Ja jāiet tumsā, jāiet!

— Artūrs Jenots

Ja jāiet tumsā, jāiet!

— Artūrs Jenots

Raksts

Publicēts: 27 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies


Tas notika pirms astoņiem gadiem. Es mācījos 11. klasē, biju veiksmīgās attiecībās, spēlēju basketbola komandā un aktīvi iesaistījos dažādos projektos. Dzīve bija laba, un nekas neliecināja, ka tā tik pēkšņi varētu mainīties uz slikto pusi. Taču tāda jau ir tumsas daba – piezagties no muguras, kamēr acis bauda skaisto saulrietu. Kad saule ienirusi aiz horizonta, tumsa apsēžas blakus, un tas ir brīdis, kad jāizdara izvēle – baidīties no tās, ienīst to vai sadraudzēties. 

 Saulriets

Bija vakars. Mājasdarbi padarīti, un varēju skatīties iemīļoto seriālu. Jutos mierīgs un laimīgs, bet te pēkšņi šķietami ne no kurienes parādījās doma – ja nu es tagad nomirtu? Šīs domas dēļ vien caur ķermeni izskrēja ļoti nepatīkams vilnis, izsitās auksti sviedri, rokas viegli drebēja. Neko tādu nekad nebiju jutis. Nekad nebiju bijis tik pārliecināts par to, ka tagad, šeit uz vietas, es varētu nokrist zemē auksts un nekustīgs. Baiļu pārņemts, aizskrēju uz otru istabu, kur ģimene skatījās kādu televīzijas pārraidi. Uz viņu jautājumiem, vai kas noticis, atbildēju, ka ne, vienkārši ienācu paskatīties, ko viņi labu dara. Es nezināju, kā viņiem paskaidrot, ka man ir ļoti bail nomirt. Par spīti sajūtām, man pašam šī doma šķita muļķīga. Nomirt no kā? Nekas neliecināja, ka tas varētu notikt. Gar acīm neskrēja līdz tam nodzīvotā dzīve, neparādījās spilgta gaisma, kurai doties pretī. Tomēr šī sajūta bija. Joprojām dzīvs esot, aizgāju atpakaļ uz istabu, lai pabeigtu iesākto sēriju, un pie sevis nodomāju, cik jocīgas sajūtas tās bija.

 Mijkrēslis

Nākamā diena skolā ritēja kā ierasts. Par iepriekšējā vakara sajūtām biju jau piemirsis, un, klausoties literatūras skolotājas stāstītajā, ķēpājos mācību kladē. Pa logu redzamais kastanis drīz būs izdzinis lapas, saulaino dienu kļūs arvien vairāk, un jau drīz pavasaris būs sasniedzis savu plaukumu. Šorīt mans solabiedrs nebija ieradies, jo bija apslimis, un abas pirmās stundas man nācās pavadīt nosacītā vientulībā – ar sevi, skolotājas monologu un kastani. Tālākos notikumus un izjūtas daudziem būs grūti saprast, jo tā īsti to spēj vien tie, kuriem pašiem gadījies tās just. Sēžu, klausos, skatos, pierakstu un zīmēju. Te pēkšņi es redzu sevi no malas. Redzu, ko es daru. Nekas no tā, kas notiek, man vairs nešķiet īsts. It kā esmu savā ķermenī literatūras kabinetā ar visiem pārējiem apkārt, taču es to visu redzu no malas.

Sajūta tāda, ka kāds būtu ieslēdzis manī vēl vienu acu pāri, kas atrodas pakausī. Sirds sitas, bango nebeidzami karstuma viļņi, tek auksti sviedri, un ir sajūta, ka esmu nojūdzies. Mani ieliks trakonamā, es vairs nesatikšu savu draudzeni, nespēlēšu basketbolu un neredzēšu ģimeni.

Starpbrīdī apsēdos gaitenī uz soliņa. Manas rokas bija aukstas, un man bija bail, ka šīs sajūtas nepāries. Viņa sēdēja blakus, skatījās uz mani un nesaprata, kas notiek. Es nemācēju paskaidrot. Mēģināju, bet viņa nesaprata, un to nevar pārmest, jo cik gan daudz ir jauniešu, kas savu 18 dzīves gadu laikā pieredz ko tādu? Diena turpinājās, man esot starp divām realitātēm. Šķita, ka varbūt sirds streiko, jo tajā laikā tā mēdza gadīties. Aizgājis mājās, pastāstīju vecaimammai, ka tā jocīgi jūtos, un viņa man iedeva sirds pilienus. Biju mazliet nemierīgs, bet vismaz nešķita, ka esmu sajucis prātā.

( Kas notika tālāk, kā Artūrs tika galā ar savu slimību, lasi Imperfekt vasaras numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 27 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu