemta šogad pēdējā viesošanās reizē Parīzē. Ne jau rozā kurpes (kas, starp citu, ir superstilīgas), bet tieši vīrieša maisiņš piesaistīja uzmanību un atsauca atmiņā manu sirsnīgāko Parīzes pieredzi. 

Pirmo reizi uz Parīzi aizlidoju apmēram pirms desmit gadiem. Viena pati. Pirmās pāris dienas, protams, pagāja, klīstot pa must have maršrutu “no Eifeļtorņa līdz Luvrai cauri Elizejas laukiem uz Šarla de Golla laukumu”. Tas bija pasakaini, bet, no klišejiskajiem tūristu ceļiem nogurusi, es nākamo dienu izlēmu aizvadīt šaurākos nostūros.

Tas nebija viens no romantiskākajiem rītiem Parīzē. Lija. Toreiz rīta cēlienu pavadīju, sapņaini fantazējot par to, kā upes krastos varētu safotografēt stila lapas franču glancētā Vogue lappusēm. Izbaudījusi dzestro rīta pastaigu, iegriezos mazā kioska tipa veikaliņā, lai nopirktu ūdeni. Acīs burtiski iekrita tūtiņās sasvērti sāļie zemesrieksti. Paķēru riekstus, pāris banānu un devos uz Monmartras māksliniecisko rajoniņu. Smidzināja. Izstaigājusi mākslinieku veikaliņus, apmeklējusi Parīzes Svētās Sirds baziliku un pat kafejnīcu, kur kādreiz tika filmēta Amēlija, paņēmu līdzi kafiju take away krūzītē un devos atpūtināt kājas skvērā pie Mulenrūžas sarkanajām dzirnavām. Blakus uz soliņa apsēdās pārītis, aizšķīla katrs savu cigareti, ievilka pa dūmam un sāka skaļi lamāties poļu valodā. Līdz viņu kaislīgo strīdu pārtrauca Oļegs.

Čirkainās poļu dāmas šizofrēniskās klaigas, taksometra taurēšana un turīgo francūziešu augsto papēžu ritmiskā klaudzēšana kontrastēja ar Oļega gausajiem soļiem. Viņam, kā neredzamam vērotājam no malas, paātrinājumā garām plūda veiksmīgu cilvēku labā dzīve. Rudenīgā rīta dzestrumā viņš drebēja kā kastaņkoku lapas – gan tās dažas, kas vēl bija pieķērušās zariem, gan tās, kuras jau dancoja sētnieku slotu pavadībā. Soļojot gar plaši atvērtajām āra pankūku ceptuvēm, no vaniļas, piena, banānu, Nutellas, kļavu sīrupa un karameles smaržu kokteiļa viņa kuņģis gan jau sarāvās slimīgā čokurā. Pussaliecies, ar stīvu muguru viņš kā ūdensžurka šaudīja acis no labās puses uz kreiso. Nedaudz smidzināja. To, ka ķermenis salst vēl vairāk, viņš gan jau vairs nejuta. Vīrietis skatījās uz soliņiem, zem soliņiem, atkritumu tvertnēs un aiz tām, līdz ieraudzīja pusizsmēķētu Marlboro cigareti ar sieviešu lūpu krāsas nospiedumu uz tās. No malas viņš izskatījās kā nolīcis koka zars, kurš, atdalījies no pārējiem zariem, pamazām sāka nokalst. Šķita, ka drīz viņš pārlūzīs. Gan emocionāli, gan fiziski pārlūzīs uz pusēm. Kā piepes uz zariem, uz plānās muguras izspiedās asi skriemeļi. Viņš no smilšainās ietves pacēla cigareti. Kafija izpaliks arī šoreiz. Tādu viņš dzēra pirmajā dienā, kad ieradās Parīzē, piekoda klāt tikko ceptu sviesta kruasānu un cerību pilnām acīm skatījās, kā no Sēnas labā krasta uz kreiso lidoja baloži. Kā es to zinu? Jo vēlāk viņš pats man to izstāstīja.

No poļu pāra cigareti nedabūjis, viņš pienāca pajautāt, vai man nebūtu uguns, ar ko aizšķilt pusizpīpēto Malboro atradumu. Diemžēl man nebija, bet sapratis, ka es viņam varu atbildēt krieviski, Oļegs atplauka: “O! Po russki!” Nebija ilgi jāgaida, kad viņš jau riktējās man blakus uz koka beņķa. Es gluži neesmu no tām, kam baigi kārojas parunāties ar bezpajumtniekiem, bet šoreiz man kaut kā nebija ne bail, ne nepatīkami. Pirmkārt, varbūt tāpēc, ka viņš man neprasīja izlīdzēt ar naudu un viņā bija kaut kas cilvēcīgi patiess; otrkārt, es pilnīgi viena biju pavadījusi Parīzē apmēram trīs dienas un nogurusi pati no savām domām.

Oļegs bija vecumā starp četrdesmit un piecdesmit, viņam bija miega bada novārdzināts skatiens, noplīsušas kedas, kas gandrīz mākslinieciski grima arvien dziļāk peļķes dubļos. Salīkušais stāvs bija ietērpts lietusmētelī. Kapuce, iepinusies slapjajos bārdas rugājos, lipa pie vaiga. Oļegs apjautājās, no kurienes esmu atbraukusi, un sāka stāstīt, kā pats pirms diviem gadiem esot atbraucis no Ukrainas uz Parīzi tirgot mašīnas. Man jau šis stāsts iepatikās, un vēl stundu pēc tam viņš man stāstīja, kā sapinies ar rumāņu noziedzniekiem, kuri viņu veikli aptinuši ap pirkstu, apzaguši, atņēmuši arī pasi un mašīnu, kā viņš vienas dienas laikā nokļuvis uz ielas un palicis tur uz dzīvi jau divus gadus tikai tāpēc, ka viņam esot kauns zvanīt mātei, kura esot veca, slima un noteikti domājot, ka Oļega jau sen vairs nav starp dzīvajiem. 

Viņš katru dienu iet uz baznīcu, taču, šķiet, viņa pātarus nav sapratuši ne parīzieši, ne tūristi, ne pats Dievs. Viņa dzīve ritēja zemāk par horizontu. Viņš neticēja, viņš necerēja, viņš nesapņoja. Viņš nedzīvoja nākotnei, pat ne tagadnei. Viņš dzīvoja pagātnē, ģērbās vintāžas bodītē nozagtos džinsos un konversenēs, kuru sānus rotāja paprāvi caurumi, pārtika no pusizkostu čīzburgeru atliekām, dažreiz pavisam ne tik intīmi ar šķidrajām ziepēm apmazgājās lielveikalu tualešu izlietnēs un pussēdus gulēja uz kartona pie pasta, pīpēja pēdējos dūmus no parīziešu sestdienu nakts uzdzīvēs izmētātajiem cigarešu izsmēķiem, ko kārtīgi vāca celofāna maisiņā, un turpināja analizēt ikvienu pagātnē nodzīvoto dienu, ikvienu savu dzīves laikā pieņemto lēmumu, ikvienu pavērsienu, kas viņu bija novedis līdz noplukuša suņa statusam. Lai neizjustu nožēlu vai nosodījumu, viņš vairs neskatījās cilvēku sejās. Varbūt neskatījās arī tāpēc, lai neredzētu viņu sārtos vaigus un priecīgās acis, kad tie fotografēja laimpilnus pašportretus pie Triumfa arkas vai Eifeļa pakājē. Viņš ne reizi nebija uzkāpis Eifelī un nemaz vairs necēla galvu, lai uz to paskatītos. Mūsu sarunā bija kaut kas tik neizskaidrojami cilvēciski vienkāršs. Es jutu, ka viņš pilnīgi atplaukst no tās sajūtas vien, ka viņu kāds uzklausa. Es viņu ne nosodīju, ne nenosodīju, man patiešām cilvēciski interesēja visas nianses par to, kā viņš zog veikalā pusdienas, kur mazgājas un kā naktis pavada pusnomodā, jo jāizvairās no rumāņu bezpajumtniekiem, kuri baros uzbrūk citiem bezpajumtniekiem.

Garām traucās mašīnu rindas, kas apslāpēja skaņu, taču no vīrieša sulīgajām lūpām izskanēja frāze par to, ka viņam laiks doties uz baznīcu. Viņš no jakas kabatas izvilka nedaudz saburzītu sviestmaizi un mēģināja iestūķēt netīrās mugursomas priekškabatā. “Ā,” viņš priecīgi pacēla debesīs pirkstu, “man tev kaut kas jāatdod.” Rūpīgi atvēris izļurkāto mugursomas rāvējslēdzēju, izvilka no mugursomas savu sasmakušo guļammaisu, kurš nakts laikā gan jau bija salijis, un tad no somas apakšas izcēla celofāna maisiņu zelta krāsā, ko rūpīgi tina vaļā un kā pasaulē lielāko dāvanu pasniedza man riekstiņus. Protams, ar atbilstošu tekstu: “Es vakar nozagu veikalā, bet šie saldie man negaršo! A tev noderēs.” Šķiet, tajā brīdī man salūza sirds. Cilvēks, kuram piederēja tikai mugursoma un smirdīgs guļammaiss, atdeva man savus pēdējos riekstiņus! Lieki piebilst, ka vēl kosmiskāks bija brīdis, kad es no somas izvilku savus sāļos riekstiņus. Jau pēc mirkļa viņš tikpat rūpīgi tina tos atpakaļ savā maisiņā. Man šķiet, ka viņam acīs pat sariesās asaras, un tas noteikti bija viens no sirsnīgākajiem brīžiem manā dzīvē. Cilvēcība. Ar nosalušajiem pirkstiem viņš sastūķēja guļammaisu atpakaļ tukšajā mugursomā, uzcēla somu plecos, parādīja man pasta virzienu, kur viņu var atrast, ja man kaut kas slikts atgadās, pamāja ardievas un lēnām aizgāja baznīcas virzienā.

Sāka satumst. Neraksturīgi mierīgajam pilsētas rajonam, garām piepeši sāka brāzties cilvēku pūļi. Kā apmāti tie plūda Triumfa arkas virzienā. Vakaru piepeši pārtrauca skaļa dārdoņa. Kaut kādai man nezināmai, bet visu parīziešu zināmai svinību dienai par godu sākās uguņošana. Gluži kā uzvaras fanfaras, debesīs uzplauka un nodzisa krāsainās puķes. Garām joprojām joņoja parīzieši. Uz pleciem uzsēdinātie bērni spiedza tikpat skaļi, cik skaļi gaudoja tuvumā novietoto automašīnu signalizācijas. Es skatījos debesīs un domāju par Oļegu, kurš noteikti beidzot ir pacēlis skatienu augstāk par horizontu, bauda uguņošanu un manus riekstiņus.

Pēdējo desmit gadu laikā vēl trīs reizes esmu viesojusies Parīzē un katru reizi, ejot garām pastam vai baznīcai, atceros par Oļegu. Šoreiz man Oļegu atmiņā atsauca šis kolorītais vīrietis. Lai gan sākotnēji es par uzrakstu Fashion Trends iekšēji pajokoju, atskārtu, ka pēc pāris nedēļām esmu nopirkusi apmēram tādu pašu ietērpu. Tajos zelta maisiņos ir kaut kāds medžiks.

 

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 28 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu