Gājputni. Koks, ik gadu pārstādīts, resnas saknes nedabūs. 

(Sena latviešu paruna)

 Viens trakums, viens trakums ar cilvēci, kas notiek. To gan varu teikt, uzlūkojot pasauli no savas kanceles. Tas ir, dzīvojot pie Bosfora un vērojot, kā pa to turpu šurpu peld kuģi un kā no ziemeļiem Stambulai pārlido gājputni. Kad Facebook vietnē Latvijas draugi sāk ievietot bildes ar aizlidojošo putnu kāšiem, zinu, ka virs Turcijas tie parādīsies pēc trim četrām dienām.

Rakstu par putniem, bet domāju par cilvēkiem.

Man gribētos izteikt viedokli, ka evolucionējot cilvēce varētu būt izkāpusi arī no ūdens, no jūrām un okeāniem, nevis pa taisno nokāpusi no koka, kā to uz ātru roku varētu iedomāties. Nu, nav taču latviešiem sakāmvārda, ka mērkaķis lien otrā kokā, kur aug labāki banāni. Nav! Mums ir cits teiciens: “Zivs peld, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk.”

Vai tomēr esam kā gājputni, kur “Kā katrs putniņš ligzdu vij augstu kokā, tā cilvēks meklē pēc siltāka kakta”.

Bet tas nu tā, tik daudz līdzību, taču tās paturu pie sevis.

Kāpēc es rakstu šādu garu ievadu? Pārlido ne tikai putni. Vietās, kur tas vēl iespējams, migrē dzīvnieki, labākas barības, dziļāku un siltāku ūdeņu dēļ zivis bariem vien maina jūras, un ziniet, dzīvojot šeit, pie Bosfora starp Āzijas un Eiropas kontinentu, nākas secināt, ka labākas dzīves meklējumos cilvēce dara tāpat. Pārlidojam kā putni, peldam pa dzīvi kā zivis un migrējam kā dzīvnieki.

Turklāt Turcija, ko pasaule kopš seno grieķu laikiem zina kā Anatoliju, izrādās gājputniem, pārceļotājiem un migrējošam būtnēm lieliska vieta. Tā teikt, vieta, kas piesaista, turklāt ar senām migrācijas tradīcijām. Kas tikai te bijuši, dzīvojuši, pāri gājuši, palikuši un pazuduši!

Reiz kādā intervijā man jautāja: sakiet, lūdzu, rakstniec, ko jūs pajautātu Visaugstajam, kad nonāksiet Viņa vaiga priekšā. Atbildi zināju, biju par to iedomājusies. Toreiz atbildēju, ka man kā vēsturniecei (var pasmaidīt) būtu interesanti kā paātrinātā filmā paskatīties skatus no seniem laikiem, kā praktiski notika “tautu staigāšana”, kā šumerus nomainīja akādieši, vai kā heti saplūda ar protogrieķiem, vai, gala beigās, kā indoeiropiešu ciltis izpletās pa Eiropu. Interesanti taču? Vai viņi gāja organizēti zosu gājienā, kas vilka emigrantu ratus – vērši vai zirgi? Vai nācās karot par labāko vietu pie kādas zivīm bagātākas upes ar jau tur dzīvojošajiem? Vai nosita vietējos vīriešus un apņēma vietējās sievietes par sievām? Vai arī – kā pirms 30 000–40 000 gadu cilvēki laivās vai pa sauszemi devās uz Aļasku un sāka apdzīvot Amerikas kontinentu? Kā viņi bija ģērbušies? Ko darīja ar ceļā nomirušajiem? Vai arī – jau pavisam nesen, mūsu ērā, turku ciltīm, kas karojot savā starpā lēnām virzījās no Āzijas stepju ganībām uz rietumiem, visžēlīgi tika atvēlēta vieta Bizantijas teritorijā, no kurienes viņi 1453. gadā Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli ieņēma, mainīja visu politisko, reliģisko iekārtu pa savai vīzei un notur to līdz pat mūsu dienām. Ielaida padzīvot aiz žēluma, tikai paši galvu zaudēja.

Gribēju zināt un redzēt savām acīm, kā migrēja civilizācija, kādi ceļos bija cilvēki. Toreiz tāda bija mana atbilde. Taču rodas aizdomas, ka it kā neiespējamā vēlēšanās lēnām tiek piepildīta. Saprotu, ka šo dziļāko, tīro ūdeņu, labāka banāna, leknāku ganību, drošāku debesu dēļ tautu staigāšana notiek visu cilvēces pastāvēšanas laiku, un es pieredzu šo procesu, pat nesatiekoties ar Visaugsto aci pret aci. Pieredzētais drīzāk rada fatālas skumjas par visa pastāvošā laicīgumu, un ātri uzrodas apziņa, ka nemainīgas ir tikai pārmaiņas. 

Tagad, sēžot pie Bosfora, kas pieredzējis nevienu vien tautu staigāšanu līdzīgi kā putnu pārlidošanu, šī atskārsme mani nobiedēja. Ar migrāciju saistītie notikumi maina manis pašas priekšstatu par nacionālu valsti, par patriotismu, par nacionālo kultūru, jo, kā rāda vēsture, emigranti vienmēr jaunajā mītnes zemē maina jau esošo kārtību, izrauj kādu balstu, kas droši turējis griestus.

Neliegšos, ka ar zināmām šausmām vēroju kadrus Turcijas televīzijas kanālos pirms kādiem diviem trim gadiem, pirms pandēmijas sastinguma, kad no Turcijas puses tūkstošiem jaunu, veselīgu, jaunākajiem mobilajiem telefoniem bruņotu arābiski runājošu vīriešu burtiski okupēja Bulgārijas robežpunktus.

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi Imperfekt 23. numurā!)

Foto: Nensija Hjūdžesa