Daži randiņu stāsti

— Autors anonīms

Daži randiņu stāsti

— Autors anonīms

Raksts

Publicēts: 09 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Iet uz pirmo randiņu ar svešinieku – tas skan daudzsološi. Tu dosies tikties ar kādu knapi iepazītu cilvēku, nezinot, vai šajā dienā satiksi savu mūža mīlestību, iekulsies nepatikšanās vai uzdosi 101 jocīgu jautājumu. Dzīve ir dāvana, randiņi arī, jo nekad nevar zināt, kā vakars beigsies. 

Atceros savu pašu pirmo randiņu, īpaši satraukumu un mulsumu, kas to pavadīja. Taču, kad man jau bija pāri 30 un atkal biju brīvas meitenes statusā, randiņi vairs nešķita tik satraucoši, drīzāk atgādināja darba pārrunas. Abas puses izliekas labāks, nekā ir, un cer, ka tieši viņi kontrolē situāciju. Ar gadiem un pieredzi satraukums mazinājās, bet intriga mani nepameta, domājot par to, kā būs? Vai atradīsim sarunu tematus? Kur iesim, ko darīsim? Vai es viņam patikšu? Man pat prātā neienāca, ka nāksies piedzīvot to, ko atstāstu šajos savos spilgtākajos randiņos. Vīriešu vārdi ir mainīti, bet notikumi un sajūtas – tieši tādi.

 

Kāds ir tavs mīļākais kukainis? 

Sarakstē ar Uģi noskaidrojās, ka viņš strādā valsts pārvaldē, ir tuvu 40 gadu slieksnim, bez piepildītas attiecību vēstures, tā teikt, randiņu pieredze ir, ilgstošu attiecību – ne tik ļoti. Nedaudz pastaigājāmies un gājām paēst, vienu brīdi pamanīju, ka saruna sāk atgādina interviju – es jautāju, viņš atbild. Taču, kā! Tik lēni, prātīgi un apdomīgi, ka man jau gribējās teikt: paga, paga, mēs tikai iepazīstamies, neuztver to tik nopietni! Kad aptrūkās normālo tēmu – kā iet, ko dari, tavi hobiji, kādu meiteni meklē –, naivi pajautāju, kāds saldējums viņam vislabāk garšo. Viņš apdomājās (un tās bija kādas piecas sekundes ilgāk, nekā es gaidīju) un pārliecinoši teica: šokolādes. Pāris sekunžu pauze, un sekoja papildinājums: “Arī plombīram nav ne vainas.” Lēni domāt un apdomīgi atbildēt nekādā ziņā nav cilvēka trūkums, taču mani pārsteidza tā atbildība, ar kādu viņš šo jautājumu uztvēra. Manā pasaulē cilvēki vairāk centās uzturēt sarunu, nevis atklāt pilnu patiesību, īpaši, ja jautājums bija mazsvarīgs un cilvēks tikko satikts. No vienas puses, varētu domāt, ka Uģis nav nekāds tirliņš, muti velti nedzesē, no otras – šķita, ka viņš nejūt ironiju un humora pieskaņu sarunā. Radās aizdomas, ka viņš atbildēs uz jebkuru jautājumu, tāpēc devu vaļu fantāzijai. Kāds ir tavs mīļākais kukainis? Ja būtu jāizvēlas starp nāvi no žagām vai iesnām, ko tu izvēlētos? Kādā krāsā tev bija mati piedzimstot? Kāda ir dīvainākā vieta, kur tu esi aizmidzis? Ar katru jautājumu gaidīju, ka viņš mani atmaskos, sakot, ka jautājumi kļūst jocīgi, sāks smieties vai uzdos tos man. Taču tā nenotika! Pilnīgi nopietni un izsvērti viņš padomāja un teica: “skudra”, “tad jau labāk žagas” vai “es īsti neatceros, būs jāprasa mammai”, “11. tramvajā”. Es tikai sajūsminājos par savu iztēli un arī atbildēm, bet, kad jautājumi bija beigušies, devāmies katrs uz savu pusi. Nākamajā dienā viņš man atsūtīja ziņu, kurā izteica komplimentu par labi pavadīto laiku. Un, lai netērētu manu un savu ierēdņa laiku, Uģis palūdza atbildēt uz aptaujai līdzīgu jautājumu: vai tu vēlies ar mani turpināt attiecības?

  • a) Jā, vēlos.
  • b) Nē, nevēlos.
  • c) Lai spriestu, ir nepieciešams vēl viens randiņš.

Es viņam nosūtīju atbilžu b variantu. Pateicos par pavadīto laiku un novēlēju veiksmi. Uz šo ziņu viņš neko neatbildēja un uzreiz mani nobloķēja.

 Vaina nav tevī 

Pēteris manu uzmanību piesaistīja ar savu ieintriģējošo aprakstu iepazīšanās portālā, proti, ka viņš sevi asociē ar mūsdienu Hemingveju, vēlētos kļūt par sociālu vientuļnieku, kas piekrastes namiņā klusā vientulībā raksta stāstus, kuri kļūst populāri visā pasaulē. Pēteris šo to mēģināja panākt publicistikā, klausījās indie mūziku, un viņam patika kaķi. Viņš patiešām bija īsts ķēriens: izskatīgs, gudrs, ar humora izjūtu, tikai, protams, arī ar savu ēnas pusi. Te laikam izpaudās viņa interese par kaķiem, viņš bija grand master spēlē Kaķis un pele, kad tu otram dod veltas cerības, jo tev galvenais ir procesa laikā paspēlēties, nevis iegūt laupījumu. Viņam acīmredzot patika sajūta, ka viņš mani interesē. Tā viņu maģiski baroja. Viņš rīkojās pietiekami uzstājīgi, lai liktu man domāt, ka šeit ir attiecību potenciāls, bet reizē bija tik nepieejams, lai nekas tālāk par randiņu stadiju nerisinātos. Tiklīdz es atslābu, viņš bija klāt, kad izrādīju iniciatīvu, no viņa puses saņēmu pretī vēsumu un distanci. Gājām uz randiņiem vairākas nedēļas, ik pa laikam viņš man piezvanīja vai kaut kur uzaicināja. Reiz uz kādu ballīti. Kad tur ierados, Pēteris dejoja ar citu meiteni. Es neko neteicu, neatnācu taču šeit raudāt, iejutos noskaņā un padejoju ar citu čali. Pēc dejas Pēteris uzreiz klāt un jautāja, kas viņš tāds, no kurienes, kā man vispār iet un ko darīšu rīt. Ja kādu dienu piedāvāju satikties, viņš vēsi atbildēja, ka viņam randiņš (Ar ko?! Kādā sakarā?!), bet vakarā saņēmu no viņa fotogrāfiju, kurā redzams viņa kailais torss (Kādā sakarā?!). Es padevos, jo sapratu, ka vaina nav manī, tāds Pēteris ir – vai nu pieņem spēles noteikumus, vai tin makšķeri. Taču pēc ilgāka laika nejauši satiku viņu ballītē, kur viņš bija ieradies ar meiteni. Abi zīmējās kā ideāli saderīgs pāris. Man pat šķita, ka viņam bija svarīgi, lai es to redzu, bet varbūt man tikai tā izlikās. Vēl pēc kāda laika viņa iecerēto meiteni satiku vienu pašu. Parunājāmies par šo un to, un es tā nevainīgi apjautājos, kā viņai ar Pēteri iet, vai viss labi? Viņa pastāstīja, ka viss nemaz tik labi neesot, abi jau sen izšķīrušies, pat nebija īsti paspējuši pabūt kopā, viņš tāds nepieejams un neizprotams. Es viņai teicu: zini, viņam ir diagnoze “Hemingvejs”, nesatraucies, vaina nav tevī. 

 Perfekts randiņš rudens dienā 

Viņš mani uzrunāja iepazīšanās aplikācijā ar neparastu jautājumu: vai esmu brīva? Toreiz apjuku – vai tad es meklētu iepazīšanos, ja man būtu attiecības? Taču stāsts nebūs par to. Gatis pirmajos teikumos atzina, ka negrib ielaisties garās sarakstēs. Vai varam satikties rītdien? Pirmais iespaids mani pārsteidza, jo viņš izskatījās krietni vecāks par norādītājiem 42 gadiem. Es vēl pie sevis iesmēju, ka pat mans tēvs izskatās jaunāks. Ar viņa auto aizbraucām uz Mangaļsalas molu, taču rudens vēji ar katru brīdi pieņēmās spēkā, un vienā brīdī jūras viļņi mūs uz mola apšļakstīja. Kļuva auksti, tāpēc piekritu piedāvājumam braukt pie viņa apžāvēties un sasildīties. Gatis bija radošas profesijas pārstāvis, viņa dzīvesvieta bija pilna ar grāmatām, mākslas darbiem, maziem nieciņiem no ceļojumiem, antīkām un pilnīgi jaunām dizaina mēbelēm. Kamēr viņš rosījās virtuvē un es biju satīta siltā pledā, staigāju pa dzīvokli, apskatot gleznas un pašķirstot grāmatas. Kad pica bija gatava, es iegrimu milzīgajā dīvānā, aiz loga lija lietus, un viņš piedāvāja uzspēlēt klavieres. Daudz runājām par literatūru, mākslu, sarunas raisījās viegli, bija interesanti. Aizdomas par viņa vecumu pazuda. Īsti gan nesapratu, kā cilvēks savos 40+ paspējis to un šo, taču pie sevis nodomāju, ka laikam viņam ir ļoti piepildīta dzīve. Kad tiku aizvesta uz mājām, sapratu, ka šis bija mans perfektais randiņš – ar spontanitāti, nelielu risku tikt nogalinātai svešā dzīvoklī un daudz interesantām sarunām. Neilgi pēc randiņa Gatis devās komandējumā, tāpēc sazvanījāmies un aizrunājāmies par šo un to, tostarp draugiem un klasesbiedriem. Tad arī notika liktenīgā kļūda – viņš pateica, ka kāds slavens Latvijas uzņēmējs bijis viņa klasesbiedrs. Jau sarunas laikā zināju – tiklīdz tā beigsies, ieguglēšu, cik klasesbiedram gadu. Sešdesmit divi! Intuīcija mani nepievīla – Gatis bija vecāks par manu tēvu. Pēc šīs sarunas vairs nesazvanījāmies un arī netikāmies, viņš nedeva par sevi nekādu ziņu, man pašai nebija vēlmes viņu konfrontēt, kaunināt vai palielīties, kā esmu viņu atmaskojusi. Taču vēl neilgi pēc tam atkal ieraudzīju viņu iepazīšanās aplikācijā – nu viņam bija jau 46 gadi. 

 Bolderājas dedzinātāji 

Beidzot liktenis man dāvāja tikšanos ar īstu vīrieti. Oskars tāds patiešām bija: armijnieka gaita, plati pleci un stipras rokas, zema un nosvērta balss. Pat ļoti līdzīgs tam vīrietim, kurš vadīja TV raidījumu Laiks vīriem. Oskars kāpa kalnos, gāja pārgājienos ar Strēlniekiem (pārgājiena cilvēki zina, ka ir parastie grupu pārgājieni un ir tie ar Strēlniekiem), skrēja krosiņus, un viņam bija kargo bikses haki krāsā. Man, gluži pretēji, nebija nekā no tā, es biju biroja “planktons parastais”,kurš dažreiz brīvdienās nemaz neizgāja no mājām. Taču, kad viņš mani aicināja uz randiņu, kas reizē bija desmit kilometru pārgājiens, es piekritu. Mēs devāmies gar piekrasti no Vakarbuļļiem līdz Bolderājas molam. Kad ieradāmies galapunktā, bija jau krietni satumsis, un mēs devāmies cauri mežam uz autobusa pieturu. Vairs neatceros, kāpēc izlēmām tur mežā kurināt ugunskuru. Viņam līdzi bija lielā pārgājienu soma (man pat radās zināmas aizdomas, ka viņš nebrauks kopā ar mani atpakaļ uz centru, bet pāris dienu padzīvos kaut kur mežā), kurā bija viss, lai iekurtu ugunskuru. Viņa gatavība un speciālais apģērbs, aprīkojums un izdzīvošanas pieredze manī viesa bijību. Es pirmo reizi dzirdēju, ka ir tādas pārgājienu zeķes. Nekad nebiju bijusi Zakopanē, kāpusi Dolomītos, pa nakti palikusi mežā, Somijā uz takas satikusi lāci. Sajutos kā dzīvi neredzējusi princese, kurai no visa bail un jau šāds desmit kilometru pārgājiens ir ārpus komforta zonas. Taču ne ilgi, jo attiecību dinamiku strauji izmainīja trešais cilvēks. Sākumā aizdomas raisīja policijas sirēnas. Nu, neko, rajons tāds, varbūt kādam brauc pakaļ. Pēc kāda laika, kad jau gatavojāmies iet prom, dzirdēju, ka kaut kas tuvojas. Nezin kāpēc man pirmā doma bija, ka tas ir bebrs. No tumsas mūsu acu priekšā iznira ugunsdzēsējs ar alumīnija spaini rokā. Lieki teikt, ka glābējs bija dusmīgs. No tuvējo māju iedzīvotājiem saņemts zvans, ka mežā kaut kas deg. Atbraukusi viena lielā ugunsdzēsēju mašīna, nav varējuši lokalizēt notikuma vietu (atrast mūs), izsaukuši papildspēkus, atbraukusi otra mašīna, 40 minūtes meklējuši, tāpēc šis noskrējies un dusmīgs. Šajā brīdī Oskars, kurš tikko vēl bija lepni piepūties, stāstot man par izdzīvošanu mežā, sastopoties ar autoritāti, kļuva kluss un padevīgs. Tikmēr es to uztvēru vēsā mierā un sāku skaļi komentēt situāciju: “Ha, ha, šo randiņu es atcerēšos! Ziniet, mēs sirēnas dzirdējām, bet domājām, ka kāds no cietuma izmucis, ha ha.” Ugunsdzēsējs atmaiga, gan pateica, ka būtu jāsauc policija un jāmaksā 200 eiro sods katram, jo te tomēr ir dabas liegums, te ligzdo aizsargājami putni. Ugunskuru nodzēsām, es apsolīju, ka vairs tā nedarīsim, vairākas reizes pateicos glābējam un zosu gājienā gājām uz 3. autobusa pieturu. Oskars ar noliektu galvu nodevās klusai pašapcerei, es pie sevis sajūsminos – kāds stāsts! Rīt draudzenēm visu atstāstīšu, viņas nekad neticēs. Paskatījos uz Oskaru – šis galīgi bāls. Ko tad tā? Viņu nobiedējušas nepatikšanas ar policiju, jo viena “šitāda lieta” un iespēja strādāt Drošības policijā pagalam. Tobrīd viņš darīja ko pavisam citu, tāpēc vaicāju, vai plāno mainīt darbu. “Pašlaik ne, bet viņi cilvēkus vēro un var piedāvāt,” viņš pašsaprotami atteica. Es nodomāju – kamēr Drošības policija ar mani nesazinās, jābrauc mājās mazgāt drēbes un skatīties filmas, šodienai pietiks piedzīvojumu. 

 

Foto: Unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2023

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu