Jurists un kriminālās ekselences šoks

— Andris Daugaviņš

Jurists un kriminālās ekselences šoks

— Andris Daugaviņš

Raksts

Publicēts: 23 aprīlis, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Esmu dzirdējis izteikumus, ka jurista profesija ir sausa, precīza un garlaicīga “burta kalpu” padarīšana. Nepiekrītu šim viedoklim un pilnīgi droši varu apgalvot, ka tā ir arī radoša nodarbošanās. Ne tikai zināt un spēt piemērot likumdošanu dažādās problēmu situācijās, bet arī rast risinājumus, vadoties pēc dzīvē gūtajām atziņām un novērojumiem. Tas ir darbs ne tikai ar likumiem, bet arī ar cilvēkiem, viņu pārdzīvojumiem, bailēm, neuzticēšanos un citām savstarpējo attiecību izpausmēm. Domāju, ka juristam ir daudz lielāka iespēja būt aktierim, nekā aktierim būt par juristu.

Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos jurista profesiju, ir jaunībā redzētās filmas par tiesvedību Amerikā. Biju fascinēts par procesa dalībnieku runas mākslu, darbu ar pierādījumiem, citu cilvēku pārliecināšanu un to, kādu rezultātu tas sniedza. Protams, dzīve ienes savas korekcijas, un tik vienkārši tas nav, tomēr...

Nekad nebiju domājis, ka varētu izvēlēties kaut ko, kas saistīts ar kino vai kādu citu mākslas veidu. Neesmu piedalījies nekādos teatrālos uzvedumos ne skolā, ne kur citur. Protams, man patika kino, esmu pat “nobastojis” dažu labu mācību stundu, lai tiktu uz ārzemju filmas seansu. Galu galā tajā laikā tas bija neikdienišķs izklaides veids, jo nebija vēl iespēju skatīties filmas kaut kur citur, izņemot kinoteātrus vai televīziju.

Manā skatāmāko filmu klāstā sevišķu vietu ieņēma latviešu filmas, sevišķi komēdijas Dāvana vientuļai sievietei, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Mans draugs – nenopietns cilvēks. Teicieni no šīm filmām kļuvuši par manas paaudzes sarunvalodas neatņemamu daļu. Ja man kāds toreiz būtu teicis, ka pats būšu iesaistīts šajā jomā...

Droši vien viss būtu palicis pa vecam, es nedomātu par nodarbošanos arī ar kaut citu, ja vien mūsu dzīvē un saziņā neparādītos virtuālā saziņa. It kā jau tas ir ļoti ērti. Tu vari bez problēmām sazināties ar saviem draugiem un paziņām jebkurā brīdī un laikā. Taču man tas nav īsti pieņemami. Zūd reālais draugu, paziņu tikšanās process, personiskais kontakts. Mēs zinām, kur mūsu draugi strādā, atpūšas, ceļo, bet arvien retāk apsēžamies cits citam pretī, uzsitam uz pleca. Apsveikumiem izmantojam sociālos tīklus, tāpat arī ielūgumiem. Skumji. Mazliet atgādina rēķinu pa faksu un tad arī samaksu pa faksu.

Lai gan neesmu virtuālo attiecību piekritējs, tieši sociālie tīkli ir primārais iemesls manai dalībai filmā Kriminālās ekselences fonds.

Kā viss sākās? 2015. gada maijā savā Facebook profilā (to gan neizveidoju pats, bet mans draugs, lai es neatpaliktu no laika gara), saņēmu savādu ziņu. Man tika vaicāts, vai es būtu ieinteresēts piedalīties kinoprovēs. Mans profils kādiem kinoļaudīm bija šķitis saistošs. Laiks bija jauks, tikšanās paredzēta divus kvartālus no manas prakses vietas, diena brīvāka, tāpēc intereses pēc nolēmu aiziet. Ja man būtu jābrauc uz pilsētas otru galu, visticamāk, šai ziņai nebūtu pievērsis uzmanību.

Biju iedomājies, ka uzreiz būs kaut kāda filmēšana, vairāki pretendenti, jānotēlo kaut kādas emocijas, bet tikšanās vietā mani sagaidīja tikai viena meitene. Uzdeva vairākus jautājumus un lūdza pateikt savas domas par kādu dzīves situāciju. Īpaši nesaspringstot un necenšoties pateikt kaut ko īpaši asprātīgu vai gudru, izstāstīju, ko patiesībā domāju un ko būtu darījis attiecīgajā gadījumā. Tas viss tika ierakstīts un neaizņēma vairāk par pusstundu. “Paldies, mēs Jums piezvanīsim...” Mierīgi devos prom, sevī mazliet pavīpsnājot par šo “piedzīvojumu”. Sev par izbrīnu, pēc nedēļas saņēmu zvanu no tās pašas meitenes ar lūgumu atnākt parunāt ar režisoru. Tikāmies ar viņu Jura Podnieka studijā.

“Labdien, mani sauc Oskars Rupenheits. Noskatījos materiālu ar jums un domāju, ka jūs varētu mums derēt. Tāpēc gribētu uzaicināt jūs piedalīties vienas filmas uzņemšanā vienā no galvenajām lomām. Filma būs komēdija par diviem draugiem krāpniekiem, kuri paši sev radīs dažādas problēmas. Šī būs mana pirmā “lielā” filma, kas tiks veidota pilnīga jaunā, Latvijā vēl neizmantotā veidā. To paredzēts veidot uz entuziasma pamata un finansēt no ziedojumiem, tāpēc samaksāt jums diemžēl nevarēsim. Filmā nebūs arī neviena profesionāla aktiera. Brīdinu, ka filmēšanas laiks var aizņemt visu dienu. Vai jūs būtu ar mieru? ... Līdz šim esmu uzņēmis īsfilmas. Vai esat redzējis kādu no Piens Fest īsfilmām?”

Biju diezgan pārsteigts. Man šķita, ka mani aicinās būt par masu skatu dalībnieku vai šoferi mēmā ainā. Loma filmā? Galvenā? Un ar tekstu?

Man patīk izaicinājumi, dzīvē ir sanācis darīt arī iepriekš neparedzētas lietas. Taču šis bija kaut kas no pilnīgi citas jomas. Īsu brīdi padomāju, bet galu galā – ko tad es varu zaudēt? Un kāpēc ne? Nesanāks – būšu vienkārši kaut ko jaunu darījis, sanāks – būs ko paskatīties. Man vienkārši bija interesanti, tāpēc piekritu uzreiz. Sajūta bija kā mestoties ūdenī, nezinot, ne cik tur dziļš, ne cik silts vai auksts. Izvēli netieši ietekmēja arī Oskara atsūtītās īsfilmas, ko iepriekš nebiju redzējis: Musketieri, Tubists un Bumbulītis, Olimpiskie zēni un trenere, Polka balles kurpēs un citas. Man iepatikās veids, kā šīs filmas uzņemtas, un arī sižeti.

Oskars man atsūtīja arī filmas scenāriju. Lasīju, lielāko daļu nesapratu un nepieņēmu. Viss šķita tāds saraustīts, neloģisks, nedabīgs. Teksti brīžam vispār neatbilstoši un kā no citas pasaules paņemti. Kaut kas pilnīgi nesaprotams. Bet pieņēmu, ka Oskaram varētu rasties tādas pašas izjūtas, lasot manis sastādītu prasības pieteikumu tiesai... Bet rezultāts mani ārkārtīgi pārsteidza. Noskatoties filmu pirmizrādē (tā saukto melno materiālu es neredzēju), sapratu, ko nozīmē veidot filmu.

Līdz pirmajai filmēšanas dienai es galīgi neapjautu, uz ko esmu parakstījies, uztvēru to vairāk kā piedzīvojumu ar nezināmu saturu, kas pēkšņi var arī beigties. Braucot uz reālu policijas iecirkni, kurā bija paredzēta filmēšana, un uzvelkot iedotās drēbes, beidzot sapratu, ka tas tomēr notiek. Un ko tagad? Protams, iepriekš ar Oskaru un galveno varoni Imantu (Lauris Kļaviņš) izrunājām un izmēģinājām dažas ainas studijā, bet tas bija pavisam kas cits nekā atrasties telpā, kur ir daudz cilvēku, prožektori, daudz visādu lietu un, galvenais, TEVI TIEŠĀM FILMĒ!

Neteikšu, ka pirmajā dienā būtu bijis īpašs satraukums, taču gribējās izdarīt tā, kā vēlējās režisors. Pasaki tā un to, izdari ar rokām tādas un šitādas kustības, elpo ātrāk, paskaties uz turieni, tad atpakaļ... Pirmajā filmēšanas dienā visu izpildīju, kā tika teikts, pašam likās nedabiski, un es tā nebūtu darījis, taču... Kad aina kādas desmit reizes bija atkārtota, atskanēja vārdi: “Der, nofilmēts, ejam tālāk!” Tas aizņēma gandrīz visu dienu. Tā kā filmēšana notika darba dienā un apkārt bija arī policijas darbinieki, neiztika bez komiskām situācijām. Man filmējoties bija pārplēstas bikses un kāja “asinīs” (ievārījums, kas vasaras laikā sagādāja īpašas neērtības, tāpēc staigāju ar stīvu kāju). Pārtraukumos ejot ārā uzpīpēt, daudzi policijas darbinieki (acīmredzot viņi nezināja, ka iecirknī tiek uzņemta filma) tā šķībi skatījās uz manu kāju. Vienā no tādām reizēm es neizturēju un pārmetoši teicu: “Jā, diemžēl tā jūs strādājat…”

Filmēšanas laikā vislielāko prieku man radīja vārdi “ŠAUJAM IEKŠĀ” (sākam filmēt) un “NOFILMĒTS”. Tā kā filmēšana notika bez valsts finansiāla atbalsta, atalgojums aktieriem netika maksāts un filmēt varēja tikai tad, kad visiem grupas dalībniekiem bija iespējams saskaņot brīvo laiku. Līdz ar to filmēšana (arī skaņošana) vilkās no 2015. gada jūnija līdz pat 2018. gada janvārim. To, ka tas būs tik ilgi, neparedzēja neviens no aktieriem. Es biju iedomājies, ka šī padarīšana aizņems tikai vienu vasaru un nebūs īpaši grūti, bet izrādījās daudz ilgāk un nogurdinošāk, nekā spēju paredzēt.

Neiztika arī bez parastajiem pārpratumiem, kuru dēļ vajadzēja atkārtoti pārfilmēt jau uzņemtas ainas. Piemēram, vienā un tajā pašā ainā vienā kadrā maize rokās ir, bet nākamajā jau vairs nav. Ja viena aina tiek filmēta ar laika atstarpi, montāžā nākas konstatēt, ka matu garums varonim ir būtiski mainījies.

Filmēšanas laikā valdīja ļoti atraisīta un draudzīga gaisotne. Nebija ne saspringuma, ne nesaprotamu situāciju, viss notika vienkārši. Ja aktierim kaut kas šķita savādi vai nepieņemami, Oskars atļāva: “Labi, izdari vai pasaki tā, kā tev pašam liekas pareizi…” Ja arī Oskaram tas likās labāk, tika pieņemts sākotnējā varianta vietā, ja ne, izmēģināts un atmests. Tādējādi daļu tekstu radīja aktieri paši, un filma no tā tikai ieguva.

Pārsteidza arī filmēšanas apstākļu, vietu izvēle un tehniskais nodrošinājums. Biju iedomājies, ka būs ļoti grandiozi, kā kādreiz filmās redzētie uzņemšanas laukumi. Bet izrādījās krietni vienkāršāk. Nebija ne 200 cilvēku, ne vairāki desmiti prožektoru, ne lielu dekorāciju utt. Ņemot vērā filmas niecīgo budžetu, nebija iespēju ne slēgt satiksmi, lai kadros neiekļūtu kāds garāmgājējs vai tiem laikiem neatbilstoša automašīna, ne noīrēt konkrētas telpas, mēbeles vai citas lietas kādām ainām. Tas viss tika meklēts atbalstītāju vidū.

Daudz kas tika izveidots ar filmas mākslinieka rokām, piemēram, pasta interjers un galvenā varoņa dzīvokļa iekārtojums. Visu cieņu filmas galvenajam māksliniekam Tomam Jansonam, kurš no vienkārša materiāla spēja izveidot lietas, kas izskatījās un dažreiz arī bija pilnīgi reālas. Zelta rokas! Filmējot kadrus automašīnā, apkārt brauca pašu filmēšanas grupas dalībnieku mašīnas, kas bija atbilstošas tam laikam. Filmēts tika pamestā slimnīcas nodaļā, pārsvarā vakaros un naktīs, turklāt vēlu rudenī, līdz ar to nebija arī nekāda īpaša komforta. Starp ainām sildīties un pasnaust nācās mašīnā. Lai uzfilmētu vasaras ainas vēlā rudenī, vairākas stundas tika slaucītas un pūstas prom koku lapas.

Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka filmēšanās nav tas vieglākais darbs. Ainu atkārtošana tik ilgi, ka uz beigām jau vairs īsti nesaproti, ko no tevis grib, jo pirmajās reizēs it kā izdarīji to, ko vajadzēja. Gaidīšana, kamēr tiek pārvietotas iekārtas, gaismas, kamera, sakārtots laukums. Daudz tika filmēts naktīs. Bija reizes, kad, no rīta atbraucis mājās, nokritu gultā kā pēc meža ciršanas, kaut gan neko smagu nebiju rokās turējis. Vienīgā cerība bija, ka viss sanāks un laiks nebūs izniekots velti.

2017. gadam tuvojoties izskaņai, filmēšana beidzot tika pabeigta un sākās filmas ieskaņošana. No daudziem maziem gabaliņiem tika salikta vesela bilde. Noskatoties samontēto ainu, kas pirms tam šķita pilnīgi trula un bez tendences uz humoru, pats sāku skaļi smieties. Neticami…

Un rezultāts pārsniedza gaidīto. Galvenais – nevajadzēja kaunā slēpties no laikabiedriem. Es tiešām esmu ļoti pozitīvi pārsteigts par to, ka labu atsauksmju ir daudz vairāk nekā negatīvo viedokļu. Jā, filmā ir daudz lamuvārdu krievu valodā, un negatīvisms saistīts tieši ar tiem. Saprotu cilvēkus, kuriem tas ir nepieņemami un kuri šādu valodu nelieto. Bet filma bija veidota kā reālās dzīves atspoguļojums. Man pašam arī likās, ka lamuvārdu ir par daudz (turklāt lielākā daļa bija tieši manā tekstā), un lūdzu tos samazināt, bet Oskars bija nepiekāpīgs. Jāatzīst, viņam bija taisnība. Mēs sev šķietam daudz labāki, nekā esam patiesībā. Tagad es daudz uzmanīgāk ieklausos valodā, kas skan man apkārt, un konstatēju, ka bieži vien paši nesekojam, kā runājam. Kāds mans paziņa, satiekot mani uz ielas, uzslavēja filmu, bet aizrādīja, ka tik daudz lamāties krieviski gan nevajadzēja... Uzmanīgi noklausījos un teicu: “Aldi, mēs runājam vienu minūti, un tu šajā laikā esi pateicis deviņus krievu lamuvārdus, nevis citējot filmas tekstus, bet vienkārši sazinoties...” Ko lai dara, gribam mēs to vai ne, krievu lamuvārdi arī ir daļa no mantojuma, ko ieguvām 50 gadu laikā.

Bet ne jau valodā ir filmas sāls. Galvenais ir tās tapšanas process, dabiskums un vide. Un 70.–80. gadu latviešu komponistu un izpildītāju mūzika, kas skan filmā. Cik zinu, pirmo reizi Latvijā tika radīta filma, kas veidota tikai un vienīgi uz entuziasma pamata, neizmantojot valsts līdzekļus. Un tas, kas radīts, CILVĒKIEM PATĪK. Tas ir galvenais sasniegums, un esmu gandarīts, ka tur ir arī mans veikums.

Tas īsumā arī būtu viss, runājot par manu iesaistīšanos filmas tapšanā un filmēšanos, bet tad notika negaidītais.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 aprīlis, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu