Huichol šamaņi un Meksikas Huichol indiāņi

— Kārlis Ullis

Huichol šamaņi un Meksikas Huichol indiāņi

— Kārlis Ullis

Raksts

Publicēts: 30 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 Mans atmiņu stāsts ir tikai neliels ieskats Huichol cilts indiāņu komūnā, dzīvē, ticībā. Stāsts par dziedniekiem (šamaņiem), viņu apbrīnojamajām tradīcijām un dzīvesstilu. 

 1980. gada pavasarī es sērfoju Malibu. Viļnu nebija, bet, kad tie parādījās, izveidojās sērfotāju “sastrēgums”. Visi cits ar citu saskrējās un lamājās, it kā tiešām sēdētu sastrēgumā uz ielas. Es nolēmu, ka šis nav īstais veids, kā izbaudīt fantastisko pavasara un Lieldienu atvaļinājumu. Devos prom un mājās izpētīju Meksikas klusā okeāna krasta sērfošanas kartes. Atklāju, ka Matančenas līcī, kas atrodas Sanblasas dienvidos, ir garākie sērfošanai piemērotie viļņi pasaulē (balstoties uz Ginesa pasaules rekordiem). Daži viļņi esot pat 1700 metrus gari.

Puerto Valjartā, kur atrodas Sanblasai tuvākā lidosta, pavadīju pāris dienu un tad devos ceļā uz līci, kas atrodas aptuveni astoņu stundu brauciena attālumā. 

Pa ceļam uz vienu nakti piestāju Tepikā. Pastaigājoties atradu veikalu, pilnu ar unikāliem indiāņu artefaktiem. Pamanīju intriģējošas dziju gleznas. Tās bija krāsainas un spilgtas, ar intriģējošiem motīviem. Atgādināja krāsainus sapņus, halucinācijas, kas bija populāras hipiju ērā 60. gados. Šīs gleznas bija darinātas no dzijas un bišu vaska. Man paskaidroja, ka gleznās attēlots svētais zilais briedis, svētais ērglis, peijots, kā arī citas Huichol dievības. Gleznas bija veidojuši Huichol indiāņi, kuri mitinājās augstajos Sjerramadres kalnos. 

Tajā pašā vakarā redzēju vairākus interesanta paskata indiāņus, ģērbušos fascinējošos, izšūtos tērpos ar sash (tāda kā toga, bet ne īsti toga). Daži valkāja adītas cepures ar spalvām un ornamentiem, kas karājās no cepures. Vietējiem pajautāju, kas šie ir par cilvēkiem, un saņēmu atbildi, ka tie ir Huichol indiāņi, kuri tiek ļoti respektēti.

Diemžēl viļņi Matančenas līcī bija mazi, tāpēc izlēmu pāris dienu nogaidīt Sanblāsā. Ap saulrieta laiku izgāju pastaigā. Šarmants, neskarti koloniāls ciems ar pilsētas laukumu un tirgu. Naktī notika neparasta vietējā fiesta ar mūziku un dejām. Apjautājos dažiem vietējiem sērferiem pēc kādas vietas ar relaksētu gaisotni, kur varētu iedzert pāris aliņu un parunāt par sērfošanas apstākļiem. Visi teica, lai dodos uz Mezcalitos – bāru, kurš nosaukts par godu dzērienam, kas gatavots no agaves. Tas ir tekilai līdzīgs dzēriens, kuram pudeles apakšā ir kāds kukainis (tārps, vaboles, tauriņi utt.). Vārds mezcal nāk no Nahuati Mexicali. Tas tiek gatavots no agaves kaktusiem, kas cepti zem zemes. Mezcal izgatavošanas process sākas ar kaktusa lapu nociršanu, līdz atklājas kaktusa “sirds” (galva), kas pēc izskata atgādina ananasu. Tad izrok konusa formas bedri. Tajā ieliek akmeņus, ko 24 stundas karsē. Agavju “sirdis” tiek ievietotas bedrē, pārsegtas ar mitrām agavju šķiedrām un palmu lapām. “Sirdis” tā cepas divas trīs dienas. Pēc kāda laika no bedres sāk parādīties dūmi. Un viena no šā dzēriena unikālajām pazīmēm ir dūmakaina garša, turklāt tas ir saldāks un bagātīgāks garšas ziņā nekā tekila. Kad “sirdis” ir izceptas un pārvēršas putrā, tās tiek izņemtas no bedres, un šķidrums tiek pārstrādāts alkoholā. 

Tā saucamais tārps, ko var redzēt pudeles apakšā, ir vaboļu, tauriņu vai citu insektu kāpurs un nav bīstams. Šo kāpuru pudelēs liek jau kopš 40. gadiem, taču nav īsti skaidrs, kāpēc. Iespējams, mārketinga nolūkos. Kāpuriem nav nekādas halucinogēnas īpašības.

Dažus kilometrus no pilsētas, tuvu pludmalei, atradu minēto Mezcalitos bāru, kas izrādījās būda bez grīdas. Tur sēdēja pāris piedzērušos amerikāņu sērferu, kā arī daži iedzēruši meksikāņu sērferi. Vēlāk ievēroju milzīgu fresku, kurā bija attēlots indiāņu vīrietis, kurš ļoti atgādināja tos, ko redzēju iepriekš. Freskā viņš bija attēlots ar kaktusu rokās sērfojot caur skaistu cauruļveida vilni.

Nākamajā rītā devos uz līci. Viļņiem bija skaista cauruļveida forma, un tie šļakstījās gandrīz divu metru augstumā. Mana sirds sitās, kad slīdēju dziļāk dzidri zilzaļajā ūdenī. Visapkārt peldēja krāsainas zivis. Saule bija perfekti silta. Mani pirmie braucieni nebija tie labākie, tāpēc nolēmu paņemt nelielu pauzi un nedaudz atpūsties smiltīs. Kad pēc tam atgriezos ūdenī, izlēmu iet uz visu banku. Aizairējos līdz vietai, kur viļņi sāk augt, un “iesēdos” vienā lielā vilnī. Tā bija neaprakstāma sajūta – sērfot tādā ātrumā. Vēlāk gan noguru, un līdz ar manu nogurumu noplaka arī viļņu ātrums un izmērs.

Tiklīdz izkāpu krastā, pamanīju indiāni, līdzīgu tiem, kurus redzēju Tepikā un Sanblāsā. Viņš bija autentiski saģērbies un koncentrējies. Izskatījās, it kā lūgtos. Aizskrēju uz mašīnu pēc fotokameras, lai uzņemtu pāris izteiksmīgu kadru.

Vīrietis pusaizvērtām acīm un nopietnu seju lūkojās jūrā. Labajā rokā viņš turēja pītu bļodu ar kukurūzu un citiem augiem, kreisajā – sešas izdekorētas bultas, bet neizskatījās, ka tās būtu domātas šaušanai. Indiānim mugurā bija smalki izšūts krekls un bikses ar putniem, briežiem, kukurūzu, sauli un citiem simboliem. Arī uz jostas bija simboliski zīmējumi. Vīrieša izskats man atgādināja, ka pirms kāda laika biju saticis Pīteru Kolingsu, kanādieti, kurš stāstīja par Huichol indiāņiem, kuri apmetušies Sjerramadres kalnos. Pīters dzīvoja Sjerramadres kalnos iezemiešu ciltī vairāk nekā 20 gadu. Dažās ceremonijās viņi ejot no savām kalnu mājām līdz okeānam, kas bija viņu svētā lūgšanu vieta rietumos, kamēr citi dodas uz citām svētvietām. Huichol tic, ka “cilvēki ir vidū starp zemi un debesīm un dievību spoguļattēli”. 

Dvēseli un sirdi vajag saskaņot ar vidi. Savu dzīvi vajag svinēt ar pazemību. Atceries un cieni svētību, kas mīt tevī un katrā dzīvā radībā. Cieni saullēktu un saulrietu. Cieni katru gadalaiku.

Kad mēs atveram sirdi skaistajām visapkārt, kad esam apzināti un klāt mirklī, mēs varam saskaņoties ar Visuma garu. Mums visiem ir iespēja sevi pārveidot. Tas bija mans lielais “ahā!” moments. Tapu aizrauts un sapratu, ka man vajag uzzināt vēl. 

Uzreiz braucu atpakaļ uz Tepiku un sazinājos ar Pīteru. “Kāpēc gan tev pašam nepaskatīties? Lido ar lidmašīnu, ar kuru Huichol ved savus krājumus,” viņš ieteica. Atradu īpatnējo lidlauku, kurā pat nebija asfalta skrejceļa, un nopirku biļeti lidojumam. Lidmašīna bija ar vienu propelleru un atgādināja tās, kuras redzētas filmās par Otro pasaules karu. Lidmašīnā kopā ar pāris Huichol indiāņiem sēdējām uz koka grīdas blakus kravai. Lidmašīna pamatīgi kratījās. Pēc divām stundām nolaidāmies laukā. Pīters bija klāt, lai sagaidītu mani un savus Huichol draugus, ar kuriem kopā lidoju. 

Pītera māja bija celta dubļiem, un tā bija pilna ar artefaktiem un medicīnas precēm, ko biju Pīteram sūtījis. Viņš bija ciema ārsts un ārstēja to, ko šamaņi nespēja izārstēt. Man guļvieta bija paredzēta kaimiņu būdā, kur istaba līdzinājās bēniņiem. Gulēju uz salmiem, tualetes un tekoša ūdens, protams, nebija. Mazgāties varēja avotā. Vēlāk tajā pašā rītā Pīters ierosināja, ka mēs varētu aizjāt uz ieleju, lai satiktu pāris draugu. Baltais zirgs, ar kuru jāju, ļoti mierīgi un bez problēmām pārvietojās pa stāvo kalnu. Virzījāmies lejā pa bīstami stāvu slīpumu. Viens nepareizs zirga solis nozīmētu drošu nāvi, taču dīvainā kārtā jutos relaksēts un pārliecināts, ka viss būs labi. Izjāde bija patīkama un skati – patiesi iespaidīgi. Kamēr jājām pa šīm svētajam, izolētajām indiāņu zemēm, sāku izjust patiesu kaifu. Šīs zemes drīkst apciemot tikai ar speciālu atļauju. Te nevar nokļūt ar mašīnu. Vienīgā iespēja ir kājām vai jāšus.

Pītera Huichol draugs stāvajā kalna malā strādāja kukurūzas laukā. Pēc sasveicināšanās Pīters apjautājās, kad ieradīsies šamanis un kad sāksies ikgadējā Lieldienu ceremonija. Pītera draugs atbildēja, ka ceremonija būs drīz, jo Semana Santa (Lieldienas) jau esot tuvu. 

 Kādi ir Huichol pirmsākumi?

Uz šo jautājumu nav skaidras atbildes. Daudzi domā, ka cilts visai “nesen” ir nonākusi savā pašreizējā mītnes vietā – Sjerramadres kalnos. Viena no teorijām ir tāda, ka viņi nākuši no ziemeļiem un pa ceļam uz savām pašreizējām mājām pievērsušies lauksaimniecībai. Citi lēš, ka pavedieni, kas atstāti reģiona arheoloģiskajos ierakstos, ir patiesi. Tie vēsta, ka Huichol indiāņi savās Sjerramadre mājās dzīvojuši jau ļoti sen.

 Kāda ir Huichol ticība?

Huichol ticība ir viņu dzīves un uzvedības pamatā. Cilts ir ļoti reliģiska, un viņu ticība caurvij katru ikdienas darbību. Tā ir plaša, visaptveroša, stipri personīga un dziedinoša dzīve. Viņu reliģija sastāv no četrām pamatdievībām: Kukurūzas trīsvienība, Zilais briedis, Peijots un Ērglis. Viņi visi ir Saules dieva pēcteči. Huichol tic, ka pasaulē eksistē divi pretēji kosmiski spēki – saule un ūdens.

Huichol indiāņiem ir daudzas personiskas dievības, taču neviens nepieņem tādu pašu dievību vai rituālu, kāds ir jau kādam citam. Viņu lūgšanas izrāda cieņu apkārtējai pasaulei, zemei un gariem. Taču, salīdzinot ar citām pasaules reliģijām, Huichol reliģijā nav daudz struktūru. Un visatšķirīgākais ir tas, ka viņu reliģijā nav pielūgšanas standartu, vispārējas metodoloģijas, ikonu vai/un citu doktrīnu. 

Huichol sevi dēvē par Viraricia, kas, aptuveni tulkojot, nozīmē – dziedējošie cilvēki. Brīnumainā kārtā cilts vēsturē nav karu. Viņi paaudzēm ilgi dzīvojuši harmonijā cits ar citu un zemi. Viņiem ir dziļa godbijība pret dabu un garu pasauli. Ejot laikam, ticībā tikuši ieviesti arī daži kristiešu misionāru principi, tostarp katoļu ikonas un svētie, taču Huichol tradīcijas nav zaudējušas savu spēku.

Tuvojoties Lielajai Piektdienai (Semana Santa – svētā nedēļa Meksikā), Pīters man pateica, lai gatavojos Lieldienu ceremonijai – Huichol versijai. Lielās Piektdienas vakarā viņš pabrīdināja, ka ceremonija ilgs visu nakti. Ievērojams šamanis dziedās, lūgsies un savienos visus garus.

Pīters man iedevu vairākus lielus peijota gabalus. Es jautāju par peijota pagatavošanas metodēm, taču Pīters atteica, ka jāēdot jēls – jākošļā pēc iespējas dziļāk mutē, lai izvairītos no rūgtās garšas, kas var izraisīt nelabumu. Izlēmu iedzert antihistamīnu pret nelabumu un ātri apēdu peijotu. Pēc 45 minūtēm tiešām piemetās neliels nelabums, taču nekā nopietna. Aptuveni tajā pašā brīdī es sāku izjust kaifu – augi un koku lapas sāka mirdzēt un spoži spīdēt, Huichol apģērbi kļuva vēl izsmalcinātāki, it īpaši svētību un simbolu izšuvumi, ko varētu pielīdzināt latviešu simbolikai uz tautastērpiem. Izjutu ļoti patīkamu “peldošu” sajūtu. Nebija halucināciju. Huichol izskatījās skaisti un laimīgi. Kādas divas stundas es klejoju apkārt un izbaudīju apkārtni. Lija un dārdēja pērkons. Zibens caursita debesis kā varavīksne.

Aizstaigāju līdz vietai, kur uzturējās Huichol šamanis. Pīters ar kādu Huichol indiāni smēķēja cigaretes uz sliekšņa blakus lielam ozolam. Es ar sevi iepazīstināju spāņu valodā, kuru liela daļa Huichol lieto kā otro valodu. Vēl aizvien jutu peijota efektus. Pēc kādām 30 minūtēm milzīga zibens šautra iespēra lielajā ozolā, pie kura stāvējām. Tajā brīdī sajutu “spērienu” galvā, un pazuda visi pārpalikušie peijota efekti. Es biju desmit metru no koka, kuru tikko bija cauršāvis zibens.

Ieradās daudzi indiāņi un sāka iet iekšā būdā. Vēlāk atnāca arī galvenais šamanis – vecāks vīrs. Viņš bija tērpies tradicionālajās drēbēs ar papildu ornamentiem, apsēdās lielā, pītā krēslā, un viņam līdzi bija bungas un vijole. Pārējie viņam deva pudeli ar alkoholu, cigaretes un peijotu. Mēs sēdējām un gaidījām. Šamanis sāka spēlēt savas bungas un dziedāt. Būda pamazām piepildījās ar dūmiem tik stipri, ka bija grūti ko saskatīt, un man vajadzēja vairākas reizes iziet ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu. 

Kad iegāju atpakaļ būdā, šamanis spēlēja vijoli, kura nepatīkami čīkstēja. Dziesmas bija dīvainas, tām trūka melodiskuma. Šamanis vairākas reizes iedzēra no alkohola pudeles un košļāja peijotu. Arī visi pārējie indiāņi, kuri atradās būdā, to darīja. Pēc pāris stundām vairs nespēju izturēt dūmus un devos uz savu naktsmītni. 

Tur bijām kādi desmit cilvēki. Lielākā daļa pīpēja un dzēra, un ik pa laikam gāja pieskatīt govis, ko bija paredzēts upurēt nākamajā dienā. 

Kad pienāca saullēkts, es noskatījos kā vīri upurē bulli. Pēc tam pieci vīri to aizvilka uz baznīcu. Pēc ceremonijas lopi tiek apēsti.

Baznīca izskatījās diezgan padzīvojusi. Iekšpusē uz sienām bija vairākas kristiešu ikonas, kas bija izdekorētas ar dažām Huichol simboliskajām dievībām. Huichol pieņēma kristiešu dievības savā ticībā ar domu, ka, pieņemot un apvienojot ar savām tradicionālajām dievībām, to spēks tikai augs.

Bullis tika ievilkts baznīcas vidū, un galvenais šamanis noskaitīja vairākas lūgšanas un svētīja bulli, zemi, sauli, ūdeni un četrus kardinālos virzienus ar ceremoniālu lūgšanos un vijoles spēli. Četras kristiešu svēto figūras tika iezīmētas ar buļļa asinīm un iesvētītas. Tās pēc tam tiekot nestas uz četrām galvenajām (tie paši kardinālie virzieni) un arī citām svētvietām. Pēc tam šamanis izsauca četrus jauniešus, kuriem tika uzticēta atbildība par katru no tikko iesvētītajām figūrām un to nogādāšanu svētvietās: viena uz ziemeļiem, otra uz dienvidiem, trešā uz austrumiem un ceturtā uz rietumiem, pie jūras. Tieši tajā vietā pirms pāris nedēļām biju sastapis indiāni, kad tur sērfoju. Katrai no svētvietām jātiek svētītām ar šīm figūrām un bultām.

Huichol cilts neatteicās no savas ticības un dzīvesstila, kad ieradās katoļu misionāri. Viņu pašreizējā ticība ir mikslis starp katoļticību un tradicionālo ticību, viņu ceremonijām, svētajām dievībām utt.

 Šamaņa Hilario dziedināšanas pieredze

Šamanis tiek devēts par Mara’akame. Maģiskā domāšana ir daļa no viņa ikdienas. Es satiku Hilario, pateicoties savam draugam Pīteram, kurš nu jau miris, bet ar Huichol indiāņiem bija nodzīvojis kopā vairāk nekā 20 gadu. Hilario tikšanās brīdī varēja būt ap 65 gadiem, varbūt nedaudz vairāk. Viņš bija diezgan veikls, ar izdomas pilnu prātu. Šamanis bija sasniedzis visaugstāko godu – bija visvairāk respektētais vecākais. Viņa ikdienas apģērbs bija tradicionālās Huichol drēbes: plata blūze, kapri garuma bikses, kas bija izšūtas ar izmalcinātiem simboliem, ap vidukli plata vilnas josta ar izšūtiem simboliem. Viņa sombrero bija taisīts no cieta kaktusa un izdekorēts ar daudzām putnu spalvām.

 

Šamaņa uzdevumi 

* Garīga dziedināšana.

* Komunikācija ar dievībām.

* Dejas, lai sazinātos ar gariem.

* Veidot tēlus ar deju un stāstu palīdzību.

* Savienot garu pasauli ar fizisko ikdienu.

 

Šamaņa spējas un daba

* Spēt noturēt savas spējas, nepārspēkojot citus.

* Pieņemt nezināmo, bet “turēties pie zemes”.

* Padziļināt uzticību savai intuīcijai un savienojumam ar savu garīgumu.

* Būt pieejam citiem, kamēr pats dziedinies un attīsties.

* Zināt, kā palīdzēt citiem, nepakļaujoties manipulācijām.

* Gūt skaidrību neizskaidrojamos notikumos un strādāt ar šādām pieredzēm dziļākos līmeņos.

* Spēt ieiet mainītās apziņas stadijās pēc paša gribas.

* Spēt kontrolēt sevi, kustoties starp zemi un garīgās apziņas stadiju.

* Būt par starpnieku starp garīgo un fizisko pasauli, komunicējot tā, lai tas ir visiem saprotams.

* Kalpot komūnai gadījumos, kad neviens cits nevar palīdzēt (dakteris, priesteris utt.)

 

Šamaņa slimību cēloņu perspektīva

Šamaņa skats uz individuālām slimībām ir daudz savādāks nekā vispārpieņemtajā medicīnā.

* Līdzīgi simptomi vai slimības nenāk no vienas un tās pašas enerģētiskās problēmas pamatsaknes.

* Ģimeņu un komūnas nesaskaņas bieži izpaužas kā slimības.

* Jebkurai slimībai apakšā var slēpties enerģētiska vai garīga problēma, vienalga, kādā formā slimība izpaužas. Bieži tur slēpjas fiziskas, garīgas, psihiskas vai arī attiecību problēmas.

Šamaņiem var piemist eksorcisma spējas. Tie spēj izdzīt garus no cilvēka un izvilkt slimības cēloni no ķermeņa. Huichol gan akceptē arī moderno medicīnu un bieži izmanto to kopā ar saviem dziedniecības līdzekļiem.

 

Šamaņa dziedniecības fāzes

* Precīza “redzamo un neredzamo enerģiju” diagnoze visdziļākajā līmenī.

* Specifiskas “enerģiju horeogrāfijas” izpilde, kas nepieciešama, lai atrisinātu “redzamo un neredzamo” enerģiju problēmas.

* Šamanis var atņemt enerģijas, kas tur atrodas nevajadzīgi, kā arī piešķirt vai atdot enerģijas, kas ir pazaudētas. Te ietilpst arī “dvēseles atlabšana”, kurā tiek atdotas daļas no dvēseles.

* Mūsdienu sabiedrībā šamanim un slimniekam ir jāizveido resursi un struktūra, lai cilvēks varētu piemēroties iekšējo enerģiju izmaiņām.

Ir lielāka varbūtība, ka dažās slimībās ir iesaistīta garīgā komponente, kas labāk reaģēs uz šamaņa dziedniecību. Šie psiholoģiskie traucējumi var būt depresija, autisms, atkarības, nemiers utt. Slimības, kas sevi manifestē fiziskā veidolā, arī var slēpt garīgus “pamatus”. Jo īpaši tas attiecas uz netipiskām slimībām, piemēram, deģeneratīvi traucējumi, kas parādās vecumā, bet sākas jau jaunībā.

Dažreiz cilvēki jūt, ka kaut kas nav kārtībā vai ka kaut kā trūkst. Šamaņi to sauc par kāda veida enerģētisku trūkumu, kas var būt pat “dvēseles enerģijas trūkums”.

Šamaņu dziedniecība ir daļa no ļoti sazarotas pieejas slimībām. Tā ir saderīga ar tādām medicīnas metodēm kā tradicionālā ķīniešu medicīna, homeopātija, naturopātija, kiroprakse un citām līdzīgām disciplīnām.

 

Ikgadējais reliģiskais peijota rituāls – svētceļojums uz Virikutu

Virikuta ir tuksneša plato aptuveni 300 jūdzes no Huichol dzīvesvietas. Peijotu dārzs atrodas plašā tuksneša laukā blakus Sjerramadres kalniem. Virikuta ir Huichol svētā zeme – svētvieta, kur radās sievietes un vīrieši. Katru gadu jauni un veci, sievietes un vīrieši, šamaņi veic garo ceļu. Tā laikā notiek atzīšanās, un, kad ceļš ir veikts, nevienam ceļotājam vairs nav noslēpumu no citiem, visi ir garīgi vienoti.

Senos laikos indiāņi šo 300 jūdžu garo ceļu veica ar kājām, taču mūsdienās tas tiek nobraukts ar autobusu. Pa ceļam viņi piestāj vairākās svētvietās. Ieradušies Virikutā, augi un dzīvnieki ar šamaņa palīdzību “transformējas”. Pēc ceremonijas visi dodas svētā Hikuri peijota kaktusa meklējumos. Viņiem jāatved atpakaļ pietiekami daudz kaktusa, lai gadu pietiktu visiem. Tas tiks izmantots citās ceremonijās: fiziskam spēkam, dziedniecībai utt. Diemžēl mūsdienās indiāņu zemē ir ienākuši traucējumi, piemēram, kanādieši meklē tur sudrabu. Lai gan daudzas indiāņu svētvietas ir iekļautas UNESCO aizsargājamo vietu sarakstā, tās vienalga ir apdraudētas – tur tiek izbūvētas ielas un organizēti tūristu braucieni.


Foto: Lucia Ramirez

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 30 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu