Kas meklē, tas atrod

— Inga Gorbunova

Kas meklē, tas atrod

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 11 decembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Fragments no raksta


 

Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos?

Aleksandrs atzīst, ka no medicīnas nekur nav aizgājis, tikai no oficiālajām medicīnas iestādēm. “Nemaz nav iespējams pārstāt būt ārstam. Jā, tagad esmu astrologs. Astrologs, kuram bagāžā ļoti nopietna pieredze ārsta darbā. Medicīna manā izpratnē nozīmē iespēju palīdzēt kādam, kas pats sev nevar palīdzēt. Ar to tad arī visu dzīvi nodarbojos,” viņš teic un stāsta par milzīgo popularitāti, kādu guvis deviņdesmito beigās, veidodams savu televīzijas raidījumu. “Tolaik tas bija kaut kas jauns pie mums, un es biju tik ļoti populārs, ka ikdienā tas pat jau sāka kļūt par apgrūtinājumu. Kādā brīdī man tik ļoti apnika, ka ar katru gadu vairāk aizgāju sevī un apzināti vairījos no cilvēkiem, kuri par astroloģiju vispār neko nesaprotot, runā kaut ko par enerģētiku un vēl sazin ko. Kaut gan visu var ļoti labi matemātiski izskaidrot un izskaitļot. Paskaidrot psiholoģiski, matemātiski un tā tālāk.”

Attieksme pret astroloģiju nepavisam nav viennozīmīga. Arī par šo sarunu kāds vaicās: kāpēc par to rakstāt? Šarlatānisms, bezdievība... kas tik vēl viss šajā sakarā netiek piesaukts. Kā jūs pēc tik ilgiem gadiem medicīnā nolēmāt pievērsties šādai jomai?

Mani interesē cilvēks visās tā izpausmēs. Psihiski, fiziski – jebkā. Kopš bērnības ļoti mīlu dzīvniekus un gribēju studēt bioloģiju. Kā bija padomju laikos – vai nu armija, vai augstākā izglītība. Citu variantu vispār nebija. Kur mācīja bioloģiju? Universitātē, kuras beidzēji gandrīz simtprocentīgi visi pēc tam strādāja par skolotājiem. Mana mamma visu mūžu bija strādājusi par skolotāju, un es skaidri zināju, ka darbs skolā mani neinteresē. Kur vēl? Par okeanologu varēja mācīties Pēterburgā vai Odesā. Tālu, īsti negribējās. Kur vēl? Medicīnas institūtā.

Iestājos un tikai pēc tam sapratu, ka tas ir īstais, vienīgais un vislabākais – tieši tas, kas man patīk. Mēs, desmit cilvēki, jau pirmajā kursā izlēmām, ka normāls ārsts var iznākt tikai tad, ja jau mācību procesā iesaistījies darbā. Strādājām par sanitāriem, ātrajos, par medbrāļiem slimnīcās. Kad pabeidzu institūtu, jau biju absolūti gatavs medicīnai.

Vienmēr esmu zinājis, ka mani neinteresē skriet uz darbu astoņos, lai sešos ietu mājās, bet brīvdienās brauktu kaut kur uz vasarnīcu. Mani vienmēr saistījis tāds saspringts action, tāpēc noteikti gribēju strādāt vietā, kur kas tāds būtu iespējams.Vieta, kur var koncentrēt visas zināšanas un ļoti strauji pieņemt lēmumus, jo arī no tevis atkarīgs: dzīve vai nāve, ir reanimācija.

Un tad reiz man uzdāvināja ļoti interesantu, tepat Rīgā divdesmitajos gados izdotu Vredes grāmatu Hiroloģija. Nevis hiromantija, kaut kāda zīlēšana vai tamlīdzīgi. Aizrāvos, pētīju, kas rakstīts cilvēku rokās, analizēju. Tad gadu vēlāk... (redzat, cik man daudz dažādu grāmatu; es jau faktiski dzīvoju antikvariātā) atradu plauktā vienu, arī divdesmitajos gados izdotu, par astroloģiju. Studēju dažādas Austrumu medicīnas, tautas medicīnu. Septiņdesmito beigās jau parādījās ar roku pārrakstītas grāmatas no noslepenotajiem fondiem, arī pavisam senas. Tolaik visu nopelnīto naudu tērēju, iegādājoties šo literatūru. Dzīvē ir tā: kas meklē, tas vienmēr atrod.

Kad, dežurējot ātrajos, teicu brigādei, ka šodien ir tāda diena, kurā sagaidāmi konkrēti izsaukumi, tā vienmēr arī notika. Cilvēki, protams, brīnījās: nu, kā tas tā var būt? Astoņdesmito beigās parādījās arī dažādas tehniskas iespējas. Tabulas, bez kurām faktiski neko nevar izrēķināt, kalkulatori. Sāku rēķināt, analizēt, pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt.

Gribu uzsvērt, ka manā pasaules uztverē un darbā nav nekādas mistikas. Pilnīgi nekādas. Ir tikai ārkārtīgi skaidrs, racionāls pamats. Un manas zināšanas, kurās ir ne tikai materiālisms, bet arī daudzu Austrumu filozofiju un prakšu zināšanas. Tās arī esmu izmantojis praksē, ārstējot draugus un tuviniekus, jo ārsts jau nav ārsts tikai savā darbavietā.

Mēdzu teikt, ka mana garīgā dzimtene ir Ķīna. Tās filozofijas ir vistuvākās, un man arī ir daudz draugu krievu sinologu. Caur to visu atklāju, ka cilvēka raksturu un potenciālu tiešām var ļoti labi izprast ar horoskopu palīdzību. Vienlaikus tā ir arī pasaulē vienīgā iespēja precīzi strādāt ar laikiem.

Kad man jautā, kā izšķīros tik radikāli visu mainīt, saku: piedzimu pareizajā brīdī, jo manā horoskopā ir ļoti akcentēts Urāns. Ja tā nebūtu, tad mani vispār tāda astroloģija neinteresētu. Urāns simbolizē debesis. Nu, un Urāns ir astroloģija. Konkrētu, maksimālu zināšanu planēta. Tāpēc arī es cenšos visu pēc iespējas skaidrāk saprast un noformulēt. Tas ir visas dzīves ceļš. Nav patiesībā nekādu tādu pagriezienu, viss vienkārši uzkrājas.

Man tomēr šķiet, ka pēc vairākiem gadu desmitiem intensīvajā terapijā, esot ikdienā tik tuvu trauslajai robežai, kas šķir dzīvību no nāves, izvēlēties jūsu pašreizējo profesiju no hobija pārvērst par pamatnodarbošanos ir gana ekstrēmi.

Padomju laikos ārsts bija ļoti cienījama profesija. Un man bija ļoti laba darbavieta – strādāju Rīgas 1. slimnīcas reanimācijā. Ārstu vidē tā skaitījās prestiža vieta. Tad sākas laika posms, kad daudz kas mainījās un vajadzēja vienkārši izdzīvot. Bet, lai izdzīvotu, būtu vajadzējis ņemt naudu no slimnieku radiniekiem. Man tas nebija pieņemami, jo nesaskan ar manu izpratni par morāli. Medicīna nav stāsts par naudu. Nesaprotu, kā tā vispār var strādāt. Medicīna ir tad, kad grib palīdzēt un izglābt. Bez kādām blakusdomām.

Taču tolaik man jau bija trīs bērni un nauda, protams, bija vajadzīga. Tā ar katru dienu manā dzīvē kļuva mazāk medicīnas un vairāk astroloģijas. Sākumā aizgāju no vienas medicīnas iestādes, pēc tam jau arī no otras un tad paliku tikai astrologs. No ātrajiem aizgāju vispirms – 1995. gadā, no slimnīcas 2000. Kad man jautā: oi, kā tev, nebija žēl... Tad – nē. Nebija.

Ilgi nostrādājāt? Reanimācijā darbs ir ļoti grūts.

Divdesmit piecus gadus. Reanimācija ir tā vieta, kur ir vēl pēdējā iespēja kaut ko labot un glābt, un darbs bija smags, jā. Ārkārtīgi grūts.

Bet nav runa tikai par to. Lai nodrošinātu ģimeni, bija ļoti, vienkārši neadekvāti daudz jāstrādā. Ārsta reanimatologa slodze bija septiņas diennaktis mēnesī. Taču neviens nevarēja izdzīvot ar vienu slodzi, visi strādāja pusotru, bet es – līdz pat divām. Ilgu laiku strādāju četrpadsmit diennaktis mēnesī. Lai kaut cik vēl varētu izgulēties un kaut ko redzēt dzīvē. Diennakts reanimācijas brigādē ātrajos, ielieku zīmodziņu, nododu dežūru bez piecpadsmit deviņos un skrienu pāri Brīvības ielai uz slimnīcu. Kur tieši deviņos sākas nākamā diennakts. Kad divas diennaktis pēc kārtas pastrādā, iegūsti vairāk laika izgulēties un ar kādām citām lietām nodarboties. Jauns biju, enerģijas arī tādam ritmam pietika.


Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 11 decembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu