Ēšanas traucējumi: kad, kāpēc, kas, es

— Ksenija Andrijanova

Ēšanas traucējumi: kad, kāpēc, kas, es

— Ksenija Andrijanova

Raksts

Publicēts: 08 marts, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Tagad ieelpo – izelpo un atzīsties godīgi: kā tu juties savā ķermenī? Nē, nē, man nebūt nav nepieciešama amerikāņu stila atbilde, pataupi savus “labi” tiem, kuriem tava dzīve neinteresē. Kā tu juties?

Vai jūti, kā vēdera kroka sēžot iespriežas ceļos un gribas to nogriezt kā ar dārza šķērēm? Vai krūštura lencīte ir mazliet par daudz iespiedusies mugurā, atgādinot, ka tevī ir pārāk daudz mīkstuma? Vai vakar, pēc dušas uz sevi skatoties spogulī, saskaitīji deviņdesmit deviņas problēmas – no celulīta līdz neproporcionālām ciskām? Vai tu maz atceries, kad pēdējo reizi dzīvoji bez pārdomām par savu neideālumu un nejuties kā pēdējais mēsls divu picas gabaliņu dēļ? Es patiesībā atceros. Tikai man tam vajadzēja gandrīz desmit gadu.

1. Kad

“Ēšanas traucējumi ir dzīvībai bīstams neirotisks stāvoklis, ko raksturo specifiskas domas, attieksmes un emocijas, kas veicina neveselīgas attiecības ar ēdienu un veselības pasliktināšanos,” vēsta definīcija. Šķiet, visi jau būs dzirdējuši par bēdīgi slaveno trijnieku: anoreksiju, bulīmiju un kompulsīvo pārēšanos, kas pārsvarā skar jaunas sievietes no attīstītām valstīm. Lai arī šķiet, ka tā ir modernā, viltus Instagram realitātes radītā saslimšana, tā nebūt nav. Ēšanas traucējumi maršē pa pasauli jau salīdzinoši ilgu laiku – pirmais anoreksijas slimnieks rakstos minēts 17. gadsimtā. Jēdziens anorexia nervosa tika ieviests 1874. gadā, bet tikai neilgi pirms Otrā pasaules kara tika novērots, ka slimību izraisa liekā svara fobija. Bulīmija klubiņam pievienojās mazliet vēlāk – 1979. gadā, un zinātnieki uzskata, ka līdz tam slimība īsti nav eksistējusi. Šī teorija šķiet ticama, jo laikā, kad apkārt valda bads, karš un pārtikas iztrūkums, izvemt apēsto būtu tīrais neprāts. Kompulsīvā pārēšanās savukārt ilgi netika uzskatīta par saslimšanu, drīzāk par netikumu un vienu no septiņiem grēkiem.

2. Kāpēc

Iemesli, kas noved pie ēšanas traucējumiem, ir ļoti daudzveidīgi. Pirmkārt, tie ir bioloģiskie faktori. Pagaidām nav skaidras bildes, taču, pētot ēšanas traucējumus piedzīvojušos, zinātnieki mēdz atrast vairākus vienojošus elementus slimnieku hormonu līdzsvarā un smadzeņu struktūrā. Tas ļauj mums pieņemt, ka ir konkrēti bioloģiski mehānismi, kas dzīves laikā veicina noslieci uz ēšanas traucējumiem. Arī ģenētikai ir būtiska loma – pētījumi ar identiskajiem dvīņiem parāda, ka viņiem ir lielāka iespēja saslimt ar ēšanas traucējumiem. Protams, nozīme ir arī cilvēka nervu sistēmas stāvoklim – jūtīgie, perfekcionisti, bailīgie, impulsīvie un visādi citādi viegli ievainojamie ir pirmie rindā uz šo diagnozi.

Otrkārt, jāpievēršas psiholoģijai. Bērni, kuri pārcietuši seksuālo un emocionālo vardarbību un citas līdzīgas traumas, ir vairāk pakļauti psihisko slimību manifestācijai, tostarp ēšanas traucējumiem. Bērni, kuri nav saņēmuši adekvātu vecāku atbalstu un mīlestību, arī ir riska grupā, īpaši tad, ja tikuši noniecināti par savu izskatu, svaru un nebūšanu tikpat skaistiem kā kaimiņu paraugbērni. Liela nozīme ir arī vecāku attiecībām ar ēdienu. Māte, kas ir neveselīgās attiecībās ar pārtiku, diez vai rādīs labu paraugu savām atvasēm.

Visbeidzot saldais ēdiens – vides un sociālie faktori. Te jārunā par nereālistisku skaistuma ideālu, kas kā asas bultas gāžas virsū pašvērtējumam no visurienes: žurnālu vākiem, reklāmas, sociālajiem medijiem, grāmatām un pašu cilvēku viedokļiem. Tu esi skaista tikai tad, ja esi tieva. Fotošopēta realitāte ar nereālistiskiem vidukļiem, neproporcionāli lielām krūtīm un superstingriem dibeniem ir izveidojusi nesasniedzamu skaistuma ideālu. Un, kolīdz tu sāc cīnīties par savu perfekto ķermeni, jau esi zaudējusi, jo skaistuma industrija ik dienas izdomā jaunus un jaunus trūkumus. Gluži kā celulītu, kas agrāk nevienu neuztrauca. Pat Merilina Monro lepni pozēja kameras priekšā ar “apelsīnu miziņas” gurniem, bet tagad tas ir iecelts slimības kārtā. Te arī atklājas fun fact – celulīts nav slimība, un, ja vien neesi vinnējusi ģenētiskajā loterijā, tas ir neizbēgams. Ar katru gadu perfektuma latiņa tiek uzstādīta augstāk un augstāk, līdz beigu beigās tā tevi psiholoģiski sagrauj.

Kā atsevišķu punktu vēlētos izcelt arī mūsdienu pārtikas un diētu tendences. Arvien vairāk un vairāk tiek vairotas bailes no normāla ēdiena. Glutēns ir slikts, viss, kas nav bio, ir slikts, gaļa ir kaitīga. Jālieto “superfūds” tāds un tāds, uztura bagātinātājs tāds un tāds, jo esi pilns ar šlakiem, toksīniem un pašu nelabo. Šīs tendences paķer mediji, blogeri un sociālo tīklu slavenības, audzējot bailes no pārtikas. Tas ir ļoti plāns ledus, uz kura kāpt, jo beigās var secināt, ka kaitīgs ir viss un neko nedrīkst ēst, un tā iekrist badošanās kūru piedāvājumā. Šeit slimnieki pievēršas citādam mērķim – nevis notievēt, bet ēst maksimāli veselīgi un pasargāt sevi no ļaunām vielām pārtikā. Tam ir radīts arī atsevišķs jēdziens “ortoreksija” jeb pārspīlēta un nekritiska veselīga ēšana, kas, jāatzīst, ir atsevišķa raksta vērta tēma.

3. Kas

(....)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 marts, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu