Daudz jautājumu, maz atbilžu

— Inga Grencberga

Daudz jautājumu, maz atbilžu

— Inga Grencberga

Raksts

Publicēts: 21 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Atceries atmiņu klades no skolas laikiem? Mums visiem tādas bija, un pagodinoši bija saņemt to no klasesbiedriem ar lūgumu veikt ierakstu. Tas bija kā apliecinājums, ka tu esi izredzēto pulciņā. Un atceries tās sajūtas, kad zināji – pa klasi ceļo viena tāda atmiņu klade, bet tev tā arī netiek lūgts tajā “aizpildīt SAVU lappusi”! 

Es esmu bijusi abās pusēs. Nesen meklēju kādu no šīm kladēm savās “atmiņu” kastēs, kuras ceļo līdzi no dzīvesvietas uz dzīvesvietu, bet neatradu. Iespējams, tagad, ar laika distanci, tās vairs nav tik nozīmīgas, bet toreiz ierakstīt savas simpātijas kladē vismaz iniciāļus bija liela drosme. Vai vārdos neaprakstāma laime kādā no lappusēm ieraudzīt savu vārdu vai iniciāļus, lai arī tā, iespējams, bija tikai laimīga sakritība. Taču nesen kādā intervijā žurnāliste man uzdeva jautājumu gluži kā no atmiņu klades: kas ir tava labākā un sliktākā īpašība? Toreiz šie jautājumi nebija būtiski, bet tagad, kad man jau tuvu četrdesmit, mana “simpātija” vairs nav noslēpums, šie jautājumi šķiet īpaši grūti atbildami un prasa ļoti lietu drosmi, visupirms jau pašai pret sevi. Šķiet, intervijas finālversijā žurnālā šīs atbildes tā arī nenonāca, bet šis jautājums joprojām urda manu prātu. Vai es spēju sev atzīties savās labajās un sliktajās īpašībās? Tu to spēj? Bet tā pavisam atklāti? 

Es esmu laipna (+). Es esmu slinka (-). Es esmu godīga (+). Es esmu empātiska (+). Es esmu skaudīga (-). Es esmu pazemīga (+). Es esmu augstprātīga (-). Es esmu pacietīga (+). Es esmu mērķtiecīga (+). Es esmu arī neizlēmīga (-). Man nav bail (+). Es spēju atrast kompromisus (+). Es esmu greizsirdīga (-). Es māku priecāties par citu veiksmēm (+). Es esmu viegli ietekmējama (-). Es protu glabāt noslēpumus (+). Es esmu pārāk jūtīga (-). Es esmu īsta (+). Es neprotu dusmoties (-). Es esmu prefekcioniste (+). Es esmu narcistiska (-). Es esmu rūpīga (+). Es neesmu valdonīga (+). Es esmu nīgra (-). Es neesmu divkosīga (+). Es esmu sapņotāja (+). Es esmu miegamice (-). Es māku piedot (+). Es esmu viltīga (-). Es esmu ideāliste (+). Es esmu radoša (+). Es esmu nevīžīga (-). Es neesmu atriebīga (+). Es esmu praktiska (+). Es esmu impulsīva (-). Es esmu stipra (+). Es esmu spītīga (-). Mirklīti. Nē, tas taču ir (+). Spīts. Spītība. 

Pateicoties spītībai, manā dzīvē daudz kas ir noticis, un, pateicoties spītībai, daudz kas manā dzīvē ir neatgriezeniski zaudēts. Spītība – neatlaidība. Spītība – ietiepība. Spītība kā motivētāja, spītība kā kavēklis. Spītība kā “es visu varu”, spītība kā “man vienalga”. Spītība kā iespēja, spītība kā zaudēta iespēja. Spītība dodošā un spītība ņemošā. Viena īpašība – tik ceļoša un tik graujoša vienlaikus. Kā gan tā vienlaikus var līdzsvarā pastāvēt vienā cilvēkā? Kā tas iespējams, ka mēs esam tik pretrunīgas? Tik labas un tik sliktas, tik sevi mīlošas un tik sevi iznīcinošas vienlaikus? Šīs īpašības... gaidītas vai nelūgtas viešņas? Vai tās mūs veido par tām, kas mēs esam. Vai ir tā, ka bez vienas nevarētu pastāvēt otra? No kurienes šī spēja – pašsaglabāties un pašiznīcināties? Vai tās ir iedzimtas vai dzīvē iemācītas īpašības?

Vitnija Hjūstone kādā dziesmā dzied: “I learned from the best… I learned from you.” (Es mācos no labākā… es mācos no tevis, – angļu val.) Iespējams, ir tieši tā, ka visu, kas mūs veido, mēs paņemam no citiem, no tiem, kuri mums svarīgi, no tiem, kuri ir mūsu autoritātes, no tiem, kurus mēs mīlam. Mīlam un pieņemam, un ņemam visu – gan (+), gan (-)? Un, ja atsevišķi paskatītos uz katru no tām īpašībām, kas mums piemīt, vai mēs spētu aiz tām ieraudzīt to vienu personu, kura mums to nezinot iemācījusi? 

Un vai, dzīvojot savu dzīvi ar visām mūsu labajām un sliktajām īpašībām, mēs neveidojam kāda cita dzīvi? Un vai mums (tev un man) par to būtu jāsaka paldies vai jāuzņemas atbildība – jārāda piemērs vai jādzīvo neatkarīga dzīve, jo “dienas beigās” mēs katra būsim tikai pati ar sevi un savām labajām un sliktajām īpašībām. Un savām izdarītajām izvēlēm? 

Vai, pārfrāzējot Antuānu de Sent-Ekziperī, mums ir jāuzņemas atbildība par tiem, kurus esam pieradinājuši? Arī ar to, kādi esam? 

Tik daudz jautājumu. Tik maz atbilžu. Vai ar vienu dzīvi pietiks, lai spētu drosmīgi un atklāti atbildēt uz tiem visiem? Atkal jau +1 jautājums.

Toreiz, skolas laikos, atmiņu kladēs viss bija daudz vienkāršāk… pateikt kādam: “Tu man patīc.” Punkts. Un smaids. 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu