Karjera... caur gultu?

— Linda Curika

Karjera... caur gultu?

— Linda Curika

Raksts

Publicēts: 09 janvāris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Mēs ar aizdomām skatāmies uz sievietēm, kurām izdodas izveidot karjeru, jo īpaši, ja viņas ir skaistas. Vēl jo vairāk – ja viņas ir jaunas. Iespējams, tāpēc, ka mēs zinām – sistēma darbojas pret mums. 

Kad sievietēm ir nedaudz pāri divdesmit, viņas ļoti bieži neuztver pietiekami nopietni. Piemēram, pētījumā par stārtapu vidi ASV Hārvardas biznesa apskatā secināts, ka atšķiras veids, kā investori runā par sievietēm un vīriešiem. Sievietes ir “jaunas un nepieredzējušas”, kamēr vīrieši – “jauni un ar izaugsmes iespēju”, sievietes – “izskatīgas un nevērīgi izturas pret finansēm”, bet vīrieši – “inovatori, kas nebaidās riskēt ar finansējumu” un tamlīdzīgi.

Man nav skaidrs, cik ilgi sievietes darbavietā mēdz saukt vienkārši par meitenēm un kādā vecumā mēs no tā tiekam atbrīvotas. Tas notiek visās jomās. Atceros kādu tikšanos ar Saeimas deputātiem par likumprojektu, kas skāra sieviešu tiesības. Eksperti, kura darbojas sieviešu tiesību jomā vairāk nekā desmit gadu un kurai ir prestiža izglītība, kāds deputāts principiāli visas tikšanās laikā sauca par meiteni, tādā veidā pazeminot viņas vērtību arī citu klātesošo acīs.

Meitenes – tas skan it kā mīlīgi un saudzējoši, bet vai mēs sauktu trīsdesmitgadīgu vīrieti par zēnu? Vai vīrieši justos novērtēti savā darbavietā, ja viņu priekšniece viņus sauktu par zēniem?

Tā kā sievietes ir izglītotākas par vīriešiem (sieviešu ar augstāko izglītību ir vairāk nekā vīriešu) un daudz aktīvāk iesaistās mūžizglītībā, viņas, neskatoties uz šiem stereotipiem, veido savu karjeru, tomēr ap 25 gadu vecumu sāk atpalikt no vīriešiem, pazūd no vadošajiem amatiem. Kāpēc tā? Tam, protams, varētu būt vairāki iemesli.

Tas tāpēc, ka nedaudz vēlāk sievietes nonāk pavisam citā riska grupā, proti, darba devējs nevēlas investēt darbiniekā, kurš kuru katru mirkli var palikt stāvoklī un uz pusotru gadu pazust no darba vides. Un pēc atgriešanās skarbā realitāte ir tāda, ka vieglāk jau nekļūst. Pirmos trīs gadus pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma mēs vairāk esam mājās pie slimā bērna nekā darbā. Jo vīrs taču pelna vairāk, viņam ir ĪSTA karjera, un viņš nevar atļauties sēdēt mājās ar klepojošu mazuli. Šajos trīs gados karjera buksē. Ja apstājamies pie pirmā bērna, apmēram pēc desmit gadiem uz mums jau var skatīties nopietni un sūtīt ilgstošos komandējumos, uz kuriem mums grūtāk piekrist tad, ja bērns vēl ir mazs. Kamēr esam kārpījušās, vīrieši jau sen ir priekšā. Patiesībā, tas ir brīnums, ka dažām no mums izdodas veidot profesionālu karjeru un pat iegūt vadošus amatus sistēmā, kas ir veidota tā, lai viss atgādinātu šķēršļu joslu. Varbūt tieši tāpēc katra sieviete, kurai izdodas, mūsos rada aizdomas. Kā viņa to spēja? Viņa ir jauna un skaista. Vai viņa pārgulēja ar kādu?

Izmantot sievišķību kā biznesa instrumentu nav nekas jauns. To mums māca daudzi, sākot no DELFI sadaļas Viņa un beidzot ar konferencēm, kurām tiek doti daudzsološi nosaukumi, piemēram, Sieviete biznesā. To sauc par socializācijas procesu. Laika gaitā ģimenē, bērnudārzā, skolā, no draugiem, lasot plašsaziņas līdzekļus, mēs iemācāmies, ka mūsu sievišķība un skaistums ir resurss. Galu galā tās, kuras iemācās to izmantot, uzzina, ka sievišķība var izrādīties vērtīgāka par izglītību un pieredzi. Gudrākās apgūst, ka, apvienojot izglītību, pieredzi un seksualitāti, var panākt simtreiz vairāk. Tas darbojas. Diemžēl dažkārt ir grūti novilkt robežu starp to, ko tu uzskati par flirtu, bet kāds cits – par uzaicinājumu. Tev šķiet, ka tikai izmantoji savu sievišķību, bet kādam liekas, ka tu flirtēji un devi mājienus par seksu. Daudzās situācijās par uzaicinājumu var kļūt jebkas. … 


(Visu rakstu lasi IMPERFEKT ZIEMA)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 janvāris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies