Cik maksā tava laime?

— Anete Īvāne

Cik maksā tava laime?

— Anete Īvāne

Raksts

Publicēts: 06 augusts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pieņemsim, ka katram īsajam laimes uzplaiksnījumam var piekarināt cenu zīmi. Varbūt vienu kafiju plastmasas krūzē no benzīna uzpildes stacijas, pie kuras sildi pirkstus mašīnas salonā tā ap pieciem no rīta, dziļās diskusijās šķetinot kārtējo cilvēcei neizprotamo kosmosa teoriju. Tad līdz ar nosarkušo horizonta pamali tu sagaidi ne tikai saullēktu, bet arī pēkšņu apjausmu, ka blakus sēž tavs cilvēks, līdz sirds un dvēseles dziļākajām vīlēm TAVS, nu, tāds, par kādiem raksta dzeju un serenādes. Vai varbūt briljantiem nosētu Van Cleef & Arpels rokassprādzi, ja tā tiek pasniegta melnā Lamborghini salonā, kas smaržo pēc Tom Ford Tuscan Leather parfīma un vecās Eiropas naudas. Un nav starpības, cik rievas dāvātāja rokās iecirtis laiks un gadi un cik vēl sievietēm mazmeitas vecumā viņš ir dāvājis līdzīgas rotas. Ja ik reizi, kad saule atmirdzēs tavā jaunajā rokassprādzē, tu patiešām sajutīsies laimīga, tad tāda ir tavas laimes cena, un nevienam nav tiesību ko nosodīt vai apšaubīt.

Vislabākais lubrikants ir nauda

Šis ir patiess stāsts par kādu manu paziņu, lai gan patiesībā tas ir tik neticams, ka varētu izklausīties pēc prātam neaptverama Holivudas scenārija vai 50 Greja nokrāsu turpinājuma. Šis ir arī stāsts par savas laimes cenas absolūtu apzināšanos un gatavību iet uz pilnu banku, lai to sasniegtu. Ar Ingu pirmo reizi satikāmies jaunā dzīvokļa virtuvē, parakstot kopīgu īres līgumu. Izbrīna, kāpēc gan divas svešas sievietes, svaigi pārkāpušas 25 gadu slieksni, nolēmušas dalīt kopīgu dzīvesvietu? Mums katrai bija savi iemesli – kamēr es bēgu no kārtējām smacējošām attiecību drupām un meklēju vietu, kur īslaicīgi piezemēties ar čemodāniem, viņa īstenoja veiksmīgu finanšu menedžmentu un, būdama ne pārāk labi pelnoša interneta kazino darbiniece, meklēja izdevīgāko dzīvošanas variantu. Vēlāk mūsu kopdzīvē pie tā paša virtuves galda mēs ne vien iztukšojām neskaitāmas vīna glāzes, bet arī kļuvām viena par otras lielāko atbalstu, uzklausot, pamācot, kā arī atklājoties līdz kailai un ne vienmēr glaimojošai patiesībai. Kā jau visu sieviešu virtuves sarunās, arī mēs daudz pļāpājām un spriedām par attiecībām. No pagātnes rēgiem un pirmās mīlestības iecirstajām rētām līdz neskaitāmām teorijām, kas tad vispār ir mīlestība un laime un kā šo lielo džekpotu izcelt. Un cēlām mēs katra pēc savas metodes. Kamēr es ieņēmu zemo startu visai saspringtā un nereti bezjēdzīgā randiņu maratonā, Inga dzelžaini un nelokāmi skatījās tikai uz lielo lozi. “Vislabākais lubrikants ir nauda,” viņa mēdza laiski paziņot, pārmetot vienu cisku pār otru un paceļot glāzi pie lūpām. “Es gribu dzemdēt bērnu vecam, krunkainam miljonāram, kurš man neko neliegs, un pārvietoties ar privāto lidmašīnu.” No meitenes, kura brīvdienu vakaros mēdza uzraut kājās noskrietās kedas, uzmest plecos vidusskolas laiku mugursomu un mīt pedāļus kāda brīvdomātāju bāra virzienā, šis apgalvojums šķita, maigi sakot, pilnīgi absurds.

Vecās kedas pret ikoniskajām sarkanām zolēm

Tā kā Ingu vēl tik labi nepazinu, uztvēru to kā vienu no tiem vīna pudelē ierakstītajiem apgalvojumiem, kas jau nākamajā rītā ir pagaisis no atmiņas. Sarunu atcerējos mirklī, kad saņēmu no Ingas ziņu: “Čau, brīvdienās mājās nebūšu – lidoju uz Budapeštu, uz ballīti!” Izrādījās, kāda no kolēģēm bija iepazīstinājusi manu dzīvokļa biedreni ar dating portālu, kas saveda kopā cukura tētukus un pēc naudas smaržas izslāpušas, jaunas skaistules. Uz pirmajiem panākumiem nebija ilgi jāgaida. Noskrietās kedas tika ielocītas koferī, un, neskatoties uz manām šaubām par šīs afēras potenciālo bīstamību, Inga aizbrauca. Viņa atgriezās par tūkstoš eiro bagātāka un teju apreibusi no spožās dzīves iespaidiem. “Mēs visu nakti dzērām šampanieti un šņaucām kokaīnu,” viņa smejoties paziņoja. “Braucām arī uz superdārgu restorānu. Man pat nebija jāpārguļ, tikai jāuzdejo kailai.” Brīvdienas Ungārijā bija pirmais no vēlāk daudziem Ingas piedzīvojumiem, ko, brīžiem neticībā apstulbusi, uzklausīju, malkojot vīnu pie mūsu virtuves galda. Ieturēti skandināvu pensionāri, kuri tikko atlabuši pēc gūžas operācijas, itāļu “uzmetēji”, krievi – sievu krāpēji, dāsni amerikāņi un sapņu pilis būvējoši franči. Stāsti un personāži mainījās apskaužamā ātrumā, taču tos visus vienoja dažas raksturojošas iezīmes: cienījams vecums un vēl cienījamāks cipars bankas kontā. Lai arī bieži nācās apvaldīt nelabuma refleksu vai visiem spēkiem saņemt sevi rokās un piespiest uz vakaru ne pārāk tīkamā kompānijā, Inga varonīgi gāja cauri visiem iepazīšanās portāla piespēlētajiem variantiem un nelokāmi turpināja ticēt, ka lielā loze vēl tikai priekšā. Pavadone smalkās vakariņās, kompānijas dvēsele trakās miljonāru ballītēs, satīna palagu jaucēja un slēptāko fantāziju piepildītāja – viņa pārliecinoši tika galā ar jebkuru no šīm lomām. Tikpat neticamas bija Ingas izskata pārmaiņas. Vecās kedas nomainīja ikoniskie augstpapēžu apavi ar sarkanām zolēm, nonēsāto mugursomu – spoži lakota dizainera somiņa. Darbavietu viņa nomainīja pret frizieru saloniem un spa kompleksiem un arī visādi citādi sāka pilnvērtīgi īstenot dzīvi, ko drīzāk varētu iedomāties Monako ielās vai redzēt bondiādes filmās, nevis Purvciema komunālajā dzīvoklī.

Apzeltīts instagrama konts

Protams, ne reizi vien Ingai jautāju, kā viņa to spēj. “Esmu pārāk skaista, lai strādātu,” viņa man veltīja apburošu, viegli skumju smaidu...

(Visu rakstu lasi žurnāla I’MPERFEKT Vasara numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 augusts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu