Kāpēc busiņdzīve?

— Madara Senkane

Kāpēc busiņdzīve?

— Madara Senkane

Raksts

Publicēts: 04 oktobris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Bildes no personiskā arhīva.

Smuks dzīvoklis un labas darbavietas 20 minūšu attālumā no mājām. Google Maps rāda, ka mūsu dzīve rit desmit kvadrātkilometru rādiusā. Viss jau it kā būtu labi. Darbs iet no rokas, alga ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem dzert craft alu un iegādāties sugas suni. Bet smadzenes arvien aktīvāk met ārā ikdienas sīkumus kā lieku informāciju, un laiks kļūst par biezu, pelēku straumi, kas nes pretī iznīcībai. Vai teju tik dramatiski? Mēs gribējām just dzīvi, izbaudīt katru brīdi. Vai teju tik banāli? Mēs ticējām, ka došanās ceļā ir īstais ceļš. Ceļojot laiks plūst krietni lēnāk. Tu saproti, ko nozīmē dzīvot un tiešām redzēt, sajust un baudīt. Ikdiena atgūst spilgtumu, kas bērnībā ik dienu padarīja garāku par gadu. Esam jauni, brīvi, bez kredītiem, deklarēti vecāku mājās, bet dzirdam dabas tikšķus un radu mājienus, tāpēc tieši tagad, kamēr esam divi vien + suns, bija īstais brīdis doties ceļā un vairāk nekā pusi gada dzīvot busiņā. Kāpēc busiņā? Mums patīk mājas, un mums patīk ceļot. Ierušinoties gultā ar tējas krūzi, mēs teju histēriski ķiķinām no prieka. Sēžam uz tilta pār Arno, aiz viena vaiga olīvas, otrs pilns ar sieru, vīna pudeles kakliņš sitas pret zobiem, jo sejā smaida laime. Atnākam mājās un sakām: “Čau mājiņāāāās!” un vienmēr jūtamies laimīgi. Venēcijā zogot no tīkliem gliemenes un tās pārsālot, sajūtam īsto dzīves sāli. Mēs gribējām visu kopā un reizē, un kāpēc gan ne? Tāpēc devāmies ceļā kopā ar mājām – pašu pārbūvētā busiņā.

Kāpēc Eiropa?

Eiropa ir blīvi aizraujoša un lupatdeķīgi raiba. Eiropa ļauj stundas laikā nokļūt no kalniem pie jūras, malkot Itālijas vīnu, vēl atminoties Francijas garšu, apjukt valodu, bučošanās etiķešu un tradīciju buķetēs un nokļūt mājās dažu dienu laikā. Ungārijas pirmspērkona smagums. Viss līp: mute, rokas, persiku sula, es pie vīra, zeme pie debesīm. Horvātijā starp tūristiem un karstuma miglu baltas mājiņas dakstiņu jumtiem satupušas kalnu pakājē un sildās kā ķirzacēni, pilsētu bruģis, mīts kopš Senās Romas laikiem, nostaigāts gluds kā ledene. Slovēnijas pastkartīšu skaistums, kurā sajutāmies kā vēl neiepazītās mājās. Bijām sāļi Adrijas jūrā, sadzērāmies vīnu Toskānas karstajos avotos. Salipām kopā karstās naktīs, kļuvām zaļgani Tatru kalnu ceļos. Aizmigām uz krāšņām kraujām draudīgās pilsētu nomalēs, divos kempingos, viļņu, šaubu, līksmes, suņa siltuma, cikāžu ieaijāti. Ciku caku caur Slovākiju, Ungāriju, Serbiju, Slovēniju, Itāliju, Franciju, Spāniju, Portugāli un mājup. Izgaršojām, izčāpstinājām nianses, neapjūkot kultūršokā. Eiropā ir viss un jebkas.

Kā līdz tam tikām?

Kad Emīls kādu dienu ieminējās, ka gribētu paceļot, dzīvojot busiņā, mani senie sapņi no kedu un garmataino draugu laikiem palēcās, ķēra šo ideju un ievietoja “sacīts – darīts” sarakstā. Spļāvām saujās, spiedām rokas un nolēmām, ka laiks ķerties sapņu vērsim pie ragiem. Starp brīdi, kad priecīgi sakliedzāmies ar “Tu arī?!”, un mirkli, kad devāmies ceļā, pagāja teju pusotrs gads. Lai to paveiktu, pielāgojām darbus, ieradumus, dzīvesvietu, cilvēkus apkārt, domāšanu, hobijus – pa drusciņai, bet gandrīz visu.

Var apceļot pasauli vienās bikšelēs. Var ceļot ar gadījuma transportu vai aprobežot busiņa iekārtošanu ar vienu matracīti un vienu kasti, var piestrādāt fermās, ielās un krodziņos vai doties uz tām pasaules daļām, kas pārvērš 10 eiro par tūkstoš un vienu vietējo naudiņu. Bikšeles mums bija, piestrādāt plānojām, bet busiņu vēlējāmies uzticamu un komfortablu, jo mājas mums ir viena no TOP5 lietām, tāpat arī drošība, ka spēsim paēst kaut vai plikus makaronus bez dziedāšanas ielās un vienmēr ieliet pietiekami daudz benzīna, lai tiktu mājās. Tāpēc mums vajadzēja naudu.

Naudu var pelnīt un var krāt. Mēs koncentrējamies uz abām nodarbēm. Lai tiktu pie naudas, cītīgi strādājām gan pamata, gan gadījuma jeb freelance darbus, kas dažkārt ievelk zem acīm dekoratīvi zilganus lokus, bet lielākoties liek pasist sev pa plecu un nodomāt, ka esmu tomēr kārtīga, neatkarīga un mūsdienīga latviešu sieviete. Pati māku sienu pļaut, pati rakstīt radošus tekstus visām vajadzībām. Krājām mēs tā: nepirkām kārdinošus dranķīšus, izveidojām atsevišķus kontus, kas mēneša sākumā iesūca sevī norunāto summu, un dzīvojām pie vecākiem.

Pārvākties pie vecākiem bija nopietns solis. Mēs esam mājas minkas, sasveicināmies ar mājām un atsveicināmies no tām, kad ejam prom. Mums ir svarīgi, kas tajās atrodas un kur tās ir. Tāpēc lēmums pārvākties no dzīvokļa, kurā viss bija tieši tā, kā vēlējāmies, sākot no klišejiski baltajām koka grīdām līdz dzīvei 20 minūšu pastaigas attālumā no darba, uz dzīvi pie maniem vecākiem, vecvecākiem un brāļa, kaķa un diviem suņiem sagādāja mums ne vienu vien sarunu un pusgulētu nakti. Bet mana ģimene ir superforša, tāpēc, saņēmuši atļauju no mājiniekiem, mēneša laikā pārvācāmies. Un bija riktīgi jauki! Tiešām, tiešām jauki. Vakariņas pie lielā galda, pēc kurām var atgāzties dīvānā, strebt tēju, kopā ar vecvecākiem vērot Midsomeras slepkavības un lādēties par neapķērīgajiem midsomeriešiem, kas nav izmiruši tikai likteņa untuma dēļ.

Kad gana naudiņas bija sadāvināts un sakrāts, laiks solim, pēc kura pārdomāt būtu muļķīgi, proti, jāiegādājas busiņš. Kad tas no Rumbulas atripoja mājās, viss ieguva tik konkrētas aprises, ka tīri vai jāsmejas no bailēm. Mašīna stāvēja pagalmā kā sarkana izsaukuma zīme teikuma “Mēs ceļosim un dzīvosim busiņā!” galā.

Gadās, ka, sakot Emīlam: “Mēs sarunājām”, viņš atbild: “Nē, tu runāji.” Man viss runātais ir sarunāts. Tāpēc sākām rakstīt blogu teuntur.lv, lai būtu izlielījušies ar plāniem un atpakaļceļš no plāniem uz sapņiem būtu apcirsts saknē.

Punktiņš pasaulē

Mūsu suns Punktiņš brauca ar mums, jo bez viņa jau nekā un nekur. Viņš ir labs suns, un es gribētu domāt, ka esam labi saimnieki, tāpēc viss bija labi. Galu galā – Punktiņš tika audzināts kopābūšanai! Tā runā, ka līdz sešu mēnešu vecumam suns jāiepazīstina ar visu, ar ko viņam dzīves laikā būs jāsadzīvo. Disciplīna, bērni, auto, sveši cilvēki un suņi. Liekot aiz auss šo kinologa padomu, mazo Punktiņu bez sirdsapziņas pārmetumiem disciplinējām un vadājām pa pasauli. Un viņš neminstinoties sekoja mums kalnos, kur mūs apbēra ar jautājumiem: “Kā viņš te tika?” un bildēja kā šokējošu eksemplāru. Sāļās jūrās gan kundziņš atteicās spert savas aristokrātiskās ķepas, tāpēc vizinājās uz piepūšamā matracīša. Kad naktīs temperatūra nokrita līdz -3 grādu atzīmei un pamatīgi sala snuķi, Punktiņš gulēja starp mums un sildījās zem diviem deķiem. Eiropā suņus mīļo, lielākoties ar tiem var doties iekšā gan kafejnīcās, gan lielveikalos. Francijā Punktiņš sasmēlās mīlestību visam gadam, tur, pirms uzrunāt sunīti, ļaudis precīzi noskaidro, kādā dzimtē tas darāms. Turklāt, lai ar suni ceļotu pa ES valstīm, tam ir jābūt vien potētam pret trakumsērgu un čipotam. Nu, jā, un ar ES pasi kabatā. Tik vien.

(...)

Par dzīvi pēc busiņdzīves… lasi I’mperfekt rudens numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 04 oktobris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu