Klusums

— Māris Teikmanis

Klusums

— Māris Teikmanis

Raksts

Publicēts: 21 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka negribu dzirdēt runājam ne citus (tas uz vecumu droši vien daudziem), ne arī sevi.

Vakar pēc ilgāka laika atkal sanāca piezvanīt klerkiem uz Ekonomikas ministriju. Jau pirms kāda brīža šī iestāde nez kādas iztaisīšanās vārdā ir ieriktējusi, ka uzreiz pēc attiecīgo pogu saspiešanas kāds aktieris vai cits tips ar kārtīgi nostādītu un teju vibrējošu balsi nober frāzi: “Sveicināti! Jūs esat piezvanījis Ekonomikas ministrijai. Informējam, ka kvalitātes kontroles nolūkos saruna tiks ierakstīta. Ierakstu saglabāšanu un konfidencialitāti nodrošina Ekonomikas ministrija.” Līdz ar uzmundrinošā tonī izskanējušo teikumu tad sākas ierastais signāls, kas nozīmē, ka telefona aparāts, kuram jūs zvanāt, gaida kādu vēlīgu roku, kas pacels klausuli. Šoreiz kvalitāti pārbaudīt neizdosies, jo klausuli nepacēla, tāpēc nebija arī iespējas pajautāt, kāpēc ir ieviesta tā jocīgā uzruna pašā sākumā kā tādā matraču tirgotavā vai namu pārvaldnieka kantorī. It kā es numuru būtu saspiedis tā, kā tie laimes cerētāji izvēlas cipariņus loterijās, un nezinātu, kam zvanu. Un it kā nepaļautos, ka viss, ko runāju vai pat skatos, var tikt ierakstīts un vēlāk izmantots pret pašu, kā mēdz teikt aizturēšanas brīžos amerikāņu filmās. Vēl vairāk – es taču pats savā mobilajā aparātā visas sarunas ierakstu, tāpēc varu bez atkārtotas trīspadsmit reižu zvanīšanas tik smuki nocitēt bezpersoniskā onkuļa runu, kas no manas dzīves nozaga 15 sekundes. Un vispār, ja kāds gribētu kontrolēt manu telefonsarunu kvalitāti, es arī laikam neceltu klausuli.

Šodien telefons zvanīja man. Nē, ne no tās ministrijas. No kādas kompānijas. “Uzmeklēju jūs ar tādu varbūt savādu vai neierastu priekšlikumu,” sīrupainā balsī, gluži kā tajās reizēs, kad kaut ko gribam un izliekamies saldāki par saharīnu, pēc vārda un amata nosaukšanas teica kāda sieviete. “Nezinu, vai piekritīsit,” ziņkāri turpināja dzenāt viņas nākamais teikums. “Mums šķiet ļoti piemērots jūsu balss tembrs, un mēs šobrīd meklējam cilvēku, kurš mums varētu ierunāt tekstiņu telefona zvaniem, kad klienti zvana.” Droši vien ziemas mēnešos uzņemtie meldonija un citu uztura bagātinātāju kvantumi man palīdzēja pārsteigumā un jautrībā nenogāzties un nenotirināt kājas kā augu indes skartam kukainim. Atšķirībā no tā ministrijas klausulē murrātāja manu balsi šad tad ir trenējis tikai alus, nevis aktierstudiju pedagogi nez cik gadu garumā ar pātagu rokā. Atceros to reizi, kad nejauši biju trāpījis televizorā – lai nebūtu murgaina nakts pēc sevis ieraudzīšanas, acis vismaz varēju pievērt, bet ausis aizklapēt bija grūtāk – šķita, ka tur kāds mani parodē.

Lai nu kā, sākumā ideja kļūt par telefona aparātu pat likās vilinoša. Kas gan tur ko neierunāt kādas trīs standarta frāzes, par to turklāt saņemot kaut kādu naudas izteiksmi (nenoskaidroju, kādu – vai tad latvietim kautrīgajam interesē nauda). Pēc brīža pārdomām un konsultācijām tomēr izdibināju, ka, lai gan nebūtu jau nekas traks, iespējamā nākotnē grūti pārlēcamas ētikas latiņas vārdā no šā pēkšņā piedāvājuma atteikšos. Pats būdams klerks, nedrīkstu tak reklamēt citus.

Atteikšanās bija viens prātīgs lēmums. Arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka negribu dzirdēt runājam ne citus (tas uz vecumu droši vien daudziem), ne arī sevi. Laikam tāpēc man tik ļoti patīk zāliena pļaušana ar benzīna dzinēja skaļo agregātu – gandrīz kosmoss, jo nedzirdi neko citu. Kad darbdienas gaitā esi to vien darījis, kā runājis un klausījies, īsta bauda ir padzīvot klusumā. Pārrodoties mājās, inerces vai prāta izkūkošanas dēļ pēc sētas vārtiņu atslēgšanas un atvēršanas mēdzu tukšam gaisam nobubināt “labdien”. Bet vienīgais, turklāt tas pats savā iedomībā neregulāri, sveicienu atņem kaķis, kas kā mēms mopēds daudz labprātāk izmanto izdevību ar pieglaušanos un vertikālās astes gala uzšaušanu nodiktēt, ka pirmām kārtām mājā ielaidīšu viņu, nevis ieiešu pats. Tā arī divatā ieejam, vien es, turpinot uzturēt saturīgo vienvirziena sarunu, uzmurminu: “Ātrāk! Ātrāk!” Tā frāze gan līdz tikai paša mierinājumam, ne viņa pakaļkājām.

Vispār man ar to lopu ir vairāk kopīga nekā ar daudziem dzīviem cilvēkiem. Pēc pāris mēnešu pabūšanas īstajā ģimenē pie mums kā aizbildņiem atgriezās divi bērneļi. Nu, pie maniem namsaimniekiem. Bērnu vecākiem atšķirībā no manis troksnis gan ir sirdij tuvs, un viņu gadumija noslīka skaļā alkoholā kopā ar iespēju turpināt būt ģimenei. Troksnis pārcēlās uz mūsu māju. No tās dienas ar runci kļuvām par sabiedrotajiem – tālākā no citām telpām un līdz ar to klusākā istaba, turklāt abi labāk klusējoši nekā dziedoši. Tiesa, mūsu attiecības ar kopīgu nakti beidzās pēc tam, kad tas klusējošais zvērs, pārcēlies no kājgalī uz pleda ierādītās vietas pie galvas, ap pieciem rītā sāka man cieši skatīties sejā, tikpat ļoti klusēdams parādot, ka ir pienācis laiks viņu izlaist no istabas. Turpmāk kopā klusējam līdz pusnaktij, kad uz miegu jāaizveras pavisam. Jāteic, līdz matainu pierādījumu iegūšanas brīdim viņam tur patika klusēt arī vienam reizēs, kad uz nakti vai ilgāku laiku no mājas notinos.

Tikpat mierīgi kā murrājot gultas kājgalī minka man asistē arī pie kājas ap mājas stūri pīppauzēs. Tie parasti ir burvīgi mirkļi. Jo sevišķi tumsā. Jau mēnešiem pie kādas attālas kaimiņu mājas mazākā pūsma iedarbina vēja zvanus. Ja es dzīvotu tajā namā, būtu jukušāks, nekā esmu nodzīvojies līdz šim. Tos zvanus nepārspēj pat regulārie ļoteņu reisi salīdzinoši netālajā lidostā. Ap desmitiem vienpadsmitiem vakarā laika ritējumam uzrodas pavisam cits temps, jo tad gaisa kuģi tur laižas un ceļas cits pēc cita. Esmu ļoti labi iemanījies pazīt, kā izklausās nolaišanās, ieskriešanās un pacelšanās. Tikai satraucošo nokrišanas skaņu vēl nepazīstu. Varbūt labi, ka tā. Toties ikreiz spēj satraukt vilciens, kas dzirdams no vēl lielāka attāluma. Tas regulāri mēdz iedarbināt skaļo tauri, un šajos mirkļos vispirms iedomājos par cilvēkiem, kas, no pasaules norobežojušies ar austiņām ausīs, tipina pāri sliedēm. Visticamāk, trambulis taurē profilaktiski, tuvojoties kārtējai stacijai. Man savukārt krūtīs ieslēptais akmens atdzīvojas, kad tajās retajās reizēs pašam jāšķērso uzbērums. Tad uz abām pusēm galvu kustinu kā traka vista, bet vienalga šķiet, ka šoreiz nu gan mana lempīgā daba liks nojaukties kaut kur starp sliedēm. Nav gadījies, tpu, tpu.

Pats nekad neesmu spējis pierast vazāties ielās ar ausīm ausīs. Pa ilgākiem laikiem to pamēģināju pēc kārtējās ziņas, kad kāds pusaudzis Rīgā uz mūžiem palika par pusaudzi starp sliežu ceļu un uzreiz neapstādināmo vilcienu. Parasti, kad gatavojos kāpt laukā no mašīnas vai sabiedriskā transporta, izņemu arī ausis. Šoreiz atstāju, lai pamēģinātu, vai tiešām tā austiņu pasaule tik ļoti nošķir no realitātes. Un kā vēl! Bija neomulīgi. Ejot pa slidenajiem pakāpieniem tunelī, šķita, ka nedzirdēšu paša saslīdēšanu un pakāpienu skūpstu. Pie gājēju pārejas nedzirdēju, vai tuvojas mašīnas un vai netikšu saprecināts ar tur uzzīmēto “zebru” un sālsūdens vannu. Diez vai tā ir pierašanas vaina. Nu jau nez cik gadu pavasaros ņemu nedēļu ilgu atvaļinājumu un tāpat gandrīz katru nedēļas nogali dodos uz laukiem, lai nevis sētu un stādītu, bet copētu. Viens. Astoņas vai desmit stundas tur aizrit nemanot. Klusumā. Taču arī tas klusums ir tikai šķietams, jo klusē vien man līdzīgie (ja nav atvilkušies kādi vietējie vai otra krasta lietuvieši, kas atgādina, ka krievu valodas lamuvārdi abas nācijas vieno vairāk nekā kaimiņu būšana). Tieši vienu reizi izmēģināju piebāzt ausis ar skaņu no telefona. Pēc neilga laika šķita, ka krēslas laikā visas pasaules nelieši ir sanākuši aiz manas muguras un to vien nogaida, lai uzbruktu. Klusums mēdz būt ļoti skaļš. Zivju plunkšķi bezvēja vakarā uz spoguļūdens virsmas ir romantika, bet pēkšņs rējiens garā zālē aiz muguras uz mirkli ir šausmene pat tad, ja rējējs izrādās maza auguma “bembijs”, kas tikai devies ikvakara takās, lai nodzertos upes ūdeni, bet, ieraugot mani, droši vien piedzīvojis lielāku šausmeni nekā es. Nāves bailes viņam un man.

Man ļoti patīk bēres un kapi. Viens krustu dārzs ir netālu no copes vietas. To atklāju, kad, pavasarī nobridies gar krastu atstraumes meklējumos, atmetu ar makšķerkātu un cauri brikšņiem vilkos kalnā. Iekāpu tieši kapa kopiņā. Bet kapi veldzē ar to, ka klusuma tur ir uz vella paraušanu. Klusē ne tikai paši turienes varoņi, bet jauno iesaukšanas reizēs arī visi tie, kas atnāk savām kājām. Es tādos sarīkojumos bieži smaidu. Ne jau tikai tāpēc, ka dulls. Arī tāpēc, ka klusums tad ir ārkārtīgi skaists. Man patīk vērot cilvēkus – redzēt, kurš patiešām ir izmisis vai sērojošs un kurš atnācis piespiedu kārtā. Diemžēl šie pasākumi parasti beidzas ar tieši pretēju situāciju – uz vakarpusi daudzi vervelē vairāk nekā aizgājējs visas dzīves laikā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc no savas mammas bērēm aizbēgu līdz ar kapsētas pamešanu. Toreiz vecāmāte ļoti apvainojās. Pēc pāris gadiem jau viņas bērēs es galdarunā svētulīgi izpaudos, ka mums biežāk jāatceras par saviem radiem un jārunā ar dzīvajiem. Tomēr omi daudz labāk atceros no mirkļiem, kad viņa pirms divsimt gadiem lūdza, lai es, vēl puišelis būdams, ar viņu kopā paskatos Hameleonu rotaļas, nevis iesaistos diskusijās. Tagad man patīk pie viņas un vecātēva aizbraukt vienam pašam. Burvīgs klusums.

Daudziem diskusiju (drīzāk – pļāpu) vieta ir pīpētava. Man tā ir tikai pīpētava. Līdzīgi kā privātajos apartamentos mājā, arī darba smēķētavā parasti nolienu tālākajā stūrī. Es ar lielāko prieku nostājos pret sienu, lai tās pāris minūtes pavadītu bez balsīm. Diemžēl parasti uzrodas kāds, kam labāk patīk sarunāties un kas nesaprot, ka arī demonstratīvā telefona sociālo tīklu skrullēšana nozīmē konkrētu atšuvumu. “Lūdzu, nerunā ar mani!” – tikai pēc skaļas izteikšanas šī frāze ieņem to fantastisko nozīmi, kas pirms tam ir mirklī izdomāta galvā. Taču šo īso teikumu man nav drosmes izteikt bieži. Nupat apvainojās “uz slimības lapas” nolikusies kolēģe, kam telefonsarakstē sāku atbildēt ar “jā”, “nē”, “ok”. Viņa vakarā gribēja zināt nianses par darba lietām, bet es tās nemaz negribēju atkal malt caur sevi.

Drīz pēc tam lūpu uzmeta arī māsa, kurai biju apsolījis atdoties nedēļas nogalē, bet piektdienā negaidīti paziņoju, ka jāuzraksta viens raksts, kam man vajag klusumu un necilvēkus. Viņa atbildēja, lai braucu pie viņas uz laukiem un rakstu. “Dura,” atbildēju, zinot, ka neapvainosies. Apvainojās trakāk par kaķi, kurš sadusmojies, ja viņa skatienu piecos no rīta virs sava “feisa” neesmu pamanījis. “Tie nabaga radi jau tev arī kaut kur mētājas,” viņa sarakstē vicināja mazo iedomu nazīti, kā smago artilēriju izvelkot frāzi, lai aizmirstu par nedēļas ciemošanos pavasarī, kad gribēšu aizbēgt no pasaules, lai laukos baudītu upi un copeskātu. Māsa zināja vājo vietu, kurā iepliķēt ar cirvi. Laukos lietus pakšķi, lakstīgalas un pat kaimiņu suņi tālumā ir kas vairāk par baznīcu. Tāds ir klusums. Vai viņai vajag radinieku? Droši vien arī. Bet vēl vairāk viņai vajag dzīvu cilvēku, kas klausās. Sūkli, kas viņas runas plūdus uzņem kā zeme pavasara lietu. Kas plikšķina acis, visam teiktajam piekrīt, izteiktās nedienas uzņem sevī, pažēlo, klusē. Bet cilvēku klusumu tak gribu es.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu