Kad var ēst, ko gribas

— Jolanta Sēnele

Kad var ēst, ko gribas

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 13 jūnijs, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Beidzot atradu grāmatu, kas mani mierina attiecībā uz ēšanu. Tās autors Čārlzs Eizenšteins apgalvo, ka mūsu sarežģīto un neirotisko attiecību ar ēdienu pamatā ir akla uzticēšanās ārējām autoritātēm un absolūta ķermeņa vajadzību ignorēšana. Viņš iesaka uzticēties tikai vienai autoritātei – sev. 

“Pirms mēneša man palika 76 gadi,” man stāsta kalsna, mazliet saliekusies kundzīte. “Zini, es vēl joprojām valkāju tā paša izmēra drēbes, ko pirms gadiem divdesmit un pirms gadiem četrdesmit,” viņa pēkšņi piebilst, paņemot sīciņu tortes gabaliņu. Mēs abas esam pirmo reizi satikušās viņas draudzenes un mana dzīvesdrauga mātes jubilejā. “Bet nu pēc šīs izēšanās,” viņa, viegli iesmejoties, saka, skatoties uz savu mikroskopisko meringes gabaliņu, “man būs kādu laiku striktāk jāpaseko savai ēšanai.”

Viņai ir pieticis gribasspēka 76 gadus (labi, droši vien tikai kādus 50) izmēra dēļ nekrist kārdinājumos. Kādai manai labai paziņai tā pietiek tikai līdz mirklim, kad kārtējā diēta apnīk vai iekrīt kāda saviesīga izēšanās. “Ja vien man būtu gana disciplīnas un spējas fokusēties uz mērķi,” viņa apņēmīgi man stāsta, “es jau būtu tikusi vaļā no šitā mafina.” Un viņa ar abām rokām pakrata tos liekos kilogramus, kas veiksmīgi apslēpuši viņas vidukli. Savukārt kāda cita paziņa tik cītīgi seko karstākajām welness ziņām, ka nupat jau nomales kafejnīcā pieprasa matcha (nezinātājiem – zaļās tējas pulveris) ar sojas pienu, bet pirms gada tajā pašā nomales kafejnīcā viņa uzstāja uz kvinoju.

Reizēm šķiet, ka mūsu attiecības ar ēšanu ir tiešām sarežģītas un neirotiskas un mainās atkarībā no jaunākā raksta žurnālā/interneta vietnē, svaigākās garīgās prakses vai nesenākajām vadlīnijām.

“Pēc desmit gadu eksperimentēšanas ar ēšanu es nospriedu izmēģināt ko pavisam citu,” raksta Čārlzs Eizenšteins (Charles Eisenstein) savas grāmatas Yoga of Eating ievadā. “Tā vietā, lai uzticētos kādai ārējai autorititātei, es nolēmu paļauties tikai uz paša ķermeni, vienalga, kur tas mani novestu.”

Šis lēmums līdztekus tam, ka ļāvis apjaust, kāds potenciāls ir ķermenim un kādas ir attiecības starp to, ko mēs ēdam un kā mēs dzīvojam, ļāvis viņam beidzot patiesi izbaudīt ēšanu, kas savukārt (kuš!) nevis radījis liekos kilogramus vai hroniskas kaites, bet gan “fizisku vitalitāti”.

Par gribasspēku

Uzticies savam ķermenim, – tāds ir viņa ieteikums. Ja tev sevi ir jāpiespiež, lai ievērotu iedomātu diētu (ar to saprotot jebkādus ēšanas ierobežojumus), ja tev ir jāpiesauc gribasspēks, tad tas nav tas, kam būtu jāseko. Protams, mums ir mācīts un mēs pašas ticam, ka bez gribasspēka pat normālas dzīves nav, kur nu vēl veselība vai slaidums. Viss labais un pozitīvais ir tikai tas, ko mums negribas darīt, un, ja mēs sevi regulāri nepātagosim ar disciplīnas pātadziņu… nu, es nezinu, kur vispār nonāksim.

“Paļaušanās uz gribasspēku atklāj dziļu neticību sev,” raksta Eizenšteins. “Mums liekas, ka tam, ko mēs patiešām gribam, ir jābūt kaut kam sliktam vai samaitātam, tāpēc mums jāliek lietā gribasspēks, lai sev uzspiestu labākas lietas un uzvedību.” Bet viss, kas paliek pāri, ir tikai vairāk vai mazāk strikts “drīkst” un “nedrīkst” rāmītis, turklāt, runājot par ēšanu… parasti ir jāēd tikai tas, kas negaršo, un nav jāēd viss tas, kas garšo.

Bet ja nu šī nepaļaušanās uz sevi ir nevietā? Ko tu darītu, ja rīt pazustu viss tavs gribasspēks? Gulētu visu dienu? Aiz “iedzimta slinkuma” vai arī tikai tāpēc, ka esi ļoti nogurusi? Un cik ilgi tu tā gulētu? Pēc kāda laika tas apniktu, jo “bez darba un pienākumiem zūd laiskošanās pievilcība” (Oblomova eksistence skaudību rada tikai pārgurošos, darbā nodzītos zirgos). Un, tici man, “apniktu” arī šokolādes tāfelīšu, saldējumu spainīšu un čipsu paku tukšošana un tā vietā sagribētos salātlapas un burkānus.

Tas nenomoka

Gribasspēks un pašdisciplīna gan līdz ar to nav pilnībā jānoraksta, mēs vienkārši esam pārpratuši, ko tie nozīmē. Kā uzsver autors, to funkcija ir nevis mūs dresēt un likt aizvērties mūsu iekšējai balsij, bet gan tikai atgādināt par to, kas tad ir patiess un svarīgs. Ar īstu gribasspēku nekāda piespiešana vai cīnīšanās nav vajadzīga. Turklāt, šādi izmantots, gribasspēks dod enerģiju, nevis nomoka. Man nav sevi stingri jātur grožos, ieejot lielveikalā, un tikai neiedomājama bada laikā sev (maigi) jāatgādina, ka tas sniķeris, pēc kura jau stiepjas roka, nemaz tik labi negaršo.


Bilde: Luis Reynoso


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 13 jūnijs, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies