Man negaršo šokolāde. Savā ziņā varētu būt tāda kā bērnības trauma. Vai, pareizāk sakot, vecāku eksperimenta rezultāts, jo pienāk laiks, kad esi diezgan priecīgs, ka jūti absolūtu vienaldzību pret vismaz vienu no kalorijām bagātiem produktiem. Par īstu traumu varētu nosaukt omas dzīšanos pakaļ bļaujošam bērnam, turot vienā rokā zivju eļļas pudeli, otrā – lielo karoti. Viss beidzies ar to, ka ļoti reti ēdu zivis. Un nekad tās negatavoju.

Mamma studēja Medicīnas institūtā un jau tajos senajos laikos bija salasījusies visu ko par veselīgu uzturu un pareizu bērnu audzināšanu. Tāpēc man spieda dzert kaļķi un zivju eļļu, un es gandrīz vai līdz skolas vecumam nebiju pagaršojusi šokolādi. Bērnudārzā negāju un nezināju, ka “tas ir tikai pieaugušajiem” šajā gadījumā ir pilnīgs blefs. Kad nu man kādā dienā ar svinīgu sejas izteiksmi piedāvāja pirmo šokolādes konfekti (acīmredzot bija sasniegts pareizais vecums, ko Bendžamins Spoks vai kāds cits to laiku guru akceptēja), es esot to izspļāvusi un teikusi: “Fui, cik riebīga!” 

Tagad vairs nesaku “fui”, bet, ja lasu tviterī, ka kāda sūdzas: esot norāvusies un vienas šokolādes konfektes vietā izēdusi visu kasti, es nevis iedomājos, cik forši tas būtu, bet gan – cik šausmīgi varētu šķebināt tāds daudzums šokolādes. Taisnības labad jāpiebilst, ka tas netraucē vienai pašai pāris dienās apēst puskilo saulespuķu (citas neder) halvas.

Dzīve, kā zināms, uz vietas nestāv, un pēc gadiem populāras kļuva jau citas teorijas. Kurām savukārt savos divdesmit, audzinot pirmo dēlu, nolēmu sekot es. Ēdienam tikai minimāli pievienoju (vai nemaz nepievienoju) sāli. Tas nenostrādāja tik labi kā manu vecāku eksperiments ar šokolādi. Kad bērns paaugās un pats sāka pieņemt lēmumus par ēdienu, viņš pat nepagaršojis ne tikai mājās, bet arī kafejnīcā vispirms ķērās pie sālstrauka, lai dāsni pārkaisītu savu porciju ar balto killeri. 

Starp citu, man šķiet, tā īsti viņš no tās sālīšanas nav atteicies vēl tagad, kaut gan aktīvi nodarbojas ar sportu un diezgan uzmanīgi seko savam uzturam. Tā ka ar savu vēlmi audzināt bērnu veselīgi un pareizi arī esmu radījusi cilvēkam traumu. 

Ka šādas lietas nestrādā, vislabāk sapratu tajā reizē, kad viņš, jau skolnieks būdams, bija iztukšojis savu krājkasīti, lai par visu naudu sapirktos rotaļu ieročus. Visas tās kārotās pistoles un zaldātiņus, ko māte, salasījusies gudrus padomus un gribēdama audzināt pacifistu, dēlam iepriekš nebija nopirkusi.

Ar jaunāko jau apzināti mēģināju nepārcensties. Taču viņa tēvam šis bija pirmais bērns, un viņš dzīvoja zināmās ilūzijās par bērnu audzināšanu. Nolēmis, ka pārlieka aizraušanās ar Hariju Poteru var cilvēku bīstami attālināt no latviskās dzīvesziņas, viņš izvilka no grāmatplaukta vēl senos laikos izdotu, skaisti iesietu gigantiska (bērna acīm raugoties) izmēra Lāčplēsi, pasniedza to auklītei un teica, ka katru dienu abiem ar bērnu lomās jāizlasa desmit lappuses.

Rezultāti, protams, neizpalika. Kad vakarā man bija tradicionāli kaut kas jālasa priekšā un es devos pie grāmatplaukta, man pakaļ vienmēr skanēja izmisīgs: “Tikai neko no latviešu tautiskajiem!” 

Tā vecāki savā pārcentībā bieži vien panāk tieši pretēju efektu. Mēs jau tagad mēdzam saukt par bērnības traumām visu ko, un, kaut esam pieauguši, joprojām pie kaut kādām savām īpatnībām mēdzam vainot ģimeni, skolu un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā arī paši pieļaujam kļūdas, gan, protams, atšķirīgas, audzinot savus bērnus. Tas ir tāds nebeidzams aplis no sērijas “gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr”. 

Taču es neiešu pie psihoterapeita, lai stāstītu visu savu dzīvi un iemācītos piedot omai, ka vajāja mani ar to smirdīgo pudeli un es joprojām, zivju eļļas smaržu jūtot, sāku rīstīties. Jo faktiski tas ir tāds sīkums, un fakts, ka neēdu zivis, nav padarījis manu dzīvi sarežģītu, kā tas notiek īstu traumu dēļ.

Šķiet, es tikai tagad tā pa īstam saprotu, cik ļoti man (un visiem, kam bijis tāpat) paveicies ar ģimeni. Es neko nezināju par vardarbību un ilgi pat nenojautu, cik daudzās citās ģimenēs ir citādi. Lasot sociālajos medijos diskusijas, kurās daudzi cilvēki atklāj, kā viņiem klājies bērnībā un pusaudžu gados, uzzinu, ka fizisks sods ir bijusi absolūta norma pat labklājīgās ģimenēs. Man tas šķiet kaut kas neiedomājams, un tad skaidri saprotu, cik sīki patiesībā ir aizvainojumi, ko esmu jutusi pret saviem vecākiem. Nu, labi, mamma mums bija personāžs, kurai reizēm uznāca tas, par ko saka “bilde ir, bet skaņas nav”. Kad bija dusmīga, varēja ignorēt un nesarunāties pat vairākas dienas. Taču, ja bērnībā mani tas uztrauca, tad pusaudžu gados tieši šķita forši, jo nebija jautājumu “kur ej, kad būsi, vai izmācījies utt.”. Negribi, nerunā, kas tad man.

Varbūt man būtu vajadzējis kādreiz mammai pavaicāt, kā viņa varēja dienām nesarunāties ar mazu bērnu, pat ja bērns ir slikti uzvedies? Bet tā arī nekad nepajautāju. Kaut kā vairs nešķita aktuāli. Tas, ko nožēloju... ka vairs nevaru pateikties viņai, tēvam, vecvecākiem, ka neviens nekad un ne reizi nav man iesitis, pagrūdis vai kā tamlīdzīgi fiziski ietekmējis, lai ko es darītu (es biju ļoti spītīgs bērns, gan jau mēdzu kārtīgi sakrist uz nerviem).

Viss patiesībā ir vienkārši – nedari otram to, ko negribētu piedzīvot pats. Neviens nevienam nepieder, un man šķiet, ka vecāku uzdevums ir vienkārši palīdzēt izaugt labam, traumu nenomāktam cilvēkam.

Lai skaisti! Gaisma ir atgriezusies.

Foto: Jekaterina Polanska