Okei, tagad tā. Domājot par šo rakstu, mums bija trīs ļoti labas tēmas, kurās visās ieguldījām laiku, enerģiju un izpēti, bet, raksta nodošanas termiņam nākot tuvāk, kā vienmēr, beigās stāvējām pie trim kamanām, nezinot, kurās iekāpt. Beigās sapratām, ka tēma par drag queensmūs saista visvairāk. Jo, ja atskatāmies uz visiem mūsu pēdējā gada rakstiem, tad noteikti jāmin fakts, ka bieži vien mūsu rakstīšanas nometnes (jā, tiešām, mēs ciemojamies viena pie otras un ilgstoši tusējamies, kamēr raksts uzrakstīts) beidzas ar to, ka jau pēc pirmās (nu, labi, otrās) vīna pudeles mums ir jāskatās Danas iemīļotais šovs RuPaul’s Drag Race.

Kaut arī šis ir visnotaļ pazīstams šovs un, visticamāk, vairākums šā raksta lasītāju par šo ir dzirdējušas, sapratām, ka mums nav ne mazākās nojausmas, vai drag ir kaut kas jauns, kaut kas vecs, kaut kas aizlienēts vai kaut kas zils.

Iedomājoties vārdu salikumu drag queens, prātā veidojas šāda aina: viņas staigā augstpapēdenēs elegantāk par mums, grimu uzklāj un matus ieveido profesionālāk. Lai kur ietu, cilvēki uz viņām atskatās. Drag kā mākslas veidam nav robežu, tas sevī iekļauj gan vizuālu apģērba dizainā un grimā balstītu tēla radīšanu, gan deju, dziesmu un pat komēdiju, kulminējoties performancē, kas būtībā ir visnotaļ līdzīga kabarē mākslai. Ierasta lieta drag šovos ir mums visiem tik labi pazīstamās popielas, sauktas par lip-sync, kuru ietvaros drag mākslinieki/-ces (šis attiecas tikpat labi uz drag kings, kā uz drag queens) spilgtas performances ietvaros iejūtas kāda izpildītāja tēlā. Latvijā šīs performances visbiežāk var skatīt Top Club Alfrēda Kalniņa ielā, Rīgā, kur reizi pa reizei notiek dažādi dragpasākumi. Savulaik arī Kaņepes kultūras centrā bija iespēja vērot pat Baltijas līmeņa drag kingsacensības.

Runājot par tik neviennozīmīgu tēmu kā dzimumu lomas, it īpaši latviešu valodā, kurā nav nekatrās dzimtes locījuma, mēs neizbēgami nonācām pie jautājuma, kā tad galu galā saukt drag māksliniekus. Neraugoties uz to, ar kādu seksualitāti un dzimumu sevi identificē konkrētais cilvēks, drag tēls parasti ir alter ego – atsevišķs personāžs, kurš ikreiz no jauna reanimējas, kad mākslinieks “iekāpj” savā dragampluā. Visbiežāk sastopamas un plašākai sabiedrībai labāk zināmas ir drag queens – sievieškārtas personāži, tāpēc ērtības nolūkos rakstā lielākoties lietosim apzīmējumu “viņas”, kaut gan taisnības labad jāteic, ka eksistē arī drag kings jeb vīriešu personāžu atveidotājas sievietes. Drag queens mūsu postpadomju sabiedrības telpā līdz šim visbiežāk sauca vienkārši par transvestītiem, taču drag no transvestītisma atšķiras ar to, ka tas ir subkultūrā balstīts performances mākslas apakšžanrs, kamēr ar vārdu “transvestīts” vienkārši apzīmē personu, kurai patīk ģērbties pretējā dzimuma drēbēs, nereti to visu vēl saistot ar kādu seksuālu fetišu. Mūsu mērķis šajā rakstā ir runāt par drag kā performances un mākslas formu, tāpēc jautājumu par mākslinieku identificēšanos ar vienu, otru vai trešo dzimumu atstāsim kādai citai reizei.

Kas pirmais – karalis vai karaliene?

Vai tiešām viss, par ko mēs jebkad esam rakstījušas, aizsākās Senajā Ēģiptē? Izskatās, ka arī dragaizsākumi meklējami tur, nu, vismaz vieni no pirmajiem sieviešu attēlojumiem caur vīrišķo prizmu. Cik atrodam avotos, abas zināmākās valdnieces Hatšepsuta un Kleopatra dažādos laikos un attēlojumos ir redzamas ar bārdu un bez krūtīm. Pēc zinātnieku teiktā, Hatšepsuta esot burtiski veidojusi savu dzimumu, un tā esot bijusi viņas politiskās stratēģijas izpausme fiziskā formā. Lai stiprinātu savu valdīšanas spēku, viņa bieži pieņēma vīrišķo ikonogrāfiju, piemēram, ar statuju, kas rotāta ar svinīgu bārdu, bet tā izgrebta, lai parādītu arī sievišķīgas krūtis un gurnus. Tāpat viņa esot izcēlusies ar savu apģērbu un titulu jaukšanu. Zināms, ka kādā skulptūrā Hatšepsuta pārvēršas par sfinksu tēviņu ar muskuļotu lauvas ķermeni, bet jau citā pielīdzināja sevi kara dievietei lauvenei Sehmetai. Un tas viss notika daudzus gadsimtus pirms laika, kad kāds vispār apzinājās vai sāka spriest par dzimumu mainības jautājumiem.

Tikmēr kāds Pekinas Universitātei piederošs reljefa attēls, izgrebts uz akmens plātnes pirms apmēram 2050 gadiem, Kleopatru parāda ģērbušos kā faraonu, un šis ir tikai viens no trim zināmajiem objektiem, kas attēlo valdnieci vīrieša izskatā. Pārējās divas stēlas ir datētas ar aptuveni to pašu laiku Kleopatras valdīšanas sākumā, un pētnieki izvirza teoriju, ka tajā redzama Kleopatra, kas galvā uzvilkusi tikai vīriešiem raksturīgu dubultu kroni. Klišejiski jāpiemin, ka “zinātnieki vēl strīdas”, vai tomēr mākslinieks, attēlojot faraoni, vienkārši nav bijis sliņķis un pametis darbu pusratā. Tomēr trīs šāda tipa attēlojumi cits pēc cita liecina, ka vai nu Ēģiptes mākslinieki bijuši visai neizdarīgi, vai tomēr sieviete varas pozīcijā varēja bez liekām klapatām tikt attēlota ar vīrieša varas atribūtiem, tādējādi cenšoties līdzināties un tapt līdvērtīga saviem vīriešu kārtas priekšgājējiem. Vienīgais, kas nav zināms, vai šīs personifikācijas jebkad tikušas izspēlētas arī uz reālās dzīves skatuves.

Tikmēr citā pasaules malā, Tanu dinastijas laikā Ķīnā (618.–907. g.), tieši performances mākslā parādījās sieviešu attēloti vīriešu tipi un arhetipi, kur imperatores Vu Zetiānas valdīšanas laiks ļoti ietekmēja ķīniešu operas formu. Tā kā valdības amatos viņa ekskluzīvi iecēla tikai sievietes, par nacionālo reliģiju pasludināja budismu un atbrīvoja sievietes no stingriem konfūciešu likumiem, arī uz skatuves sievietes tapa brīvas un varēja publiski attēlot dažādas ar vīriešiem saistītas lomas – no zinātniekiem un karotājiem līdz pat imperatoriem.

Bet nu iekāpjam klasiskajā Rietumu teātra pasaulē, kur, ak tu mūžs, priekšā tikai vīrieši. Daudzas teātra vēstures saknes meklējamas Senajā Grieķijā, kur sabiedrībā sievietes tika uzskatītas par ievērojami zemāka līmeņa būtnēm nekā vīrieši un atzītas par nederīgām skatuves mākslai. Tā nu sieviešu lomas spēlēja vīrieši. Saglabājušās liecības, ka gan Platons, gan Sokrats bija noraizējušies par postošo ietekmi, ko izraisa vīrieši aktieri, kuri, pazemojot sevi, uz skatuves attēlo sievietes ar visām viņu emocijām un īpašībām. Ir pat teorija, ka termins drag esot radies tieši no tā, ka vīrieši aktieri sūdzējušies, ka viņu apģērbs, attēlojot sieviešu tēlus, vilcies pa zemi, tā radot nosaukumu drag, taču mums šis neliekas patiesi, īpaši tāpēc, ka vārds drag vairāk lietots ap 19. gadsimtu un sākotnēji atrodams ģermāņu cilmes vārdos (angļu valodā tikai ap 1870. gadu). 

Nākamā informācija saistīta ar Šekspīra lugām, kurās sākotnēji arī tēlojuši tikai vīrieši. Varbūt kāds atceras vecā ģeķa Vainstīna producēto filmu Šekspīrs.Iemīlējies ar Gvinetu Paltrovu galvenajā lomā? Nu, lūk, par to arī stāsts – sievietes uz skatuves tobrīd netika laistas. Baznīcas sankcionēti likumi noteica, ka uz skatuves drīkstēja kāpt tikai vīrieši. Mums tiešām nav ne jausmas, kāpēc, ir tikai dažas aizdomīgas spekulācijas. Bet tā nu sievišķīga paskata zēni, maskējušies zem biezām grimma kārtām, attēloja gan Džuljetu lugā Romeo un Džuljeta, gan Katerīnu Spītnieces savaldīšanā. Ja vēlies noķert tā laika sajūtas, YouTube atrodams britu Šekspīra teātra uzvedums Divpadsmitā nakts, iestudēts 2012. gadā, kur visu trupu veido tikai vīrieši. Ja godīgi, ir baigi labi, kaut gan daudzviet drāma pazūd komēdijā personāžu neveiklā izskata dēļ. 

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi Imperfekt pavasara numurā.)

Foto:Unsplash