Dzīve bekvokālā jeb Bekvokāla priekšrocības

— Marta Kukarane

Dzīve bekvokālā jeb Bekvokāla priekšrocības

— Marta Kukarane

Raksts

Publicēts: 22 decembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ir tādi cilvēki, kuru sejas mums šķiet pazīstamas, bet nekādi nevaram atcerēties, kur mēs būtu tikušies. Tāda ir arī manējā. Jo es esmu bekvokāliste. Pareizāk sakot, biju šā vārda vistiešākajā nozīmē, bet pēc horoskopa un pārliecības tāda esmu vēl joprojām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visur piedalos, visu redzu, bet mani neviens neredz. Manā gadījumā tas nozīmē, ka nekad pat neesmu gribējusi kļūt par solisti. Ja nu baigi vajag, tad, protams, var uz īsu brīdi solistu aizvietot, bet tas arī viss. Un tas attiecas gan uz dzīvi, gan skatuvi.

Parasti cilvēkiem, ja viņi grib mani aizvainot, šķitis, ka pietiek izmest frāzi “neizdevusies dziedātāja”. No vienas puses, varētu piekrist – kas nav izdevies, tas nav. No otras puses, varētu arī ļaudis beidzot apgaismot, ka viss ir izdevies tieši tā, kā bija iecerēts, jo retais spēj sagremot vienkāršo patiesību, ka ir cilvēki, kas dzimuši būt fonā – tāda ir viņa sūtība. Un nekāds solo ar visu no tā izrietošo atbildību un prožektoru gaismām viņus neinteresē. Vai nav jauki, ka ir ļaudis, kuri tomēr apzinās varēšanas robežas un nelec augstāk par savu pakaļu? Es šādu īpašību cilvēkos vērtēju ļoti augstu. Turklāt bieži vien bez tāda bekvokāla nav nekādas aršanas un skanēšanas. Bez līgavas pušķa līgava nav pilnīga. Bez somiņas sieviete nav apģērbusies, un tā tālāk. Tas tā pavisam filozofiski. 

Bet, ja runājam tieši un praktiski, jūs pat iedomāties nevarat, cik dzīve dibenplānā patiesībā ir koša un notikumiem bagāta. Šim statusam gan ir sava garoziņa – jums ik pa laikam var nākties nest solista paunas, jo viņš pats nevēlas izskatīties pēc lupatlaša, ieejot koncertzālē pa dienesta ieeju ar Maximamaisiņu rokās, kurā ir ielicis kurpes. Un dažreiz jums var nākties stiept no ģērbtuves uz auto šmigu, kas pasūtīta raiderī, jo zvaigzne ar pudeli rokās... tas ir neglīti, bet bekvokāliste... neviens pat nezina, kas tu esi. Bekvokālists šajā izrādē var piedalīties un noraudzīties ar nesatricināmu mieru un savā ziņā arī pārākuma sajūtu. Ja arī norausi šķībi, par sūdīgu koncertu vainos to, kas priekšā. Ne jau mans vārds ir plakātā. Taču to gan neviens atbildīgs bekvokālists ar nolūku nedarīs, tikai netīšām. 

 Ceļš uz skatuvi

Vairākumam no tiem, kuru nodarbošanās ir būšana uz skatuves, ceļš uz turieni ir aizvijies kaut kā pamazām, netīšām. Reti kurš ir piedzimis ar domu: es būšu skatuves mākslinieks. Tie, kuri tā saka, vai nu muld vai pārspīlē, – jums vienkārši paveicās, ka bērnības iedomas kaut kādā veidā sakrita ar šodienas realitāti. Nu, labi, vēl ir to aktieru bērni, kuri uzauguši aizkulisēs un neko citu nav redzējuši. Man neviens ģimenē nav ne aktieris, ne dziedātājs, pat ne ārsts. Nebija, ko reāli pārmantot. Nodziedāju mūzikas skolas iestājeksāmenos Upe nesa ozoliņu, trāpot pareizajās notīs, un ar to, izrādās, pietiek, lai iestātos flautistos. 

Pirmo reizi uz skatuves mūs, savas grupas bērnus, izdzina solfedžo skolotāja kādā represēto koncertā, kurā mēs, mūzikas skolas meitenes, dziedājām viņas sacerētu šlāgeri. Toreiz neko neanalizēju, pat nezinu, vai uztraucos. Bet kādai citai skolotājai ar to pietika, lai paņemtu mani dziedāt savā jaunajā popgrupā. Tā kā es pārsvarā savā dzīvē esmu uzticējusies citu viedoklim, noticēju, ka esmu dziedošais tips, un sāku iet uz mēģinājumiem, kur mums atļāva izvēlēties visādas dziesmas pašiem. Un tieši tāpēc mēs atšķīrāmies no tā laika bērnu kolektīviem, kuros vēl joprojām bērni un pusaudži dziedāja par sveicienu vasarai, robotiem, podziņām, makaroniem, maziem kukainīšiem un Vinniju Pūku, bet mēs gāzām vaļā Kelly Family, kas bija mūsu jājamzirdziņš, Cranberries, Šineidu O’Konoru, Rednex un tamlīdzīgu materiālu. Viss bija wow un super, jo angliski nemācējām ne tikai mēs paši, bet arī neviens no bērnu popmūzikas festivāla Saules zaķis organizētājiem un TV skatītājiem. Mana grupas biedrene kā savu solodziesmu festivālam bija izvēlējusies skaņdarbu ar vārdiem My womb is not a football for you”, bet manu solodziesmu sauca When You’re Gone. Taču dažreiz labāk ir nezināt, jo tad dzīvot ir daudz vieglāk. 

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu Martas rakstu lasi Imperfekt 18.numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 decembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu