Režisore un radošā direktore Una Rozenbauma pavisam noteikti ir viena no interesantākajām sievietēm, kādu es esmu satikusi. Sieviete, kura bērnību pavadījusi padomju pagrīdes bohēmā, no rītiem vannā dzied un lasa grāmatas, sieviete, kura audzina četrus brīnišķīgus bērnus, svin svētkus un paralēli vada astoņus projektus.

 Kā vienā profesijā savienojami tik diametrāli pretēji vārdi – radošs un direktors? Kamēr radošā plakne plūst pa emocijām, direktora amats pieprasa stingrāku pieskārienu.

Režisors un radošais direktors būtībā ir diezgan līdzīgi amati, tas pats darbs tikai citā žanrā. No režisora sagaida, ka viņš savu ansambli savāks un no procesa beigās kaut kas arī sanāks. Diemžēl arī režisoram nekāds iedomāts vagars blakus nesēž, kurš laiku pa laikam varētu pajautāt: “Klau, bet tu tam aktierim pateici, kas viņam jādara?” Radošais direktors pats vai kopā ar kolēģiem nonāk pie koncepta, bet, lai to konceptu iedzīvinātu, viņam, tieši tāpat kā režisoram, jāsadarbojas ar aktieriem, tekstu autoriem, māksliniekiem, mediju plānotājiem un visiem citiem komandā iesaistītajiem. Tā ir viena milzīga komanda, tāds kā tīklojums, kas, savstarpēji sadarbojoties, ideju aiznes līdz skatītājam vai klausītājam. Ikdienā es nodarbojos ar iespēju, problēmu vai kā cita pamanīšanu un tad tās izstāstīšanu sabiedrībai raidījuma, kampaņas, pastkartes vai pasākuma veidolā. Ne vienmēr tas ir videoformātā. Piemēram, žurnālā Rīgas Laiks es skaitos demagoģe – tas ir tas pats radošais direktors, ja runājam par komunikāciju. Rīgas Laiku mēs nevaram komunicēt ar jau ierastām “pērc lētāk” vai “divi par viena cenu” kampaņām. Skaidrs, ka tas nestrādās, un šai auditorijai tiek meklēti citi risinājumi. Tā radās dzīvais šahs “Rakstītāji pret lasītājiem” Rundāles pils dārzā, kas reizē ir gan pasākums, gan arī komunikācijas rīks. Tas ir tas, ko es daru ikdienā – domāju risinājumus problēmām, bet ne tradicionālā izpratnē. Patlaban kampaņas tradicionālā izpratnē vairs nestrādā, visi ir iemācījušies no tām izvairīties un uzlikt ad blokus. Tāpēc kampaņās tiek meklēti dažādi jauni koncepti, idejas, risinājumi, mudināšana uz domāšanas maiņu un tā tālāk. Tas ir brīnišķīgs darbs!

Brīnišķīgs, bet, pieļauju, arī ļoti sarežģīts darbs. No vienas puses, jābūt milzīgai intelekta bāzei, no otras – jāizdomā kaut kas vēl nepieredzēts.

Jā, mēs nepārtraukti domājam kaut ko jaunu. Man ir jāspēj fokusēties uz problēmu, jāsaprot, kāds ir risinājums, un jāatrod šim risinājumam atbilstoša forma. Tas ir brīnišķīgi, aizraujoši un arī supergrūti. Bet nekas nav neizdarāms. Tā ir kā spēle. Tev tiek uzdots sarežģīts uzdevums, un tad tu domā dažādus veidus, kā to atrisināt, kā ar minimāliem līdzekļiem ideju iznest pēc iespējas lielākai auditorijai. Ja neizdodas izdomāt, jādomā vēl. Piemēram, kā atrisināt mentālās veselības stigmu sabiedrībā? Jādomā, kādai jābūt referencei, ko to saprastu visi, un tajā pašā laikā tā būtu pietiekami līksma un vienkārša, kā arī neuzliktu vēl papildu slogu komunikācijai. Apmēram tāpat, kā izstāstīt jebkuram cilvēkam, ka mums katram ir vieglas novirzes. Tieši te nācām klajā ar Veselības ministrijas “Viss ir Norm.a” kampaņu, kuras pamatā bija ideja, ka katrai maizei ir savs sviests. Vistrakāk, manuprāt, ir tad, kad tev jau ir pilna galva un smadzenēm vairs nav kapacitātes. Tad patiešām neko nevar izdomāt. Bet man ir savas metodes. Aizmiegot es par šo uzdevumu iedomājos, un ļoti bieži jau nākamās dienas pusdienlaikā rodas iespējamie risinājumi. Domāšanas process nevar notikt kaut kādā apzinātā spiešanas līmenī. Informāciju vajag apstrādāt, jāļauj smadzenēm ar to padzīvot un paspēlēties. Dažreiz speciāli eju staigāt vai skatos kaut ko, kas ar konkrēto projektu nemaz nesaistās. Piepeši ieraugu pretim braucošu mašīnu, un saslēdzas pavisam jauni risinājumi. 

Kā var zināt, ka tā kampaņa strādās? 

Ja tu izstāsti komandai, ar viņiem tas rezonē un nerodas jautājumi, tad ideja strādā. Kad biju jaunāka un bailīgāka, mēģināju uzspiest savu viedokli, tagad, ja kāds šaubās, cenšos ieklausīties un izprast, jo tas ir vēl viens skatpunkts. Labāk šim skatpunktam pievērsties jau šajā posmā un saprast, vai ir tas relevants vai nav. Ja ir, tad jādomā tālāk. Man ļoti patīk, ka darbā man ir ļauts iztēloties un iemiesoties daudzās dažādu cilvēku galvās. Piemēram, es esmu piecdesmit vai sešdesmit gadu veca sieviete, kurai ir sācies klimakss. Kādā veidā ar mani sarunāties, lai man izstāstītu, ka šī konkrētā lieta, iespējams, man varētu palīdzēt? Radošais direktors un režisors ir sava veida psihologs, jo viņam ir jāsaprot ne vien kopējā vide, kādā atrodas sabiedrība, jāsaprot arī vide kolektīvā, kādi ir aktieri, kā ar viņiem strādāt un kā brīvi, aktierus nelaužot, aizvest viņus līdz tam, kas viņiem ir jāpauž sabiedrībai. Varbūt no četrdesmit divu gadu vecas sievietes tas tagad izklausīties lecīgi, bet es jau esmu tajā vecumā, kad pārstāju iztēloties atrisinājumu. Es mēģinu saprast, kas man no šīs ainas ir nepieciešams un kāda būs galanoskaņa vai ziņa, ko mēs pateiksim, tajā pašā laikā turu atvērtu prātu un sirdi iespējami citādam risinājumam. Man ļoti patīk filmēt, jo tad idejas risinājumu redzu kontrolētākā vidē. Bet būtībā jebkurā formātā ir kaut kas, kur es varu iemācīties ko jaunu. Man nav svarīgi sevi apliecināt vai atstāt savu vārdu tur vai šur, man drīzāk svarīgi ir atkal un atkal iemācīties kaut ko jaunu. Turklāt kopā ar citiem brīnišķīgiem cilvēkus, kurus es dažreiz pat pati varu izvēlēties. Iedomājies? 

Kādas sajūtas tevī raisās, kad tu skaties kāda lielāka projekta galaversiju?

Es nevaru skatīties. Tas ir mokoši. Esmu to izdomājusi, producējusi, tad mēģinājusi tikt pie finansējuma, saprast, kādā veidā tas nostrādās, meklējusi aktierus, komandas biedrus, mēģinājusi ar viņiem savienoties, vienā reizē tas ir izdevies, citā varbūt nav izdevies, tad seko nenormāli garš montāžas process, un tad vienā brīdī pēc garu stundu montāžas es tam esmu tik tuvu klāt, ka vairs neredzu, ko esmu izdarījusi. Labi atskatīties uz projektu pēc kādiem pieciem vai sešiem gadiem. Tad tu atskaties, ieraugi un nopriecājies: klau, to taču es uztaisīju! Tas ir tāpat kā ar šodienas bildēm. Tu ieraugi sevi un domā – kas tā par veceni? Bet paiet trīs gadi, un tu skaties uz to pašu bildi un domā – re, cik es labi izskatījos!

Sievietes ir multitasking profesionāles. Bet ne jau šādā līmenī. No kurienes tevī ir šis multitaskinggēns? Tu tāda jau piedzimi vai dzīves laikā izveidojies?

Pagājušajā gadā es strādāju pie piecdesmit pieciem projektiem. Gada beigās saliku statistiku. Tie ir septiņi astoņi projekti vienlaikus. Viens no maniem mīļākajiem dizaineriem Filips Starks strādā pie septiņdesmit deviņiem projektiem. Es viņu saprotu nevis tāpēc, ka būtu tikpat kruta, bet gan tāpēc, ka tās lietas, kas nenoder vienam projektam, noder citam. Domājot padziļināti par vienu tēmu, tu piepeši atrodi risinājumu kādai citai. Tādā veidā tu savai galvai dod lielāku diapazonu vai horizontu. Bet tas ir manā gadījumā. Zinu, ka citi cilvēki pieliek punktu vienam projektam un tikai tad ķeras pie nākamā. Tas laikam ir atkarīgs no prāta uzbūves. Mans prāts strādā šādi, jo, ja man ir tikai viena vai divas lietas darāmas, es tās vienkārši nedaru, smadzenes nospriež, ka ir sācies brīvlaiks, un es aizeju sleeping mode režīmā. Es noteikti neesmu tāda piedzimusi. Domāju, ka multitasking attīstās paralēli tam, ka man paplašinās ģimene. Ja tev ir daudz bērnu, ir diezgan grūti sēdēt un gaidīt iedvesmu, jāspēj fokusēties un izdomāt idejas tajā laikā, kas man ir dots. Bērni ļoti brīnišķīgi spēj novērst domas no jebkā. Strādājot reklāmas aģentūrās, esmu iemācījusies domāt tad, kad ir jādomā, nevis radīt idejas tad, kad ir iedvesma. Tā tas nestrādā. Idejas mēdz būt pārspīlēti pārvērtētas. Bet, ja tā padomā, man arī pusaudzes gados gribējās vienlaikus dejot, gleznot, rakstīt, filmēt un fotografēt. Un man teica, ka šādi nevarēs, jo būs jāizvēlas kaut kas viens. Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā, kad rodas jaunas profesijas un jaunas iespējas. Mūsdienās ir ļoti daudz profesiju, kas agrāk gluži vienkārši neeksistēja. Nupat pirms intervijas ar kādu jaunu meiteni spriedām, ka viņai jāstudē augstskolā ar apziņu, ka viņa strādās profesijā, kas šodien vēl nemaz nepastāv. Arī pētījumi rāda, ka patlaban viss ir simbiozē. Agrāk bija tāda laba lieta kā mācekļi. Bija kurpnieks un kurpniekam māceklis, podnieks un arī tam māceklis. Es uzskatu, ka arī mūsdienās bez tā nevajadzētu iztikt. Ja tu gribi kļūt par labu stilistu, atrodi pašu labāko profesionāli, kurš tevi uzrunā, un divus gadus nes viņam tās somas, skaties un mācies. Cita ceļa nav. Jo skolā to neviens neiemācīs. Es savu darbību sāku kā režisora asistente Vilks Studijā. Sāku saprast industrijas sistēmu, subordināciju un lietu kārtību. Nedaudz vēlāk sāku strādāt par režisori. Saskāros ar vairākām reklāmām, kurās stāsts bija tāds… varētu labāk! Zvanīju Ērikam Stendzeniekam un teicu, ka gribu būt radošā direktore, uz ko viņš man atbildēja: “Mhm, good luck!” Latvijā tolaik neviena sieviete vēl nebija strādājusi par radošo direktori, un pārējie pieci bija superkingi. Kad gaidīju Stefanu, pieteicos Latvian Art Directors Club reklāmas skolā. Izlaidu tikai vienu nodarbību, kad man bija dzemdības. Vēlāk pie Stendzenieka divus gadus nostrādāju par radošo direktori. Stendzenieks tolaik reklāmas industrijā Latvijā pilnīgi noteikti bija viens no labākajiem. No viņa esmu daudz mācījusies. Pēc tam strādāju DDB, Not Perfect un arī Latvijas Radio attīstības daļā. Reklāmas pasaulē es vienmēr esmu bijusi autsaidere, kura domā “sviestu”. Es gūstu prieku no sociālajām kampaņām. Domāju, ka neviens ar mani nekonkurē ne jau tāpēc, ka es būtu labākā, bet tāpēc, ka es gluži vienkārši pārstāvu savu nišu. Kinopasaulē sievietēm ir grūtāk. Es vispār esmu diezgan sacensīga. Varbūt tas nav īstais vārds. Ar to domāju, ka vienkārši nesēžu un nemāju ar galvu, kā tas ierasts sieviešu un vīriešu komunikācijā.
Es skaidri un gaiši pasaku, ja kaut kas, iespējams, nestrādās, analizēju un domāju līdzi. Ir izveidojies kaut kāds konkrēts instrumentārijs, kāda ir sieviete un kāds ir vīrietis. Par vīriešiem bieži vien rodas iespaids, ka viņi zina, un par to neviens nešaubās arī tad, ja viņš pie sevis kaut ko vienkārši nobubina. Bet jebkas, ko saka sieviete, viņai jāpasaka divas reizes, vēlams, skaļi. Es negribētu sevi dēvēt par stulbu vai pārāk optimistisku, bet man tiešām šķiet, ka laiki mainās. Sabiedrība kļūst arvien atvērtāka un dzirdīgāka.

Dažreiz sāp sirds par to, cik daudz plašākas iespējas paveras šajā industrijā citur pasaulē. Nav ienākusi prātā domā par karjeras veidošanu aiz Latvijas robežām?

Noteikti ne, nekad. Mēs katrs esam Latvija, līdz ar to mēs visi to arī veidojam un nesam Latvijas vārdu pasaulē. Jo vairāk cilvēki to apzināsies, jo atbildīgāka un iekļaujošāka būs mūsu sabiedrība. Tāpat ar vēlēšanu rezultātiem un vispār piedalīšanos vēlēšanās noteikti ies labāk brīdī, kad mēs aptversim, ka valsts nav “viņa”. Mēs esam valsts. Kādu brīdi biju apmaiņā DDB Parīzē un sapratu, ka patiesībā nekā citāda jau tur nav. Mainās tikai kampaņu budžeti un instrumenti, ar kuriem strādāt. Cilvēki tur ir tieši tādi paši, un domā viņi arī tieši tāpat. Man vispār pat prātā nav ienācis kādreiz nožēlot to, ka esmu piedzimusi Latvijā. Labi, kinovide varbūt ir šovinistiskāka nekā citur, bet pavisam iespējams, ka mēs sevi pasaulē vēl neprotam mārketēt un nav vēl bijis tāds latviešu kino vilnis. Bet wait for it! Būs! Mēs taču veidojam brīnišķīgas filmas. Pateicoties simtgades finansējumam, arī kinovide ir atdzīvojusies. Nākusi klāt jauna tehnisko darbinieku paaudze. Mums parādās ambīcijas un veidojas jauna nacionālā identitāte. Man noteikti gribētos aizbraukt uz tāliem, neticamiem un nesaprotamiem galamērķiem, par kuru iedzīvotāju dzīvesveidu un ieradumiem man pēc tam vēl ilgi būtu jādomā. Līdzīgi man patīk palikt pa nakti pie draugiem vai nepazīstamiem cilvēkiem, jo tad var pētīt, kā izskatās vannasistaba, ko viņi ēd, kādi viņiem rituāli vai režīmi. Tas viss ir tik interesanti. Bet dzīvot citur es negribētu. 

Šis ir raksta fragments. Visu interviju lasi žurnālā.

Foto: Renārs Koris