Elegantas iznešanās rokasgrāmata iesācējiem

— Aija Strazdiņa

Elegantas iznešanās rokasgrāmata iesācējiem

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 31 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jums ir bijusi sajūta, ka kāds jūs vēro? Un šoreiz es nedomāju augstākos spēkus vai viņsaulē par mums rūpi turošos sentēvu garus, bet teju vai fizisku sajūtu, ka kāds stāv un skatās.

 Piemēram, nesen, kad bezcerīgi centos piemest galvā sakarības starp plānoto braucamgabalu, spēkrata vidējo degvielas patēriņu un summu, par kādu tankštellē uzpildīties, uz mani no pamatskolas otrā stāva kabineta ar neslēptu nožēlu skatījās matemātikas skolotāja. Kad ar roku notraušu drupačas no galda vai nejauši nolieku klaipiņu vēkšpēdus, caurumu pakausī dedzina tēva skatiens – viņš jau labu laiku nav ar mani, ko nevarētu teikt par pārliecību, ka iepriekšminētās neģēlības vairo nelaimes, badu un naidu mājās, valstī un visā plašajā pasaulē. Ja padomā, katrai aplamībai ir pa nosodošam acu pārim: zeķbikses pie botām nāk komplektā ar ironiski noskaņotu nez kāpēc tieši Dagmāru Leganti, svilpiens guļamistabā reinkarnē piktu vecmāmiņu, aproces vietā uz delma locītavas uzštaukāta matu gumija vizualizē nosodošu Aleksandru Pavlovu, bet nepareizi salātos sagriezti tomāti – pirmās mīlestības kulināri advancēto mammu. 

Savukārt ik reizi, kad vakariņu laikā nošķiežu sevi vai, kas vēl biežāk, blakussēdētāju ar mērci, kad publiskā pasākumā urbinu degunu, lai tikai negadītos nelaikā sveicienam pasniegt roku, kad nokavēju pasākuma sākumu un, atklāti sakot, gandrīz arī beigas, kad veros drēbju skapī kā informatīvā tukšumā, nespējot izlobīt, ko lai velk konkrētajā oficiālajā gadījumā, un kad solīdā kompānijā jāēd zivs ar vairāk nekā vienu asaku, gara acīm redzu elegantu, smaidīgu, sagrupētā stājā staltu kā slotaskāts stāvošu, nenosodošu, bet... nebūsim naivi, visu pamanošu (!) Vitu Nasirovu.

Vita ir skaista, smalka un iznesīga. Vita ir protips. Kad izaugšu, būšu Vita. Vita zina, kā lietas darāmas, – viņa ir etiķetes eksperte un aristokrātiskas uzvedības un estētiska dzīvesveida guru. Viņa mēdz teikt, ka ideālu sieviešu neesot un nevienai pēc garas dienas zeķītes nesmaržojot pēc rožlapiņām, un neviena, pat perfektākā būtne, nepurkšķinot taurenīšus, bet šā kā tā esmu pārliecināta, ka Vita ir vienīgais izņēmums. Nespēju iedomāties Vitu, knibinot kāju nagus, sasienot iesvīdušus matus copītē un paļurkātās trenūzenēs skrienot uz veikalu vai noraujot mēmos restorānā, kur uz galda ir sešpadsmit dažādas dakšiņas un ēdienkarte sacerēta teletūbiju valodā. Mēs visas esam imperfektas... izņemot viņu. 

Mūsu sarunas parasti ir tieši šādas: pastāstu šausmu stāstu iz dzīves, bet Vita to neuzkrītoši izdekorē ar padomu (kas, lūk, jums pirmā mācība, darāms tikai tad, ja sarunas biedrs to prasa, jo uzbāzties – vēl jo vairāk ar zināšanām – nav dāmas cienīgi).

 Ņamma

Aija

Mana bērnība pagāja Rīgas centrā, kurp no attāla mikrorajona ar vienu trolejbusa līniju un desmit iekšpagalmiem pārcēlos sešarpus gadu vecumā, lai sāktu patstāvīgas skolas gaitas. Šai gandrīz jau pieauguša bērna ģeogrāfiskajai dislokācijai pievienojās arī mani vecāki, ar kuriem kopā apmetos ērtā īres dzīvoklī. Apmēram tā arī tolaik jutos – gana pašpietiekama, lai bez palīdzības pārnestu no stūra veikala “ķieģelīti” vai trīsstūra formas paciņā fasētu pienu, pašas spēkiem apietu ap kvartālu un, ja riktīgi saņemas, aizstaigātu līdz divus kvartālus tālajai Bērnu pasaulei. Ziemas laikā universālveikala pirmā stāva logā konvulsīvi kratījās Sņeguročka, Ģedmorozs un rūķi, demostrējot PSRS inženieru un tehniķu sasniegumus, un brauca mazmazītiņš rūķu vilcieniņš, bet citos gadalaikos... to es neatceros, jo tad uzmanības centrs pārvietojās uz ielas otru pusi, kur stalti slējās apmēram astoņi gāzētā ūdens automāti. Vecāki bija stingri nolieguši lietot uzturā jebkādu žļurgu, kas no tiem iztecēja, tāpēc visu kabatas naudu tērēju... protams, tieši tur. Sociālizācija sākotnēji bija viegli mulsinoša, un jāatzīst, ka pat man, gadus septiņus vecam knēvelim, sistēma, kad jāstāv dzīvajā rindā, lai pēc trim četriem pieaugušajiem, no kuriem vismaz viens knapi turējās kājās, pārmantotu graņonku, kuru (ja vien aparātā nebija salūzusi mazgājamā ūdens padeve) aši noskalot zem švakas strūklaciņas, pirms par trim kapeikām iepildīt tajā ūdeni ar škebinošu gāzi, jau tad likās ne līdz galam... izdomāta. Kad pie dzēriena bija tikts, tas turpat ielas malā bija aši jādabū iekšā, lai glāzi nodotu nākamajam izslāpušajam pilsonim. Reizēs, kad atskanēja “Meitenīt, nečammājies, dzer ātrāk, cilvēki gaida”, nožēloju, ka man nav vismaz 10, kas toreiz likās “baigi reālais” vecums.

Savdabīgi, ka prāts saglabā pašus dīvainākos notikumus. Varbūt tāpēc, ka tie kaut kad vēlāk veido mūsu personības. Lai vai kā, tās pašas Bērnu pasaules pirmajā stāvā bija ēdnīca. Lete ar stikla vitrīnu, brūni lipīgas paplātes, misiņa galda piederumi un nošmulēti sālstrauki uz lakoniskajiem ēdamgaldiem man tolaik likās esam pieczvaigžņu Michelin. Ēdnīcās tusēja cilvēki, kuriem mammas nespieda ēst grūbu zupu. Viņi bija pieauguši. Viņi varēja izvēlēties, kuru no piedāvātajiem diviem ēdieniem sirds kāro, un pieblīdusi dāma ar vienaldzīgu sejas izteiksmi un iestērķelētu lupatiņu uz galvas viņu vēlmes acumirklī izpildīja. Tā kādu dienu, bruņojusies ar nevērīgu fake it till you make it sejas izteiksmi, ēdnīcā lepni ierados septiņgadīgā es. Pasūtīju cīsiņus ar mērci. Apsēdos pie galda. Atcerējos, kā vēl agrākā bērnībā, izģērbusies par princesi, ar dakšiņu un nazīti našķojos pie maziņa bērnu galdiņa, izspēlējot vizītes karaļnamos. Paņēmu dakšiņu. Paņēmu nazīti. Atšāvu mazo pirkstiņu. Iedūru apmēram cīsiņā... un noraudzījos, kā tas aizvirpuļo pa galdu un tad arī pa zemi, atstājot aiz sevis lipīgu mērces taciņu. 

Kopš tās dienas pagājuši vismaz 35 gadi, bet kā šodien atceros, kā šajā skatā nolūkojās arī pieaugušie cilvēki, kuri ēdnīcā, es tā saprotu, nebija pirmo reizi, bet tādu šmuci dzīvē nebija redzējuši. Par tālāko atmiņas klusē, pieņemu, ka tās ir tik traumatiskas, ka atmodināmas tikai ar hipnozes palīdzību, un neesmu droša, ka to tiešām vēlos.

 Vita

Tas var jūs pārsteigt, bet etiķetes pamatā ir nevis māka nekļūdīties, bet prasme nepamanīt citu kļūdas. Viens no kolorītākajiem piemēriem ir saistīts ar kosmonautu un karalieni. Elizabete II bija ielūgusi uz svinīgām vakariņām PSRS kosmonautikas pionieri Juriju Gagarinu, kurš, nenoliedzami, mācēja uzšauties kosmosā, bet neorientējās aristokrātiskos smalkumos. Kad viņam tika pasniegts citronūdens roku noskalošanai, noturējis to par limonādi, kungs šķidrumu izdzēra. Vai karaliene apjuka? Pasmējās? Nē, viņa, it kā nekas nebūtu noticis, izdzēra arī savu ūdeni. Jo viņa zināja, ka neveikls ir nevis tas, kurš izdarījis muļķību, bet tas, kurš uz to reaģē. Līdzīgi kā mums bērnībā mācīja – ja kāds, piedošanu, nopurkšķinās, izliecies, ka neko nedzirdēji un nejuti.

Viens no mītiem ir par to, ka smalki ļaudis, turot kafijas vai tējas tasi, atšauj mazo pirkstiņu. Tā nav. Patiesībā šis manierīgums saistīts ar sifilisa slimniekiem – kaite iedarbojas uz muskuļiem, un pirksts tiešām nelokās. Savulaik Francijas salonos dāmas tādā veidā saprata, no kura kunga turēties pa gabalu. Otrs variants – tā Anglijā tika noteikts, pie kāda sociālā slāņa pieder cilvēks. Ja, turot tasīti, pirksts stutējās gaisā, persona bija radusi pie krūzītēm bez osas un attiecīgi piederēja pie zemākajiem slāņiem. Tāpēc, nē, mazajam pirkstam nav nekāda sakara ar labām manierēm!

Toties tam, ko, atnākot uz restorānu, uzliekam uz galda, gan ir. Kungi mēdz eksponēt (biezus) makus un (šiku) auto atslēgas, un tas nu tiešām ir lieki, savukārt dāmas it bieži uz galda noliek (jaunu) mobilo telefonu. Patiesībā šādi mēs galda biedram pasakām, ka viņš mums nav svarīgs. Otrs variants – jūs gaidāt nozīmīgu zvanu. Tādā gadījumā atvainojieties un tā arī pasakiet, jo viss, kas pateikts, strādā jūsu labā un nevar būt pamats aizvainojumam. Telefons nav jūsu lielākā problēma? Jūs skaļi čāpstināt vai, iedzēris vīnu, žagojaties? Pabrīdiniet galda biedrus! Savas nepilnības skaļi atzīt var tikai drosmīgs un par sevi pārliecināts cilvēks, un tas tiks novērtēts.

Esmu pamanījusi, ka restorānos mulsinoša mēdz būt auduma salvešu lietošana, un atzīšos, ka arī es tās metu zemē, cēlu, liku uz galda un atkal metu zemē, kamēr nesāku tās lietot ikdienā. Papīra salvetes ļoti samazina estētikas līmeni... Ja tās izmantojat, pēc lietošanas nerullējiet un nestūķējiet krūzītēs, glāzītēs, bet salokiet un pastumjiet zem sķīvja maliņas. Atšķirībā no papīra salvetēm auduma salvetes pēc pirmās lietošanas neloka, bet nevērīgi noliek uz galda. Te der atcerēties, ka, baudot ēdienu, tu neesi saimniece, bet aristokrāte, un tev attiecīgi nav gēna gludināt, locīt un uzpucēt. Ja restorānā gribas slaucīt drupačas nost no galda, iekod vaigā un pieklājīgi palūdz to izdarīt viesmīlim. Atļauj, ka par tevi parūpējas! Un vēl kas – auduma salvetēs nevajadzētu slēpt ēdiena paliekas, kaut gan cienījama etiķetes speciāliste Ksenija Markova iesaka tajās likt zivs asakas. Runājot par zivīm, smieklīgākais, ko darām, ir asaku izkārtošana līdzīgi skropstām uz šķīvja majas. Ticiet man, viesmīļi par to nepriecājas, jo, tādu šķīvi paceļot, dekorācijas var aizplivināties pa gaisu. Šķīvja malai jābūt neaizskartai un ēdienam, tostarp tā pārpalikumiem, kopš sākta gala jāpaliek iekšā šķīvī. 

Par cūkāšanos. Visizplatītākā šmucēšanās novērojama vīna vakaros. Citreiz uz glāzēm ir tik daudz pirkstu nospiedumu, ka saturs jau ir grūti saskatāms. Satverot glāzi aiz kātiņa, nezūd stikla caurspīdīgums un netiek sildīts dzēriens. Tie, kas orientējas vīna pasaulē, tur glāzi aiz paliktņa, ko nevajadzētu darīt, ja esat vīnzābaks. Šāds žests ir atpazīstamības zīme un aicinājums vīzniņiem uzsākt ar jums sarunu, no kuras nekādi netiksiet ārā ar godu un “man vislabāk garšo zirdziņvīns”.

Der arī atcerēties, ka pie zviedru galda ir atļauts un pat vēlams doties vairākas reizes un nav obligāti piekraut šķīvi ar kaudzi. Svarīgi nelikt uz viena šķīvja zivs un gaļas ēdienus, kur nu vēl komplektā ar desertu, bet katram no tiem paņemt jaunu šķīvi. Un, pat ja nelietojat alkoholu, dieva dēļ, paņemiet aperitīvu vai glāzi ūdens, jo labāk saskandināt un neizdzert, nekā ballītes viesiem skaidrot, ka esat reliģisku motīvu vadīts atturībnieks vai ārstējat kuņģa čūlu. (...)

(Patiesībā šis ir tikai ļoti gara un ļoti interesanta raksta sākums. Visu rakstu lasi žurnālā!)

Foto: Skarbor Sui, Fabrian Zakaria

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 31 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu