Ko iesākt ar lielo dzīvi? (1. daļa)

— Agate Anna Grebže

Ko iesākt ar lielo dzīvi? (1. daļa)

— Agate Anna Grebže

Raksts

Publicēts: 27 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pirmā sērija: karjera

Tagad, kad lieliem soļiem tuvojos augstskolas izlaidums, nekas no loģiskā dzīves scenārija ne tuvu nešķiet pašsaprotams. Un piezogas bailes. Par nezināmo, par nākotni, par to, kur būšu pēc desmit vai divdesmit gadiem.

Gadiem ilgi uzskatīju sevi par bezbailīgu. Kamēr draudzenes un pat puikas spiedza un sarāvās, ieraugot zirnekļus, kukaiņus un citus ne tos pievilcīgākos dabas radījumus, es ar tiem draudzējos. Dēvējot vardes par mīļāko dzīvnieku, esmu daudzas apmīļojusi un sabučojusi. Par princi gan neviena nepārvērtās. Kā teju katra maza meitene, vienmēr teicu “jā” vārdu, spēlējot ģimenēs. Iejutos mammas, sievas vai pat tēta lomā, par saviem bērniem dēvējot gan lelles, gan kāpurus, pirms tie, pārvērtušies par tauriņiem, aizlidoja. Kad no lupatiņām un vates veidotajiem bērniem vajadzēja ārstu, es tā biju. Tāpat kā skolotāja, kuru visi bērni klausa un čakli mācās. Dažreiz, saskatījusies Holivudas filmas, kļuvu par ambiciozu, gudru, jāatzīst gan, ironisku biznesa sievieti. Vai aktrisi. Principā varēju būt jebkas, kas vien ienāca prātā. Tobrīd nākotne šķita skaidra un gluži loģiska. Bērnudārzs, skola un tad jau labs darbs, vīrs, bērni un dikti, dikti liela laime līdz mūža galam. Tagad, kad lieliem soļiem tuvojos augstskolas izlaidums, nekas no loģiskā dzīves scenārija ne tuvu nešķiet tik pašsaprotams. Un, šķiet, piezogas bailes. Par nezināmo, par nākotni, par to, kur būšu pēc desmit vai divdesmit gadiem. Štrunts par desmitgadēm, bail ir pat par to, kur būšu pēc dažiem mēnešiem.

Man vienmēr paticis rakstīt. Īpaši, par izjūtām, pārdomām, par to, kas manī iekšā. Tas ir veids, kā skaistu un vienreizīgu izjūtu dienasgrāmatas lapās vai datora mapītē noglabāju izdzīvošanai vēl kādu reizi. Vai gluži pretēji – salieku domas pa plauktiņiem, lai noveltu kādu akmeni no sirds. Tāpēc šī rakstu sērija ir tikai likumsakarīga domu kamola izadīšana zeķēs, ar kurām soļošu iekšā savā lielajā dzīvē. Rakstīšu par visu, nekautrēšos no klišejiskajiem lielās dzīves atslēgvārdiem: karjera, attiecības, bērni. Neslēpšu, ka esmu vecmodīga, runājot par attiecībām un bērniem – uzskatu to par dzīves galveno uzdevumu, par sievietes skaistāko misiju. Centīšos saprast, kāpēc ir bail. Runājot par sevi, saviem līdzcilvēkiem, centīšos analizēt visu paaudzi, jo man patiesi šķiet, ka mēs, Y vai Z paaudze, esam citādi, vecāku un vecvecāku paraugs un iemītā taciņa vairs neder, ne tikai jāiet, bet arī jāatrod ceļš pašiem.

Karjera pret ģimeni

Nu jau ierasts, ka visi grib pabeigt augstas skolas un uzkāpt pa vēl augstākām karjeras kāpnēm, pirms domāt par laulībām un bērnu. Skaidrs, ka ir būtiski justies stabili savā dzīvē, pirms uzņemties rūpes par vēl kādu. Tomēr baidos, ka, gaidot mirkli, kad strādāsi sapņu darbu, kas ir stabilāks par Lielo Ķīnas mūri un attiecīgi dāsni atalgots, var nokavēt ko pavisam svarīgu. Jau sen nolēmu, ka gribu, lai maniem bērniem ir jauni vecāki. Ne tā, kā savulaik kanāla MTV dokumentālajās sērijās 16 and Pregnant, bet līdzīgi kā mani vecāki, kam piedzimu dažus gadus pēc 20. dzimšanas dienas. Man šķiet, ka tas viņiem dod neizmērojami daudz iespēju izaugt par cilvēkiem ar krietni plašu redzesloku un iekšējo pasauli. Turklāt esmu pārliecināta, ka tas nekādā veidā nenozīmē, ka vecākiem jābeidz baudīt dzīvi, jo tieši par to daudzi jaunieši uztraucas. Skatoties savu vecāku trakulīgās jaunības albumus, nevar pamanīt, ka viss būtu beidzies brīdī, kad viņu dzīvē ienācu es.

Kaut kad biju izprātojusi, ka ap saviem 40 gribētu vismaz vienu pilngadību sasniegušu pēcnācēju. Šobrīd skaidrs, kā tā nebūs. Bet, ja būtu kaut druska skaidrības par nākotni, sava dzīvesvieta (nevajag milzu māju ar pagalmu un slidkalniņiem, kas gan, protams, būtu forši) un cilvēks līdzās, kam uzticēties it visā, kāpēc gan ne? Par šo esmu daudz un dikti runājusi pie vīna glāzēm un kafijas tasēm ar draudzenēm. Esmu viena tāda daudzo karjeristu vidū.

Jaunu sieviešu apsēstība ar karjeru ir saprotama. Agrāk, uzsākot kopdzīvi un veidojot ģimeni, varēja paļauties uz otru cilvēku, bet tagad apkārt notiekošais parāda ko citu. Katrai pašai jādomā par savu finansiālo drošību un stabilitāti gadījumā, ja nāksies palikt vienai. Ja vajadzēs bērnus audzināt vienai. Baisi ir šķirstīt Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes – katru gadu tiek šķirta teju puse noslēgto laulību. 2016. gadā Latvijas Avīzes virsraksts vēstīja, ka Latvijā ir lielākais vientuļo vecāku īpatsvars Eiropas Savienībā – teju trešdaļa ģimeņu. Un kur tad palika visi tie simti un tūkstoši “laimē un nelaimē, bagātībā un nabadzībā, slimībā un veselībā, līdz nāve mūs šķirs”? Vienalga, vai solīts baznīcā vai čukstēts ausī kādā laiskā svētdienas rītā zem segas. Cilvēki ļoti atšķirīgi izturas pret doto vārdu un solījumiem. Kamēr viens apzinās, ka noteikti izpildīs solīto, citam tas drīzāk pielīdzināms vienkāršai sarunai, ko var ietekmēt jebkura plānu maiņa. Šķiet, šajā laikmetā ir naivi kādam ticēt. Tātad, stāvot pie altāra un sakot jāvārdu, mēs ceram uz labāko, bet rēķināmies ar to, ka, iespējams, tas nav uz ilgu laiku. Un par to nemaz īsti nesatraucamies, jo jau kopš sākta gala esam būvējušas sev drošības spilvenu.

Lielā izvēle

Pavisam cits stāsts ir par karjeras veidošanu. Vēl skolas laikā šķita vienkārši – ja esi izmācījies par ārsti, juristi vai aktrisi, par to arī strādāsi. Tik vienkārši. Varbūt toreiz tas bija vēl pārāk tālu, lai iedziļinātos (šeit es negribu burkšķēt par to, ka šajā valstī jaunam cilvēkam grūti dabūt darbu, jo trūkst pieredzes; ka krievu valodu tā kā vajadzētu apgūt; un vispār – pastrādā par baristu, kamēr sāksi kaut ko sajēgt no nopietnākām lietām). Visus šos gadus vecāku skandinātais “Patlaban tavs darbs ir mācīties” tā arī tika uztverts. Kaut gan nācās palauzīt galvu par augstskolas izvēli, tā pati ierastā, pierastā, izprastā un pat iemīlētā mācīšanās turpinājusies, kopš vispār sevi atceros. 15 gadu laikā izveidojies pieradums nu tiks pārtraukts, turklāt nav īsti skaidrs, ar ko tas tiks aizstāts.

Un daudzreiz arī pabeigta augstskola un iegūts diploms kādā konkrētā specialitātē nenozīmē, ka zini, par ko vēlies kļūt. Nereti pati iestāšanās augstskolā ir impulsīva un sabiedrības, vecāku uzspiesta, savu izvēli izdarot par labu kaut kam, kur šķietami vajadzētu būt labam darbam. Lozungs “Seko savam sapnim!” ne vienmēr ir derīgs, jo šai paaudzei trūkst konkrēta sapņa. Tā drīzāk ir vēlme būt laimīgai, dzīvot piepildītu un nozīmīgu dzīvi, paveikt kaut ko jēgpilnu bez jebkādas idejas, kas tas ir. Protams, ir izņēmumi, kuri jau bērnībā zina, ko iesāks ar savu dzīvi un karjeru, bet visiem pārējiem sajūta ir diezgan neforša, un tā ietekmē gan ambīcijas, gan pašvērtējumu.

Kamēr liela daļa grib, bet netiek pie sev tīkama darba, citi mēdz atteikties no labiem darba piedāvājumiem, jo vēl nejūtas gatavi. Tā vietā, lai beidzot sāktu kāpt pa karjeras kāpnēm, bieži vien priekšroka tiek dota pārdevēja, viesmīļa vai kādam citam studentu darbam, kas neuzliek nopietnas saistības, bet dod regulārus ienākumus. No šiem darbiem jebkurā mirklī bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem var aiziet, turpretī, sākot strādāt nozarē, kas tev patīk un kurā tu redzi nākotni, rodas sajūta, ka ar to arī viss beigsies: jaunība, brīvais laiks, neatkarība. Šķiet, absurdi, ka tieši tam darbam, ko visvairāk gribam, visintensīvāk spirināmies pretī. Un tas ir tikai tāpēc, ka izmisīgi gribas pavilkt garumā jaunību un visas ar to saistītās brīvības. Kad es apceļošu pasauli, ja ne tagad, kamēr man vēl nav nopietna darba; kad vēl es varēšu mesties jebkurā dēkā, jebkurā piedzīvojumā un avantūrā, divreiz acis nepamirkšķinot. Kaut arī nemaz to nedarīšu, gribas apziņu, ka jebkurā brīdī varu aizbraukt dažus mēnešus padzīvot kādā citā valstī, nopirkt aviobiļetes tikai tāpēc, ka tām ir akcija, doties “meklēt sevi” un nevienam par to neatskaitīties.

***

Iespējams, es vienkārši pārāk daudz domāju. Kulstos kaut kur jaunības maksimālisma pasaulītē, bet pulkstenis sit arvien skaļāk un atgādina, ka jāpāriet nākamajā līmenī – tajā, kurā top ģimene un aug bērni. Es nevaru sagaidīt nākamo, patiešām, bet vēl negribas mukt prom no šī, jo apziņa, ka atgriezties vairs nebūs iespējams, ir biedējoša. Runā, ka jaunība esot dzīves skaistākais laiks. Kāpēc gan lai es gribētu no tā atteikties lielās dzīves dēļ? Bet ziņkārība ir pamatīga. Un manī dziļi sēž pārliecība, ka kaut kur ir tas cilvēks, ar kuru “mūžīgi mūžos”...


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 27 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu