Kāds pārgulēja ar nepareizo princesi. Un izcēlās karš.

— Sarmīte Kolāte

Kāds pārgulēja ar nepareizo princesi. Un izcēlās karš.

— Sarmīte Kolāte

Raksts

Publicēts: 22 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Nick Fewings | Unsplash , Elīna Kursīte, Casey HornerUnsplash


Vai mīlestība var būt racionāla? Vai iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc mēs iemīlamies kādā konkrētā cilvēkā? Un kāpēc gan citkārt saista šķietami pilnīgi nepareizie? Mēģinām to noskaidrot sarunā ar psihoterapeitu un apzinātības treneri Ansi Jurģi Stabingi.

Vai var racionāli izskaidrot, kāpēc mēs iemīlamies tieši tajā un ne citā cilvēkā?
Lielais jautājums ir par to, vai cilvēku dzīve ir iepriekš noteikta. Vai visam ir cēlonis un iemesls, un vai tos vispār var atrast? Kāpēc mēs iemīlamies konkrētos cilvēkos? Tas ir bijis svarīgs jautājums, kopš vien cilvēki runā par sevi. Mīlestība ir viens no jaudīgākajiem spēkiem, ko vien cilvēks spēj pieredzēt. Tadžmahāls tika uzbūvēts tāpēc, ka kāds bija iemīlējies. Tika iekarotas valstis, jo kāds bija greizsirdīgs vai kāds cits pārgulēja ar nepareizo princesi.  Iedomājies, kāda jauda ir tam, kas izriet no attiecībām! Milzīga jauda un enerģija. Es nezinu, vai ir vēl kaut kas tikpat spēcīgs. Un cik daudz iedvesmas tas dod!
Mākslas darbi rodas mokās...
Jā, un tās ir tieši uz partnerattiecībām balstītas mokas. Jautājums “Kāpēc notiek tā, kā notiek?” ir viens no senākajiem cilvēces vēsturē. Daudzi ir mēģinājuši uz to atbildēt, bet nav izdevies. Un tu tagad nāc un prasi to man!
Jā, nu, es domāju, ka tu varbūt zināsi.
Iespējams, uz šo jautājumu vispār nav atbildes. Vai arī mēs to meklējam tur, kur tās nav. Piemēram, cēloņu un seku sakarībās. Daudzi gudrāki prāti par mums ir to meklējuši, un, ja viņi būtu atraduši teoriju, kas ir patiesāka par citām, tā izkonkurētu pārējās, jo visu izskaidrotu. Ja tu atmini shēmu, kā spēlēt ruleti, tā kā spēle beidzas.
Tad var teikt, ka arī attiecību maģija izbeigtos, ja mēs varētu to izskaidrot?
Tieši tā. Ja mēs saprastu shēmu, kāpēc notiek tā, kā notiek. Līdz ar to, lielākais, pie kā mēs varam palikt, ir hipotēzes un teorijas. Un ar to ir jāsamierinās. Cilvēka prāts spēj radīt dažādas teorijas, un katrs, kas pēta cilvēku, pēta arī attiecību jautājumu, un ir dažādas hipotēzes, kurām var atrast apstiprinājumus.
Un arī noliegumus.
Noliegumus gan parasti ignorē. Teorijas, kas mūsu kultūrai tuvākas, piemēram, analītiskā teorija, skaidro, ka pirmās attiecības ar pretējo dzimumu ir attiecības ar pretējā dzimuma vecāku. Pirmais vīrietis tavā mūžā ir tavs tēvs, un pirmā sieviete manā mūžā ir mana māte, un tad atbilstoši viss turpinās. Nākamā sieviete kaut kādā ziņā ir līdzīga mātei, jo ar māti es māku veidot attiecības, un šis modelis tiek atkārtoti izspēlēts, kad esam pieauguši. Neapzināti mēs meklējam cilvēku, kas, no vienas puses, ir tieši tāds pats, jo mēs mākam ar viņu veidot attiecības; no otras puses, viņš ir pilnīgi cits, jo mēs it kā apgalvojam, ka nevēlamies neko līdzīgu mammai vai tētim. Un tieši to mēs beigās arī dabūjam. Psihoanalīzes lauciņā šo teoriju gana bieži izmanto, lai izskaidrotu. Bet arī šī teorija neizskaidro pilnīgi visu — tā nepaskaidro, kāpēc mēs šķiramies vairākas reizes un atkal veidojam jaunas attiecības. Tā ir mūžīgā tēma, ko var pētīt un pētīt, un process būs ļoti interesants, taču rezultāta nebūs.
Piemēram, ja mēs pētām, kā zīdītāji izvēlas partnerus, tad nosacījumi ir prognozējami: viņš ir visspēcīgākais!
Jā, pamatā ir motivācija radīt visspēcīgākos pēcnācējus.
Un priekšstatos, kas nāk no vēstures, arī labu laiku bija
izplatīts pieņēmums — ja sievietei ir platāki gurni, tad viņa varētu būt labāka māte. Varbūt tie sievišķīgie gurni uzrunā vīriešus arī šodien, pat neiedomājoties, kā viņa varētu dzemdēt? Tāda viltīga metode dabai.
Protams, tas arī strādā, un par to ir pētījumi. Un tā ir absolūta bioloģija. Lai cik mēs būtu intelektuāli izglītoti, fizisko jau neviens nav atcēlis. Mums joprojām naktī vajag gulēt un pa dienu vairākas reizes ēst, iet uz tualeti un elpot svaigu gaisu. Tajā līmenī mēs neatšķiramies no dzīvnieka. Fizioloģiskie mehānismi turpina darboties, un bērna ieņemšana un grūtniecības iestāšanās ir bioloģisks process, kurā prāts absolūti nemaz neiesaistās. Es nevaru ar prātu ieņemt bērnu vai ar prātu viņu izaudzēt sevī, viņš aug pats. Vai es gribu vai negribu, viņš to dara.
Tajā pašā laikā gudrākā sabiedrībā dzimst mazāk bērnu, un tā ir apzināta izvēle.
Tas ir kaut kas cits. Tie, kas dzimst, to dara tādā pašā veidā kā pirms 1000 gadiem. Nekas nav mainījies.
Sievietes dzemdībās vairs tik bieži nemirst...
Jā, bet tas, kā tas notiek, nav mainījies. Vienkārši ir mainījusies mūsu spēja tikt galā ar šīm problēmām. Izmaiņas ir mūsu spējā kaut ko atrisināt un paredzēt. Tādā ziņā tā vilkme... tas, ka man patīk vai nepatīk kāda sieviete, nu... tur ir kaut kāda daļa bioloģijas. Cik liela? To ir grūti izmērīt. Jo tas ir kokteilis. Ir pieņēmumi un hipotēzes par 30, 40 vai 50 procentiem. Paskaties uz citiem bioloģiskajiem procesiem. Cik lielā mēs tos varam ietekmēt? Cik lielā mērā intelekts var ietekmēt, ka mums joprojām vajag ēst un naktī gulēt?
Cilvēka organismam gan mūsdienās laikam ir grūti pārorientēties uz to, ka, piemēram, viss medījums nav uzreiz jāapēd.
Fundamentāli tomēr nekas nav mainījies. Mums šķietami ir daudz lielākas izvēles iespējas un daudz vairāk prāta. Pieņemot lēmumu, mēs jau domājam — ja es darīšu to, būs tā. Tajā līmenī, protams, varam daudz ko regulēt, bet, kad ieslēdzas bioloģiskie procesi, mēs tos vairs neregulējam.
Ja bioloģija ietekmē, būtu loģiski, ka tas ir balstīts uz sugas saglabāšanos.
Arī demogrāfs Ilmārs Mežs saka, ka, neskatoties uz problēmām, par pirmo bērnu nav šaubu. Un tas arī ir bioloģijā balstīts lēmums. Pirmo bērnu vecāki grib, bet ar vienu bērnu nepietiek, lai nodrošinātu nācijas atjaunošanos, ir vajadzīgs arī otrais un trešais, un te būtu svarīga valsts iejaukšanās.
Ir jau arī child free koncepts.
Visos laikos ir bijuši pāri bez bērniem. Mēs pirmo bērnu gaidījām gandrīz vai desmit gadu. Neizsargājoties. Nepieteicās. Es runāju ar vecmāti, gājām pie visādiem apaugļošanas speciālistiem, prasīju: no kā tas ir atkarīgs? Un viņi atbildēja: mēs nezinām. Paskatījās mūsu abu veselības rādītājus — nebija ideāli, bet cilvēki ar krietni švakākiem paliek stāvoklī. Bioloģija ir daudz precīzāka par psiholoģiju, jo tur nav nekā subjektīva — šūna vai nu strādā, vai nestrādā. Lūk, mēs desmit gadu neizsargājāmies, un sieva nepalika stāvoklī. Citi vienreiz pārguļ, un sieviete paliek stāvoklī. Kas tas ir? Vecmāte runāja, ka veselīgs uzturs un mierpilna dzīve ietekmē pozitīvi, taču, vai tas garantē... Nē.
Arī stresainiem cilvēkiem ir bērni.
Arī alkoholiķiem un narkomāniem. Jā, tas kaut ko ietekmē, bet negarantē. Un tad, protams, ir kārdinājums ķerties pie ezoterikas vai ticības, ka Dievs tā ir lēmis. Piemēram, Jungs saka, ka psiholoģijā jebkuras neatrisinātās lietas iekšpusē parādās kā situācija ārpusē. Ja es iekšēji kādu konfliktu savā psihē neesmu atrisinājis, tas ārpusē parādās kā situācija. Un tie ir visi attiecību jautājumi. Jautājums par brīvību attiecībās, par distanci, par atlaišanu.
Vai tu to varētu paskaidrot ar piemēriem?
Nu, piemēram, man fundamentāli svarīgs ir jautājums par uzticēšanos vai neuzticēšanos. Vai es varu vai nevaru citiem uzticēties.
Un kas tad notiek? Tad tu satiec tādu aizdomīgu sievieti?
Jā, tad es satieku cilvēku. Šis jautājums man vienmēr būs aktuāls, bet dzīve man piespēlēs tādus cilvēkus, un te nav runa tikai par pāru attiecībām, tas attiecas arī uz darba kolēģiem, draugiem, radiniekiem. Man tiks piespēlēti cilvēki, kas šo jautājumu ļaus noskaidrot un izpētīt, pārbaudīt.
Un tas var arī nebūt saistīts ar bioloģisko aspektu, vai ne?
Nu, tas palīdzēs. Vīra un sievas attiecības ir vistuvākās. Savam partnerim mēs piedodam tādas lietas, ko nepiedodam nevienam kolēģim. Reizēm mūs tā piečakarē, bet mēs piedodam un turpinām būt kopā.
Ir jau sarežģīti izšķirties.
Tieši tā. Kaut kādā ziņā dzīve mums ir dota, lai mēs iepazītu sevi, jo fundamentāli prasme skatīties pašiem uz sevi mums ir ļoti vāja. Tā vienkārši atbildēt uz jautājumu “Kāds es esmu?” mēs neprotam, tāpēc mums tiek doti dažādi palīglīdzekļi. Un viens no tiem ir apkārtējā vide, kas man atspoguļo mani, respektīvi, mana vide ir tāda, kāds es esmu.
Apkārtējā vidē viens no elementiem ir otrs cilvēks, kas man labi var parādīt, kāds es esmu. Krēsls to, piemēram, nevar. Lai gan kaut kādu aspektu jau arī krēsls var parādīt, daudz šaurāku un ne tik dinamisku. Visa apkārtējā vide ir spogulis man, lai es varētu ieraudzīt sevi. Daudzos spoguļos tās bildes ir neprecīzas, arī nepatīkamas. Ja man rāda nepatīkamu bildi, es eju prom no spoguļa un eju pie tiem, kas man rāda patīkamu bildi. Bet ilgtermiņā tā nevar funkcionēt, ka es eju tikai pie foršajiem spoguļiem. Tāpēc pasaule, daba, Dievs, lielais likums ir izdomājis, ka es no tā spoguļa netieku prom. Tad ir šīs partnerattiecības, kur cilvēkus satur kopā ļoti spēcīga līme: mīlestība, iekāre un tamlīdzīgi. No sākuma viens otrā iemīlas un saāķējas, pēc tam sāk rādīt spoguli. Tā kā esmu pielīmējies, netieku prom un esmu spiests redzēt. Paziņu attiecībās, ja man tas spogulis nepatīk, es vairs nesatiekos, bet te man nepatīk, taču es turpinu satikties.
Cita veida attiecības, pateicoties tehnoloģijām, tagad var notikt arī attālināti, un tad tas spoguļa efekts ir mazāks. Ir iespējams dozēt, kā es komunicēju. Mājās esam spiesti būt kopā ar otru cilvēku.
Jā, tās ir ļoti ciešas attiecības. Vēl ciešākas ir vecāku un bērnu attiecības. No sievas es varu izšķirties, bet no bērniem vai vecākiem ir grūtāk. Protams, tas ir iespējams — var aizbraukt prom un apsveikt reizi gadā uz Ziemassvētkiem. Šajā modelī ir nevis jāvaino otrs, ka viņš ir cūka un neko nesaprot, bet jāsa­prot, ka tas otrs rāda daļu no manis, kaut kādu manu aspektu.
Vai tas vienmēr ir tā? Var taču būt, ka kāds tiešām ir cūka un neko nesaprot?
Vienmēr tur ir arī šis atspoguļošanās aspekts.
Un kā ir ar gadījumiem, kad interesē pilnīgi nepareizie partneri?
Ko nozīmē nepareizais? Ja vērtē tā, tātad ir kāds pareizs veids, kā dzīvot, un tas ir ļoti šaurs. Cik cilvēku dzīvo atbilstoši ideālajam modelim? Mums vajag tādus modeļus. Kā Tautas partijas logo, kas vēstīja, ka diviem vecākiem vajadzētu spēt izaudzināt trīs bērnus. Tā ir viena no pareizā modeļa interpretācijām. Kas mums ir lielākie ģimenes vērtību aizstāvji? Nacionālā apvienība. Un viņiem ir skaidrs modelis, ko nozīmē ģimene. Viņi tiecas likumos nostiprināt, kāda ir pareizā ģimene: vīrietis un sieviete ar saviem trim bioloģiskajiem bērniem, un viņi visi dzīvo kopā. Bet šāds modelis sabiedrībā ir minoritāte. Vairākums šādu standartu dzīvē nespēj īstenot.
Kāpēc nespēj? Nesen lasīju interviju ar mācītāju Juri Rubeni, kur viņš teica, ka lielākā daļa pāru, ar ko viņam ir bijusi darīšana un kas ir izšķīrušies, noteiktos apstākļos un strādājot varētu neizšķirties un atrast ceļu, kā dzīvot kopā un juties labi. 
Viņš apgalvo: ja būtu tā, tad būtu šitā. Ja visi latvieši ietu balsot, tad nebūtu ievēlēti krievi; ja visi amerikāņi ietu balsot, tad neievēlētu Trampu.
Tu teici, ka cilvēki nespēj. Varbūt viņi tomēr spēj, bet nedara?
Tā joprojām ir tāda vēlmju domāšana un nerēķināšanās ar realitāti. Realitāte ir tāda, ka visi neiet balsot, visi nemaksā nodokļus un cilvēki izvēlas dzīvot konfliktā, nevis risināt attiecības. Ir viegli pateikt: ja cilvēki darītu tā, tad sekas būtu tādas, bet viņi acīmredzami nedara tā. Un nedarīs.
Droši vien ir dažādi attiecību modeļi. Ir mūža mīlestības un vienkārši aizraušanās, kas tā arī tiek uztvertas. Ko mēs varam pateikt par tādām? Kāpēc prāts tās pieļauj?
Šeit labi iederas stāsts, ko nesen publicēju savā Facebook profilā. Pārtulkoju no krievu valodas. Stāsts ir par puisi, kas 14 gados sapņoja par meiteni ar lielām krūtīm, bet, kad dabūja, atklāja, ka viņa ir garlaicīga. Un tad viņš ilgojās pēc tusētājas. Atrada, bet viņa tikpat viegli aiztusēja ar kādu citu. Tad viņš gribēja nopietnu meiteni, taču viņa bija pārāk paredzama. Tad viņš gribēja kaut ko ar “rozīnīti”, diemžēl tā meitene bija pilnīgi “kukū”. Un tā visu laiku — tu kaut ko gribi, bet, kad to dabū, saproti, ka tas nav tas. Kaut kādā ziņā tas, kas mūs pievelk, mūs arī atgrūž. Tā pati īpašība citā izpausmē. Nu, piemēram, neatkarība attiecībās. Es satiekos ar meiteni, un mani nenormāli uzrunā tas, ka viņa ir tik brīva un neatkarīga. Mēs paliekam kopā un veidojam attiecības, un viņa turpina būt brīva un neatkarīga. Vienā brīdī sāku domāt, ka gribētu, lai viņa palūdz man palīdzību, bet viņa to nedara, un es sajūtos nevajadzīgs. Kaut kādā ziņā tas, kas mani attiecībās pievelk un fascinē, beigās atgrūž. Piemēram, meitene ir ļoti godīga, un mani tas fascinē, bet beigās viņa par mani sāk teikt visu, ko domā, un es saprotu, ka neesmu ar mieru to dzirdēt.
Vai var apzināti iemīlēties? Es piemēram pamanu džeku, kurš varētu būt labs partneris, varbūt manu bērnu tēvs. Nav tā, ka uzreiz man tur kaut kas ir, bet es domāju, ka varbūt varētu. Tas nav gluži stāsts par izrēķinātām attiecībām ar bagāto onkuli, bet esmu par to domājusi.
Var, var. To var saukt dažādos vārdos. Tas ir arī jautājums par to, kam mēs ticam. Mēs noticam stāstiem. Es, piemēram, tev stāstu, ka šo lakatiņu esmu atvedis no Indijas, to uzdāvināja īpašs cilvēks, un, ja tu notici, lakatiņam uzreiz pieaug vērtība, jo tu notici stāstam. Tāpat arī attiecībās. Negatīvajā veidā gan tas ir vienkāršāk. Meitene raksta dienasgrāmatā, ka viņš šodien bija sliktā garastāvoklī un vakarā vēlu atnāca mājās, bija nerunīgs, gan jau viņam ir cita. Un viņa visu nakti raud. Puiša dienasgrāmatā tajā pašā dienā ir ieraksts: “No rīta nevarēju piedarbināt moci. Nevar saprast, kāpēc.” Viss. Meitene ir radījusi stāstu un pati tam noticējusi. Viņa nezina puiša stāstu. Viņa redz vienu pazīmi, ka viņš nerunā, un notic pašas radītajam stāstam. Taču realitāte ir cita. Tāpat var noticēt arī pozitīvajam stāstam. Tu pie manis atnāci otro reizi, tātad laikam es tev patīku. “Lietpratēji” šajā jomā ir pusaudži, kas iemīlas “zvaigznēs”. Tur nav ne kapeikas reālu attiecību. Ir plakāts žurnālā, ir stāsts, un pusaudzis ir noticējis pasakai. Šo pašu tehniku izmantojot, var iemīlināt sevi. Mēs visi to protam izdarīt — iemīlināt sevi. Iemīlēties kādā.
Ko darīt pretējā situācijā, kad tu sev stāsti, ka, nē, es nedrīkstu šajā cilvēkā iemīlēties, tomēr kaut kas notiek, un tu jūti to spēcīgo vilkmi?
Mēs neesam apzināti, un mūsu dzīvi vada ļoti daudz neapzinātu procesu. Tie, kam vairs netraucē neapzinātas lietas, nelasa šādus žurnālus, nepiedalās šādās intervijās un netusē apkārt. Ja mēs lasām, piedalāmies un tusējam, tātad mēs joprojām esam neapzināti, kaut vai daļēji. Ja mēs esam neapzināti, tas nozīmē, ka mūs iespaido dažādi procesi un mēs neapzināmies, kā tie mūs ietekmē. Viens no iemesliem, kāpēc mūs kaut kas uzrunā otrā cilvēkā, ir fakts, ka tas cilvēks man ļoti daudz ko atklās par mani un ir piemērots, lai ļautu man apzināties sevi. Tāpēc notiek iemīlēšanās. Tas ir magnēts, līme, kas mūs satuvina. Un tad viņš man parāda mani. Pasaule ir iekārtota tā, ka caur viņu man būs iespējams uzzināt kaut ko par sevi.
Ja viss ir šāda atsoguļošanās, tad jau der arī apgalvojums, ka deputāti ir sabiedrības spogulis
Absolūti. Tā ir tāda šķelšanās — domāt, ka mēs esam balti un pūkaini, bet viņi — maitas. Tāpat arī policisti un ārsti ir sabiedrības atspoguļojums.
Vai tā nav tāda aroganta pozīcija — iedomāties, ka visi atspoguļo tevi? Kad es biju maziņa, man vienu brīdi likās, ka visi spēlē teātri. Es saprotu, ka daudziem bērniem tā ir. Visi spēlē teātri pret mani, ir iestudētas lomas, bet man neviens to nesaka.
Man liekas, ka aroganta pozīcija ir iedomāties, ka tā nav.
Tad ir jāpieņem, ka visa pasaule riņķo ap tevi?
Tā arī ir. Visa mana pasaule riņķo ap mani. Citas pasaules jau nav!
Un skolotāja bērnam saka: pasaule neriņķo ap tevi, tu neesi pasaules centrs!
Bez manis nav manas pasaules. Savā dzīvē es esmu centrs, galvenais, un jautājums ir par to, vai citi ir svešie vai daļa no manas dzīves. Un, jo vairāk ir to, kas ir manis daļa, jo lielākā harmonijā esmu.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu