Ieskats I'mperfekt Bali piedzīvojumā

— Laura Lauziniece

Ieskats I'mperfekt Bali piedzīvojumā

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 05 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Katrs rīts sākas ar izvēli, kā dzīvot šo dienu.

Mūsu īpaši izlolotais lielizmēra izkāpiens no rāmjiem – Work & Travel piedzīvojums Bali.

Saulainajā un krāsu pielietajā Bali mūs sagaidīja Gita un Anete, divas pieredzējušas ceļotājas, kuras parūpējās, lai šis ceļojums mums radītu daudz labu emociju un iespaidu. Mēs, protams, nesēdējām tikai uz terases un negulējām pie okeāna. Mēs arī drusku paceļojām un šo to redzējām. Gita un Anete solīja mūs nevest uz cilvēku pārpildītām vietām, bet turp, kur vēl nenokļūst tūristu grupas. Taču pie I’mperfekt nekas netiek uzspiests. Ja bija vēlme visu dienu gulēt pludmalē, tad tieši arī varēja darīt. Padalīsimies ar nelieliem ieskatiem no mūsu ceļotāju dienasgrāmatām!

Guna

Startējam! Kamēr visas ceļojuma dalībnieces tiekas Rīgas lidostā un kopīgi reģistrējas lidojumam, tikmēr es pirms lidojuma vēl mēģinu paspēt aizraut uz servisu savu auto, lai to salabo, kamēr būšu I’mperfekt ceļojumā. Fuuu, arī es paspēju laikus un vēl stundu varu paslinkot pie geita. Arī pārējās dāmas nesteidzīgi bauda lidostas kafejnīcas un veikalus. Lidojums līdz Stambulai rāms, tikai, laižoties lejā, mirklī, kad lidmašīnas riteņi jau tūliņ, tūliņ pieskārsies skrejceļam, pilots pieņem lēmumu vēlreiz pacelties augšā. Tā kā skrejceļu okupējuši putni, tiek nolemts nepiezemēties. Ufff, papildu 10 minūtes gaisā. Stambulā mums ir ilgs gaidīšanas laiks – veselas astoņas stundas, tāpēc jau laikus ieplānots, ka izmantosim Turkish Airlines pilsētas tūri ar piedāvājumā iekļautu maltīti. Izstaigājam lidostu, līdz atrodam vajadzīgo punktu. Īsa informācija, un mums jāpagaida, kad sāksies tūre. Ierodas džeks apģērbā, kas rada absolūtu pārliecību, ka viņš nupat izskrējis no treniņzāles. Aiz tūres vadītāja karodziņa paklausīgi dodamies uz autobusu un pilsētu, kur mūs sagaida kuģītis un ved 1,5 stundas garā ekskursijā pa Bosfora šaurumu. Atzīšos, šis kruīzs bija gana komisks – treniņbiksēs tērptais džeks brauciena sākumā katram izdala kolu un maizi, kas pildīta ar kripatiņu dārzeņiem un pāris kotletēm. Un tad seko pasākuma jaudīgākā daļa – viņš paņem mikrofonu, atstutē vienu kāju pret margu un, arī pats nekautrīgi stumdams vaigos savu kotlešmaizi, deklamē par pilsētas apkārtni. Neredzot publikas atsaucību, izvelk uz klāja palielu tumbu un ieslēdz mūziku. Publika, neatzinīga arī par šo centību, pazūd pa malām un uz zemāko klāju. Stambula ir ārkārtīgi skaista naktī! Un to nespēj sabojāt pat sportiskais gids. Turklāt uz apakšējā klāja ir kafejnīca, kurā sildāmies ar karstajiem dzērieniem un sajūsminamies par Stambulu un kaijām, kas pavada mūsu kuģīti. Atpakaļ lidostā, un visbeidzot 12,5 stundu lidojums uz Bali – filmas, maltītes, miedziņš –, pēc kura vēl aptuveni vienu stundu un 40 minūtes pavadām Bali lidostā, lai izietu Covid pārbaudi, iegādātos vīzas, izietu pasu kontroli, paņemtu bagāžu un visbeidzot finālā arī muitas kontroli. Izklausās gari un nogurdinoši, bet jau pirmajā sekundē, kad izejam laukā no lidostas un ieelpojam Bali silto gaisu, ir skaidrs – garais ceļš, gaidīšana un nīkšana ir bijusi tā vērta.

Jau pēc brīža ir klāt Anete un pavada mūs uz villu, kur mūs sagaida tās saimnieks un Gita ar varungā (Warung – balinēziešu tradicionālās virtuves ēstuves) sarūpētiem gardumiem. Nogurušas un laimīgas dodamies atpūsties un izbaudīt, cik feini ir gulēt horizontāli, nevis sēdus.

Māra

Krāšņa diena. Rīts džungļu takā. Viss ir tik īpaši citādi un vareni. Sajūsmas brīdis – jā, te nu es esmu, šis piedzīvojums tiešām notiek. Tas turpinās maģiskajos ūdenskritumos, kur šamaņa vadībā piedalāmies īpašā rituālā, gan ziedojot, gan lūdzot un saņemot Budas, Krišnu un Višnu svētību. Dabas svētību saņemam ūdenskritumos, pirmajā stāvot jāizkliedz viss, kas uzkrājies un no kā jāatbrīvojas, bet turpat blakus otrajā jādejo un jādzied, priecājoties par to, kas tev dots. Lielākā svētība ir mūsu piedzīvojuma pavadones Anete, Gita, Guna un Laura, kuru rūpes pavada mūs Bali ceļojumā ik brīdi. Pēcpusdienā mērkaķu mežs. Vienādi aizkustinoši un mulsinoši. Īpaši tad, kad mērkaķi demonstrē ne tās labākās, bet tik līdzīgas īpašības ar mums, cilvēkiem. Katra ceļojuma būtiska sastāvdaļa ir gastronomiskās baudas, vietējās virtuves iepazīšana apmierina pilnībā. Garšas kārpiņas līksmo.

Sintija 

Katrā prātīgi saplānotā ceļojumā ir diena, kas ceļotājam ir dāvāta, lai viņš darītu to, ko sirds vēlas. Tāda diena bija arī mums. Man 29. septembra rīts sākās ar diviem mēriņiem ingvera sulas un puslitru svaigi spiestas apelsīnu sulas – tas ir lielisks komplekts, lai sapurinātu un uzmundrinātu pēkšņi sasirgušu ceļotāju. Brīvās dienas plānā man ir tikai viens punkts – doties satikt Ilzi, kura jau kādu laiku dzīvo Ubudā (Ubud). Esmu piecēlusies sev neraksturīgi agri, tāpēc nolemju laiku pavadīt lietderīgi – doties uz masāžas salonu. Tur izvēlos procedūru, kas nav masāža, bet gan “awaken your senses” – tas nozīmē sejas un ķermeņa noskrubēšanu ar produktu, kas gatavots no citronmētrām. Noberzta, atmodināta un visādi citādi uzlabota, sēžos taksometrā un dodos uz Ubudu. Tur Ilze kopā ar savu dzīvesbiedru vada ražotni, kurā ražo tējas un dažādas pārtikas piedevas. Šos produktus jau biju redzējusi Čangu (Canggu) garšvielu veikalā, taču tēju lielā cena atturēja no to iegādes. Tai ir izskaidrojums – šiem produktiem netiek pievienots nekas, kas pagarinātu derīguma termiņu vai palielinātu apjomu. Pavadu divas stundas emocionālā sarunā ar Ilzi un smaidīga dodos atpakaļ uz Čangu, kur mani gaida ceļojuma biedrenes un vakariņas vjetnamiešu restorānā rīsu lauka vidū. Ja paveicas, no restorāna terases var baudīt saulrietu. Mums veicās.

Baiba

Saule ir uzlēkusi, sala mostas, gaisā virmo viegla frangipani un vīraka smarža. Šo rītu Bali ievada joga, un dienu īpašu dara ļaudis, kuri vēl ilgi dzīvos manās domās un sirdī. Silvija (@evolvewithsylvia) ir mūsu jogas skolotāja. Miera un mīlestības pārpilna, viņa dzīvo savu labāko dzīvi – atbrīvojusies no citu gaidām, drosmīgi iepazīstot sevi arvien dziļāk un dziļāk un nepārtraukti attīstoties, lai sadzirdētu savu sirdsbalsi un sekotu tai. Lielākā šīs dienas daļa ir pašlaiks; bez steigas baudu spa procedūras, arī izslavēto balinēziešu masāžu, pastaigājos gar okeānu un piedzīvoju nejaušus, bet īpašus mirkļus sarunās ar “paradīzes ļaudīm”. Par cilvēkiem, kuri dzīvo Bali, varētu rakstīt un rakstīt. Sirsnība, atvērtība, draudzīgums un laipnība ikvienam te ļauj justies kā savējam. Šī ir īsta paradīzes sala, un cilvēkiem te piemīt īpaša spēja apburt ar labsirdīgu un patiesu smaidu. Pēcpusdienā vēl viena iepazīšanās – Lorēna (@laurenrosestyle), taro kāršu lasītāja. Izsmalcināts vakara noformējums, sievišķīga un intriģējoša gaisotne un Lorēnas pieredze, kas piešķir jaunu jēgu teicienam: “Dari to, ko patiesi mīli, un tev nekad nebūs jāstrādā.” Es tovakar izvilku trīs kārtis, ticiet vai ne, bet tās visas patiešām bija par mani. Ar apbrīnu un aizrautību tveru ik mirkli, kas apliecina izvēli dzīvot savu patiesi labāko dzīvi – jēgpilni un piepildīti, bez standartiem un atbildīgi. Nevis izdzīvot, bet patiešām dzīvot! Mūsu kopīgie piedzīvojumi, sarunas, atskārsmes un daudzie “pirmoreiz” arvien ceļ mani spārnos. Meitenes, kopā ar jums uz jebkuru pasaules malu! Ciešs (virtuāls) apskāviens meitenēm un mūsu banjar dāmām.

Dina

Es nezinu, ko rakstīt par 25. septembri. Tagad, oktobra vidū, skatos uz saviem ierakstiem datorā un saprotu, ka visu to laiku esmu dzīvojusi citā, paralēlā pasaulē. Ja vienkārši uzskaitīšu notikumus, tie zaudēs savu nozīmi. Ja atstāšu nerediģētu ierakstu, neviens to nesapratīs. Bet... nu, labi. Par 25. septembri. Rīta jogas laikā sākumā velti meklēju kādu ēnainu vietu uz jumta terases, tad noņemos ar iekšējiem dialogiem, kāpēc es sevi saudzēju un kāpēc man nav spēka izturēt attiecīgo pozu. Un tad vienā mirklī ļaujos jogas skolotājas Silvijas neticamajai labvēlībai un, es pat teiktu, mīlestībai pret mums un sajūtu sevī gan spēku, gan prieku, stāvēdama uz vienas kājas, meklēdama līdzsvaru un smieklīgā kārtā ar acīm cenšoties noķert nekustīgu punktu okeānā. Mūsu nesteidzīgās brokastis pāriet Gunas stāstā par augļiem un garšvielām Bali. Mans atklājums ir ļoti garšīgais un uzturvielām bagātais saldais tamarinds. Katra sev sataisām uz mājām ņemamu garšvielu buķeti, lai vēl rudenī un ziemā atcerētos Bali garšas. Par garšām arī dienas kulminācija. Pēcpusdienā ierodamies kādās balinēziešu mājās uz vietējo ēdienu gatavošanas meistarklasi. Neieslīgšu #paonbalicookingclass vispārīgā aprakstā, bet manu izkaisīto tūristes prātu pilnībā pārsteidz un pārņem vienlaikus laipnā un stingrā saimnieces un viņas komandas attieksme. Sākumā cenšos izvairīties no darbiem, bet tad arī mani “panāk vilnis” pavāres izskatā, un viņa man liek sakapāt garšaugu maisījumu mērcei. Saprotu, ka esmu ļoti tālu no filmās un realitātes šovos redzētiem paraugiem, bet kaut kā iemanos. Un tad jau mēs ieejam azartā: griežam, cepam, stampājam, nogaršojam, dekorējam... Brīžos, kad atslābstam, saimnieces “back to the kitchen” atgriež mūs realitātē. Uz beigām jau vairs nevaram sagaidīt, kad tiksim pie ēšanas, bet iznākums ir visu pūļu un gaidīšanas vērts. Vienā ēdienreizē tik daudz dažādu garšu nianšu! Arī man kā aso ēdienu cienītājai ir, kur izvērsties. Slavējam katru kumosu un uzzinām, ka balinēziešiem šīs principā ir standarta vakariņas, kad visa ģimene sēž uz grīdas ap zemu galdu, ēd ar pirkstiem un nesteidzīgi runājas. Pilnīgi prasās rīkot šādas meistarklases savai ģimenei un draugiem Latvijā. Jo mums ir receptes!

Anta

Pastāstīšu par kāpienu vulkānā Mount Batur. Mūsdienās ir gana “populāra” šāda domāšanas psiholoģija: “ja grūti nāk, tad nav tavs”, “dari tik, cik jūti, ka ir tavos spēkos”. Tomēr šad tad ir ļoti nepieciešami izaicinājumi un sevis sapurināšana, pēdējo spēku izspiešana, jo kā tad citādi lai gūst patiesu gandarījumu un iekšējo izaugsmi? Tāds fizisks, arī morāls pārbaudījums mūs gaidīja jau plkst. 1.00 naktī, pilnīgā tumsā, lai ar mugursomu plecos, lukturīti pie pieres un spieķi rokās dotos saullēkta kāpienā aktīvajā vulkānā Mount Batur, kur kā apbalvojumu saņemsim banānmaizi (divas tostermaizes, kuru starpā “saspiedies” banāns), tā paša vulkāna dūmos izvārītu olu (tiešām, jā!) un, protams, neaizmirstamu skatu virsotnē, pastaigājoties vienā līmenī ar mākoņiem. Divu stundu kāpiens augšā. Vai viegli? Tam, kuram mazāk pieredzes, – nē. Vai ir tā vērts? Noteikti! Ja pavisam grūti, tomēr gribas sasniegt galamērķi, palīdzēs vietējie, vienmēr smaidīgie un enerģiskie iedzīvotāji ar kalnu motocikliem, kas uzripinās gandrīz līdz pašai augšai. Pēc dzirdētā izjūtas ne mazāk ekstrēmas! Pēc tā seko nedaudz ātrāks kāpiens lejā, bet tad kājas jau vieglākas, jo sirds ir pilna emocijām un prātā rotē tikko redzētais, atmiņās iemūžinātais saullēkts vulkāna virsotnē. Un mēs… tādas mazas sastāvdaļas vērienīgajā dabas pasaulē. Šie brīži ir kā apliecinājums tam, ka šad tad ir ļoti vērtīgi kāpt sev pāri, cīnīties un galarezultātā augt.

P. S. Kas ļoti simbolisks – dienu noslēdzām ar saulrietu pludmalē... Kā sagaidījām, tā pavadījām…

Sandra

Nesteidzīga kafijas baudīšana, mājīgas kafejnīcas un omulīgi kosmētikas veikaliņi. Tās pavisam noteikti nav pirmās asociācijas, kas ienāktu prātā, domājot par Bali. Taču tieši no šādas puses man bija iespēja pieredzēt sava mūža pirmo pirmdienu šajā mūžzaļajā paradīzes nostūrī. Vai vispār var salīdzināt pirmdienas rītu mūsu ierastajā kārtībā un to, kā nedēļa sākas Bali? Gandrīz neiespējami. Dienu pavadīju atšķirti no pārējās grupas. It kā pavisam parasta diena, kurā nenotika nekas tāds, kas vēlāk izpelnītos vietu piedzīvojumu grāmatā. Staigāju pa pilsētu un baudīju tās mieru un vienkāršo esību. Iegāju kafejnīcā, kas vietu atradusi pašā okeāna krastā. Mūzikas vietā okeāna šalkas un apmeklētāju dažādo valodu kopkoris. Apkārt staigā sērfotāji, pasituši padusē sērfojamo dēli. Manu uzmanību piesaistīja askētiskais un vienlaikus dabiskais interjers un risinājumi. Izlietnes vietā vara bļoda. Jūs varētu teikt: latvietim pazīstams piegājiens vasaras / lauku mājās pie vecmāmiņas. Arī cilvēki apkārt tikpat silti un vienkārši, kādus atceros savas vecmāmiņas virtuvē. Jāteic, ka arī dzēriena garša (vai vismaz noskaņa, to baudot) atgādina vasaras rītus bērnībā pie omītes.

Daži ieteikumi:

- vieta, kur nopirkt īstu japāņu macha: Bokashi Bali;

- kosmētikas veikaliņi: Bali kosmētika – Sesatia Botanicals;

- jogas veikals: Divine Goddess;

- veikaliņi, kur nopirkt garšvielas, vīraku, dizaina lietas: Samadi, Bali Buda.

Un galvenais – uz Bali jābrauc ar tukšu prātu un koferi, lai no skaistās zemes atpakaļ atgrieztos ar iespaidiem un mājās pārvedamiem suvenīriem bagāta.

Alise

Šajā dienā valdīja daba un tās četras stihijas. Bali šūpolēs varējām uzlidot virs koku galotnēm un ļauties vējam ne tikai matos, bet arī dvēselē. Lidot virs Bali nozīmē lidot aiz laimes. Tad mērojām 250 pakāpienus cauri džungļiem, lai nokļūtu pie apslēpta dārguma – Nung Nung ūdenskrituma. Drosmīgās izbaudīja atspirdzinošo peldi, bet es ieguvu neticami skaistas bildes, kas izskatās kā uzņemtas salonā ar fototapeti fonā. Pēc tam devāmies uz zaļajām Tegalalang terasēm, ko iekļauj palmu mežs un rīsu lauku pakāpieni. Visu dienu mūs ceļā pavadīja Bali karstā saule, kas silda vēl joprojām.

Laura

No Čangu līdz Ubudai ar mašīnu braucām nedaudz ilgāk par stundu. Atpakaļceļā izdomāju izvēdināt galvu un braukt ar motorolleru. Tā kā man Bali nav lemts ne sazvanīties, ne “nokačāt” jebkādas aplikācijas, mototaksi cenšos sarunāt uz ielas. Ilgi nav jāpiepūlas, jo krustojumā satiktais vietējais sirmais kungs piecu minūšu laikā gandrīz ir atsaucis no galvaspilsētas savu krustdēlu un, sapratis situācijas svarīgumu, turpat nostopē pazīstamu (vai arī viņi vienkārši tēlo, ka viens otru pazīst) motobraucēju, kurš saka: “Ok, wait here I will find helmet for you.” Lieliski! Kā tad man tie mati vējā plīvos, nodomāju. Pēc pāris minūtēm jau izskatos pēc džeka aizokeānijas draudzenes, jo visi darījumā iesaistītie vietējie svilpo un gavilē, pavadot mūs gluži vai kāzu ceļojumā. “We go fast, because I have to be back for dinner,” viņš paziņo aiz pirmā līkuma, mūsu ķiverēm sasitoties. Trīs mežonīgus serpentīna ceļus vēlāk es jau esmu iekrampējusies ar pirkstiem moča aizmugurējā sēdeklī un vairs nejūtu pirkstus, jo divdesmit minūtes mēs vai nu braucam pa pretējo joslu, kādu apdzenam, kaut kur iespraucamies vai izbraucam cauri divu smagmašīnu izveidotam tunelītim. Tam visam pa vidu nepārtraukti tiek taurēts citiem motorolleristiem, ja tie nezināmu iemeslu pēc tūļājas pa priekšu un neļauj citiem traukties pretī vakariņu aicinājumam. Atzīšos, ka trakākajos posmos vienkārši aizveru acis, jo man galvā skan hokeja komentētāja balss: “Bīstama situācija, bīstama situācija!” Nenoliegšu, ka atcerējos arī par tēvreizi. Tā, ko es tagad varu darīt lietas labā? Es tūlīt novelšos no šī moča! Un ko tad? Rīt visās Bali avīzēs būs rakstīts, kā balta sieviete plikiem ceļgaliem un ķiverē vārtījās lielajam ceļam pa vidu. Es, man šķiet, vispār vairs nejūtu savu ķermeni. Interesanti, vai ir iespējams noģībt, sēžot uz motocikla? It kā jau varētu apķerties viņam ap vēderu, bet mans latvietes lepnums, izrādās, pat nāvei acīs skatoties, nepieļauj nenosakāma vecuma vīriešu apgrābstīšanu. Lieliski! Iekļūstam sastrēgumā, beidzot var atkal ieelpot. “Are You still there?” viņš man enerģiski uzjautā. Nē, aizlidoju rīsu laukos! Galu galā pusstundas laikā, kad esam patiešām galā, es jau esmu mentāli un emocionāli atvadījusies no šīs pasaules. “It’s too bad you go home tomorrow, I would show you more from Bali.” – “Yes!” Tas ir viss, ko es, zobus sakodusi, no sevis izspiežu.

Gunita

Šodien ir mūsu pēdējā brīvā diena pirms došanās mājup. Mēs ar Antu, Ievu un Alisi nolemjam aizbraukt uz Nusa Penida salu, vienu no tūristu topvietām. Uz salu jābrauc ar mazu kuģīti. Lai tiktu tajā, mums par lielu izbrīnu, ar basām kājām jāaizbrien no krasta līdz tam. Sala mūs pārsteidz ar gleznainiem dabas skatiem, balto smilšu pludmalēm un iespaidīgām piekrastes klinšu ainavām. Apmeklējam slaveno Kelingking Beach, ko mēdz saukt arī par T-Rex pludmali, jo masīva klints pludmalē atgādina karaliskā tiranozaura (Tyrannosaurus Rex) galvu, un izstaigājam Broken Beach ar iespaidīgu skatu uz klinšu arku. Atgriežamies, panorāmas skatu iespaidotas. Šovakar ieplānotas kopīgas vakariņas tuvējā restorānā. Tajās valda sirsnīga un pacilāta gaisotne, un galvenais secinājums – laiks paskrējis tik ātri, ka noteikti gribam vēl. Paldies I’mperfekt, kā arī Anetei un Gitai par šo brīnišķīgo piedzīvojumu!

Epilogs

Saules pielietā pēcpusdienā sarūsējušu veļas mazgājamo mašīnu dunoņa mijas ar veselīgo papaijas un čia sēklu smūtiju blendēšanas troksni ielas otrā pusē. Te kaut kādā neticamā harmonijā miksējas mākslinieciskas franču kruasānu kafejnīcas vai itāļu pastas vietas ar balinēziešu meitenēm, kas noiet garām uz groziem uz galvas, kuros sakrāmētas gliemežvāku aproces tirgošanai pludmalē. Kā milzīgs krūms garām muskuļotam austrāliešu sērferim aiztraucas motociklists, kurš uz sava braucamā stūres un bagāžnieka trijos stāvos salicis rīsu vai kādu citu lauku ražu. Tāda pasaules Miera iela, kur savu labāko dzīvi izdzīvo turīgi hipsteri, garīgi meditētāji un grāvmalē ievēlies vietējais celtnieks, kurš, tikko ar lāpstu apmaisījis cementu jaunas villas celšanai, iekožas eļļainā pončikā un velta platu bezzobainu smaidu ikvienam garāmgājējam. Bali piedzīvojums bija patiešām unikāls. Divpadsmit sievietes, divpadsmit dzīvesstāsti, sirsnīgas sarunas saulrietā un skaļi smiekli baseina malā. Bija arī asaras, bet pats galvenais – bija patiess prieks būt kopā. 



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 05 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu