Dzīve Bali. Kā Disnejlendā

— Kristīne Kutuzova

Dzīve Bali. Kā Disnejlendā

— Kristīne Kutuzova

Raksts

Publicēts: 08 jūlijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Iespējams, izdzirdot, ka kāds pārceļas uz dzīvi Bali, daudziem acis ieplešas. Vai atkal sekos kārtējais stāsts par to, ka dzīve bija drūma un pelēka, bet tad pēkšņi ieguva krāsas? Un ir jau ir arī pamats šādai reakcijai. Reiz Austrālijas sērfotāju iecienītā bohēmiski tropiskā pērle bija vieta, kur patverties un norobežoties tiem, kuru gars bija par lielu, lai to apjoztu sistēmas kaklasaite. Te varēja augām dienām slidināties pa viļņiem, pusdienlaikā zvilnēt no bambusiem un palmu lapām uzslietā pavēnī, bet vakaros pie ugunskura uzvilkt dūmu un paklausīties kādu tīkamu dziesmu. 

Te jāpiebilst, ka bez pludmales labumiem Bali vilina ar vēl kaut ko. Ne visus, protams. Apturiet teju jebkuru, kurš tur dzīvo ilgstoši, un pajautājiet: “Kāpēc Bali?” Būs dziļa ieelpa, it kā gatavojoties garam monologam, bet tad sekos nopūta, atmetot ar roku cerībai kaut kā šo pieredzi aprakstīt. “Bali ir kā veļasmašīna turborežīmā. Ja neesi gatavs, ka tā atrauj nost visu, kas nav gana labi piesaistīts, atpūties pāris nedēļu un brauc prom. Ja paliec, tad zini, ka griezīs ne pa jokam,” man teica pirmajā ciemošanās reizē. 

Tas bija pirms septiņiem gadiem. Parasti saku, ka toreiz tikai iemērcu pirkstiņus. Lasu savus pirmos iespaidus un smaidu – laimes pilnas bikses. Kā iepeldēju tur, kur ūdens pāri galvai, pat īsti neatceros. Pakāpeniski. Tas kļuva par manu pandēmijas stāstu. Kamēr pasaule juka prātā, es paliku iesprostota paradīzē, bet uzreiz to pat nesapratu. Tagad ir sajūta, ka apēdu necerēti garšīgu kūku un gribu caur atmiņām atdzīvināt recepti līdz katram cukura graudiņam.

 Ieradumu maiņas gads 

Mans plāns divdesmitajam gadam bija pāris mēneši, varbūt gads Anglijā. Pirmo reizi mūžā biju izkārtojusi visu tā, ka varēju strādāt attālināti. Jā, jā, tas bija vēl pirms tam, kad visi sazūmojās. Kā toreiz smējos, cierēju uz brokastu kokosriekstu Bali un pēc tam uz afternoon tea Londonā. Janvārī bija sapulcējies bariņš nosalušu latviešu, kurus aizvedu uz mazo, bet izslavēto Indonēzijas pērli. Divas nedēļas krustu šķērsu izvagojām salu. Kolīdz pirmā grupa devās mājup, klāt bija nākamie, un es sapratu, ka mans mēneša atvaļinājums kaut kā bija ieguvis darba aprises. Atlidoju uz Rīgu, lai pārpakotu koferus. Vēl neviens neslēpa sejas, bet plašsaziņas līdzekļos skaļumā pieņēmās vienas vienīgas tēmas atspoguļojums. Londonas plāns palika pavisam blāvs. Sapratu, mana iespēja padzīvot Bali ir vai nu tagad, vai nekad. 

No Rīgas izlidoju līdz ar ārkārtas situācijas izziņošanu. Izkāpu Bali, un šķita, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē. Tobrīd vēl nezināju, ka neviļus biju piekritusi dalībai pati savas dzīves realitātes šovā – bez scenārija, bez garantijām, bet ar aizraujošu aktieru ansambli. Mieru, tikai mieru, negrasos stāstīt, cik labi gāja man, kamēr citi iepazina mājsēdes un dīkstāves nozīmi. Bija raizes gan par sevi, gan mājiniekiem, bet nemanot jau bija piezadzies tas salas misticisms. Tas neredzamais, bet visiem pazīstamais Bali spēks bija mani pārņēmis un negrasījās laist vaļā. Sākās posms, ko saucu par saviem baskājainajiem gadiem: bija pirmais, tad otrais un nu rit trešais. Man bija trīsdesmit, kad te nokļuvu pirmo reizi. Nezināju, neplānoju, bet ļoti sapņoju par tādu dekādi savā dzīvē. 

Indonēzija ir valsts, kuras teritoriju veido vairāk nekā 17 000 salu, no kurām tikai 6000 ir apdzīvotas. Te ir vairāk nekā 270 miljoni iedzīvotāju. Nevis tūkstoši, bet miljoni! Bali, protams, ir maziņa. Tikai nepilni pieci miljoni, no kuriem ap 100 tūkstošiem ir ārzemnieki ar īstermiņa vīzu, bet kādai trešdaļai ir uzturēšanās atļaujas. Lai neiekultos nepatikšanās, nestāstīšu par aizliegumu dabu šo divu gadu laikā, bet piebildīšu, ka pirmajos ierobežojumu mēnešos notika lielā tautu staigāšana. Tie, kuri bija nolēmuši palikt Bali un neizmantot kādu no repatriācijas reisiem, izvēlējās dzīvesvietu nākamajiem mēnešiem. Kā izvēlējās? Pēc interesēm, intuīcijas, materiālajām iespējām, varbūt uz dullo. Bija svarīgi nenošaut garām, nebija zināms, cik ilgi būs jādzīvo vienas pilsētas vai ciematiņa robežās. Ieejas vārtiņus aizslēdza. Lidmašīnu skaņas noklusa. 

 Trūmenšovs vai Bērtona Brīnumzeme?

Mana retrospekcija šoreiz nebūs par Ubudu (Ubud) – mazo pilsētiņu salas vidienē, kurā, kā mēļo, dzīvo kinopasaules slavenākais dziednieks Ketuts un, iespējams, var sastapt džūlijas robertsas. Par to var lasīt teju katrā ceļvedī. Lai raksturotu vietu, kurā es dzīvoju, izmantošu salīdzinājumus. Čangu (Canggu) vēl pavisam nesen bija ciematiņš ar divām paralēlām ielām. Abas kā upes ietecēja tieši okeānā. Toreiz dzīve burbuļoja blakus esošajā Kutā. Tur, kur tie sērfotāji pie ugunskura ar ģitāru zem noreibušām debesīm. Čangu savukārt dažus gadus pirms pandēmijas sāka veidoties savdabīga kopiena, un tā auga kā rauga mīkla. Nu jau iet pāri malām, bet turpina briest. Tāda kā Latvijas Pāvilosta.

“Kā tev nav garlaicīgi?” ir biežākais jautājums, ko dzirdu. Tam parasti seko: “Vai neapnīk neko nedarīt?” Skabargas spraudēji, protams, ik pa laikam izmet: “Ar ko tu tur vispār nodarbojies?” Vai uzliek zīmogu: “Tas nav normāli!” 

Kā tad rit dzīve Bali Pāvilostā? Ātri sapratu spēles noteikumus, kaut gan man tie nemaz nebija tik tīkami. Lai veiksmīgi iedzīvotos, bija jārunā. Un jārunā daudz. Jārunā par sevi, jājautā par citiem. Brīnījos, kā pārējiem tas sanāk tik viegli. Mājās viss bija tik vienkārši, droši, te viss izaicinoši, nezināmi. Pirmkārt, sapratu, ka bailes kļūdīties vai bailes no nosodījuma, vērtējuma bija nepieciešams uz kādu projicēt. Latvijā parasti tie bija augstākstāvoši jeb zināmāki cilvēki, ar kuru pārstāvību lielākoties bija saistīta ikdienas dzīve. Publiski reti paudu savu viedokli, parasti uzdevums bija formulēt, uzrakstīt citu viedokli, tāda dzīve ar nemitīgu deleģējumu. Bali to cilvēku man apkārt nebija. Līdz ar to pazuda baiļu burbulis, tas draudīgais faktors. Pie tā bija jāpierod. Pie brīvības. Sākumā es rakstīju uz lapiņām. Goda vārds. Man vienmēr līdzi bija mazas lapiņas, uz kurām sarakstīju dažādus faktus par sevi. Daudzi mani draugi ir pārcēlušies uz dzīvi citur. Ar visu ģimeni vai vēl pirms mazo piedzimšanas. Tomēr Bali viss ir specifiskāk. Te nav iespēju noslēpties vai izveidot savu kastīšu ikdienu – kastīte, kurā dzīvoju, kastīte, kurā braucu, kastīte, kurā strādāju, kastīte, kurā iedzeru vīnu utt. Te visa dzīve notiek ārā, bet ārā visu laiku satiec cilvēkus. Cilvēki grib zināt, kas tu esi un ko dari, kā varat viens otram būt noderīgi? Pazūd lielākā daļa demogrāfisko parametru jeb, precīzāk, aizspriedumu pēc dažādiem demogrāfiskajiem kritērijiem. Jo cilvēks ir atšķirīgāks, jo unikālāka viņa pieredze, jo interesantāk. 

Otrkārt, ātri pierodi pie tā, ka no rīta vari būt bezdarbnieks, bet vakarā jau esi iesaistīts pusducī projektu. Atvainojos par vispārinājumu, bet te nevienam nav normāls darbs, taču visi strādā. Es, piemēram, nolēmu, ka vēlos vairāk rakstīt. Paņēmu atbilstošo lapiņu un tajā dienā sāku sarunās pieminēt savu pieredzi, īstenotos projektus, publikācijas. Atnācu mājās ar pirmajiem pasūtījumiem. No desmit sastaptajiem cilvēkiem vairāk nekā puse, visticamāk, būs kouči. Tie arī bija pirmie klienti. Nu jau radīti ap trīsdesmit dažādu zīmolu stāstu. Paprāva kaudzīte. Šeit mazliet kā lamuvārds skan vārdu salikums “digitālais nomads”, bet tas visprecīzāk raksturo cilvēku nodarbošanos. Viss, ko tu pārdod, ir tavā galvā. Nu, labi, dažkārt dators ir tāds smadzeņu paplašinājums, bet mobilais tālrunis un internets palīdz sasniegt vistālākos pasaules nostūrus. Smejos, ka dzīvoju 10 000 kilometru no mājām, bet tās nekad nav šķitušas tik tuvu. Dienas režīms dažbrīd nojūk, taisnība. Ir jādala klienti un pasūtījumi pēc laika joslām. Vienlaikus strādāt gan ASV, gan Latvijas, gan Austrālijas darba grafikos nevar.

Treškārt, jāmin kopienas faktors. Patiesībā, ar to bija jāsāk. Ar triviālu mērcīti, bet precīzāk pasniegt grūti – te esam kā tāda liela ģimene, cilts vai viens liels biznesa inkubators. Slepenā receptes sastāvdaļa ir man līdz šim pilnīgi nepazīstama apkārtējo vēlme darīt visu, lai tava trakā iedeja piepildītos. Ja es izdomātu adīt žurkām zeķītes, esmu droša, ka pirmā reakcija uz šo ideju būtu: “Kā mēs varam tev palīdzēt?” Te prevalē spēles elements, rotaļāšanās neatkarīgi no pieredzes stāža un titulu smaguma. Protams, tagad, kad robežas atsprāgušas vaļā, būs jāpielāgojas. Cilts uzņems arī jauniņos, bet arī tie jaunie, ja izlems palikt ilgāk, būs savējie. Tā kopiena ir kā sīrups, koncentrāts, krējums. Citreiz pārāk sīrupaina, koncentrēta, krēmīga. Tad palīdz, ja dažas dienas nolien klusumā, džungļos pie ūdenskritumiem, kalnos vai kādā no mazāk apdzīvotām salām. Daba šeit uzvar strīdā pat lielākos racionāļus. Latviešiem viegli, mēs jau paši tādi baskāji vien esam. Meža māti un Vēja māti arī te var un vajag satikt, bet par garīgo Disnejlendu nākamreiz, tā ir veselas nodaļas, ne raksta vērts. 

 Tas ne vienmēr ir Šekspīrs, bet tas ir pa īstam. Tā ir dzīve.

 (“Truman show”, 1998)

Cilvēks notic tai realitātei, kas viņam ir apkārt. Īpaši, ja tā realitāte ir patīkama. Sākumā tiešām domāju, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Back to normal frāze bija pat vides reklāmās ceļa malā. Bet es vairs nezinu, vai vēlos atpakaļ. Gribu, lai normāli ir tad, kad ir interesanti, bet mazliet bailīgi, protams, cik ļoti tīkams un ērts šis burbulis kļuvis. Ik pa laikam pārlasu savus pierakstus plānotājā vai atmiņas dienasgrāmatā. Vai kādreiz šķiet, ka tas ir ievilcies sapnis? Jā. Tikai tad mēs visi te guļam tajā burbulī.

 

“Šorīt tik labi viļņi. Labi, ka paņēmām dēļus. Atstājām Nalu pludmales kafejnīcā, lai pieskata. Viņš tur parasti izdiedelē neapēstu kruasānu vai nočiepj izklaidīgāka ēdāja bekona šķēlīti tieši no šķīvja. Kārtējo reizi secinājām, cik labi ir sērfot saullēktā. Visa diena pēc tam vēl priekšā, bet tev jau labi padarīta darba sajūta. Kāds sajauca iešļūcenes un aizbrauca ar dažādām. Vienu savu, otru manu. Tagad es arī staigāju dažādās. Varbūt citu rītu satiksimies, lai samainītu atpakaļ. Ātri bija jāpabeidz iesāktie gabali, jo pēcpusdienā jau jāizbrauc. Piekritām padzīvot uz laivas tās divas dienas. Plāns izklausās interesants. Nirsim, stādīsim koraļļus. Tur esot arī mazie delfīni, cerams, atkal piepeldēs tuvu. Dienas atlikušajā daļā visi dalībnieki uzstājas ar 30 minūšu meistarklasi, stāstot par savu nodarbošanos. Vēl neizdomāju, par ko runāt, bet gan jau pa ceļam sarakstīšu.” (Aprīlis, 2022)

 

Tajā braucienā bijām ap 20 cilvēkiem, katrs dalījās savā pieredzē, stāstīja par saviem veiksmīgākajiem projektiem. Divās dienās nožonglējām četrās valodās, smadzenes bija pārgurušas, dibeni nodeguši, bet tā bija parasts, neplānots nedēļas vidus. Dažreiz jābrīnās, ka “līdz brokastīm jau ir laiks noticēt pusducim neiespējamību” (citāts no Luisa Kerola grāmatas Alise Brīnumzemē, – aut. piez.).

Vēl netieku gudra, vai šī dzīve ir realitātes šovs, vai ilūziju pasaule. Metarealitāte līdz Bali noteikti vēl nav nokļuvusi, bet mums te savējā, ar mistisko salas spēku apveltītā. 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 jūlijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu