Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām?

— Vents Sīlis

Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām?

— Vents Sīlis

Raksts

Publicēts: 11 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.

Un sekss, ja tas vēl vispār ir, nesniedz īstu apmierinājumu nedz viņam, nedz viņai. Ikdienas līmenī joprojām notiek sadarbība mājas uzturēšanas, bērnu aprūpēšanas un citos praktiskos jautājumos. Dzimšanas dienas un svētku dienas tiek svinētas, apsveikumi un puķes, kā jau pienākas, viss it kā darbojas. Taču tā ir tikai fasāde, sociālo scenāriju atstrādāšana, aiz kuras jau sen vairs nav nekādu jūtu un vēlēšanās piedalīties. Teātris mīļā miera labad. Fiziski vīrietis ir palicis, taču psiholoģiski viņš ir aizgājis.

Kāpēc vīrieši to dara?

Šo jautājumu biežāk uzdod dāmas, kuras ir nogurušas no centieniem saglabāt acīmredzami nefunkcionējošas attiecībās ar savu vīru vai ilgtermiņa partneri. Taču tas sev jāvaicā arī pašiem vīriešiem: kāpēc es vairs nepiedalos savās attiecībās? Jo ir diezgan dīvaini diendienā dzīvot kopā ar cilvēku, kurš kļuvis vienaldzīgs. Izveidojas tādas pragmatiskas “dienesta attiecības”, kur attieksme pret sievu vai romantisko partneri ir drīzāk kā pret darba kolēģi.

Vai tam par iemeslu ir “slavenās” vīriešu bailes no intimitātes? Nav tik vienkārši. Dziļa un patiesa intimitāte attiecībās vispār ir grūti sasniedzama neatkarīgi no cilvēka dzimuma. Tai nepieciešama drosme novilkt gan masku, gan bruņas un atklāt savas ne tik pievilcīgās puses, kļūt emocionāli ievainojamam. Vai tiešām vīrieši pārsvarā ir tik gļēvi, ka nespētu saņemties un atklāties savai dāmai? Manuprāt, problēma nav tikai drosmes trūkumā. Daudzos gadījumos var runāt par pagātnes traumu, kas radusies tieši saistībā ar emocionālu atklātību.

Atbilde uz intimitāti ir bijusi nežēlīga un destruktīva – vīriešu vai zēnu atklātība un ievainojamība tikusi izmantota pret viņiem. Ļoti iespējams, ka šī negatīvā reakcija ir nākusi no mātes vai tēva, vai mīļotās. Kāds, kam viņi ir uzticējušies, ir par to paņirgājies, iespējams, pat publiski. Kāds ir kritizējis viņus par pirmo, neveiklo mēģinājumu paust jūtas. Dzēlīga piezīme, pazemojošs sarkasms, neslēpti ļauna ironija – un vīrietis ir guvis mācību uz mūžu. Turklāt ne vienu vien. Arī vēlākajās attiecībās ir gadījies pieredzēt, ka partnere strīda karstumā ķērusies pie “aizliegtā paņēmiena” – izmantojusi kaut ko no tā, kas ticis runāts intīmi.

Varētu iebilst, ka tāda nu ir dzīves proza (interneta vidē, piemēram, šāda pazemošana un brutāla ņirgāšanās tiek uztverta kā norma, un daudzi tai nododas ar patiesu azartu). Taču jāņem vērā, ka iespaids, kādu psiholoģiskā agresija atstāj uz personību, ir atkarīgs no emocionālā brieduma. Vīriešu gadījumā – no emocionālā infantilisma, proti, nespējas atzīt, saprast un pārvaldīt savas emocijas, nekļūstot destruktīvam pret sevi un citiem. Emociju apspiešanu ir veicinājušas arī mūsu sabiedrībā pastāvošās audzināšanas tradīcijas un dzimumlomu stereotipi.

Emocionālās inteliģences trūkums

Emocionālās inteliģences trūkums, iespējams, ir devis pavisam pretēju efektu – padarījis vīriešus daudz jūtīgākus par sievietēm. Viņiem ir ļoti grūti runāt par emocijām, daudzi pat nespēj atrast vārdus savu izjūtu aprakstīšanai, līdz ar to ir grūti tās analizēt un izprast. Tāpēc viņiem ir grūtāk izturēt pamatotu kritiku, bez kuras nav iespējams uzturēt attiecības.

Vīrieši netiek galā arī ar attiecību pārtraukšanas/šķiršanās psiholoģiskajām sekām, jo emocionāli neattīstītam cilvēkam ir daudz grūtāk pārdzīvot negācijas un sarūgtinājumus. Neatliek nekas cits kā aizsargāties ar sev saprotamiem, kaut arī ilgtermiņā neefektīviem līdzekļiem, proti, ieslīgstot pašizolācijā, neatzītā depresijā un alkohola vai citās atkarībās, par spīti riskam, ka kādā reibuma vai galēja izmisuma epizodē apspiestās emocijas izlauzīsies uz āru kā ārēja vardarbība vai pašnāvības mēģinājums.

Vēl vienas būtiskas emocionālā infantilisma sekas ir vīriešu slinkums un neapzinātā paļaušanās uz sievietēm kā galvenajām attiecību veidotājām. Ir pat nostiprinājies uzskats, ka emocionālais darbs ir sievietes uzdevums, kamēr vīrieša uzdevums ir nodarboties ar sadzīvi un naudas pelnīšanu. Taču attiecībās tas nav iespējams, emocionālajam ieguldījumam jābūt līdzvērtīgam. Pretējā gadījumā vīrietim būt attiecībās nozīmē spēlēt svešā laukumā ar ievērojami meistarīgāku un gudrāku pretinieku, kuram iznāk pastāvīgi zaudēt, pat lāgā nesaprotot, kā tas vispār notika. Šo asimetriju paspilgtina sieviešu apsēstība ar “attiecību veidošanu”, tādējādi viņas realizē nepieciešamību uzturēt savu pozitīvo paštēlu. Vīrietis zemapziņā to jūt, un tas ir vēl viens iemesls dezertēšanai. Kamēr sievietes centīgi iet uz semināriem un kursiem, vīrieši paliek mājās, slēpdamies aiz ciniska humora maskas un kaunēdamies sākt sarunu par to, kas viņiem rūp un sāp.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 11 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu