Kad visa ir par daudz jeb Kāpēc es mācījos meklēt līdzsvaru?

— Kristīne Spure

Kad visa ir par daudz jeb Kāpēc es mācījos meklēt līdzsvaru?

— Kristīne Spure

Raksts

Publicēts: 02 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ironiski, ka tagad, kad rakstu, manus matus klāj pelēks sirmums. Bez jokiem. Pēc matiem vadoties, es izskatos strauji novecojusi no darba un stresa, lai gan mana sejas āda aizvien cenšas turēties pie trīsdesmitgadīga jaunības maksimālisma.

Sirmums matos man patiešām ir, taču tas tur iesēdies apzināti. Pirms šā raksta tapšanas fotoprojektā pārtapu par skarbo Hesas kundzi no filmas Viens pats mājās 3. Jāteic, foto tapa darba dēļ, tāpēc kaut kādas cēloņu–seku attiecības par to, ka darbs liek justies vai vismaz izskatīties nogurušākai un līdz ar to vecākai, ir manāmas.

Bet, ja mazliet nopietnāk, pie šā raksta ķēros ne pārāk pozitīvu sajūtu vadīta. Rudenī periodiski izjutu lielu slogu no darbu daudzuma un apjoma. Kā tas izpaudās? Viss apnika, vēl nesācies. Izbesīja pat tās lietas, kas agrāk bija patikušas. Pārāk bieži atkārtoju frāzi “es negribu”. Te gan kāds varētu priecāties, ka vismaz novelku robežas, – arī līdz tām tiksim. Pirms šā raksta tapšanas es vīram prasīju: “Vai negribi uzrakstīt manā vietā?” Viņš atteicās. 

Īpaši spilgti šīs sajūtas pamanīju pēc pēdējā atvaļinājuma, kura laikā devos uz Ņujorku. Lai gan divu nedēļu garumā ceļojums bija visai intensīvs, tas tāpat bija ilgākais atvaļinājums pēdējā laikā un garākā pauze no darba. Prātā neviļus iezogas vārdi, ko reiz teica kāds kolēģis televīzijā, proti, viņš neņemot garus atvaļinājumus, jo tā pārāk viegli var pierast un atpūta var iepatikties. Ha! Man arī iepatikās.

Pēc atgriešanās no atvaļinājuma uzdevumi un e-pasti, ziņas un jautājumi vēlās man pāri ar jaunu spēku, it kā gribēdami pierādīt, ka esmu pieļāvusi kļūdu, ignorējot tos 14 dienu garumā. Mazliet ieskicēšu: četras rīta ziņu tiešraides, divi radio ēteri brīvdienās, trīs Zilonis studijā raidījumi, kuriem jāsagatavo scenāriji, jāatrod 12 viesi un vēl jānofilmē daži videokomentāri. Tāpat tajā pašā nedēļā rindā gaidīja grāmatu apskats, pāris reklāmas klipu, kas jāierunā, mūzikas viktorīna ar draugiem, kaimiņu kaķis, kas jāpieskata, jāsatiekas ar studenti, kas mani uzrunājusi, lai uzzinātu vairāk par iespējam rakstīšanas jomā, jāapmeklē friziere, pie kuras jau biju pierakstījusies, nedēļas beigās vēl biju ieplānojusi noskriet savu pirmo pusmaratonu. Kā Instrumenti dzied savā burvīgajā dziesmā Visa par daudz, tajā nedēļā man arī “aizbrauca tālu jumts prom”.

Šajā vietā kāds varētu man teikt: “Pati uzprasījies.” Un uz to es varu atbildēt: nav jau melots. Savukārt cits piebilstu: “Bet labi, ka ir darbiņi, ko darīt. Tas taču jānovērtē!” Un tas patiesībā ir visbiedējošākais. Ir grūti no kaut kā atteikties, ja tas, ko dari, aizrauj. Bet ko darīt, ja tas, kas patīk, noved līdz tukšai baterijai?

( Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi jaunajā žurnālā!)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2023

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu