Kā latvietis rudens grūtsirdību pārvar

— Ieva Cipruse

Kā latvietis rudens grūtsirdību pārvar

— Ieva Cipruse

Raksts

Publicēts: 09 septembris, 2017

Kategorija: Domas

Dalies

Es ļoti mīlu latvieti kā konceptu. Un šad tad man patīk par to runāt. Latvieti kā konceptu no visām tā pusēm: šašlikiem, Dziesmu svētkiem, kūtrumu, saulgriežiem, Purvīti, antiņiem un tādā garā. Par visu no visām pusēm, arī neglītajām, un veselīgu skatu nopaijāt latvieša pašapziņu. Vienmēr piebilstot: bet tieši tāds tu man patīc, dziedošais, Ziedoni citējošais īgņa, periodiskais melanholiķi.

Kad vēl runāt par melanholiju, ja ne rudenī?

Vasarā latvietis štopē zirņus un līgo, rudenī cep kabačus un krīt depresijā. Mani mazie, mīļie grūtsirži. Rudens – melanholijas uzvaras gadalaiks, pilnbrieds, kāpinājums, kulminācija un pati šalts (parasti savu augstāko punktu sasniedzot skaistajā, tumšpelēkajā novembrī: kur ir sniegs; kāpēc nav pieslēgta apkure; alga par mazu; kur lai izrauj Adventa vainagu). Un es labprāt iegrimtu garā un skaistā grūtsirdības aprakstā, izmantotu stāstus par kaimiņiem, kuri poētiski klepo aiz sienas un met izsmēķus uz pielijušām pirmā stāva palodzēm, iegrimtu latvieša rudens vēdera krokās un arī kūpošos karbonāžu šķīvjos pie sezonas televīzijas šoviem. Bet es to nedarīšu. Šoreiz ne, šoreiz atstāsim šo latvieša pusi mierā. Mēs taču tāpat pratīsim tā uzvesties, vai ne?

Es gribu septembra saules gaismā pacelt to latvieša pusi, kura tumšo gadalaiku bēdīgumu izmanto citādi. To pusi, kura bēdīgumu un grūtumu izbauda. To, kā latvietim dažreiz labprātīgi vajag hārdkoru, lai noelstos: ku labi tomēr viss ir. Arī rudens melanholijā.

Latvietis ir sīksts. Lai gan kā nu kurā dzimtenes debespuses daļā – vienā sīkstāks, citā mazāk. Tacu ir. Gatavs uz to, ko nolēmis. Latvietis, piemēram, masveidā stāvēs milzu sastrēgumos, kad ārā suta, lai tiktu uz jūru un izkarsētos kā bute uz akmens. Stāvēs, un viss.

Un jūra latvietim vispār ir stihija visos gadalaikos. Kad latvietim ir rudens melanholija, viņš modernā stacijas ieskrietuvē nopērk uzsildītu maizīti ar gaļu, iestūķē somā un ar vilcienu laiž uz jūru. Iespējams, rudens jau tad ir uzņēmis apgriezienus nokrišņu daudzumā un arī mazliet snieg slapjš sniegs. Latvietim tad ir drusku savilkta spranda un piegriezies darbs un mājas, mazliet skumji kļūst atceroties, kā nupat augustā tika grilēts kaut kāds modīgs siers ar dārzeņiem vasarnīcā pie čoma. Viņam viss grūtums tad ir satecējis sprandā un sēž tur kā tāds resns onkulis. Dažreiz viss grūtums satecējis sirdī, tad latvietis ir grūtsirdīgs. Silto, mitro maizīti no ieskrietuves tad ir kauns vilkt ārā, pārāk daudz cilvēku vagonā grūtsirdīgām sejām brauc mājās no darba. Tāpēc latvietis labāk žigli ierauj rūgto no skaistas blašķes azotē, to pagājušogad viņam draugi uzdāvināja dzimenē, Janka gan jau izdomāja.

Nē, nē, labu rūgto, ne jau sliktu. Mēs taču solīdi cilvēki.

Visu rakstu lasi IMPERFEKT Rudens numurā


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 septembris, 2017

Kategorija: Domas

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies