Par seksuāli inteliģentu cilvēku, seksuālu sievieti, vīrieti, tradīcijām, aizspriedumiem un brīvību. Par to, kas notiek ar libido kovida ierobežojumu apstākļos, un par to, kā pašam par savu seksualitāti uzņemties atbildību. Stāsta psiholoģe, seksualitātes pētniece un raidījuma Seksuāli inteliģents vadītāja Kristīne Balode.

No kurienes aug kājas faktam, ka sieviete pati nav izpētījusi, kas viņu seksuāli apmierina?

Mēs to no paaudzes paaudzē esam nodevuši mantojumā. Varam kopā mēģināt atcerēties laika periodu, kurā būtu kotējusies sieviete, kura iniciē seksuālu tuvību. Tas, ka dzīvojam 21. gadsimtā vēl nenozīmē, ka esam aizmirsuši, no kurienes nākam. Labi, ka vismaz šodien ģimenē dzimumorgānus esam sākuši saukt tiem atbilstošos nosaukumos, nevis par strīpiņām, rozītēm, gailīšiem, krāniņiem vai vāverītēm. Komunikācijas kultūra un valodas bagātība arī ir rādītājs. Jā, šis ir pirmais gadsimts pirmo reizi pasaules vēsturē Rietumu sabiedrībā, kurā arī likumdošanas ietvaros runā par seksuālu sievieti ar brīvu gribu un tiesībām. Diemžēl neko tādu joprojām nesastapsim daudzos pasaules reģionos. Mēs runājam par Rietumu sabiedrību, kurā salīdzinoši maza, elitāra čupiņa personību ar sievišķajām dzimumpazīmēm var atļauties sākt paust sevi kā seksuālu būtni ar tiesībām uz seksuālo labklājību, nevis kādam piederošu reproduktīvo sistēmu, kuras galvenais uzdevums ir ražot pēcnācējus. Līdz šim pasaules vēsturē sievietei primārā ir bijusi mātes loma. Līdz ar to jāsaprot, ka sieviete kā seksuāla būtne nevar mainīties vienas dienas laikā. Bieži sieviete nemaz nav iedziļinājusies, no kurienes viņā iemājojusi ideja, ka seksuāla labklājība un rūpes par to nav uz viņas ikdienu attiecināmi lielumi. Reproduktīvā pašrealizācija ir tikai viena seksuālo labklājību raksturojoša šķautne, vēlams, ne vienīgā. Ar vīrieti ir atšķirīgi. Vēsturiski uzsvars ticis likts uz vīrieša seksuālo potenci, seksuālo apmierinātību, nebūt ne uz sevis pašrealizāciju tēva lomā. Tēva loma tās aktīvā formā arī ir jaunā laikmeta priekšrocība. Pagātne joprojām stiprina personību ar vīrišķajām dzimumpazīmēm nepieciešamību seksuāli performēt, un būtu jau jauki, ja mēs sāktu akceptēt, ka vīrietis nestaigā apkārt nepārtraukti seksuāli uzbudināts, arī viņš var negribēt seksu un tai negribēšanai ar partneri vispār var nebūt nekādas saistības. Tas ir daudz dziļāks, komplicētāks un kontekstuālāks jautājums, ne tikai sievietes vai vīrieša individuālā, subjektīvā sajūta par sevi. Jaunais laikmets ar visām tā ienestajām izmaiņām daļai cilvēku ir radījis seksuālās identitātes apjukumu. Ko nozīmē būt seksuālam cilvēkam? Vai tiešam tā mēraukla joprojām ir piedzīvoto dzimumaktu skaits nedēļas ietvaros, interese par tiem vai uztraukums par to neesamību? “Es esmu seksuāla, jo man šonedēļ bija tik un tik dzimumaktu,” – tas joprojām ir kā slazds, kurš baro sašaurināto seksualitātes uztveri un aicina mūs vienādot savu seksualitāti ar seksu un seksu ar dzimumaktu. Ja reiz man nav dzimumakta, tad ar manu seksualitāti ir problēma. Nē! Ar tavu seksualitāti nav nekādas problēmas, jo, visticamāk, tu vienkārši neuzbudinies un neiekāro krīzes un nedrošības apstākļos. Brīdī, ja man ir jāpeld un jāizdzīvo, diez vai man palīdzēs orgasms. Bet šo situāciju varam uzlūkot arī no cita skatu punkta – vai tava attieksme pret izaicinājumiem ir adekvāta, vai varbūt to nosaka šā brīža emocionālais stāvoklis? Vai tu reāli atrodies draudu apstākļos, vai reāli pastāv iespēja tikt sāpinātai, vai arī tā ir tava sajūta, ka pastāv draudi? Patlaban pasaule piedzīvo krasas izmaiņas, un katrs ir kādā veidā no tām cietis. Bet pie skaidrāka redzējuma var nonākt tikai tas cilvēks, kurš spēj atbildēt uz jautājumu: kā konkrēti esmu cietis es? Tie, kuri daudzina: “Man viss kārtībā, ko jūs varat ņemties”, bieži vien palaiž garām mirkli, kad izmaiņas viņu individuālajā pieredzē vēl ir salīdzinoši viegli un maigi integrējamas. Mēs esam kontekstuāli. Mūs nevar neietekmēt tas, kas divu gadu garumā notiek mums apkārt. 

Parunāsim par seksa negribēšanu!

Lieliska ideja pavasara numuram! (Smejas.) Kā citādi uzlabot sievietei noskaņojumu, ja ne atgādināt par to, ka viņa negrib seksu? Ja atkāpjamies no ironijas, doma parunāt par seksa negribēšanu ir saprātīga. Būtībā tā kļūst par aizvien lielāku aktualitāti. Sievietes arvien biežāk apgalvo, ka viņas negrib seksu. Kāpēc? Sāksim ar to, ka mūsu seksuālo labklājību nodrošina fizioloģiskā, psihoemocionālā, sociāli kulturālā un garīgā pašrealizēšanās. Tas nozīmē, ka mēs seksu varam negribēt arī visu šo kategoriju ietvaros. Varbūt kāda negrib seksu fizisku iemeslu dēļ, kāda lieto medikamentus vai saskaras ar ēšanas traucējumiem. Tās var būt arī slavenās galvassāpes, kurām pavisam objektīvi var būt arī psihoemocionāli cēloņi, domājot par to, ka beigu beigās tas sekss tomēr varētu draudēt. Mēs esam psihosomatiskas būtnes, un ļoti bieži vietā ir jautājums: kas bija pirmais – vista vai ola? Kā tu pati jūties psihoemocionāli? Varbūt tev jau gadiem ilgi velkas līdzi problēmas, ko centies atrisināt ar partnera starpniecību? Jāpaanalizē, kas patlaban notiek tavās attiecībās, kā attīstās jūsu personības, kādas ir komunikāciju prasmes, vai tur nav kāda slēpta vai tieša vardarbība? Piemēram, lai vadītu uzņēmumu, diviem sadarbības partneriem ir jāsaprot, kā viņi to realizēs. Tieši tas pats notiek attiecībās. Un seksuālai darbībai ir nepieciešama labvēlīga vide un abu partneru vajadzību un interešu cienīšana. Tur arī rodas savstarpēja cieņa, bauda, prieks un izaugsme. Ja pieskaramies sociāli kulturālajam aspektam, tad jautājums ir šāds: vai tu kā sieviete spēj sevi socializēt seksuālā formā? Jo, iespējams, tev šķiet, ka sieviete un seksualitāte ir divas nesavienojamas lietas. Sieviete un jūtas, sieviete un māte, tas jā, bet vai tu saskati sevī sievieti kā fizisku organismu, kuram ir orgasms, kurš iekāro, uzbudinās, kurš spēj uzņemt un sniegt baudu. Vai tu vispār redzi sevi šajās kategorijās un šādi spēj sevi sabiedrībā pārstāvēt? Jo viena maza daļiņa no šīs sabiedrības atrodas tev blakus mājās. Ja tu nespēj to komunicēt ar sevi, tad izaicinoši to būs komunicēt arī ar citu. Tu pati socializē savu seksualitāti, kam klāt nāk kaudze ar izaicinājumiem: stereotipi, priekšstati, bailes vai viss tas, ko kā antitēzes labklājīgai seksuālajai pašrealizācijai reiz esi iemācījusies. Reizēm tās ir arī traumas, kas nāk gan no pašas, gan kolektīvās pieredzes, no partnera pieredzes vai pat no jūsu kopīgi radītās pieredzes. Un, galu galā, tas ir arī jēgas un piepildījuma jautājums. Vai tu savu dzīvi izdzīvo, ejot cauri vecumposmiem, ejot cauri dzīves krīzēm un izaicinājumiem, saprotot, ka seksuālā pieredze fiziskajā plānā kļūst, iespējams, izaicinošāka, bet mentālajā brīvāka, radošāka un piepildītāka? Kā tu sevi kā seksuālu būtni redzi izaugsmē? Vai spēj pieņemt, ka sekss, kas bija astoņpadsmit gadu vecumā vairs nav tāds pats, kāds tev ir 48 gadu vecumā. 78 gadu vecumā konceptuāli vajadzēs citādas darbības, jo diez vai skriesi apkārt gultai un sarkanā mežģīņu apakšveļā metīsies špagatā.

Pandēmijas laikā pieaug dzimstība.

Bet tas jau neko neliecina par seksa kvalitāti attiecībā uz baudu. Varbūt tika pieņemts lēmums par labu vēl vienam bērnam tāpēc, ka tāpat jāsēž mājās, varbūt sanāca netīšām, varbūt ģimenēs paalielinājās vardarbība, varbūt sekss vispār bija nevēlams. Mēs neko nezinām, bet reproduktīvie rādītāji, protams, ir auguši. Kara laikā spriest par to, ko mums nesis šis karš ir diezgan pāragri. Jāpaiet kādam laika posmam, lai mēs varētu izdarīt secinājumus. Bet tas noteikti neliecina par to, ka cilvēkiem ir bijis sekss tāpēc, ka viņi to neprātīgi gribēja. Varbūt viņi to gribēja ar citu partneri, bet mājās bija pieejams tikai šis. Varbūt viņi to izdarīja mīļā miera labad, lai kāds, seksuālas spriedzes vadīts, nebļautu uz bērniem. Ja cilvēks atrodas izdzīvošanas režīmā, kāpēc lai viņš gribētu vairoties? Mēģinājumam kaut ko risināt ar grūtniecības palīdzību ir sena vēsture. Diemžēl tā maz ko stāsta par cilvēku seksuālo labklājību, piedzīvotā seksa motīviem un kvalitāti. 

Jo kara apstākļos tu gribi saņemt tuvību, siltumu un mīļumu. 

Vai visas sievietes saņem tuvību, siltumu un mīļumu seksuālajās attiecībās ar vīrieti? Tajās reālajās, nevis izdomātajās vai romānos izlasītajās. Gribētos ticēt, ka vismaz maza, bet noturīga daļiņa saņem. Tomēr būtu stipri pāragri to vispārināt. Mēs krietni idealizējam sievietes seksuālo pieredzi, lai varētu apgalvot, ka arī viņa saņem tuvību, mīļumu, ieinteresētību un iespēju apmierināt savas seksuālās vajadzības attiecībās. Atkāpei gan gribētos akcentēt, ka vispārināšana un kategorizēšana pati par sevi mums traucē ieraudzīt realitāti niansētākā gaismā. Vīriešu un sieviešu dalīšana grupiņās ved uz konfliktu jau pašā sākumā. Dzimumapjukums ir daudz populārāka parādība, nekā gribētos atzīt. Patlaban ikvienam no mums derētu sev ik pa laikam uzdot jautājumu: ko man nozīmē mana dzimumpiederība, ko mūsdienās nozīmē būt sievietei, un ko nozīmē būt vīrietim? Ko tev nozīmē tava identitāte? Kā es to izjūtu un piedzīvoju šajā laikmetā un šajā kultūrā. Protams, vajadzētu ņemt vērā fizioloģiskās atšķirības. Vairākums sieviešu nejūt tik lielu seksuālu spriedzi, kā to izjūt vīrietis. Sieviete ik rītu nepamostas ar erekciju. Bet, ja viņa neperformē savu interesi par seksuālu darbību, viņa diezgan tendenciozi apsver domu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Ir svarīgi izprast šīs dzimumu atšķirības. Varbūt mazliet sakāpināts, tomēr pārdzīvojuma ziņā kaut nedaudz pielīdzināms, lai skaidrāk izprastu domu par seksuālu spriedzi, seksa gribēšanas intensitāti, kādu mēdz piedzīvot vīrietis, varētu būt salīdzinājums ar vajadzību pačurāt. Ir reizes, kad pateikt vīrietim, lai paciešas ar savu vajadzību atbrīvoties no seksuālās spriedzes, ir tāpat kā pateikt sievietei: nečurā šodien, pacieties līdz rītdienai, es būšu labākā noskaņojumā, kopā aiziesim pačurāt rīt. Kad vajadzība ir spiedoša, to ir jāmāk regulēt. Un tā ir vīrieša atbildība – regulēt savu seksuālo spriedzi, izprotot, kā tas spiediens rodas, attīstot prasmi to pašregulēt un mācoties pret partneri neizturēties patērējoši. Seksuālā labklājība partnerībā ir par brīvprātību, par piekrišanu, par komunikācijas kultūru, prasmi sinhronizēties fiziski un psihoemocionāli. Sievietei interese par seksuālu tuvību visbiežāk sākas no drošības, atslābuma un brīvas gribas. Kamēr sieviete uzskata, ka šī pieredze viņai nav vajadzīga, ļoti ierobežota būs viņas iespēja izbaudīt seksuālo tuvību. Kad sieviete pati sev var atbildēt, kādu seksuālu pieredzi viņa vēlas, kas nāks par labu viņas veselībai, sevis socializēšanas potenciālam, komforta sajūtai par sevi, tad arī viņas ieinteresētība atraisās. Mums nekas vienam par otru nav jāuzmin. Tā ir mijiedarbība, un tā sākas ar došanu un lūgšanu, nevis ar pieprasīšanu vai apvainošanos par to, ka kāds kaut ko nedara pareizi. Un sinhronizēties nevar viens cilvēks, ja otrs nepiedalās. Tas ir gluži tāpat kā kontaktimprovizācijā, kad mēs atsaucamies otra cilvēka impulsam, kad izprotam, iedziļināmies un dodamies tālāk, skatoties līdzi, lai kādam tas neizšauj korķus, un brīvprātība un piekrišana joprojām ir klātesošas. Tā ir saspēle, kas var sākties mentāli, bez pieskāriena, nemaz nerunājot par seksuālu pieskārienu. Ar iedziļināšanos, kādā kontekstā otrs atrodas. Varbūt viņš jau trīs dienas staigā ar sāpošiem sēkliniekiem. Nu, tad kādu seksuālu pieredzi es varu sagaidīt, ja tas otrs pēc seksa tiecas jau agresīvā manierē? Tur bieži vairs nav runa par to, kā es kopā ar otru cilvēku radīšu seksuālu pieredzi, tur bieži attopamies dos vai nedos situācijā. Mēs visi esam cilvēki, un mēs esam absolūti dažādi, bet tas nekādā mērā neatceļ bioloģiskās dzimumatšķirības. Iet uz vienādības zīmi arī nebūtu īsti adekvāti. Cilvēkam enerģijas saudzēšanas nolūkos ir tendence lietas vienkāršot un meklēt kastītes. Bet, ja man ir olnīcas, tad man tās ir. Mans hormonālais cikls būs citāds nekā cilvēkam ar sēkliniekiem. Ja mēs gadsimtiem ilgi esam dzīvojuši dzimumdiferencētā sabiedrībā, tad vienā dienā abiem dzimumiem pāriet vienkārši uz cilvēkiem būtu diezgan nereāli. Vīrieši necenšas integrēt savā ikdienā mēnešreizes vai bērna iznēsāšanu. Tas atkal ir seksuālās inteliģences jautājums – vai es izprotu, ka ir fizioloģiskās pazīmes, kas definē manu dzimumpiederību, un ir mentālās, kuras definē to, vai es identificējos ar šo aspektu un kā tas manā izpildījumā izpaužas? Lielai daļai patlaban ir apjukums – fizioloģija ir viena, bet dzīvesveids ar to netiek sinhronizēts. Ja dzimumpiederība tās fizioloģiskajās izpausmēs netiek pilnvērtīgi aprūpēta, arī psihoemocionāli un sociāli tā būs ierobežota.

Mūsdienu sieviete ir kļuvusi patstāvīga, pati pelna naudu, pati tērē, pati par sevi parūpējas.

Vēl jau nav. Tas tāds mīts. Cik tad tādu tu pazīsti? Tas, ka sieviete grib realizēt savus talantus, ir izkopusi prasmes un grib justies kā jēgpilns cilvēks uz Zemes, nevis kā piedēklis vai atražotāja, tā ir taisnība. Bet vai sieviete pati jūtas ar to komfortā? Es teiktu, ka ne. Liela daļa tāpēc kļūst pasīvi agresīvas, jo nav iekšējā miera. Nav jau tā, ka sieviete, pēc darba sešos vakarā pārnākusi mājās, pagatavojusi trīskārtu vakariņas un vēl paspējusi izķemmēt matus, sistu plaukstas un priecātos par to, cik brīnišķīga sieviete viņa ir. Indivīds mainās pietiekami lēni, sabiedrība un pieņemtās pārliecības – vēl lēnāk. Tas patlaban spilgti redzams orientācijas un identitātes jautājumos. Nav jau tā, ka visai pasaulei pēkšņi būtu pielēcis, ka cilvēki var būt dažādi. Ja mēs visi ietu ārā no dzīvokļiem ar plakātiem rokās un stāstītu par savu identitāti visās tās sarežģītajās formās un ziņotu, ka attiecības patiesībā redzam citādi, tad kurš tos gadsimtiem ilgi melotos melus grābtu? Kur būs tie Getliņi, kur to visu likt, un kā atjaunot uzticību kaut kam, ja visi vienlaikus būs tik drosmīgi un vienā dienā paziņos, ka viss ir pavisam citādi? Bez adekvātas un laikmetīgas seksuālās izglītības tā ir utopija. Protams, nekas uz vietas nestāv, un cilvēks evolucionē. Mūsu bērni jau sen ir pārauguši mūs zināšanās, izpratnē un, iespējams, iespīdinās gaismu arī mūsu tunelī, jo viņiem ir pieejami resursi ārpus izdaudzinātās un uz kompetenci pretendējošas “ģimenes šūniņas”.

Bet pamazām cilvēki sāk paziņot, ka viss ir citādi.

Tieši tā, bet uzsvars ir uz “pamazām”. Tas ir gluži tāpat kā Austrumu cīņās – vispirms tu iemācies pašaizsardzību, tikai tad dodies uzbrukumā, cerībā uz cieņpilnu cīņu. Tieši tāpat ir attiecībās. Otrs ir jāsagatavo, pirms tu viņam paziņo, ka divdesmit gadu nodarbojies ar seksu, bet tev tas patiesībā nekad nav paticis. Ko viņam pēc šāda izteikuma domāt? Ka viņš ir kaut kāds varmāka? Vispirms jāatrod atbalsta sistēma, jāsaprot, kā tu pati par sevi varēsi mentāli, fiziski un materiāli parūpēties, jo, iespējams, tas ienesīs arī krīzi attiecībās, iespējams, būs jāvēršas pēc palīdzības. Patlaban visā pasaulē ir mentālās veselības krīze. Jautājums – no kura gala sākt kaut ko risināt, vadīt, atbalstīt vai mainīt? Iespējams, ar jautājumiem par nerealizētu seksualitāti roku rokā iet depresija, psihosomatiskie traucējumi, veģetatīvā distonija, attiecību, pašrealizācijas un finanšu problēmas. Iedvesmojoša ir dinamika, ko redzu savā praksē, – cilvēki sāk runāt atklātāk un drosmīgāk. Arī par izaicinājumiem attiecībās un seksuālas dabas izaicinājumiem. Pirms gadiem cilvēks atnāca, gari un plaši stāstīja par visām citām problēmām, pavirši pieskaroties: “Ar seksu mums viss kārtībā, mums tas ir”, bet tagad cilvēki bieži vien par seksu sāk runāt uzreiz un aizvien biežāk izsaka vēlmi arī šajā dzīves jomā piedzīvot labklājīgu izaugsmi.

Labi, tas ir par cilvēkiem attiecībās, bet kā tad kovida laikā veidot jaunas attiecības? Iepazīties bārā tu vairs nevari, tad jāiet uzreiz uz mājām, prom arī netiec, jo astoņos jau spēkā stājas komandantstunda.

Nedod dievs, satikties astoņos no rīta, nevis astoņos vakarā! (Smejas.) Vispār rodas jautājums, kāpēc attiecību kultūra būtu jāpiesaista vakaram, alkoholam, ēšanai un citām rutinētajām vietām vai simbolikai. Kāpēc nevar lietot visu to, ko dzīve piedāvā, un pielāgot savām vajadzībām un iespējām. Ja runājam par seksuālajām attiecībām, ja tās ir veselības ziņā drošas, uz baudu orientētas un cieņpilnas, no tām cilvēki nemirst. Būtībā, ja mūs abus apmierina, ka satiekamies uz pusotru vai divām stundām, lai radītu kopīgu seksuālu pieredzi, tai nevajadzētu būt problēmai. Tā ir skaidra komunikācija, nevis cenšanās ar otru manipulēt. Ja vienam sekss šķiet pieņemams trešajā randiņā, bet otrs, lejot šampanieti glāzē, domā, ka trešo šampi pirkt vairs netaisās, platforma manipulācijām ir atvērta. Te atkal nonākam pie sinhronitātes jautājuma. Mēs taču nedzīvojam sinhroni ar visiem pasaules iedzīvotājiem. Lai nonāktu vienā lappusē, tas tomēr prasa laiku, komunikāciju un ieguldījumus. Pati galvenā divu pieaugušu cilvēku starpā ir vienošanās un atklātība, nepatērējot sevi vai otru. Jāciena vienam otra robežas. 

Kā vispār seksā var saprast, kas ir pieņemami, kas – nepieņemami? Kā ir pareizi? Par to mācību grāmatās neraksta. Sanāk tāda taustīšanās pašam savā intuitīvajā līmenī.

Piemēram, ja tu aizceļo uz Indiju un tur tev piedāvā nogaršot tradicionālo indiešu putru, kurai nav saprotams, kādas iekšā ir sastāvdaļas, bet tev traki iegaršojas, vai tad, atbraukusi mājās, tu putru mēģināsi pagatavot intuitīvi? Tu noteikti jautāsi pēc receptes. Jautājums ir, vai mēs, pieauguši cilvēki, spējam saprast, ka arī par seksualitāti nepārtraukti ir jāmācās? Seksuālās izglītības trūkums ir rezultāts tam, kāpēc mums nav seksuāli labklājīga dzīve. Tāpēc ir jāskatās Seksuāli inteliģents, jālasa grāmatas un jāstudē. Cilvēks nevar tapt gudrs, zinošs, prasmīgs vai spējīgs, ja viņš sevi neiegulda. Tik vienkārši. Nu jau pat Netflix ražo seriālus, kas ir piesātināti ar seksuālo izglītību. Vienu tieši tā arī sauc Sex Education. Tas ir izglītības jautājums. Vai man ir kauns nezināt, vai es drīkstu nezināt? Vai pirmajā klasē bērnam ir kauns, ka viņš nemāk lasīt? Vai bērns drīkst iet skolā un apgrūtināt skolotāju, ja viņš automātiski neperformē kā teicamnieks ar izciliem rezultātiem? Man ir tiesības iet pirmajā klasē, lai es uzzinātu tādā tempā, kāds ir atbilstošs maniem izziņas resursiem. Un tā mēs ejam cauri visai dzīvei. Vai nezināšana ir kaut kādā mērā apkaunojoša? Es taču nevarēšu iemācīties, ja man būs kauns atzīt, ka nezinu. Līdz ar to es neuzdošu jautājumus, neizrādīšu zinātkāri, neeksperimentēšu, tā vietā vienkārši ierakšos kompleksos. Vēl jāpiebilst, ka laiks “pasaki, kā man dzīvot” ir beidzies. Kā gribi, tā dzīvo. Diez vai kaut kas notiks, ja vienkārši sēdēšu mājās un gaidīšu, kad kāds man pateiks priekšā, kādai man ir jābūt kā sievietei. Tā es tur arī nosēdēšu. Katrs ir individuāls vīrietis, un katra ir individuāla sieviete, ja sevi tā vēlas saukt, kas arī vairs nav obligāti. Tu pati uzņemies atbildību par to, kā un kādā kvalitātē šo dzīvi dzīvo. Arī seksuāli.

Foto: Veslijs Boltons