Kāpēc mēs krāpjam

— Jolanta Sēnele

Kāpēc mēs krāpjam

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 18 janvāris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Nē, treniņbikses un nekrāsotas lūpas nav iemeslu skaitā. Krāpšana ne vienmēr ir problemātisku attiecību simptoms, jo arī laimīgas laulības, izrādās, nav garants pret neuzticību. Kāpēc tad īsti mēs ļaujamies šim vecākajam grēkam pasaulē? 

Kamēr Karmena bezcerīgi cīnījās ar retu krūts vēža formu, Staijns rada mierinājumu Rozas apskāvienos. Tā vienā klišejiskā teikumā varētu aprakstīt holandiešu rakstnieka van Klūna debijas romāna Kāda sieviete atnāk pie ārsta sižetu. Bet tas nav vienkārši izdomāts romāns, tas ir autobiogrāfisks romāns. Kaut arī izdota jau pirms 15 gadiem, tā ir vēl joprojām vislabāk pārdotā šā gadsimta grāmata Nīderlandē. Bet es neesmu to lasījusi. Jo... tas ir pretīgi! Un neiedomājami gļēvi! Autors kādā intervijā reiz izteicies: “Staijna uzvedība – un tātad arī mana krāpšana – nav nekas tāds, ar ko lepoties. Nav tādas brīvās mīlestības, to visi zina. Bet neviens nepievērš uzmanību tam, kā tas ir – divu gadu garumā dienu no dienas būt konfrontētam ar bailēm un slimību. Es neprasu sapratni, bet pats meklēju robežas ētikai.”

“Viņu var saprast, bet ne attaisnot. Un saprast nav tas pats, kas attaisnot,” – tā Estere Perele (60), Beļģijā dzimusi un Ņujorkā praktizējoša attiecību terapeite. Tur, aiz okeāna, viņa ir gandrīz kulta statusā, jo īpaši ar savu otro un pagaidām pēdējo grāmatu The State of Affairs: Rethinking Infidelity (Pārdomājot neuzticību). Perele neraksta pašpalīdzības grāmatas, bet mēģina atbildēt uz jautājumu – kāpēc? Šajā gadījumā uz tik banālo: kāpēc mēs krāpjam? Jau iepriekš pateikšu, ka atbilde nav: tāpēc, ka viņš staigā treniņbiksēs un es vairs nekrāsoju lūpas. Pat ne tuvu! Perele ir atsvaidzinoši nedemagoģiska savā nepagurstošajā tradicionāli pieņemto patiesību un puspatiesību apšaubīšanā, un galu galā plakanas bildītes vietā mēs dabūjam vismaz trīs dimensijas. “Es negribu attaisnot neuzticību, es gribu to saprast. Tā ir tik izplatīta, bet mēs galīgi nesaprotam, kāpēc. Neuzticība ir galvenais iemesls, kāpēc attiecības izjūk. Vai visi šie krāpnieki ir patoloģiski? Seksa atkarīgi? Nē, skaitļi tam ir pārāk lieli,” viņa retoriski izsakās holandiešu laikrakstā Volkskrant.

Ar Victoria’s Secret nepietiek

Lai mēs saprastu krāpšanu, vispirms ir jāsaprot mūsdienu laulība (tai pieskaitām arī oficiāli nereģistrētas ilgtermiņa attiecības). Gadsimtiem ilgi tā bija pragmatiska savienība, kur ģimene garantēja drošību, statusu sabiedrībā, īpašumus un bērnus. Ne uz ko vairāk neviens necerēja. Tas viss mainījās pēdējā gadsimta laikā, kad uz skatuves parādījās romantiskā mīlestība. Nu mēs gribam, lai mūsu dzīvesdraugs ne tikai nodrošina to, ko tradicionāli ģimene ir nodrošinājusi, bet arī mīlētu, iekārotu un būtu mūsos ieinteresēts, lai tas būtu labākais mīļākais, labākais draugs, tēvs, uzticības persona, emocionālais kompanjons un intelektuālais sarunbiedrs (tas viss, protams, attiecas arī uz vīriešu gaidām). “Mēs esam radījuši jaunu Olimpu, kurā mīlestība visu laiku ir beznosacījuma, intimitāte – vārdos neizsakāma un sekss – o, cik aizraujošs ar vienu personu gadiem ilgi. Un “gadiem ilgi” kļūst arvien ilgāk un ilgāk,” raksta Perele savā grāmatā. Kā visas šīs pretrunīgās lietas var dabūt gatavas viens cilvēks? “Tā ir eksistenciāla dilemma. Ar Victoria’s Secret to neatrisināt.” Vienā no savām intervijām viņa lieliski norāda, ka tas, kā savienot erotiku ar omulību/mājīgumu (domesticity) nav problēma, kas gaida risinājumu, bet gan paradokss, ar ko jāiemācās apieties.

Dieva vietā viņš

Kaut arī neuzticība vienmēr ir bijusi uzticīga (cik ironiski!) laulību ceļabiedre, tomēr, kā skaidro Perele, mūsdienu neuzticība ievaino citādi. Pirms gadsimtiem tā tikai apdraudēja statusu un drošību, bet tagad mums ir šis romantizētais ideāls, kādam ir jābūt izredzētajam, un saprotams, ka tad, kad mani izvēlas, es esmu tieši tāda: unikāla, neaizvietojama un vienīgā. Bet neuzticība man skaļi iekliedz ausī, ka es tāda neesmu. Perele teic, ka romantiskā mīlestība mums ir aizstājusi reliģiju. “Mēs runājam par savu partneri kā dvēseles radinieku. Tas ir termins, ko kādreiz varēja lietot tikai reliģijas kontekstā. Un mēs gribam ar šo dvēseles radinieku izjust to, ko kādreiz cilvēki izjuta reliģijās: ekstāzi, jēgpilnību, vienotību. Tas viss tagad ir jāatrod attiecībās. Ja tas neizdodas, vilšanās ir milzīga, jo jūs viens otram bijāt apsolījuši paradīzi.” Tāpēc mūsdienās neuzticība ir nevis vienkārši sāpīga, bet traumatiska, jo tā skar mūsu dziļāko būtību.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc laikos, kad mēs arvien vairāk krāpjam, tomēr samierināties ar to spējam arvien mazāk un mazāk.


Ilustrācijas - Anna Ābola


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 18 janvāris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu