Es un mana vasara

— Sarmīte Kolāte

Es un mana vasara

— Sarmīte Kolāte

Raksts

Publicēts: 22 jūnijs, 2017

Kategorija: Stāsti

Dalies

Uzkāpt

Esot jāiet gar jūru. Vienam vai organizētās ekspedīcijās. Tā, protams, ir lieliska pieredze, taču es šogad kāpšu kalnos. Ģeoloģijā nav tādu kritēriju, kas nosaka, no kāda augstuma sākas kalns, tāpēc arī mūsu dievzemītes paugurus ļauts lepni dēvēt par kalniem. Citas vasaras bija jāizpeldas desmit dažādos ezeros, šovasar būs kalni. Jo tā, pirmkārt, ir pavisam cita smarža – gan tā apkārtesošās dabas smarža (lielākā daļa Latvijas augstāko kalnu atrodas dabas liegumos vai aizsargājamo ainavu apvidos), gan smarža, ko, kāpjot un esot dabā, rada mans ķermenis. Tā nav tikai plika sviedru smarža. Tas kaut kā atgādina bērnības vasaras. Otrkārt, tā ir cita perspektīva. Protams, virkne kalnu nu ir apauguši ar kokiem, tāpēc plašumi var nepavērties, bet tieši tāpēc jau vajag tos desmit kalnus. Kāda Vestienas paugurainē (šajā Vidzemes augstienes daļā atrodas vairākums Latvijas augstāko kalnu) mītoša pirtniece man atzina, ka viņai šī regulārā pārvietošanās augšup un lejup palīdzot uzturēt ritmu un to, ko sauc par možu garu.

Sagaršot

Vēl arī jāēd. Mani vasarās pārņem stress par to, ka nepagūšu pienācīgi izbaudīt visus zaļos, sarkanos un citu krāsu labumus. Šogad es gribu to tirgus somu uz riteņiem, lai pēc iztrakošanās pie vietējo zemnieku stendiem Vidzemes tirgū nav aplaušanās ar smagajiem saiņiem. Es gribu izbaudīt desmitiem tomātu šķirņu. Tu vispār zini, vai tev garšo miltainie vai nedaudz ieskābie, stingrie, varbūt visādi mazi pikuči, ko kāri izķer bērni?

Sasmaržot

Mana vasaras virtuves smaržo pēc pētersīļa, piparmētras un bazilika, kas sakapāts kopā ar ķiploku un olīveļļu. Tā ir viena no zaļās mērces (salse verde) variācijām. Un nemaz negribas nomazgāt nost un sodīties par zaļbarības patvaļīgi veikto manikīru.

Salasīt

Būtiskākais iemesls, kāpēc esmu tiešās pirkšanas kustībā, ir nevis vēlme ēst bioloģisku pārtiku (lai gan arī tas ir patīkami), bet tas, ka varu saprast, no kurienes nāk konkrētais tomāts un kālis. Man patīk, ka es pazīstu zemnieku.

Šodien, kad Eiropā teju 30% pārtikas tiek izmesta atkritumos... nu, kā gan Laimiņas vai Ilzes audzētos dārzeņus varētu tā vienkārši aizmirst ledusskapī un pēcāk izmest? Kauns taču būs acīs skatīties! Un vasarā es skatīšos, jo braukšu ciemos – ar puiku lasīsim dārzeņus un ogas. Dažādu ogu lasīšanu savās saimniecībās piedāvā paliels skaits zemnieku saimniecību – gan bioloģiskās, gan integrētās vai konvencionālās metodes piekopjošās saimniecības. Bērni zinās, ka kartupelis aug zemē un krūmmellenes krūmā, nevis plastikāta kastītē. Zemnieki piedāvājot arī ravēšanas jogu, par ko gan pilsētniekiem neesot lielas intereses.

Saklausīt

Kā mani tracina tie cilvēki, kuri ienes savas skandas un radioaparātus dabā. Tā nav vien mana kaprīze. Ļoti iespējams, cilvēks ir radības kronis, bet tieši tāpēc viņam ir dots vairāk prāta, lai iemācītos respektēt arī citu mājas. Cikādes un citas sanēšanas, putnu dziesmas un vējš... Negribas teikt banālo: apstājies un izbaudi, bet tieši tā ir jādara.

Stāstīt stāstus

Aizbrauc pie saviem radiem un lūdz pastāsīt viņiem par karu, par padomju laiku, Atmodu. Par jaunību un skolu, par laiku, kad sestdienas bija darba dienas. Laiks ir nepielūdzams, un šiem stāstiem jātop izstāstītiem un sadzirdētiem. Es savam tēvam ik pa laikam lūdzu stāstīt, kā viņš augusta puča laikā strādāja par pagrīdes Latvijas Radio diktoru un bija izrēķinājis, kā vislabāk aizskriet līdz mežam, ja nu kas. Taču vērtīgi ir arī mazie ikdienas stāsti: par sadzīvi, par bildinājumu, par pirmajiem apelsīniem.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 jūnijs, 2017

Kategorija: Stāsti

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Satori
Ielogojies