Klačas ir .. labas

— Jolanta Sēnele

Klačas ir .. labas

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 30 jūlijs, 2018

Kategorija: Par visu ko

Dalies

Lai paceļ roku, kas bez grēka: mēs visi zinām, ka klačošanās nav nekas cienījams, un tikpat lielā mērā zinām, ka nekas nav tik salds, kā patrīt mēles par kādu citu. Tomēr labā ziņa ir tā, ka, ja vien jums ir spēks šajā karstajā laikā vēl arī patenkot, tas var būt pat veselīgi.

Klačām, šim “bezsejas dēmonam, kas salauž sirdis un prātus”, ko bērni apgūst jau ap piecu gadu vecumu un kas veido aptuveni divas trešdaļas no vidējas cilvēksarunas (tā vismaz uzskata evolucionārais psihologs Robins Denbars), izrādās, ir arī sava gaišā puse - tās veicina kooperāciju, uzlabo pašsajūtu un var kalpot par veidu, kā tuvināties citiem. Tā vismaz apliecina grupa interesantu pētījumu, ko apkopojis žurnāls Atlantic.

Pētnieki klačas definē kā sarunu starp Annu un Pēteri (vai Annu, Pēteri, Maiju un Jēkabu utt.) par klātneesošo Jāni, un tām var būt pozitīvs un negatīvs raksturs. Vienalga, vai klaču objekts ir Jāņa jaunās mašīnas ādas salons vai viņa aizdomīgās attiecības ar Ilzi, tas atstāj savu nospiedumu tajos, kas trin mēles. Un nospiedums ir pozitīvs. Piemēram, holandiešu pētījumā atklājās, ka pozitīvas tenkas eksperimenta dalībniekus iedvesmoja uz pašpilnveidošanos, savukārt negatīvas ļāva izjust pašlepnumu. Pēdējās, izrādās, arī tuvina cilvēkus, kā to apliecina Teksasas universitātes un Oklahomas universitātes kopīgi veiktais pētījums: mēles patrīšana par trešo personu klačotājiem lika sajusties tuvākiem nekā padalīšanās ar pozitīvu informāciju (cik mīļi, vai ne?)

Klaču aizstāvis Robins Denbars pat ir pārliecināts, ka bez klačām cilvēksabiedrība tāda, kādu mēs to pazīstam, nebūtu iespējama. Tas ir, kaut dīvains, tomēr ļoti noderīgs mācīblīdzeklis. Kā norāda kāds interesants pētījums no Review of general Psychology, lielākoties baumu objekts klačošanās procesā nemaz nav tas svarīgākais, drīzāk klača ir veids, kā mēs uzzinām, kā kāds ir uzvedies labi vai slikti (piemēroti vai nepiemēroti). Pēc tam tas kalpo par piemēru, no kura mācīties. Un, tā kā sliktus piemērus ir vieglāk atcerēties nekā labus, tad tenkojam par cilvēkiem, kas normas ir pārkāpuši, nevis par cilvēkiem, kas tās spēj perfekti ievērot. Jā, normas var būt nejēdzīgas, bet tad jācīnās ar normām, nevis klačošanos. Un jā, protams, ka klačas ir tā sociālā rīkstīte, ar ko iepērt nepakļāvīgos, bet arī tos, kas pārkāpj jēdzīgas normas: tā kādā spēles eksperimentā atklājās, ka cilvēki ir gatavi vairāk sadarboties un kooperēties gadījumos, kad viņi zināja, ka par viņu uzvedību citi var baumot. Protams, vienmēr gan vajag atcerēties, ka klačošanās nav tas pats, kas zākāšana, apmelošana un melīgu mājienu došana ar ļaunprātības piegaršu.

Foto - Shutterstock


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 30 jūlijs, 2018

Kategorija: Par visu ko

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies