Kas meklē, tas atrod

— Inga Gorbunova

Kas meklē, tas atrod

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 08 novembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos? 

Aleksandrs atzīst, ka no medicīnas nekur nav aizgājis, tikai no oficiālajām medicīnas iestādēm. “Nemaz nav iespējams pārstāt būt ārstam. Jā, tagad esmu astrologs. Astrologs, kuram bagāžā ļoti nopietna pieredze ārsta darbā. Medicīna manā izpratnē nozīmē iespēju palīdzēt kādam, kas pats sev nevar palīdzēt. Ar to tad arī visu dzīvi nodarbojos,” viņš teic un stāsta par milzīgo popularitāti, kādu guvis deviņdesmito beigās, veidodams savu televīzijas raidījumu. “Tolaik tas bija kaut kas jauns pie mums, un es biju tik ļoti populārs, ka ikdienā tas pat jau sāka kļūt par apgrūtinājumu. Kādā brīdī man tik ļoti apnika, ka ar katru gadu vairāk aizgāju sevī un apzināti vairījos no cilvēkiem, kuri par astroloģiju vispār neko nesaprotot, runā kaut ko par enerģētiku un vēl sazin ko. Kaut gan visu var ļoti labi matemātiski izskaidrot un izskaitļot. Paskaidrot psiholoģiski, matemātiski un tā tālāk.”

Attieksme pret astroloģiju nepavisam nav viennozīmīga. Arī par šo sarunu kāds vaicās: kāpēc par to rakstāt? Šarlatānisms, bezdievība... kas tik vēl viss šajā sakarā netiek piesaukts. Kā jūs pēc tik ilgiem gadiem medicīnā nolēmāt pievērsties šādai jomai?

Mani interesē cilvēks visās tā izpausmēs. Psihiski, fiziski – jebkā. Kopš bērnības ļoti mīlu dzīvniekus un gribēju studēt bioloģiju. Kā bija padomju laikos – vai nu armija, vai augstākā izglītība. Citu variantu vispār nebija. Kur mācīja bioloģiju? Universitātē, kuras beidzēji gandrīz simtprocentīgi visi pēc tam strādāja par skolotājiem. Mana mamma visu mūžu bija strādājusi par skolotāju, un es skaidri zināju, ka darbs skolā mani neinteresē. Kur vēl? Par okeanologu varēja mācīties Pēterburgā vai Odesā. Tālu, īsti negribējās. Kur vēl? Medicīnas institūtā.

Iestājos un tikai pēc tam sapratu, ka tas ir īstais, vienīgais un vislabākais – tieši tas, kas man patīk. Mēs, desmit cilvēki, jau pirmajā kursā izlēmām, ka normāls ārsts var iznākt tikai tad, ja jau mācību procesā iesaistījies darbā. Strādājām par sanitāriem, ātrajos, par medbrāļiem slimnīcās. Kad pabeidzu institūtu, jau biju absolūti gatavs medicīnai.

Vienmēr esmu zinājis, ka mani neinteresē skriet uz darbu astoņos, lai sešos ietu mājās, bet brīvdienās brauktu kaut kur uz vasarnīcu. Mani vienmēr saistījis tāds saspringts action, tāpēc noteikti gribēju strādāt vietā, kur kas tāds būtu iespējams.Vieta, kur var koncentrēt visas zināšanas un ļoti strauji pieņemt lēmumus, jo arī no tevis atkarīgs: dzīve vai nāve, ir reanimācija.

Un tad reiz man uzdāvināja ļoti interesantu, tepat Rīgā divdesmitajos gados izdotu Vredes grāmatu Hiroloģija. Nevis hiromantija, kaut kāda zīlēšana vai tamlīdzīgi. Aizrāvos, pētīju, kas rakstīts cilvēku rokās, analizēju. Tad gadu vēlāk... (redzat, cik man daudz dažādu grāmatu; es jau faktiski dzīvoju antikvariātā) atradu plauktā vienu, arī divdesmitajos gados izdotu, par astroloģiju. Studēju dažādas Austrumu medicīnas, tautas medicīnu. Septiņdesmito beigās jau parādījās ar roku pārrakstītas grāmatas no noslepenotajiem fondiem, arī pavisam senas. Tolaik visu nopelnīto naudu tērēju, iegādājoties šo literatūru. Dzīvē ir tā: kas meklē, tas vienmēr atrod.

Kad, dežurējot ātrajos, teicu brigādei, ka šodien ir tāda diena, kurā sagaidāmi konkrēti izsaukumi, tā vienmēr arī notika. Cilvēki, protams, brīnījās: nu, kā tas tā var būt? Astoņdesmito beigās parādījās arī dažādas tehniskas iespējas. Tabulas, bez kurām faktiski neko nevar izrēķināt, kalkulatori. Sāku rēķināt, analizēt, pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt.

Gribu uzsvērt, ka manā pasaules uztverē un darbā nav nekādas mistikas. Pilnīgi nekādas. Ir tikai ārkārtīgi skaidrs, racionāls pamats. Un manas zināšanas, kurās ir ne tikai materiālisms, bet arī daudzu Austrumu filozofiju un prakšu zināšanas. Tās arī esmu izmantojis praksē, ārstējot draugus un tuviniekus, jo ārsts jau nav ārsts tikai savā darbavietā.

Mēdzu teikt, ka mana garīgā dzimtene ir Ķīna. Tās filozofijas ir vistuvākās, un man arī ir daudz draugu krievu sinologu. Caur to visu atklāju, ka cilvēka raksturu un potenciālu tiešām var ļoti labi izprast ar horoskopu palīdzību. Vienlaikus tā ir arī pasaulē vienīgā iespēja precīzi strādāt ar laikiem.

Kad man jautā, kā izšķīros tik radikāli visu mainīt, saku: piedzimu pareizajā brīdī, jo manā horoskopā ir ļoti akcentēts Urāns. Ja tā nebūtu, tad mani vispār tāda astroloģija neinteresētu. Urāns simbolizē debesis. Nu, un Urāns ir astroloģija. Konkrētu, maksimālu zināšanu planēta. Tāpēc arī es cenšos visu pēc iespējas skaidrāk saprast un noformulēt. Tas ir visas dzīves ceļš. Nav patiesībā nekādu tādu pagriezienu, viss vienkārši uzkrājas.

Man tomēr šķiet, ka pēc vairākiem gadu desmitiem intensīvajā terapijā, esot ikdienā tik tuvu trauslajai robežai, kas šķir dzīvību no nāves, izvēlēties jūsu pašreizējo profesiju no hobija pārvērst par pamatnodarbošanos ir gana ekstrēmi.

Padomju laikos ārsts bija ļoti cienījama profesija. Un man bija ļoti laba darbavieta – strādāju Rīgas 1. slimnīcas reanimācijā. Ārstu vidē tā skaitījās prestiža vieta. Tad sākas laika posms, kad daudz kas mainījās un vajadzēja vienkārši izdzīvot. Bet, lai izdzīvotu, būtu vajadzējis ņemt naudu no slimnieku radiniekiem. Man tas nebija pieņemami, jo nesaskan ar manu izpratni par morāli. Medicīna nav stāsts par naudu. Nesaprotu, kā tā vispār var strādāt. Medicīna ir tad, kad grib palīdzēt un izglābt. Bez kādām blakusdomām.

Taču tolaik man jau bija trīs bērni un nauda, protams, bija vajadzīga. Tā ar katru dienu manā dzīvē kļuva mazāk medicīnas un vairāk astroloģijas. Sākumā aizgāju no vienas medicīnas iestādes, pēc tam jau arī no otras un tad paliku tikai astrologs. No ātrajiem aizgāju vispirms – 1995. gadā, no slimnīcas 2000. Kad man jautā: oi, kā tev, nebija žēl... Tad – nē. Nebija.

Ilgi nostrādājāt? Reanimācijā darbs ir ļoti grūts.

Divdesmit piecus gadus. Reanimācija ir tā vieta, kur ir vēl pēdējā iespēja kaut ko labot un glābt, un darbs bija smags, jā. Ārkārtīgi grūts.

Bet nav runa tikai par to. Lai nodrošinātu ģimeni, bija ļoti, vienkārši neadekvāti daudz jāstrādā. Ārsta reanimatologa slodze bija septiņas diennaktis mēnesī. Taču neviens nevarēja izdzīvot ar vienu slodzi, visi strādāja pusotru, bet es – līdz pat divām. Ilgu laiku strādāju četrpadsmit diennaktis mēnesī. Lai kaut cik vēl varētu izgulēties un kaut ko redzēt dzīvē. Diennakts reanimācijas brigādē ātrajos, ielieku zīmodziņu, nododu dežūru bez piecpadsmit deviņos un skrienu pāri Brīvības ielai uz slimnīcu. Kur tieši deviņos sākas nākamā diennakts. Kad divas diennaktis pēc kārtas pastrādā, iegūsti vairāk laika izgulēties un ar kādām citām lietām nodarboties. Jauns biju, enerģijas arī tādam ritmam pietika.

Tur jau arī emocionāli smagi.

Kā kuram. Citi domā – jo intensīvāka medicīna, jo ātrāk cilvēks izdeg. It kā pieci gadi ir maksimums, tiek arī zaudēta empātija. Un jāmaina specializācija. Rietumos tā arī notiek – pēc pieciem gadiem rotācija. Mums jau nebija iespēju. Ja atrodi sev mīļu specializāciju, visu mūžu tajā arī nostrādā. Bet no savas pieredzes varu teikt, ka emocionālā līdzjūtība nepieciešama citu specialitāšu ārstiem. Reanimācijā vienkārši nav laika pārdzīvot. Tur viss tik saspiests laikā, vienā brīdī jānovērtē situācija, jāpieņem lēmumu, jārīkojas. Un katru brīdi jākontrolē. Lūk, man uz rokas pulkstenis – ilgi meklēju, kamēr šo atradu. Ilgstoši strādājot reanimācijā, pieradu, ka laiks jākontrolē katru brīdi, ar acs kaktiņu. Tāpēc man vajag, lai visi dati tiktu nolasīti nekavējoties un pat galvu nepagriežot.

Tas jums joprojām palicis aktuāli?

Nu, kur tu no tā liksies. Runājot par stresu, vari būt ārēji mierīgs, bet stress tevī ir, kaut arī neapzināti. Pastāvīga ļoti liela koncentrēšanās. No citas puses, ir diezgan daudz cilvēku, kuri no dzīves aiziet, tieši adrenalīnu meklējot. Ceļo laiviņā pāri okeānam, lien pa klintīm, vēl ko tādu dara. Vai vienkārši kaujas uz ielas. Tad reanimācija tomēr ir vieta, kur ne vien neierobežota adrenalīna deva, bet arī rezultāts, kurš svarīgs ne tikai pašam.

Bet, ja runājam par stresu, cilvēks, kurš sāka lietot šo vārdu, Nobela prēmijas laureāts Hanss Selje to diferencēja. Viens stresa veids ir pozitīva fizioloģiska reakcija, kas mobilizē. Sagraujošam stresam viņš deva citu nosaukumu – distress. Tāpēc manā uztverē vārdam “stress” ir pozitīva nozīme. Stress ir dabiska mūsu dzīves sastāvdaļa, un, ja tā nav, tad cilvēks nemaz tā īsti nedzīvo. Nav ne intereses, ne attīstības, ne kustības, nekā. Svarīgi ir nepieļaut distresu. Vēl viens Nobela prēmijas laureāts, krievu zinātnieks Pavlovs teicis: atpūta ir darbības veida nomaiņa. Tāpēc, kad man vaicā: kad tu atpūties, atbildu, ka atpūšos visu mūžu. Darbā man patīk tas, ko daru, mājās priecājos par fotogrāfiju, mūziku un vēl visu ko, tad aizeju kaut kur, aizbraucu un atkal pārslēdzos. Tā ka es no stresa tiešām nebaidos.

Es jums kādreiz jautāju, vai pats tiešām ticat, ka dzimšanas horoskops ietekmē cilvēka dzīvi. Atbildējāt: ja nebūtu par to pārliecināts, astroloģijā nestrādātu. Bet man gadījies sastapt jūsu kolēģus, kuri īsti pārliecinoši šo jomu tomēr neprezentē. Lai neteiktu vairāk.

Tas vienkārši ir profesionālais līmenis. Lai sasniegtu augstu profesionālo līmeni, vajadzīga prakse. Man laimējās, ka deviņdesmito otrajā pusē bija šis iknedēļas raidījums, kas pie manis atveda simtiem klientu. Tas papildināja manas teorētiskās zināšanas ar fantastisku praktisko pieredzi.

Skaidrs, ka katram ir savs ceļš un katrs to izvēlas atbilstoši rakstura īpatnībām. Es par tām varu uzzināt no horoskopa, jo pilnīgi noteikti, ka cilvēkam atbilstoši piedzimšanas laikam būs tāds vai citāds raksturs, tātad arī ceļš.

Man pašam ir mans horoskops un mans raksturs. Es, piemēram, nevaru iedomāties, kā var dzīvot haosā, bez sistēmas un orientieriem. Astrologu ir daudz, un viņi ir dažādi. Skolnieki teic, ka atšķiros galvenokārt ar to, ka piedāvāju viņiem sistēmu. Arī klienti laikam to jūt.

Nepieciešamību pēc sistemātiskuma esat paņēmis līdzi no medicīnas?

Nenoliedzami. Es saviem studentiem ļoti bieži atkārtoju, ka bezgala lielu uzskatu daļu esmu veidojis medicīnas iespaidā. Kaut vai to, ka nedrīkst uzņemties atbildību par cita vainu. Kāds pieļāvis kļūdu ārstēšanā, atdod slimnieku uz reanimāciju, kur tu tagad esi atbildīgs vai vainīgs. Ir daudz tādu manipulatīvo darbību mūsu dzīvē, bet svarīgi nošķirt, kurš par ko atbild.

Jaunie astrologi, tāpat kā jaunie ārsti, salasījušies grāmatas, noklausījušies lekcijas un grib visu uzreiz izmantot. Medicīnā tā nedrīkst. Ir tāds grēks, ka lieto pārāk daudz zāļu. Visu, ko tik zina, izraksta. Un slimnieks cieš arī no zālēm. Vecāki ārsti kādreiz man iemācīja, ka jācenšas atrast optimālu minimumu, kad ar vismazāko līdzekļu skaitu var sasniegt labāko rezultātu. Arī astroloģijā ir pazīstami vairāki desmiti tehniku, bet optimālai prognozēšanai var izmantot tikai piecas sešas. Smalki jāzina, kā kas darbojas. Tās ir profesionālas nianses, bet mēģinu te noformulēt tādu plašāku lietu jau filozofiski, proti, ka medicīna, sevišķi krīzes medicīna ļauj izprast ļoti interesantas lietas. Viss, kas cilvēku mobilizē, paātrina saprašanu.

Astroloģijai pārmet ieprogrammēšanu.

Medicīnā pastāv ārsta ētika, un tai vienmēr jābūt ārsta darbā pamatā. Jau Hipokrats teicis, ka viens no ārsta pamatprincipiem ir nekaitēt. Man tas automātiski projicējas uz jebkuru citu darbu.

Programmēt ir ļoti vienkārši. Pārsvarā tas notiek neapzināti, diemžēl dažkārt arī apzināti, un daudzi to izmanto un tiešām ietekmē cilvēkus. Patiesībā augstā māksla ir prast strādāt ar cilvēkiem, viņiem nekaitējot.

Slavens 20. gadsimta amerikāņu astrologs Deins Radjars teica: astroloģiskas konsultācijas mērķis ir dozēta iedarbība uz klientu ar nolūku paplašināt viņa priekšstatus par paša iespējām. Te katrs vārds ir zelta vērts. Dozēta iedarbība uz klientu nozīmē, ka astrologs saprot, ka iedarbojas, taču mēreni. Viņa mērķis nav ar saviem padomiem salauzt cilvēka uztveri, bet tieši palīdzēt vairāk uzzināt par iespējām, paplašināt priekšstatu. Vairākums cilvēku paši aptuveni jūt un apzinās savas iespējas, taču neviens nezina visu. Un tad tieši astrologs sniedz iespēju ieskatīties tur dziļāk.

Kāpēc kristīgā baznīca iebilst pret astroloģiju?

Es uzskatu, ka tur ir pamatā ir stāsts par desmito tiesu. Tur neej, nāc pie manis.

Kādā astroloģijas žurnālā bija publicēti augsta līmeņa garīdznieku teksti, kur viņi rakstīja, ka astroloģija – tas nav slikti, jo nepastāv nekādas pretrunas. Viduslaikos ar to nodarbojās gan paši garīdznieki, gan karaļi, un tas bija normāli. Man, piemēram, dabas likumi, Dieva likumi un taisnīguma likumi ir viens un tas pats. Vienkārši cilvēki to, kā iekārtota pasaule, redz atšķirīgi. Viens saka: “Dievs teicis tā un tā.” Cits: “Pēc taisnības būtu jānotiek šādi.” Un, ja salīdzina, ko Dievs teicis, kā būtu taisnīgi vai pēc dabas likumiem... Nu, dabas likumi visu noliek pie vietas. Ko izdarīsi, to saņemsi atpakaļ. Tā ka patiesībā tur nav nekādu pretrunu.

Var arī teikt, ka astroloģija ir metode, kā pēc iespējas vairāk uzzināt, ko Dievs tev dzīvē iecerējis. Nekrāpt, nezagt, nenodzerties, bet, piemēram, ārstēt dzīvniekus. Varbūt kaut ko tirgot? Katrs karš, arī svēto vīru cīņa pret astrologiem, manuprāt, pamatā ir materiālu interešu vadīts. Katrs karš ir tāds. Zināt, es vienmēr atkārtoju, ka neesmu redzējis vēl astroloģiskāku grāmatu par Bībeli. Starp citu, reiz Discovery kanālā redzēju, kā gids, vadājot filmēšanas grupu pa baznīcu, kurā ir Tā Kunga kaps, rāda divpadsmitstaru zvaigzni virs tā un saka, ka zvaigznē attēlots modelis, kas rāda, ka pasaulē ir divpadsmit cilvēku personību veidi. Tāpat Zivju zodiaka zīme kristietības sākumā bija tās simbols. To var ieraudzīt jebkuros antīkos izrakumos, senu dievnamu drupās. Es vispār esmu gatavs aizstāvēt ideju, ka visi konflikti ceļas no nezināšanas un neizglītotības. Kad kāds ar kādu strīdas vai kritizē, tās bieži ir lietas, par kurām vienkārši nav izpratnes un informācijas.

Dzīve esot ceļš, pa kuru cilvēks iet un meklē pats sevi. Vai jūs pats tagad esat uz sava pareizā ceļa?

Nav pareizo un nepareizo, ir tikai ļoti dažādi ceļi. Un mēs varam runāt par efektīvāko. Pasaule ir kā mehānisms, kurā mūs virza tas, ko esam izdarījuši iepriekš. Sanskritā to sauc par karmu, citās valodās – par likteni vai vēl kaut kā citādi. Saprotiet, cilvēka izvēle lielā mērā ir atkarīga no tā, kā viņa dzimšanas brīdī sastājušās zvaigznes. Atbilstoši tam viņš parasti arī dodas kādā virzienā, bieži vien neapzināti. Atkarībā no tā, cik konkrēti ir izvēlēts mērķis. Bet tādus, kam tas tiešām uzreiz būtu ļoti skaidrs un konkrēts, es zinu ļoti maz, tiešām, tie ir atsevišķi gadījumi.

Mani visvairāk tracina tie kolēģi, kuri saka: vajag darīt to un nevajag šito. Paldies Dievam, tikai pašam cilvēkam ir tiesības izlemt, ko viņam vajag. Un nekā citādi. Liela daļa cilvēku gan vispār nezina, ko tieši viņiem vajag. Un es neesmu pārliecināts, ka viņus kaut kā būtu jāstimulē to saprast. Vienīgais, ko cilvēkam tiešām vajag, ir tiesības izvēlēties. Izvēli viņš var izdarīt atbilstoši tam, kas viņam ir vispiemērotākais, un to tad es arī varu palīdzēt noskaidrot. Taču nevienam nav tiesību atņemt otram šīs izvēles iespējas.

Cilvēks var pusdzīvi izniekot velti, darīt kaut kādas lietas, kas viņam atnes tikai ciešanas un ko pēc inerces sauc par kļūdām, par nepareizo ceļu, zaudētajām iespējām. Taču arī negatīvs rezultāts ir rezultāts, to katrs zinātnieks jums pateiks. Un tāpat jebkurš psihologs pateiks: jo grūtāks cilvēkam ir bijis kāds ceļa posms, jo lielāku un vērtīgāku pieredzi viņš tajā guvis. Kāds nu tur var būt nepareizais ceļš! Ceļš var būt vai nu viegls, vai grūts. Cilvēki par labu sauc to, kas ir viegli. Bet, ja ir grūti, tad saka: slikti. Labs it kā ir tas, kas pats krīt rokās. Bet, ja tam visam seko desmitgadēm, kā es, nav grūti secināt, ka tur, kur kaut kas bija viegli, daudz ko esi palaidis garām. Bet tur, kur bija grūti, esi ieguvis visvērtīgāko dzīves pieredzi. No kā tālāk var daudz ko izsecināt un izdarīt. Visa mana darbība faktiski balstās uz daudziem un dažādiem filozofiskiem postulātiem. Šeit tagad neko daudz nestāstīšu, gribu grāmatu uzrakstīt. Rakstu.

Karma. Nu, kā tur tomēr ir? Ja pareizi saprotu, tad Austrumu mācībās tas ir kaut kas saistībā ar visu, ko it kā esi sastrādājis kaut kādā dzīvē, par kuru vispār neko nezini. Vai vairāk tomēr tāds cēloņu un seku nezūdamības likums, kas neļauj būt bezatbildīgam, jo dabūsi maksāt jau tagad?

Karma Rietumu cilvēka izpratnē ir visizkropļotākais Austrumu filozofijas jēdziens. Tas ir process, kurā realizējas cēloņu/seku mijiedarbība. Uz tā turas mūsu pasaule. Jebkurš notikums ir kāda iemesla sekas. Tas atkal ir iemesls sekām. Tie ir nebeidzamas ķēdes posmi. Laikam nav ne sākuma, ne beigu.

Daudzi būs dzirdējuši, ka Buda teicis, ka visas ciešanas ir no neizpratnes. Cilvēks visbiežāk cieš no tā, ka no saviem darbiem gaida sekas ne tad un ne tādā formā, kādā tās patiesībā atnāk. Eju, noglaudu kaķīti un gaidu atalgojumu no karmas. Vai arī kādu nolamāju, sēžu un domāju – lūk, tagad dabūšu drusku trūkties no kosmosa, bet pēc tam iešu tālāk un atkal mierīgi darīšu visu, ko gribēšu. Tā nav. Viss ir daudz sarežģītāk. Pirmkārt, kad mēs savas rīcības rezultātus saņemsim atpakaļ, mēs to saikni, visticamāk, nesapratīsim. Bet saņemsim vienmēr. Par to esmu simtprocentīgi pārliecināts.

Žurnālisti parasti vaicā, vai es pats skatos savā horoskopā un veidoju prognozes sev. Pirms daudziem gadiem ieskatījos savā zvaigžņu kartē, lai saprastu svarīgāko. Kāpēc esmu piedzimis un ar ko man vislabāk nodarboties. Vislaimīgākais esmu, kad kādam palīdzu. Tas arī rakstīts manā horoskopā. Tā ir medicīna, tas ir jebkas, ko dzīvē daru. Un, ja to daru, man jau vienalga, kādā veidā savu karmu saņemšu. Ja gadījies ko sliktu izdarīt, neiespringstu gaidot, kad man dzīve to atdos atpakaļ. Bet es zinu, ka atdos. Te būtu ļoti daudz citātu gan no Bībeles, gan Tibetas mirušo grāmatas, ko šajā sakarā varētu minēt. Pats par sevi neuztraucos. Esmu nobriedis, man nav jāmēģina ieraudzīt kaut kādi apstākļi nākotnē, vienkārši cenšos dzīvot tā, lai pēc tam izdarītais nebūtu jānožēlo. Bet līdz tādai izpratnei ir iekšēji jānonāk. Un tad tas var arī kļūt par tavas dzīves pamatprincipu

Tas tāds labs princips. Tomēr gandrīz katram ir gadījies izdarīt ko tādu, ko vēlāk labāk negribētu būt darījis.

Protams. Es arī zinu daudz lietu, kuras savā dzīvē, pie pilna saprāta būdams, nekad vairs neatkārtotu. Diemžēl ir pietiekami daudz cilvēku, kuri neko nenožēlo, nekādus secinājumus neizdara un visu dzīvi turpina to pašu. Svarīgs ir pats pamatprincips: nedari otram to, ko tu negribi, lai darītu tev.

Ar to ir pietiekami, lai veiksmīgi nodzīvotu dzīvi. Nu, bet atkal: viena lieta – var piekrist tam publiski un pēc tam aiziet un izdarīt visu otrādi. Tikai tad, kad tas kļūs par dzīves pamatprincipu, kuru realizēsi neaizdomājoties, tava dzīve mainīsies.

Ja es jums tagad uzprasītu par nākamo gadu, jūs jau zināt, kāds tas būs?

Jāsaprot, ka gads ir cikls. Kur tam sākums, neviens nezina. Es parasti saku, ka aplim sākums ir tur, kur mēs to atzīmēsim. Ebrejiem rudenī ir jaunais gads, indiešiem arī kaut kad tagad, ķīniešiem februārī un tā tālāk. Gads tiešām ir vissvarīgākais horoskopa zīmes cikls. Bet mums katram ir savs individuālais gads, kurš sākas ar katru dzimšanas dienu. Saule katru gadu veic savu loku un dzimšanas brīdī atkal atgriežas.

Droši vien attiecības ir viena no tēmām, par kurām cilvēki no astrologa vēlas uzzināt ko vairāk.

Par šo var runāt ilgāk nekā par visu, ko iepriekš apspriedām. Bet nav tā, ka visiem cilvēkiem attiecību tēma ir svarīga. Vieniem ir, bet citiem nav. Vismaz viņi, ja tā varētu teikt, nedzīvo ilūzijās. Cilvēka daba ir tāda, ka puse ir bioloģiskas prasības: paēst, padzerties un dzimtu pagarināt, bet otra daļa ir sociālas vajadzības. Vienam ir grūtāk izdzīvot nekā visiem kopā, savā tautā, savā ģimenē utt. Bet vēl viens slānis ir personiskas attiecības. Ļoti daudziem tā ir problēma. Agrāk varbūt vecmāmiņas mācīja vai kā, nezinu, bet šodien... Protams, arī šodien cilvēki grib dzīvot kopā, taču viņi absolūti nezina, kā to darīt.

Kad cilvēki satiekas, pamatā ir ķīmija. Varu ļoti konkrēti aprakstīt, kāda tipa cilvēki katram šķitīs pievilcīgi. Bet vai nu tas pēc ilgāka vai īsāka laika beigsies, vai nu... Cilvēks ir tā veidots, ka viņa galvā rodas tēls. Un tad jaunais cilvēks jau sen vairs nebūs jauns un dzīvos blakus vecmāmiņai, taču neredzēs, ka viņa ir vecmāmiņa, bet gan šo tēlu. Taču, lai tā notiktu, vajadzīgs kas vairāk par ķīmiju. Protams, arī ķīmija noteikti ir vajadzīga, lai vispār būtu iespēja sākt veidoties šim tēlam. Nu, bet ne visi to saprot, un tiem, kuri nesaprot, iet grūti.

Bet varbūt dažkārt dzīve veidotos labāka, ja nebūtu ķīmijas radītā apreibuma un varētu vairāk pieiet no loģiskās puses.

Tās būtu aprēķina attiecības. Ķīmijai jābūt, jo tās pamatuzdevums ir izvēlēties piemērotāko partneri. Tas viss ļoti sarežģīti darbojas, bet jau šodien ir pietiekami izpētīts. Tā vienkāršoti runājot... Kam to ķīmiju visvairāk vajag? Gultai. Un, kad paiet kāds laiks, tad arī ķīmija norimst. Bet mēs taču dzīvojam sociumā. Ja plānojam ilgāku laiku pavadīt kopā, veidot ģimeni, ar to tomēr nepietiek. Tad jābūt plašākam priekšstatam par partneri. Cilvēki par to nerūpējas, tāpēc arī nekas nenotiek.

Kā tad tur ir, ja tos horoskopus skatās? Var uzreiz pateikt – būs vai nebūs?

Es jau minēju vārdu “potenciāls”. Ir ārkārtīgi svarīgi neaizmirst, ka viss, ko stāstu, ir tikai iespējams, nevis būs. Es nezinu, kas būs. Neviens to nezina. Lai analizētu attiecības astroloģiski, tām, pirmkārt, jābūt. Ja nav attiecību, nav ko risināt. Otrkārt, attiecībās var būt problēmas, ko paši cilvēki nevar atrisināt. Ja viņi tās risina, viss labi, tad viņiem nav ko meklēt pie astrologa. Galvenokārt sievietes grib saņemt atbildes uz šo jautājumu, jo viņām bioloģiski ir vajadzīga laulība kā attiecību garantija. Vīrietim tas bioloģiski nav vajadzīgs. Vīrietim vai nu mājās ir iemācīts, ka jāprecas, vai, drīzāk, pēc principa: viņa man patīk, nu, labi – ja viņai tik ļoti to vajag, lai ir laulība. Un tad pienāk brīdis, kad ķīmija pierimusi, bet ne tik veiksmīgi sanācis, kā bija iecerēts. Varbūt blakus parādījās kāds vēl stiprāks ķīmijas avots. Un ko dara? Aiziet kaut kur. Vienu reizi, desmit reizes, pavisam. Un ko dara sieviete? Meklē izeju. Bet attiecībās piedalās divi cilvēki. Kontrolpakete nepieder nevienam. Ko var mainīt sieviete, ja viņa viena pati cenšas to nokārtot? Tāpēc trešais nosacījums skan tā: ir vērts meklēt risinājumus pie astrologa, ja abi ir gatavi kaut ko mainīt. Jūs daudz tādu gadījumu zināt? Es nezinu gandrīz nevienu. Un skaidrs, ka labs, izglītots astrologs mūsdienās ir arī kā psihoterapeits, bet ar spēcīgu palīgu – astroloģisko karti.

Ja mazliet privātāk, kas jums pašam attiecībās ir svarīgi? Esat romantiķis vai skeptiķis? Pesimists vai optimists?

Man attiecībās nozīmīgas ir vispārcilvēciskās vērtības. Pirmais, protams, attiecībās ir abpusējība. Jo citādi tā ir mana attieksme, nevis attiecības, kurās piedalās divi. Tas, lai cik dīvaini būtu, dzīvē ir reti sastopams. Abpusēji – tas nenozīmē, ka cilvēks man smaida, zinot par manu profesionālo autoritāti, ciena mani un var pat apbrīnot. Jo man no viņa varbūt vajag kaut ko vienu, respektīvi, gribētu sajust kaut kādus noteiktus emocionālus impulsus, taču viņš pret mani attiecas no citām pozīcijām. Abpusējība ir, kad sakrīt abpusējās gaidas. Ja tās ir privātas attiecības, mani interesē, lai tās būtu uzticamas. Krāpšanu es neciešu. Rezumējot pats galvenais un vērtīgākais, bez kā manas attiecības nebūtu iespējamas, ir pozitīvs emocionālais kontakts. Dzīvē esmu un palieku romantiķis, neraugoties uz to, ka man ir tāds ciets horoskops, un arī mana jau nodzīvotā dzīve devusi kolosālu veselīga pesimisma impulsu. Tomēr pilnīgi noteikti esmu optimists.

Gredzeni, kas jums bija pirkstos fotosesijā. Citkārt neesmu jums tādus redzējusi. Tie kaut ko simbolizē?

Cilvēki ar Vērša akcentu horoskopā ļoti mīl lietas un priekšmetus, kas atrodas saskarsmē ar ķermeni. Sākot no apģērbiem un beidzot ar rotaslietām. Man Vērsī ir Mēness. Arī es dažkārt mīlu uzlikt gredzenus. Taču ne vienu, bet uzreiz daudz. Un pret juveliermākslu man ir īpaša mīla. Vēl astoņdesmito sākumā divus gadus mācījos pie slavena metāla apstrādes meistara Naikes. Man ir mūsdienīgi gredzeni, ir viduslaiku gredzenu replikas. Un arī daži oriģināli senlaiku gredzeni. Tā ka gredzeni šajā bildē nav nejaušība. Tā ir liela mīlestība.

Jums ir vēl viena mīlestība – fotogrāfija.

Jā, jau ļoti sen. Bija tāds VEF fotoklubs, kurā darbojās jauni, aktīvi cilvēki, kas fotogrāfijā koncentrējās uz tehniku, kadra asumu, dinamiku un tamlīdzīgām lietām. Savulaik mamma to man atrada. Tā es sāku. Žurnālā Liesma vēl tajos laikos bija stāsts par mūsu radošo grupu, kurā bijām četri puiši. Tur arī bija skaidri pateikts, kāpēc to vispār daru: strādāju reanimācijas nodaļā, tas ir liels stress, un fotogrāfija to lieliski kompensē.

Vai sekojat tam, kas patlaban notiek medicīnā? Un vēl – kas tā tāda medicīniskā astroloģija?

Nesekoju, bet man ir daudz draugu ārstu un daudz paziņu, kuriem ik pa brīdim nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tāpēc regulāri kādam zvanu, regulāri kādu kaut kur nosūtu un nevaru apgalvot, ka neesmu lietas kursā par notiekošo. Mani mazāk satrauc organizatoriski jautājumi, tā ir administratoru sāpe un politiķu vaina. Drīzāk kas cits. Vēl jau ir arī vecā kaluma ārsti, bet jaunie ārsti lielākoties atšķiras. No vienas puses, viņi dinamiski atjauno zināšanas, pilnveidojas; no otras – modernā dzīve viņus audzinājusi dolāra pielūgsmes garā, un reti kuru no viņiem patiesi satrauc pacients. Nu, ko darīt, tādi laiki.

Par medicīnisko astroloģiju – modernajā pasaulē tā vairs nepalīdz. Ņemot vērā mūsdienu medicīnas līmeni, tā astroloģija ir sen atpalikusi. Būtu pareizāk runāt par veselības astroloģiju – ar to zinošs astrologs tiešām var palīdzēt savam klientam. Teikšu vienu astrologu vidē nepopulāru lietu: nav tādas medicīniskās astroloģijas! Tāpat kā ekonomiskās, biznesa un vēl kaut kādas. Ir astroloģija, un ir medicīna, bizness un tamlīdzīgi. Tāpēc, ja astrologs labi orientējas medicīnā, biznesā, psiholoģijā vai kādā citā jomā, viņš var dot labus padomus, izmantojot astroloģiskos aprēķinus. Ja viņš šajās jomās neorientējas, tad nekāda biznesa vai medicīnas astroloģija viņam nav pieejama.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 novembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu