Es esmu cits tu, tu esi cits es. Meksikas piezīmes.

— Laura Lauziniece

Es esmu cits tu, tu esi cits es. Meksikas piezīmes.

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 05 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Es esmu cits tu, tu esi cits es

I’mperfekt piedzīvojums Meksikā


Meksika bija otrais I’mperfekt izkāpiens ārpus žurnāla lappusēm, un tā nešaubīgi ir viena no pasaules krāšņākajām valstīm. Košas krāsas, bagāta kultūra un vēsture, neparasta daba, karaliskas pludmales un šarmantas pilsētas. Meksikā kūsā dzīve un viss notiek pa īstam. Pēc trim lidojumiem un garām stundām dažādās lidostās, pampums kājās un jet lag galvā aizmirstas uzreiz, kad sasmaržojam Meksikas gaisu. Pa ceļam uz pirmo viesnīcu skan meksikāņu mūzika. Mēs vēl nenojaušam, ka pēc padsmitās dienas tā būs gandrīz tikpat pazīstama ausij kā pašmāju šlāgeris, nenojaušam arī visu to skaisto, ko piedzīvosim: maiju svētvietas, kanjonu un lēcienu ūdenskritumā, banānlapās ieskautu šūpošanos šūpuļtīklā, jogu okeāna krastā, bruņurupuču mazuļus, krokodilus, latino dejas un ielu muzikantus, kuri dzied pie galda gluži kā filmās. Bet par visu pēc kārtas.

Raimonds

Vai iespējams piedzimt divās vietās uzreiz? Tur un te. Tagad un toreiz. Ja nu tavs fiziskais ķermenis piedzimst vienā vietā, bet dvēsele – citā un kādā smalkā sudraba pavadā tevi tur ar šo vietu, laiku, pagātni vai nākotni? Es ticu, ka tieši tāds ir mans stāsts, kas mani saista ar Meksiku. Iespējams, kādreiz esmu minis vienas takas ar maijiem un bijis daļa no šīs kultūras. Tik ļoti es viņus un šo zemi sajūtu kā savu.

Kādas janvāra dienas vēlā pēcpusdienā saņēmu ziņu ar jautājumu, vai es būtu gatavs pavadīt I’mperfekt meitenes Meskikā. Nešaubījos ne mirkli, jo jūtu atbildību parādīt katram ceļotājam Meksiku tādu, kādu esmu to iemīlējis. Mani baro lepnuma sajūta par ceļotāju mirdzošajām acīm šajā apbrīnojamajā zemē. Vienpadsmit stāsti, viens kopīgs ceļš un piedzīvojums. Tik dažādas sajūtas, tik vienoti mēs. Sens maiju teiciens vēsta: in lak ech hala ken (es esmu cits tu, tu esi cits es).

Baiba

Otrā diena Meksikā! Pēc uh un ah, cik krāsains un spilgts šis pirmais iespaids, atgriezāmies senā pagātnē, kur krāsas nomainīja akmeņu drupas un stāsti. Devāmies uz Monte Alban, kur reiz dzīvojuši zapoteki jeb mākoņu cilvēki. Kāpēc mākoņu cilvēki? Zapoteku elite apdzīvoja pašu kalna spici, ko pamanījās nolīdzināt plakanu. Kā jau augstu kalnos, mākoņu klātesamība bija neizbēgama. Šeit gan jāļauj vaļa iztēlei, jo no diženās zapoteku sadzīves un filozofijas pāri palikušas tikai drupas. 2500 gadu senās kultūras veidotās sarkanās māla ēkas un tempļus ar kolonnām sešu metru augstumā var vien iztēloties. Kā viņi to paveica, un cik iespaidīgi tas bija šīs senās kultūras ziedu laikos? To atliek tikai minēt. Atrodoties Monte Alban, nepamet sajūta par zapoteku klātesamību. Varam vien iztēloties, kā viņi rūpējās par tempļiem, aizgājējiem, kā dzīvoja saskaņā ar dabas un astroloģiskajiem likumiem, un arī mani nevilšus pārņem harmonija, kādā viņi vadīja, šķiet, savu dzīvi. Bez steigas un izdzīvojot katru brīdi. Bet skaidrs ir viens – nevajag aizrauties ar upurēšanas rituāliem un iekarošanu, jo kādā jaukā dienā var nebūt ko upurēt un ko sūtīt karā... Pārmērīgā centība izpatikt dieviem noveda pie zapoteku gala.

Aija

Viss tepat ap Oahaku jeb diena, ko vērts izdzīvot, izzināt, ieraudzīt un izjust. Pasaules lielākā ciprese – tiešām iespaidīga (apkārtmērs – 58 metri, vecums – 2000 gadu), kas, savā varenumā cēli izslējusies, sagaida katru apmeklētāju. Kokam noteikti būtu ko pastāstīt par mūžā pieredzēto. Neskatoties uz cienījamo vecumu, ciprese izskatās veselīga un dzīvelīga. Sasmēlušies koka spēku un nobaudījuši saldos, mutē kūstošos mango un arbūzus, dodamies ceļā caur Oahakas centrālo ieleju, vērojot tik mainīgos dabas skatus: kukurūzas laukus, klinšainos kalnus un senās piramīdas, kur patlaban notiek arheoloģiskie izrakumi. Nogriežamies no šosejas, un skatienam paveras cita aina – braucam cauri maziem ciematiņiem, pa zemes ceļiem, kur ātruma ierobežojumi nav nepieciešami, jo bedres dara savu. Mazas mājiņas, savās gaitās pa ceļu klīst kazas un ēzeļi. Un tad paveras fantastiska ainava – dabas brīnums Hierve del Agua, mineralizējušies ūdenskritumi, ko veido kalcija karbonāts. Ūdens no avota ar bagātīgu minerālvielu saturu tecējis tūkstošiem gadu, minerālvielas izgulsnējušās un atstājušas fantastiskus dabas veidojumus. Tas ir kā ūdenskritums bez ūdens. Tagad tur izveidoti dabiski baseini, no kuriem virmo sēra dvakai. Īstā vieta, kur baudīt Meksikas burvīgo ainavu, sauli un izpeldoties gūt spirdzinājumu dienas turpinājumam. Dabas varenums liek apzināties savu niecību tās priekšā. Tāda sajūta šajā dienā pārņem vairākkārt. To visu tā īsti nevar ietvert foto vai video atmiņās, jo tas būtu tikai fragments. Sajūtu lidojumu var izbaudīt, vien esot Meksikā un ļaujoties piedzīvojumam.

Izpeldējušies un sasmēlušies dabas varenuma spēku, spraigas meksikāņu mūzikas pavadībā dodamies uz Mezcal ražotni. Jau apstādījumos pie ieejas dažādu šķirņu agaves. Izrādās, lai pagatavotu 45 grādus stipro ugunsdziru Mezcal, agavēm atkarībā no šķirnes jāaug četrus, astoņus vai pat divpadsmit gadus. Tām ir dažādas garšas nianses, kuras kombinējot dzērienam tiek piešķirta niansēti bagātīga garša. Gide mūs iepazīstina ar gatavošanas procesu. Piedzīvojam brīdi, kad tiek veidots un noslēgts īpašais agavju kūpināšanas process. Beigās protams degustācija, kur katram ir iespēja izdarīt savu izvēli, vai šis dzēriens šķiet baudāms viņa garšas kārpiņām.

Jebkurš ceļojums izvēršas par piedzīvojumu, ja ir laba kompānija, un mums tā bija vienkārši burvīga. Smiekli un jautrība ir tik svarīgi, lai redzētais un piedzīvotais paliktu īpaši spilgtā atmiņā. Protams, kopīga pusdienošana – tradicionālie meksikāņu ēdieni turpat Mezcal ražotnē. Meksikas saule mūs lutina, un šī zeme pārsteidz ar savām krāsām, varbūt ne vienmēr mūsu gaumei atbilstošām, bet jautrām un priecīgām noteikti. Tas rada gaišu un priecīgu noskaņu un liek priekā gavilēt.

Sintija

Ir saulains rīts krāsām bagātajā Oahakas pilsētā. Brokastis paēstas, varam doties ne pārāk garajā pārbraucienā uz mūsu nākamo apmešanās vietu netālu no Mazuntes pie Klusā okeāna. Jānobrauc apmēram 270 kilometru, bet Google Map rāda, ka ceļā būs jāpavada vismaz sešas stundas. Protams, realitātē tas aizņem daudz vairāk laika, proti, dažādas pieturas, piemēram, pusdienu pauze. Lielāko daļu ceļa veido serpentīni, un tie patiesi ir nopietni. Kartē mūsu plānotais ceļš izskatās savīts kruzuļu kruzuļiem un ved cauri dažāda lieluma apdzīvotām vietām. Par serpentīna nopietnību liecina busiņā pēkšņi norimušās čalas un sēdvietu maiņa – tuvāk šoferim serpentīns šķiet vieglāk paciešams.

Katrā valstī ceļu kvalitāte un marķējumi ir atšķirīgi. Meksikas ceļu īpatnība ir tā sauktie “gulošie policisti”. Varētu pat teikt, ka Meksika ir īsta “gulošo policistu” karaļvalsts – tie ir uz visu nozīmju ceļiem, arī uz autostrādēm. Brīžam pat nevarēja pateikt, kas nogurdina vairāk – serpentīni vai “gulošie policisti”, kas mūsu šoferim lika bremzēt vēl biežāk. Acīmredzot meksikāņu temperaments ir tik jestrs, ka uz ceļa tas nemitīgi jāmierina atkal un atkal. Pirms katra satiksmes mierinātāja uzstādīta informatīva zīme REDUCTOR. Citādi tos dēvē uz lokālajiem ceļiem, kur šķiet, ka satiksmes mierinātāji ir vietējo cilvēku roku darbs un ir īpaši nepatīkami autobraucējiem. Ar privāto iniciatīvu radītos mierinātājus apzīmē ar vārdu TOPE, kas būtībā nozīmē to pašu ko REDUCTOR. Protams, ir arī ātruma ierobežojuma zīmes, bet šķiet, ka tās neviens neņem vērā un darbojas tikai uz braucamās daļas noliktie šķēršļi. Prieks un cerību stariņš atspīdēja, kad ieraudzījām līdzenumu un tālumā samanījām okeānu. Pēc nelielas maldīšanās atradām arī naktsmājas, kuras meklējot, busiņš pamanījās iestigt kaimiņu villas pagalma smiltīs. Izvilkt mūsu transporta līdzekli no kaimiņu teritorijas izdevās tikai pēc pāris stundām ar traktora palīdzību. Vēl vakariņas, un nogurdinošā diena bija galā.

Māra

Pirmais rīts Klusā okeāna krastā. Balta, brīva smilšu pludmale. Villu, kurā dzīvosim četras dienas, no pludmales puses piesedz dārzs. Tāpat kā citas, tāpēc nekas netraucē vienreizīgumam satikties ar mūžības brīnumu. Vēl rīta dūmaka, bet saule jau zeltī viļņus. Koši zils ūdens, baltas putu galotnes, viss saules spožuma apmirdzēts. Bijība vareno, lielo ūdeņu krastā, ko maigu dara siltais, valguma piesātinātais gaiss. Diena būs karsta. Šodien La Ventanilla nacionālais parks. Sajūta, ka esmu iekāpusi kādā TV dabas kanālā redzētā filmā. Viss ir tieši tā: laiva, ūdeņi, putni mangrovju audzēs un krokodillu robainās muguras gan te, gan tur. Kad parka gids piestūrē pie krasta un piesit pie laivas malas, atpeld arī laivu brauciena galvenais dalībnieks – lielais krokodils – un, nepievērsdams mums ne mazāko uzmanību, tiesā atvesto cienastu. Iespaidīgi, viņa galva ir turpat pie laivas malas. Kad esam jau krastā, sastopamies ar vēl vairākiem viņa līdziniekiem ezera malā. Mūs šķir tikai neliels nožogojums, un ir nedaudz bailīgi. Turpat arī košās iguānas, skaistas un cēlas, ļauj sevi apbrīnot un fotografēt tuvplānā. Atceļā piestājam Mazuntes dabas produktu veikaliņā, kur no portreta pie sienas noraugās ievērojamā šamane Marija Sabina. Veikaliņa darbiniece ar lielu cieņu runā par viņu. Te arī ievads etnomikoloģijā un citas interesantas lietas. Vakariņojam villā. Uz dārza un okeāna pusi atvērtā telpa saplūst ar vakara krēslu, un mēs klausāmies Raimonda stāstos par Meksiku.

Alise

No villas pie okeāna dodamies uz “citu” okeānu, lai iejustos filmā un nopelnītu karmas punktus. Vienlaikus. Mēs braucam pie brīvprātīgajiem, kas rūpējas par jūras bruņurupuču populācijas saglabāšanu. Viņi visu diennakti dežurē krastā, lai savāktu bruņurupuču olas, nogādātu tās tādā kā vistu aplokā, kur ierok atpakaļ smiltīs, tikai nu jau drošībā. Kad mazie bruņurupucīši izšķīlušies, tie pēc iespējas ātrāk jānogādā atpakaļ okeānā. Tāpēc arī mēs te esam.

Grozā kūņojas kaut kas mazs, šķietami samtains un mīksts, pavisam neaizsargāts. Un ir grūti iztēloties, ka tas izaugs par 400 kilogramu smagu bruņurupuci un pēc padsmit gadiem atgriezīsies tajā pašā pludmalē, kur izšķīlies no olas. Aplis būs noslēdzies. Bet tagad mums tiek iedota kokosrieksta bļodiņa ar mazo radību, un mēs vienā mirklī kļūstam par krustvecākiem. Mans bruņurupucītis uz okeānu aizskrien tik ātri, ka pat nepaspēju atvadīties un iedot tam vārdu. Viņa brāļi un māsas saņem vārdus Otto, Bruno, Mario, Lilija... kas gan visus var atcerēties, bet mēs par jums domājam.

Ar to šī diena vēl nebeidzas. Mūs sagaida īsteni maģisks piedzīvojums. Mazliet pabraucam busiņā, sēžamies kuģītī un dodamies uz līci. Gluži kā Gustavo dziesmā, mēs bremzējam, gāzējam, tagad spiežam sajūgu. Jo “gulošie policisti” Meksikā ir visur, arī ūdenī. Šoreiz gan kā pāri pārvilkti tīkli, bet dziesma galvā nebeidz skanēt. Toties saulriets ir gluži tāds, kāds reiz bija uzdrukāts uz populārākajiem pludmales dvieļiem. Bet arī tas vēl nav viss. Kuģītis apstājas pie tādas kā siltumnīcas ūdenī, tikai tā nav caurspīdīga, bet pārklāta ar melnu plēvi, lai iekšā būtu pavisam tumšs. Tad ir jāvelk glābšanas vestes un jāpeld iekšā siltumnīcā. Pēc brīža no tās atskan sajūsmināti saucieni: “Kā tas ir iespējams? Fantastiska! Nu, gluži kā Avatārā!” Jo tikai tumsā var redzēt bioluminiscenci. Tās zinātnisko skaidrojumu var iegūglēt, bet tai noticēt var tikai tad, kad esi redzējis savām acīm. Un pat tad tā šķiet kā īsts brīnums.

Dina

Mana dvēsele noteikti nav dzimusi Meksikā, kā tas ir mūsu gidam Raimondam, taču Svētā Huana baznīcā Chamal ciemā pārdesmit minūšu brauciena attālumā no San Cristobal de las Casas es izjūtu piederību visiem tiem ļaudīm, kuri savā sirdī tic kam augstākam. Izrādās, nav svarīgi, vai svētie aizbildņi bildēs ir ar eiropiešu vai maiju pēcteču vaibstiem, vai baznīcā notiek mise vai tiek ziedotas vistas slimību izdzīšanai. Ārējām formām patiesi nav nozīmes. Baznīcā, kas veidojusies kā maiju reliģijas un katoļu baznīcas savdabīgs krustojums (un ko savulaik par nepiedienīgu nosaucis Romas pāvests), deg tūkstošiem sveču, gaisā virmo nenosakāmi vīraka aromāti, uz grīdas bagātīgi nokaisītas priežu skujas, skan klusināta mūzika. Tam visam pa vidu savu vietu atraduši lūdzēji – gan individuāli, gan veselas ģimenes. Jaunākā paaudze gan redzama spēlējam spēlītes savos telefonos, bet tas netraucē vecākiem un vecvecākiem pie pusapļos izkārtotām degošām svecēm veikt dažādus rituālus. Ja vien atļautu laiks, es arī apsēstos viņiem līdzās uz grīdas un ļautos sajūtām. Man pat nekas speciāli nebūtu jādara. Līdzīgi kā citi saules un dzīves nogurdinātie, es varētu gremdēties daudzu iepriekšējo paaudžu uzkrātajā ticības mākonī un gūt mierinājumu un cerību.

Sandra

Meksikā uzausis silts un saulains 26. septembra rīts. To katrs varam izmantot pēc saviem ieskatiem, jo nav ieplānotu braucienu un ekskursiju. Kāds brīvās stundas pavada, staigājot gar okeānu, cits nododas grāmatas lasīšanai, kafijas baudīšanai, vēl kāds meditē vai mēģina attālināti apdarīt darbus Latvijā. Pēcpusdienā visi dodamies uz tradicionālo meksikāņu pirti Temazcal. Tas tik ir notikums!

Mūs sagaida nenosakāma vecuma, bet daudzas desmitgades piedzīvojis šamanis un viņa palīgs. Pirts ir pavisam neliela un ar savu kupolveida formu atgādina rūķu namiņu vai mikroskopisku observatoriju. Iekšā var iekļūt tikai rāpus. Esam iekšā un stundu sēžam pilnīgā tumsā. Padziļinājumā telpas vidū tiek iemesti uzkarsēti vulkāniskie akmeņi, un šamanis ik pa brīdim uzmet garu ar dažādu ārstniecības augu uzlējumu. Sajūta ir tāda, it kā mēs visi kopā atkal būtu nonākuši mammas vēderā. Šamanis mūs aicina domās savienoties ar saviem senčiem un mājās palikušajiem tuviniekiem. Karstums telpā ir gandrīz neizturams. Un tad šamanis lūdz mūs uzdziedāt. Sākam ar latviešu tautasdziesmu Kur tu teci, gailīti? un turpinām ar Bēdu, manu lielu bēdu. Tas mūsu šamani aizkustina, viņš labprāt dzirdētu vēl, bet karstums ir tāds, ka daži no mūsējiem “izstājas no spēles” pirms pirts rituāla beigām. Man izdevās izturēt. Šī bija pilnīgi atšķirīga pirts pieredze salīdzinājumā ar mums pazīstamo. Vai tas bija šamaņa, pašsuģestijas vai īpašo Meksikas augu un gandrīz neizturamā karstuma nopelns, bet pēc šīs ceremonijas jutos kā pārdzimusi, atgriezusies pie sevis, sava pirmsākuma, laimīga, atvadījusies no visa, kas vairs nav vajadzīgs. Kā vēlreiz izkļuvusi no mātes klēpja jaunā kvalitātē. Un tā ir viena no šā ceļojuma visvērtīgākajām pieredzēm.

Zane

Trīspadsmitā diena. Esam jau tik daudz piedzīvojušas. Aizveru acis, un to priekšā griežas krāsu, smieklu, tūkstoš emociju fotolente. Nu jau divas dienas esam burvīgā kalnu reģiona pilsētā San Cristobal de las Casas. Neticami! Te var atrast gan smalkas kafijotavas, gan vegānos un slow food restorānus, pat biotirgu, iepirkties mīlīgos dizaina veikalos un pieredzēt īsto dzīves ritumu lielajā tirgū, kur blakus vistu kautķermeņiem, skaisti sarindotas, tiek tirgotas bērnu mīkstās mantiņas. Taču visskaistākie šķiet vietējie indiāņu izcelsmes cilvēki. Raugoties viņos, rodas sajūta, it kā acu dzīlēs būtu iespējams saskatīt visas pasaules dzīvesziņu. Te ir tāda brīvības un miera sajūta... Un, kamēr ēdu salātus mazā wabisabi stila kafejnīcā, pēkšņi pa aizmugures durvīm iznāk vīrs buktētās biksēs, zilā kreklā un, pavadot sevi uz dzeltenas ģitāras, nodzied serenādi. Man te patīk. Man vispār patīk Meksikā. Un šodien ir mūsu brīvā diena. Mēs ar Lauru sajūtamies jau gandrīz kā māsas, padsmit dienas dalot istabu un autobusa pēdējo rindu, tāpēc nolemjam, ka viena bez otras vairs nevaram (ha!) un dienas pirmo pusi pavadīsim kopā. Beidzot taču jāsarūpē kas mīļš mājāspalicējiem. Kur gan citur, ja ne tirgū. Nevis lielajā, bet, kā mēs to iesaucām, rotu tirgū. Apzīmējums gan nav īsti precīzs, jo tur var iegādāties arī dažādus ādas un tekstila izstrādājumus. Mums pievienojas Raimonds. Lieliski – būs jautrāk un palīdzēs kaulēties! Jo man tas it nemaz nepadodas. Tirgus ir ļoti tīrs un kārtīgs, kas manī raisa izbrīnu. Šorīt netipiski mierīga gaisotne, pircēju maz, pārdevēji nemaz neuzmācas... Tas der. Klīstam un meklējam “manus” tekstila galda paliktņus (tos noskatīju iepriekšējā vakarā pie meksikāņu saimnieces, tagad vajag, un viss). Tu taču zini, kā tas ir, kad kaut ko ļoti sakārojas – izmest šo domu no prāta ir gandrīz kā mēģināt apturēt braucošu tramvaju. Beidzot vienai sirmai kundzei ir ko piedāvāt, tiesa, cena visai liela. Līdzgājēji mudina apskatīties vēl pie citiem tirgotājiem, taču man sirmā kundze iepatīkas, un esmu gatava samaksāt mazliet vairāk. Vaigi sārti, acis priecīgas. Diezgan raiti atrodam smukumlietas mājiniekiem. Pulkstenis vēl nav pat 11. Laiks pamest tirgu. Klīstam pa pilsētas šaurajām ieliņām, līdz nokļūstam klusā iekšpagalma kafejnīcā pilsētas centrā, kas šķiet kā brīnumskaista oāze tirgus nogurdinātajiem. Dzeram vēsu marakujas limonādi un pļāpājam par šo un to. Un ir tik labi nekur nesteigties.

Dienas otrajā pusē ir iespēja apskatīt maiju Medicīnas muzeju. To arī izvēlos. No šā pasākuma mani visvairāk uzrunā tieši ceļš līdz muzejam. Tas ved ārpus šarmantajām vecpilsētas ielām, protams, gar tirgu. Un tur notiek dzīve! Taksometru šoferi, stāvot katrs sava braucamrīka priekšā, skaļi sasaucas, it kā gribētu savākt visus, kas riktējas uz galamērķi Purvciemā vai Zolitūdē. Dažādas smaržas, trokšņi, dīvaina arhitektūra, kuras stilu varētu novērtēt vien Gaudi, vienādās formās tērpušies jaunieši izbirst no skolas. Divi puišeļi, palīduši zem auto, mēģina piemontēt riteni. Un tas viss ir tik dabiski. Visas ielas garumā stiepjas tirgus līnija: virtuves kukurūzas mašīnas, kas izskatās gandrīz kā šķeldotāji kokzāģētavā, koka gultas galvgaļi, frizētava bez durvīm, kurai trīs sienas aplīmētas ar deviņdesmito gadu frizūru izbalējušiem fotovariantiem. Tā vien gribas norādīt ar pirkstu uz vienu un sēsties krēslā.

Maiju muzejs nav tāds, kādu esam pieraduši redzēt muzeju. Tā ir maza mājele ar trim istabām. Nu, jā, viņu medicīna balstās augos un sveču rituālos. Nekā lieka.

Pēc šī visa uznāk milzu vēlme “papeldēt” vienai, ko arī daru. Bet ar to diena vēl nav galā. Vakariņu gaitā vietējā dejotāju grupa mani vēl pamanās nokronēt ar spilgti zilu kreppapīra puķu vainagu. Nu esmu meksikāņu princese! Mājup ejot, protams, atkal kaut kas jāpagaršo. Uz ielas cepta pankūka ar kazas sieru un šokolādi... Kāpēc gan ne?

Regīna

Kad atvēru acis, mūsu cellē valdīja pustumsa. Klusiņām aizgāju uz vannasistabu un mēģināju ieslēgt gaismu. Nekā! Izspaidīju visus slēdžus, bet telpa nepielija ar gaismu. Neko darīt, kaut kā jātiek galā. Labi, ka nesadomāju iet dušā! Tas gan notika tā vienīgā iemesla dēļ, ka vannasistabā valdīja pilnīga tumsa. Man pat prātā nenāca, ka arī ūdens no krāna tūlīt izbeigsies.

Drīz vien atklājās, ka notikusi kaut kāda avārija un elektrība pazudusi veselam San Cristobal de las Casas rajonam. Taču, tā kā tas bija pēdējais rīts šajā pilsētā, viņu elektrības problēmas mūs pārāk neuztrauca. Ja nu vienīgi brokastu sakarā... Bet apsviedīgais oficiants visu veikli nokārtoja, un kārtējā omlete bija uz šķīvjiem. Arī kafiju dabūjām.

Drīz vien devāmies ceļā. Braucām, griezāmies atpakaļ, jo ceļu esot nobloķējuši protestētāji, izvēlējāmies citu un atkal braucām. Ja pa busiņa logu neredzētu palmas, varētu padomāt, ka braucam pa grantētu Latvijas vietējās nozīmes ceļu, kur vietām it kā kaut ko remontēja. Un tad sāka līt. Nekā briesmīga, ja nu vienīgi šoferim Serhio bija žēl sava busiņa, ko viņš tik rūpīgi kopa un tīrīja.

Pēc gara un visai nogurdinoša brauciena pāri kalniem un cauri ielejām sekoja dienas kulminācija – Aqua azul. Zilais ūdens. Ūdenskritums, kas pārsteidz ar saviem izmēriem un ūdens daudzumu. Nē, šoreiz tas nebija zils. Tāds tas esot sausajos periodos. Lai nu kā, bet efekts bija tāds, ka aiz pārsteiguma mute palika vaļā un spēju tikai noelsties. Arī uz citiem iespaids bija līdzīgs. Dabas brīnums. Nākamajā dienā vērojot ko līdzīgu citā vietā, sapratu, ka Meksikā iespaidīgu ūdenskritumu ir daudz. Lielāki un mazāki. Tūristi par tiem sajūsminās. Vietējie iekasē naudiņu. Ja apmeklētāju gana daudz, var mēģināt viņiem notirgot kādus štruntus, ko pieklājīgi pieņemts dēvēt par suvenīriem.

Tāda tā dzīve pie viņiem. Toties vienmēr silts.

Laura

Pēdējais vakars Meksikā. Lai gan tik kontrastaini atšķirīga, tomēr Meksika latviešu cilvēkam kaut kur no sirds dziļuma izvelk bērnības siltumu. Varbūt pie vecmammas lauku mājā izdziedātās ikvakara telenoveļu ievaddziesmas, cilvēku sejas vaibsti, kuri līdzinās vienkārši marijām? Nezinu. Bet man bija sajūta, ka gan ar šoferīti Serhio, gan ar viesnīcas apkopēju spējām saprasties ar skatienu vien, ilgi nebija jāpiepūlas. Viņi angļu valodā nerunā, es vairāk par banjos un manjana pateikt arī nemāku. Piemēram, mūsu Sandra ar meksikāņiem runāja tīrā latviešu valodā. “Man vajag to papīra rulli,” viņa, iegājusi ceļmalas veikaliņā, drosmīgi saka. Un pārdevēja, sapratusi situācijas svarīgumu, skrien uz veikala otru galu un patiešām atnes tualetes papīru. “Cik tad tev tas jaguārs maksā?” Sandra lietišķi jautā suvenīru tirgotājam un pēc pāris minūšu kaulēšanās pacilāti rāda mums iegādāto jaguāru. Apmēram trešajā dienā konstatējam, ka katras busiņā skanošās dziesmas piedziedājumā saldsērīgi tiek izdziedāts co-ra-son. Tā vien šķiet, ka cilvēkiem nav nekā svarīgāka par mīlestību. Un, stundām ilgi braucot pa serpentīniem, tu, cilvēk, beidzot nonāc pie padomāšanas par dzīvi un atziņas, ka nekā svarīgāka tik tiešām nav. Dažbrīd, vērojot lielo nabadzību ciematos, atmiņā ataust Magones slavenais: “Ne man Gucci, ne man Nike.” Bet dzīvespriecīgie bērni, kuri lietus laikā smiedamies skrien, lietussarga vietā pāri galvām pārvilkuši plēves gabalu, vai tante, kura ceļa malā tirgo olas un liek tās plastmasas maisiņā, klusi dungodama līdzi corason, corason, iespējams, patiešām ir laimīgi. Es laikam pirmo reizi mūžā vārda vistiešākajā nozīmē pazaudēju laika izjūtu, un tik daudz smējusies nebiju jau gadiem. Atbraukusi mājās, vēl pāris dienu nevarēju attapties no sajūtas, ka esmu padzīvojusi citā gadsimtā, kur vietējie vīrieši pa tirgu staigā, apsējuši ap gurniem kažokādas, bet sievietes ar Frīdas Kalo cienīgām bizēm cita citai tirgo vistas, graudus un turpat arī apakšbikses. Mēs pieredzējām tik daudz, ka to visu šajos žurnāla atvērumos aprakstīt pavisam noteikti nav iespējams. Man ļoti palika atmiņā vakara sarunas banānlapu ieskautā baseinā, smiekli līdz asarām par to, kurš ir kura “slepenais draudziņš” (jā, jā, arī tādi mums bija), dabas varenība, Sumidero kanjons, kurš no mūsu skatpunkta laivā slējās viena kilometra augstumā debesīs, bet visvairāk, protams, kompānija. Es to sauktu par meksikāņu ģimeni, ar kuru mēs pavisam drīz tiksimies tepat Rīgā un ar kuru noteikti var doties uz jebkuru pasaules malu. Un šis ceļojums būtu par 50% blāvāks, ja mūs nepieskatītu Raimonds. Tā vien šķiet, ka viņam ir svarīgs ikviens. Es Raimondu nevaru saukt par gidu, es viņu saukšu par ceļotāja labāko draugu.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 05 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2023

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu