Kā kļūt par sevis labāko versiju

— Ilze Medne

Kā kļūt par sevis labāko versiju

— Ilze Medne

Raksts

Publicēts: 05 novembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Shutterstock

Es pietiekami ilgi domāju, ka laba karjera man būs tikai tad, kad pelnīšu daudz naudas un būšu vadītājas amatā. Tā biju dzirdējusi, un skolā man bija mācīts, ka laba karjera ir daudz naudas un prestižs amats. Lai ko es arī darītu, mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk kļūt par vadītāju.

Kāpēc līdz šim tā arī neesmu kļuvusi par vadītāju? Kas notika? Dienā, kad sāku strādāt pieaugušo izglītības jomā un palīdzēt vadītājiem mācīties būt par labiem līderiem, sapratu ko ļoti svarīgu: lai kļūtu par līderi un izveidotu patiešām labu karjeru, jāsāk ar sevi. Laba karjera man būs tad, kad būšu sapratusi, apzinājusies sevi, apmierināta ar darbu, ko daru, un nemeklēšu citu, jo spēšu tajā atrast piepildījumu.

Mana šodienas karjeras definīcija ir šāda: nepārtraukta pilnveidošanās, lai kļūtu par sevis labāko versiju un būtu pateicīga par to, kas man dots, lai mīlētu to, ar ko ikdienā nodarbojos. Kā redzi, šajā formulā vairs nav tādi vārdi kā “vadītājs” un “nauda”. Tas nenozīmē, ka tie ir mazsvarīgi, taču tās nav galvenās komponentes karjeras definīcijā.

Bez vakardienas man nebūtu šodienas

Vienam karjera nozīmē sasniegt kādu noteiktu pozīciju, citam šis jēdziens saistās ar darbaholismu, negulētām naktīm, bezbērnu sievietēm un biznesa haizivīm. Arī es, kā jau lielākā daļa, ikdienā no rīta ceļos un eju uz darbu.

Lielākā daļa no manas 13 gadu darba dzīves pagājusi dažāda iekārtojuma birojos, bankā, sēžot pie datora, apkalpojot klientus un patiesībā darot kaut ko tādu, par ko kāds teiktu: absolūti garlaicīgs darbs, neinteresanta darba vide, rutīna. Jā, un, iespējams, ja šodienas Ilze satiktos ar Ilzi pirms 13 gadiem, varbūt es būtu izdarījusi citas izvēles un pilnīgi noteikti šajā laikā būtu pamēģinājusi vēl kaut ko, lai padarītu savu dzīvi interesantāku. Taču es paliku un gāju savu ceļu, kura laikā ieguvu vairākas atziņas. Bez visa tā, ko esmu piedzīvojusi, redzējusi un darījusi, es noteikti nebūtu tāds cilvēks, kāda esmu patlaban.

Šodienas izvēles ir mana nākotne

Visa dzīve sastāv no izvēlēm. Līdzīgi kā pasakās, kurās stāvam krustcelēs un redzam vairākus ceļus. Tikai būtu labi, ja mēs varētu tā pacelties un no augšas paskatīties, kā labāk darīt. Iesi pa labi, nonāksi mežā; dosies pa kreisi, satiksi vilku; aiziesi taisni, būs jānāk atpakaļ. Kā tad zināt, ko izvēlēties?

Gadījumos, kad profesionālajā dzīvē esmu nonākusi krustcelēs, piemēram, ir jauns darba piedāvājums, bet nevaru pieņemt lēmumu, kad mani pārņem šaubas, apsēžos un rakstu, reizēm pat zīmēju to, ko savā dzīvē vēlos redzēt. Nav nekā labāka, kā apstāties un nedaudz padomāt, uzdot sev dažus jautājumus, kas palīdz saprast. Lieliski, ja to var darīt profesionāļa klātbūtnē. Man bieži palīdz šādi jautājumi, kas liek atsaukt atmiņā, kāpēc daru savu darbu:

* Kādas ir manas vērtības? Par ko es stāvu un krītu savā dzīvē?

* Ko es noteikti nevēlos redzēt savā profesionālajā un privātajā dzīvē?

* Kādas ir manas stiprās puses, prasmes, kas man patiešām labi padodas?

* Kādas mācības man būtu nepieciešamas, lai darītu to, ko man piedāvā?

* Cik daudz naudas vēlos nopelnīt, un vai man tas ir iespējams?

* Vai patlaban esmu gatava pārmaiņām dzīvē?

Esmu sapratusi, ka šādi brīži ar sevi ir ļoti svarīgi, kad pieņemam kādus lēmumus. Jo tas, kādas izvēles izdarīšu šodien, noteiks arī to, kāda veidosies mana turpmākā dzīve, vismaz dažus nākamos gadus. Jo vairāk zināšu, kādu vēlos sevi redzēt, jo lielāka iespējamība, ka šis sapnis piepildīsies. Par kādiem 70% noteikti.

 

Pateicība ir atslēga uz veiksmi

Pēdējā laikā, runājot ar cilvēkiem, dzirdu atziņu, ka viņi nav laimīgi. Kāpēc tā notiek? Zinātnieki teic, ka laimei būtu jābūt mūsu normālajam dzīves stāvoklim. Taču vairākums cilvēku nav apmierināti ar savu dzīvi, ģimeni, darbu, atalgojumu, ar vietu, kurā atrodas. Jā, atceros, arī es pirms kāda laika dzīvoju nākotnes plānos un gaidās un domāju: ja man nākotnē būs lielāka alga, es varēšu nopirkt to, kas mani iepriecinās; ja man būs lielisks vīrs, es noteikti būšu veiksmīgāka; ja mans ķermenis būtu par dažiem centimetriem šaurāks vai es izskatītos citādi, noteikti būtu pārliecinātāka par sevi. Diemžēl kļūdījos. Maniem sasniegumiem un karjerai nav pilnīgi nekāda sakara ar manu algu, vīru vai vidukļa apkārtmēru.

Ja nu kaut kam ir liels sakars ar šo visu, tad tā ir mana galva. Esmu piedzīvojusi smagu personības krīzi. Dzīvē ir kāpumi un kritumi, un es sekoju teicienam “Nelaid garām labu krīzi, jo tā ir iespēja kaut ko iemācīties”. Viens to spēj pieņemt ātrāk, cits – vēlāk; kādam nepieciešami mazi kritieni, citam – lielas traģēdijas. Laime slēpjas prasmē būt pateicīgam par lietām un notikumiem. Spēja pieņemt savu dzīvi, darbu, radiniekus, suni tādus, kādi tie ir, šķiet, ir visa dzīves māksla. Jo vairāk gaidīsim, ka kāds mums kaut ko iedos tāpat vien, jo lielāka būs vilšanās. Sevis labāko versiju mēs veidojam paši, neviens no malas nepadarīs mūs laimīgākus vai veiksmīgākus.

Jebkuram cilvēkam gribas būt novērtētam, vajadzīgam, tāpēc viņš meklē apliecinājumu, ka ir derīgs un kādam nepieciešams. Sākotnēji mēs gaidām novērtējumu no vecākiem, vēlāk meklējam to skolā, tad nonākam attiecībās, kurās sagaidām, ka mūs slavē, un arī darbā vēlamies dzirdēt, vai esam labi un derīgi. Diemžēl līdz šim tā arī nav sanācis redzēt tādu labu piemēru, kur atgriezeniskā saite darbotos ideāli, tāpēc nereti cilvēkam uznāk skumjas un aizvainojums uz tiem, kuri neprot pateikt elementāru “paldies”. Un tad man rodas jautājums: kad bija pēdējā reize, kad šo “paldies” pateici sev?

Tieši tāpat notiek ar darbu, ko mēs steidzam padarīt un ķert nākamo, nemaz neapstājoties un nepasakot sev un citiem paldies. Tā rodas sajūta, ka neesmu gana laba, ka man nemaz tik labi nesanāk, es jau neko lielu dzīvē neesmu sasniegusi, man nav ar ko lepoties. Būt pateicīgai par mazām lietām nozīmē pamanīt to, ka visam, ko dari, ir nozīme. Ja arī patlaban tev šķiet, ka darbs ir garlaicīgs, paskaties uz to no citas perspektīvas. Iespējams, šis darbs ir pirmais solis tavā karjerā, lai tu iemācītos kaut ko svarīgu un nonāktu dzīves nākamajā posmā. Iespējams, rutīna tev māca pacietību un precizitāti, kas būs nepieciešama, startējot nākamajā konkursā. Kā būtu, ja tu iemācītos būt pateicīga par mazajām lietām savā dzīvē?

Mūs virza mūsu vērtības un pārliecība

Mūsu izvēles ir atkarīgas no mūsu pārliecības. Savu pamatvērtību apzināšanās palīdz vieglāk navigēt gan karjeras izvēlē, gan dzīvē kopumā. Diemžēl ne vienmēr ir skaidrs, ko darīt, lai attīstītu vai mainītu savu karjeru. Bieži, tieši apzinoties savas vērtības, saprotam, ka tās vairs neatbilst tam, ko patlaban darām. Tādā veidā mēs iestrēgstam un apstājamies savā attīstībā. Kā zināt, ka tas, ko daru, patiešām ir mans aicinājums, un vai tas, ko plānoju uzsākt, patiešām būs tas, ko dzīvē vēlos darīt? Viss sākas ar vērtībām un mērķi. Visa pamatā ir stratēģija, izvēles un darbs. Taču, ja esi nonākusi izvēles priekšā, atbildi sev uz šiem trim jautājumiem:

* Kāpēc es daru?

* Ko es daru?

* Kā es to daru, lai sasniegtu savu “kāpēc”?

Tas ir mājasdarbs, kas jāpaveic, pirms pieņemt lēmumu par darbavietas vai profesijas maiņu, attiecību uzsākšanu vai pārtraukšanu. Svarīgi ir nepazaudēt sevi. Cilvēki mēdz kļūdīties, uzsākot darbu uzņēmumā, kas pilnībā neatbilst viņu vērtībām, dzīvesveidam un darba stilam, jo tiek piedāvāts liels atalgojums. Ja uzņēmuma darbības joma neatbilst tavai pārliecībai, diemžēl tā nebūs tava īstā vieta.

Panākumi nāk caur prasmi kļūdīties

Lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ir jāriskē un jāmēģina, jākļūdās, taču, lai kļūdas nekļūtu par dzīves traģēdijām, ir jāpierod savu dzīvi pieņemt kā skolu. Atceries, kā bija skolas laikā! Pat īsti nezinot, kas būs jādara, tu gāji un darīji. Mēs pieņemam savus lēmumus, vadoties pēc vecāku rīcības – cik droši vai nedroši viņi pieņēma savus lēmumus. Pārsvarā šodien karjeras pilnbriedā esošie cilvēki savā bērnībā nav pieredzējuši vecāku karjeras straujas maiņas vai lēmumus uzsākt jaunu darbu, mēs atceramies, ka mamma strādāja, piemēram, par pavāri un tētis bija ugunsdzēsējs, tāpēc arī mūsu pieredzē nav tāda faila, ka būtu normāli meklēt karjeras izaicinājumus. Labāk ir neriskēt. Šodien situācija ir mainījusies, un pavisam normāli kļuvis dzīves laikā strādāt vairākās darbavietās, izmēģināt spēkus uzņēmējdarbībā, izveidot kādu stārtapu vai paņemt brīvu gadu un apceļot pasauli. Tie, kuri šos lēmumus pieņēmuši, arī bijuši lielas izvēles priekšā, šaubījušies un klausījušies līdzcilvēku šausmu stāstos – ja tagad sāksi kaut ko mainīt, tad, visticamāk, šajā dzīvē neko nesasniegsi. Tie, kuri riskē, sasniedz vairāk. Es vairākas reizes esmu darījusi “nepareizi”, gājusi pret straumi, jo nevarēju neklausīties savā sirdbalsī, taču nav tā, ka es nekļūdījos. Bet, vairākas reizes kļūdoties, jau sāc saprast, no kā izvairīties un kur vari droši doties. Iemācies izmantot kļūdas kā iespējas!

Ikviens var justies iestrēdzis un noguris

Pat ārēji veiksmīgs un panākumiem bagāts cilvēks var justies iestrēdzis un apjucis. Tas nozīmē nesaprast, ko darīt tālāk, un tas ir normāli. Ja esi nonākusi tādā situācijā, apstājies un padomā, kāds tam varētu būt iemesls. Iespējams, tev nepieciešams sarunu biedrs, atbalsts, vides maiņa, domu apmaiņa ar kādu, kurš ir ticis pāri šādām izjūtām. Mūsdienās nereti rodas sajūta, ka ir jāsasniedz, jāpaspēj, jāizdara un tu nedrīksti būt nogurusi. Drīksti! Ir ļoti svarīgi, ka mēs redzam savu iekšējo luksoforu. Neignorē savas sarkanās gaismas, ļauj sev atpūsties! Kāds mans tuvs draugs mēdz teikt: “Lai izdarītu spēcīgu sitienu, ir jāatpūšas un jāatslābinās.” Atceries, ka savs laiks ir darbam un savs atpūtai.

Mums patīk būt komfortā

Nepazīstu nevienu cilvēku, kurš ar prieku mestos iekšā ikvienās pārmaiņās. Tie ir maldi, ja domājam, ka ar mums kaut kas nav kārtībā, ja nespējam pieņemt jaunas, pēc citu domām, aizraujošas lietas, pārmaiņas darbā vai privātajā dzīvē. Ikvienā cilvēkā ir pašaizsardzības mehānismi, kas pasargā mūs no iznīcības. Pārmaiņas ir drauds, un neviens normāls, sevi mīlošs cilvēks labprātīgi neiesaistīsies aktivitātēs, kas apdraud viņa dzīvi. Tā tikai no malas izskatās, ka visi bez problēmām, smaidot pielāgojas. Dabīgi pārmaiņas mūsos notiek lēnām un smagnēji, un katrs tās pieņem citādi. Lai mainītu ieradumus, ir nepieciešama vismaz 21 diena, līdz mūsu prāts atceras šo jaunumu kā pazīstamu un pieņem kā savējo. Tāpēc nepārdzīvo, jo visam ir vajadzīgs laiks. Es katru rītu spiežu modinātāja “atlikt” pogu, un tas jau ir mans ieradums, taču zinu, ka vajadzētu to mainīt. Apzinos, ka tas nebūs viegli. Man būtiski apzināties, vai turpinu sevi attīstīt. Ja sāku iet atpakaļ, degradēties, saprotu, ka jāmainās.

Neviens neko nesasniedz uzreiz

Šodien, ieskatoties sociālajos tīklos, nereti rodas sajūta, ka visapkārt ir viena liela veiksmes un sasniegumu varavīksne. Instagrams neparāda ceļu uz sasniegumiem, tas parāda galaproduktu vai arī skaisti iepakotu pusproduktu bez patiesā stāsta. Neviens no rīta nepamostas veiksmīga uzņēmuma vadītāja krēslā, neviens savu karjeru neizveido dažos mēnešos. Lai patiešām izveidotu produktu, stārtapu, uzņēmumu, kļūtu par kouču, influenceri, jūtūberi un konsultantu, ir jāveic garš ceļš ar daudzām darba stundām, neveiksmju epizodēm, kritieniem un zilumiem, un tieši tas mums sniedz vislabākās atziņas, ved mūs uz sasniegumiem. Ja esi piedzīvojusi neveiksmi, saproti, kāds no tās ir ieguvums, ka tā varbūt palīdzēs citā reizē nenokrist tik sāpīgi. Un atceries – neviens uzreiz nekļuva par to, kas viņš ir. Bija jāstrādā, jārunā ar sevi, jāpieņem dzīves kritieni un kāpumi un jāriskē.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 05 novembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


1 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Liene Štoka


Lielisks raksts! :)

pirms 5 dienām Atbildēt