Kā nenokavēt svētkus

— Inga Gorbunova

Kā nenokavēt svētkus

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 14 decembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Sāksim ar to, ka mums patīk Ziemassvētku dziesmas. Patīk lampiņas un izgreznota eglīte. Un piparkūkas. Un sniegs. Un ballītes. Un karstvīna smarža. Un ģimenes kopāsanākšana. Un filmas par Ziemeļpolu. Un dāvanas. Jā, jā, mums patīk šie svētki!

Tikai... tas zvaniņš, kas skan mundrā nonstopā, reizēm atļaujas dažādas improvizācijas. Populārākā laikam ir šī: Nepaspēsnokavēsziemassvētkiklāt!Nepaspēsunnokavēsjoklātklātklātklātklāt.

 

Protams, protams, ir dažas veiksminieces, kas nekad neko tādu nav pieredzējušas. Visas dāvaniņas saplānotas, sagādātas un pat iesaiņotas jau augustā, ēdienkarte gatava (un pat iepriekš izmēģināta), biļetes uz svētku koncertiem nopirktas, Ziemassvētku vecītis rezervēts. Un katram svētku izgājienam paredzētais apģērbs glīti sakomplektēts, sagrupēts (atbilstoši modes guru ieteikumiem salikts pa kapsulām). Ar to var tikai apsveikt. Tas nozīmē nepazaudēt vismaz trīs svētku gaidīšanai un svinēšanai izmantojamas decembra nedēļas. Un svarīgākais – neizšķīst pašai savā nepaspēšanas trauksmainībā un haosā.

Bet lielākoties tā notiek, un tad reizēm sanāk, kā jau sanāk. Atkarībā no konkrētās dzīves situācijas, protams. Un no tās lomas, kura katrai iekritusi, teiksim, Ziemassvētku vakara organizēšanā. Feisbuks vienā laidā piedāvā dažādus visai apšaubāmas izcelsmes testus personības raksturošanai. Visi saka, ka tie ir stulbi, tomēr kaut kādos vājuma brīžos izpilda un tad dalās savos raksturojumos ar citiem. Kāds nolemj: nu, ja jau viņš/viņa, kāpēc tad es nevaru? Un tiešām, kāpēc ne? Mēs (piedodiet, protams) nolēmām iztikt bez testēšanas, bet vadīties no saviem novērojumiem un personiskās pieredzes. Tātad par situācijām un personības tipiem.

Pirmā situācija. Gandrīz perfekcioniste, ģimenes māte 

Sirdī arī tu esi perfekcioniste – veiksminiece. Jā! Tu arī gribi, lai viss ir ideāli, lai drēbītes pašai un bērniem sagatavotas un lai vismaz vienreiz dzīvē tev pietiktu laika (nu, nauda gan arī noderētu) savā skapī ieviest to kapsulu sistēmu. Lai tev nebūtu katru reizi savā zeķu atvilktnē jāsastopas ar uzirušām zeķbiksēm un lai tas vienmēr nenotiktu tieši pēdējā brīdī.

Un vēl tu gribētu, lai tev katru gadu pirms Ziemassvētkiem tiktu piešķirtas kaut kādas ekstrastundas (vēlams – 24), kurās tu, citu nemanīta, varētu perfekti tikt galā ar visu to, ko tagad dari tik trakā steigā (zoss cepetis vēl nebūtu tā sarežģītākā lieta, ko šajos svētkos pamanījies uztapināt). Un tavas viesības bija gandrīz ideālas. Bet citādi... gadu no gada savā pirmssvētku vāveres ritenī attopies tikai Otrajos Ziemassvētkos, zvilnot uz dīvāna ar pirms divām dienām ceptu pīrāgu vienā un tālvadības pulti otrā rokā. Izliekoties nemanām pa grīdu izmētātos iesaiņojamos papīrus, lego klučus (un arī vienu samītu piparkūku) un nevarēdama izšķirties starp misis un mistera Santaklausu simt septiņdesmit pirmo mīlasstāstu vai Viens pats mājās... Pag, cik gadu jau to rāda?

Un vai nav vienalga galu galā? Jau pēc brīža istabā iebrāzīsies tie, kam uz šiem svētkiem ir lielākas tiesības. Un kādam taču galu galā arī virtuvē kārtība jāievieš, jo, ja tā padomā, cik tad tur tālu līdz Jaungadam. Nu, labi, varbūt vēl varētu ātri ieskatīties feisbukā un paskatīties, cik perfekti viss izdevies taviem virtuālajiem draugiem.

Otrā situācija. Naivā ideāliste

Gadu no gada esi pilnīgi pārliecināta, ka šajos Ziemassvētkos sarīkosi absolūti perfektus svētkus visai ģimenei. Pildīta zoss, smaržīgu pīrāgu kalni, piparkūku namiņš un vismaz septiņu veidu salāti. Lina galdauts, galda kartes, aperitīvs un perfekts, absolūti perfekts deserts. Kā arī neliela svētku programma un ļoti pārdomātas dāvaniņas ikvienam. Ne tikai ģimenei, bet ikvienam, kas šogad bijis tev svarīgs. Kolēģiem, matu meistatrei, manikīrei un piemājas veikala pārdēvējai. Un, pirms pie tevis ieradīsies ciemiņi, tu pavisam noteikti aiziesi uz baznīcu. Jo mēs taču visi zinām, ka šie svētki nav tikai par ģimenes kopāsanākšanu, vakariņam un dāvanām. Un gadu no gada tu konstatē, ka esi noskrējusies putās, pārstresojusies un iztērējusi visu overdraftu, bet, piemēram, uz baznīcu atkal nepaspēji. Un zoss bija gatava tikai tad, kad deserts jau apēsts. Vīramātei vienīgajai nebija pie dāvanas piesprausta apsveikuma kartīte un... nu, jā. Pārējais jau tādi sīkumi vien bija, tikai tu pati nemaz nepamanīji, kā tie svētki pagāja. Nu nekas, tu domā, nākamgad.

Trešā situācija. Vējiem līdzi (neiesprindzēja)

Tev pietika, ka centies būt perfekta pirmajā gadā pēc aiziešanas no vecāku mājām un apņēmies noorganizēt svētku vakaru visai lielajai ģimenei, tantes, onkuļus un brālēnus ieskaitot. Kā izdzīvoji, vēl tagad nesaproti un detaļās iedziļināties nemaz nevēlies.

Pēc tam tu nolēmi nekad vairs neiespringt. Tagad tu Otrajos Ziemassvētkos instagramā pozē ar sniegadēli, dzer šampanieti zem piesnigušām eglēm, posto soctīklos par dzīves baudīšanu un noved līdz asarām gandrīz perfekcionisti, naivo ideālisti un vēl veselu pulku sieviešu, kurās mīt dažādu personības tipu sajaukums.

Tava dzīves filozofija “Draugiem neinteresē, ka tava māja nav ideālā kārtībā. Viņus interesē tu un tas, vai tev mājās ir labs vīns.” līdz šim ir pilnībā attaisnojusies.

Ja tavā dzīvē ir vīrietis, viņš tevi vienkārši dievina, jo, visticamāk, arī ir neiesprindzējs. Un, ja jums ir bērni, tad arī viņi noteikti ir gluži apmierināti ar visu, kas notiek. Neviens nespiež ēst mazliet piedegušu cepeti, kura gatavošana atņēmusi visu mammas enerģiju, un gan jau bez dāvaniņām tāpat nepaliek. Ja jums bērnu nav, tad tomēr pastāv draudi, ka kaut kad nezināmā nākotnē tu tomēr varētu mainīt savu personības tipu.

Ceturtā situācija. Racionālā

Tavi svētki vienmēr ir diezgan labi izdevušies, jo, kaut gan tu neesi perfekcioniste – veiksminiece, tu proti labi plānot. Tu nevēlies būt viena no tiem panikas pārņemtajiem cilvēkiem, kas pēdējā vakarā izmisuši skraida pa veikaliem un pērk visu, kas pagadās, tostarp māla ežus un vēl visādus tādus savādus izstrādājumus, lai tikai būtu katram pa dāvaniņai. Nē, tas nav par tevi. Tu arī nekad neesi sapratusi, kāpēc cilvēkiem tik ļoti jātērē laiks, ņemoties ap kaut kādām zosīm, ja ir tik daudz citu iespēju. Ja tev ir noskaņojums un laiks, tad izcep, piemēram, dievīgas kotletītes. Un zini, ka tavi viesi ir pat pateicīgi, jo kotletītes ir vieglāk apēdamas un ar mazāku tendenci nosmērēt svētku drēbes. Ja tev nav noskaņojuma, tu aizbrauc uz lielveikalu un kulinārijā nopērc kaut ko gatavu. Svētkos pavāri parasti pacenšas.

Salavečos tu esi sarunājusi neprecētu bezbērnu kolēģi, un visas tevis sagādātās dāvanas ir ne vien jaukas, bet arī praktiski izmantojamas. Tu zini, ka negribi pirmssvētku stresu, negribi nepaspēt, negribi salaist visu ripā un būt pārgurusi līdz pat Jaungadam, tāpēc procesam pieej racionāli, uzreiz izslēdzot visas laiku lieki patērējošās darbības.

Piektā situācija. Grinčotāja

Tevi kaitina Ziemassvētku dziesmas, un tas ir pretīgi, ka nevienā veikalā nevar ieiet, kur tās netraumētu tavu muzikālo gaumi. Tev riebjas tie ziemeļbriežizstrādājumi ar labradora acīm, šokolādes salaveči un rūķu cepures. Un tu patiešām nesaproti, kā kādam var garšot piparkūkas. Un kāda mārutka pēc ar piparkūku mīklu pilni visi plaukti. Vai tiešām decembrī cilvēki uzturā lieto tonnām piparkūku?

Reizēm tu šo viedokli paturi pie sevis, bet šad tad nenocieties un pasaki, ko par to visu domā. Tu jau negribi citiem sabojāt svētku prieku. Tu tikai atklāti pasaki visu, kā ir. Jo tieši tā tu jūties. Un šos svētkus tu nesvini. Tu vienkārši gaidi, kad tie vienreiz būs projām.

Jo kaut kādu iemeslu dēļ tev Ziemassvētkos ir grūti. Tikai vispārējā svētku jezgā neviens to nesaprot. Un tāpēc tev tie svētki nepatīk vēl vairāk. Bet viens mazs tavas sirds kaktiņš tomēr cer, ka kādudien viss mainīsies. Tāpat, kā bija Grinčam.

Un tagad sestā situācija – imperfekt baudītāja

Viņa zina, ka svētki ir skaisti, taču visbaudīgākā ir tieši svētku gaidīšana un gatavošanās. Tāpēc viņa svin visu mēnesi. Bet par to nedaudz vēlāk.

Patiesībā jau katra no mums kaut kādā dzīves brīdī var būt piederīga jebkuram no iepriekš minētajiem variantiem. Un varbūt tas pat ir forši, jo vienveidība ir patiešām garlaicīga. Bet Ziemassvētki un Vecgada vakars, tāpat kā dzimšanas diena, ir tikai reizi gadā. Tā tas ir bijis un būs neatkarīgi no tā, kas kurā gadā notiek ar tevi pašu. Nupat vēl biji bērns, kas cieši ticēja Ziemassvētku brīnumam un Ziemassvētku vecītim. Tad tas brīdis, kad ievēlies pie vecākiem tikai svētku vakarā, jo zināji, cik ļoti viņi tevi gaida, bet vairāk par dažām stundām brīva laika nebija, jo draugi jau gaidīja. Kad pati esi mamma, tad atkal sāc ticēt Ziemassvētkiem, jo tā ticība tavu bērnu acīs ir tik stipra, ka citādi nemaz nevar. Un tajā brīdī arī ieraugi svētkus savu vecāku sejās un saproti, ka tagad jau esi atbildīga arī par viņu prieku.

Īsāk sakot – tāda ir dzīve, un, lai varētu pa to pārvietoties daudzmaz labā noskaņojumā, svētkus nevajag pazaudēt, tie ir jāsvin. Turklāt tā krietni. Neaprobežojoties ar vienām vakariņām, kur tie deviņi vai divpadsmit ēdieni uz galda, visi pārēdušies, bet tu pārgurusi pie netīru trauku kaudzes un pārdomās, vai tikai bija labi diezgan.

Svētku sajūta ir tāda viltīga. Un nenokrīt katrreiz no gaisa līdz ar pirmo sniegu. Kurš taču arī ne vienmēr uzsnieg tieši tad, kad vajag. Bet to sajūtu tomēr iespējams uzburt, vajag tikai mazliet piestrādāt.

Skaidrs, ka decembris vairākumam ir tāds skrienamais laiks – brīžam tāda sajūta kā pirms ceļojuma, kad jāpaspēj somas sakravāt, bet puse tajā liekamo mantu vēl veikalos. Un liekas – ak, tagad vēl ar draugiem satikties? Tagad kaut kāds pasākums kopā ar kolēģiem? Aizbraukt pie vecvecākiem? Aiziet paslidot? Nu, nē... Vislabāk būtu iekāpt lidmašīnā un prom pie palmām vai uz kādu burvīgu kalnu miestu. Protams, arī tas ir variants. Ja vien tiek realizēts, nevis paliek iztēlē ar galveno domu – es gribu neredzēt tos svētkus.

Ja esi tepat un tagad, tad labākais variants ir vienkārši apstāties un izbaudīt decembri. Neatlikt tikšanos ar draudzenēm uz “kaut kad janvārī vai jūnijā”, bet izbrīvēt vienu vakaru jau tagad. Nepaturēt pie sevis domu, ka labprāt ar dažiem darba kolēģiem nu jau tikpat kā aizgājušo gadu pagodinātu neformālos apstākļos. Uzaicināt uz glāzi vīna vai tasi karstas šokolādes tos cilvēkus, kuru varbūt ikdienā nav līdzās, taču viņi tev bijuši svarīgi.

Un nevajag uztraukties, ka varbūt kaut kas tavās mājās ne tā un kur nu tu tagad ņemsi laiku un līdzekļus, lai saklātu galdu un tamlīdzīgi. Tas tiešām ir mazsvarīgi.

Var, piemēram, izsludināt ābolkūku vakaru un sirsnīgo džemperu ballīti, kur katrs ierodas ar savu meistarojumu un tādā tērpā, kādu varbūt citkārt, ciemos ejot, nevilktu. Var kopīgiem spēkiem mēģināt pagatavot karstvīnu vai kādu kokteili. Kas taču ekskluzīvi šajos laikos, kad visi izvēlas starp balto, sarkano un dzirkstošo. Var pasludināt vakara īpašo sarunu tēmu. Ja dāmu kompānija, tad tiešām visplašāko, sākot no Me to un beidzot ar sejas maskām. Vienīgās aizliegtās tēmas: darbs, politika un citu cilvēku tiesāšana. Jo kopā sanākšanas mērķis taču ir svētku iesildīšana, nevis cepšanās.

Mēs tā arī sākām. Ar džemperiem, ābolkūkām un karstvīnu. Bija pelēka un nīgra diena. Un arī mazliet negribēšana. Zināt, kā. Visādi darbi, skriešanas, izskats galīgi ne tāds un Mēness fāzes nav īstās. Turklāt vēl katrai kādi priekšstati par to, ko ir labi ēst un ko ne visai.

Bet bija lieliski! Svētku gaidīšanas svētki ir sākušies.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 decembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies