Es laikam nemāku samelot uz skatuves

— Laura Lauziniece

Es laikam nemāku samelot uz skatuves

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 01 marts, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ar mūziķi Kārli Kazāku pāris gadu esmu plecu pie pleca strādājusi Latvijas Radio. Man šķita, ka šim pavasarim noteikti piestāvēs garsaruna ar Kārli, jo viņš ir viens no TIEM cilvēkiem. Ar kvalitāti. Nemāku to vārdiski izskaidrot, bet pieņemu, ka paši esat to jau sadzirdējuši kādā no Kārļa koncertiem vai izlokšņu raidījumos Dzirdi balsis vai salasījuši grāmatas Sākums mūs atrod pats lappusēs par Velomūziku.

 

Kārli, tavas pirmās grupas Dull Doll bildē jūs visi izskatāties pēc latviešu Backstreet Boys!

Daļa no grupas vēlējās, lai mēs izskatāmies un uzvedamies kā Backstreet Boys, bet mēs pārējie vairāk vēlējāmies līdzināties Coldplay. Tāpēc jau tā grupa izjuka. (Smejas.) Ar nākamo grupu Oceanfall2002. gadā izdevām pirmo albumu. Bet tālāk – viens apprecējās, tad otrs. Tad sāka dzimt bērni. Kā mēs paši smejamies, divdesmit gadu laikā grupa tā arī nav izjukusi, bet otru albumu ierakstīt neesam paguvuši. Uz 2022. gadu gribējām izdot otro, bet, tā kā mēs to neizdarījām, secinājām, ka vairāk par diviem albumiem šai grupai, visticamāk, nebūs. 

Un tad tu izlēmi spēlēt viens?

Es paņēmu radošo pauzi. Varbūt to tā nevar nosaukt, jo mūziku turpināju rakstīt. Tad ciemos atbrauca Toms Grēviņš, paklausījās un teica, ka kaut kas ar to mūziku jādara. Tobrīd viņš man bija pusradinieks, jo draudzējās ar manas sievas māsu. Viņš laikam deva pirmo impulsu, kāpēc es atgriezos uz skatuves, jo pats droši vien nebūtu atgriezies vai arī būtu to izdarījis krietni vēlāk. Pēc brīža es jau atrados bāra I Love You pagrabā. Tas bija pārbāzts, un es pirmo reizi spēlēju viens pats.

Kāda bija sajūta būt vienam uz skatuves?

Drausmīga. Visi skatās un kaut ko gaida no tevis. Nostrinkšķināju savas pāris dziesmas un gāju mājās.

Vairākkārt esi minējis, ka esi introverts. Man galvā grūti savienot introvertumu ar kāpšanu uz skatuves!

Zini, man pašam šo grūti izskaidrot. Protams, esmu domājis, kāpēc man to vispār vajag. Varbūt tas ir pieradums, varbūt uzmanības trūkums. Bet kāpēc man to vajadzēja toreiz – 2002. vai 2007. gadā –, kad vēl nebija izveidojies ne pieradums, ne sava veida atkarība no skatuves? Es nezinu. Joprojām nemāku atbildēt uz šo jautājumu. Protams, varētu uzdoties par svēto un teikt, ka uz skatuves mani sauc dziesmas. Bet tā nav. Domāju, ka pats sākums deviņdesmitajos gados pavisam noteikti bija vienkārša vēlēšanās patikt. Ja dzīvē tu neesi baigi atraktīvs un meitenes pūļiem neskrien pakaļ, tad, uzlienot uz skatuves, tomēr pavīd cerība, ka kāda tevi pamanīs. Tieši tik vienkārši. Bet kāpēc pirms tam mani tik ļoti kaitināja visas popmūzikai piederīgās lietas: grimēšanās pirms koncertiem vai lēkāšana pa skatuvi bez krekla un publikas izklaidēšana? Grūti pateikt. Tam it kā būtu jānāk dabiski un loģiski. Bet es laikam vienmēr kaut kur zemapziņā esmu cienījis savu mūziku un uzskatījis, ka tieši mūzika ir lielākā vērtība, ko es uzvelku uz skatuves. Nevis es pats. Katrā ziņā man vienmēr patīk domāt, ka brīdī, kad manas dziesmas nonāk pie klausītāja, tās vairs nav manas.

Tava YouTube kanāla aprakstā minēts: “Manas dziesmas ir vairāk es, nekā es pats tāds kādreiz kļūšu.”

Droši vien, ka tā arī ir. Ja kāds mani vēlas ieraudzīt un izdomāt, tad, klausoties manas dziesmas, var ieraudzīt ticamāku manis versiju, nekā es pats to dzīvē spēlēju. Lai kāda tā loma būtu. Vienam košāka, otram vienkāršāka, bet kaut kādu lomu jau mēs katrs pieņemam par savu.

Bet kas nosaka, kādu lomu mēs pieņemsim par savu?

Domāju, ka to nosaka viss. Augot, pieaugot mēs mācāmies sabiedrības reakcijas. Drīzāk neapzināti, bet kaut kādas lietas sākam atspēlēt, jo zinām, ka sabiedrība uz tām reaģēs tā, kā mēs gribētu, lai to dara. Ja mēs katrs palaistu vaļā visu, kas dzīvo iekšā, diez kas nebūtu. Redz, man baigi nepatīk filozofēt par dzīvi. Es mulstu. Jo tā ir tāda kā rotaļāšanās. Tā nav slikta, bet man ne pārāk padodas. Nedomāju, ka kāds, izlasot manas filozofijas par dzīvi, kaut ko iegūs.

Bet varbūt kāds izlasīs vienu teikumu un kaut ko sapratīs pats par savu dzīvi.

Viņš noteikti izlasīs to teikumu tā, kā es to nekad neesmu domājis. Tāpat ir ar mūziku. Tie ir vieni no maniem mīļākajiem brīžiem, kad pēc koncerta kāds pienāk un stāsta par manu mūziku un dziesmu, ko tā viņam nozīmē. Mazākais jau tas, ka es, izrādās, nemaz neesmu sapratis, par ko ir konkrētā dziesma, un nekad tādā rakursā par to neesmu domājis. Ir ļoti dīvaina sajūta, ja kāds uzraksta: “Paldies! Šī dziesma izvilka mani no pašnāvnieciskām domām.” Un tad nav saprotams, kāpēc tieši šī dziesma ir nostrādājusi šādā veidā. Loģiski sanāk aizdomāties – kas tas vispār ir, ko es daru? Piemēram, Kaijiņa ir viena no retajām dziesmām, ko man ir lūguši dziedāt gan kāzās, gan bērēs. Tur laikam ir kaut kāds tautasdziesmas kods, jo arī lielu daļu tautasdziesmu katrs var iztulkot pēc saviem ieskatiem. Sākumā man nepatika, kad kāds teica, ka man ir skumjas dziesmas. Briesmīgi. Vārds “skumjš” asociējas ar kaut ko ļoti sliktu. Bet tas, ko esmu sapratis, ne uz skatuves, ne mūzikā manī laikam nav vēlmes izklaidēt. Bet sēdēt uz skatuves un muldēt tā, ka visa zāle rēc, man patīk. Tas kaut kā neiet kopā. Droši vien tas ir tas mistiskais salikums – gribu ļaut klausītājiem justies labi, bet mūziku pazemināt negribu. Spilgti atceros koncerta dienu, kurā man dzīvē viss bija sagājis galīgi greizi. Saņēmos, aizgāju nodziedāt koncertu un pēc uzstāšanās pienāca klāt cilvēks un pajautā: “Kas tev ir noticis?” Baigi samelot no skatuves es laikam nemāku.

(....)

Šis ir tikai saunas sāums. Visu interviju lasi jaunajā žurnālā!

Foto: Toms Norde



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 01 marts, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu